Ar Reini tiekamies vasaras ieskaņā kādā Nacionālā teātra bēniņu istabā. Pāris stāvu zemāk ir sākusies izrāde, bet mēs sēžam viens otram pretī un klusējam. Starp mums ir stikla galds un telefons, un eksistenciāli jautājumi. Cilvēks ar ārkārtīgi plašu darbības loku - izstādes, izrādes, teātra festivāls, Dziesmu un deju svētku lieluzvedumi, telpa Žaņa Lipkes muzejā… Šo sarakstu varētu turpināt šķietami bezgalīgi. Pēc profesijas gan scenogrāfs, gan režisors, šķiet, Reinis skaidri zina to, ko vēlas panākt ne tikai no telpas, bet arī no stāsta, kas tajā risināsies.
Parunāsim par iluzorām pasaulēm un ilūzijām!
Labi, tāds trāpīgs jautājums, kas skar manu pamata profesiju. Strādājot par scenogrāfu, es brīžiem pat ļoti burtiski būvēju uz skatuves dažādas pasaules, un tad man ir svarīgi, lai šajā pasaulē būtu kaut kādi spēles noteikumi. Tikko arī pēdējā izrādē, Grimmi Liepājas teātrī, tā bija uzsprāgusi saule un pusiekritušas debesis. Protams, tas viss ir arī simboli, bet tas ir veids, kā es to daru, domājot par iluzorām pasaulēm.
Vai tev tās mainās, vai arī ir viena pasaule, kuru centies visu laiku rekonstruēt?
Ļoti mainās. Bet tajā pašā laikā šo dažādo jau piedzīvoto pasauļu tēli atgriežas, transformējoties atšķirīgā estētikā. Kad sāku darboties teātrī, mani ļoti interesēja askētiska, tīra estētika - tāda veida skaistums, bet tagad mani ārkārtīgi interesē neglītais skaistums, neglītums kā skaistums, tas pretnostatījums, ko Umberto Eko rāda savās divās grāmatās, Skaistuma vēsture un Neglītuma vēsture. Šobrīd, protams, esmu no tiem, kuru iluzorā pasaule iet līdzi reālajai, kad Krievijas karaspēks nīcina ārā Ukrainu, un mēs redzam, kā tā vide mainās. Tas maina un deformē absolūti visu.
Kā tu definētu skaistumu?
Man nav definīcijas skaistumam, jo mana profesija pieprasa atrast skaisto visā. Bieži izvēlos to meklēt tur, kur tas nav tik ļoti izteikts. Reizēm tajā, ko sabiedrības vairākums sauktu par neglītu. Tādā sadzīviskā eksistenciālismā - man skaistums parādās kaut kādās sadzīviski nejaušās kombinācijās. (Smejas.)
Kā tas izpaužas?
Ļoti vienkārši. Ikdienas notikumos, apkārt esošās lietās, fokusējoties uz tām tik ilgi, ka tās sāk kļūt par tēlu, kas pasaka kaut ko vairāk. Ļoti mīļš elements man ir līmlentes rullītis, un es to izmantoju arī kā mācību līdzekli, strādājot ar studentiem. Var, teiksim, ieraudzīt tēlu, vienkārši uz sienas uzlīmējot līniju, un iemācīties tur, aiz tās līnijas, saskatīt jūras malu vai balkona margu Malibu pludmalē, vai gluži vienkārši kādu svarcelšanas stieni, vai arī ieraudzīt šos tēlus, un tajā brīdī tā vienkāršā skoča līnija kļūst par spēles elementu. Dienas beigās es cenšos turēties pie tā, ka viss ir spēle. Un, kā latviešu valodā par teātri saka, spēlēt teātri - spēlēties. Tas nozīmē, ka es tā uztveru dzīvi - kā vēlmi spēlēties ar objektiem un lietām.
![]()
Ko tev vispār nozīmē vide un telpa? Cilvēks piepilda telpu vai telpa cilvēku?
(Domā.) Ideālajā variantā tai vajadzētu būt tādai izcilai mijiedarbībai - cilvēks un telpa. Apkārtējā telpa veido cilvēku, to, kā viņš kustas, viņa raksturu, uztveri. Jo veiksmīgākas ir abu attiecības un daudzveidīgākas telpas ir pieejamas, jo bagātīgāks būs raksturs. Bet vienā brīdī cilvēks ir tas, kurš to savu telpu veido, pārbūvē, pārtaisa, ieliek savu redzējumu. Man liekas, svarīgs elements ir arī tajā, ka uz dzīves otro pusi vajadzētu to savu telpu arī sakopt un nokopt, lai paliek maksimāli mazs tas nospiedums, neatstāt šo darbu citiem. Lai gan bieži redzam pretējo - ļaudis aizejot grib ļoti lielu savu nospiedumu. Bet es ideālajā variantā gribētu sakārtot tā, ka tā manis lietotā telpa, man aizejot, ir sagatavota kaut kam jaunam. Tas man būtu svarīgi. Tomēr tas savā ziņā bieži ir pretrunā ar to, ar ko nodarbojos, jo mana profesija pieprasa radīt kaut ko jaunu: izrādi, koncertu, festivālu…
Piekrīti teicienam, ka sienas runā?
Jā, protams. Tā ir mana darba maize - sajust to stāstu, kuru var izstāstīt telpa. Tā ir liela meistarība - scenogrāfam noķert telpas individualitāti un stāstu, kad uz skatuves atrodas nevis interjers, bet dzīves telpa. Tā jau ir tā māksla. Ja, paskatoties uz skatuves, telpa ar tevi nerunā un neko nevēsta…
Un kā ir ar lietām? Kad tu ar tām strādā, tās ar tevi runā?
Nu, ne tādā spirituālā nozīmē, protams, bet, jā, es cenšos tās piespiest runāt bieži vien, tas gan.
Kas ir tavas ikoniskās lietas, tā personiski?
Manas ikoniskās lietas… (Domā.) Metru garš metāla lineāls, paredzēts kartona maketu griešanai. Nācis mantojumā no mana profesora Andra Freiberga, ar šo priekšmetu esmu kopā no studiju laikiem. Bet principā es cenšos bēgt no ikoniskiem priekšmetiem, jo tad, kad tev tāds parādās, tu sāc tam kalpot.
Gribi teikt - kurš tad kuram beigu beigās kalpo?
Nu jā, tieši par to ir tas stāsts. Ja tev kāds priekšmets kļūst īpašs, vienā brīdī tu sāc kalpot tam priekšmetam. Un, ja tev nav tā priekšmeta, tu pazūdi. Tāpēc cenšos, lai man nebūtu tādu īpašu priekšmetu, bet, redz, tas lineāls tiešām ir, tā ka…
Varbūt kādas dzimtas, ģimenes lietas?
Viennozīmīgi - fotoalbumi.
![]()
Kādu simbolu tu nodēvētu par latvietības pamatu?
Vēris. Tas ir tāds sauss mežs, kurā aug lapu koki, pīlādži, tajā iespīd saule. Tas ir sauss, nav spocīgs, bet nu tur sēnes var būt un var nebūt. (Smaida.) Mēs, latvieši, esam tāda pasaku tauta, mums patīk koki un meži. Patiesībā es to sapratu, tikai esot Ķīnā, strādājot starptautiskos darbos. Vienmēr ir tas jautājums par Latviju - kā parādīt, kas mēs esam, kas veidos to izpratni. Sevišķi traki bija Ķīnā, jo kā viņus pārsteigt mums, diviem miljoniem iedzīvotāju, ja viņiem vienā kvartālā dzīvo tikpat daudz? Bet tad padomāju - ja es teiktu, ka mēs esam tāda valsts, tauta, kura gandrīz visu laiku ir mežā, un katrs cilvēks, arī pilsētnieks, reizi gadā brauc nozāģēt egli un ved mājās... Un pavasarī mēs ejam pie kokiem un dzeram to sulas. Vēl mums ir Jāņu tradīcija un vainagi, un viss pārējais, bet rudenī sēnes. Mūsu ģimenē sēņošana arī ir viens no vienojošajiem elementiem. Ja tā paskatās, mums visiem Latvijā ir ļoti liela saistība ar dabu. Un tā tiešām izveidojas šis simbols, kā tēls, arī par mūsu cilvēku - daudzveidīgs, sarežģīts, no vienas puses, drošs, bet, no otras puses, kad uznāk tumšs, tad arī mazliet spocīgs.
Ātrie jautājumi.
Latviešu labākais kino? Četri balti krekli, Rolands Kalniņš.
Grāmata, kas izglābs dienu? Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc. Jaudīga ir Andra ilgstošā uzticība sev, savai subjektīvajai mākslai un subjektīvajam redzējumam, ticība tam, ko viņš dara, ka tas strādās. Tas, ka viņš to noved līdz galam. Šī grāmata, manuprāt, ir jaudīgs notikums un laime, kaut kas, par ko var apskaust.
Pilsēta vai lauki? Lauki.
Velosipēds vai auto? Velosipēds.
Tava spēka vieta? Kurzemes katla teritorija
Dziesma, lai izkratītu sirdi? Radiohead albums In Rainbows.
![]()
Kas ir lielākā vērtība cilvēkā, kas - māksliniekā?
Cilvēcība. Ja cilvēks, satiekoties ar otru cilvēku, var iedot labu saskar-smes pieredzi otram, tā ir liela vērtība. Neatstāt pārāk daudz sava ego otrā cilvēkā, kaut kādas agresijas izpausmes, savus kompleksus vai kaut ko tādu - to aizturēt, atstāt pie sevis. Māksliniekam droši vien ir diezgan līdzīgi. Mākslā ir tā interesantā, varbūt pat pārsteidzošā, kaitinošā, satricinošā saskarsme, bet katrā ziņā ne vulgāra un ne pazemojoša.
Tavuprāt, bailēm ir liela nozīme mūsdienu cilvēku dzīvē?
Gluži milzīga. Viss, ko mēs tikko piedzīvojām, ko tagad izdzīvojam - to tā nevar apiet. Vēl arī bailes no neskaitāmām citām lietām, arī neskaidrība par nākotni.
Kā tu tiec galā ar savējām?
Esmu ļoti strādājis un cīnījies ar to. Uzskatu, ka nebaidās tikai muļķi. Agrāk manas bailes bieži bija saistītas ar profesionāliem riskiem, projektiem, lēmumiem, kuros iesaistījos, jo tas bija riskanti.
Zināji, ka pastāv risks, bet tik un tā iesaistījies, tātad mēdz sevi izaicināt?
Jā, un, jo man vairāk bail, jo vairāk es dodos iekšā. Tas ir arī tas, kas mani tad urda un kustina. Bailes ir arī viens no tiem dzenošajiem elementiem. Tur nav tikai sliktais elements - cilvēks bieži paliek dzīvs tikai tāpēc ka viņam ir bail no nāves. Nu, tā kaut kā.
Vai tev ir izdevies atrast savu laimi?
Saproti, šie emociju jautājumi - tā pilnīgi nav mana zona. (Domā.) Laime ir ar sievu aizceļot divatā uz Islandi un apbraukt tai apkārt. Laime ir būt kopā ar dēlu, ar meitu, aiziet uz viņas koncertu. Strādāt kopā ar mammu, parunāt ar māsu, iedzert ar draugu, darīt kaut ko foršu kopā ar kolēģiem - tur es redzu laimi. Būt klātesošam ar savējiem.
Ko tev nozīmē būt klātesošam?
(Smejas.) Nezinu. Varbūt būt tur, kur esmu, un darīt to, kas man patīk. Tā kā tagad. Cenšos no šīs dienas paņemt to, kas ar mani notiek. Un mācīties no tā. Tas ir mans uzsvars.
![]()
Ar sievu Dinu
Vai attiecības ar sievietēm arī uztver kā izaicinājumu?
Man nav attiecību ar sievietēm. Man ir attiecības ar sievu. Bet, runājot par sievietēm… Redzi, esmu praktiski uzaudzis kopā ar sievietēm, trīs paaudžu - ar savu vecomammu, mammu un māsu. Lielāko daļu manas apzinātās dzīves tā bija mana ģimene. Tad satiku savu sievu, mums piedzima meita.
Zini, sen nebija sanācis par to aizdomāties, bet tagad varu tā vienkārši pateikt - esmu laimīgs par to, ka man ir izdevies dzīves ceļā satikt savu sievu, ar kuru kopā jau nodzīvoti 20 gadi. Tas ir krietns laiks, mūsu attiecības sākās 17 gadu vecumā, un es varu viņai tikai pateikt paldies par milzīgo izturību un pacietību. Un pirms septiņiem gadiem mums ar sievu piedzima dēls.
Ģimene man ir ļoti svarīgs atbalsta punkts.
Esmu ļoti pateicīgs arī savai mammai, tam, ka tieši viņa ir mana mamma un izaudzināja mani kopā ar mūsu ģimenes sievietēm. Domāju, man ļoti paveicās.
Tev dzīvē sieva, sieviete ir tāds vadošs tēls vai tomēr atbalsts?
Nē, vadošais. Viennozīmīgi.
Runājot par mūsdienu vīriešiem - vai starp viņu realizētajiem projektiem un bērniem varētu likt vienādības zīmi vērtību skalā?
Zinu tikai to, ka par tiem mūsdienu vīriešiem droši vien daudz ko nesaprotu. Man bieži vien daudzas lietas un sabiedrībā populāri lēmumi nešķiet izprotami.
Manā izpratnē bērns nav projekts. Mani bērni nav projekti! Savu meitu un dēlu izjūtu, redzu, saprotu kā mīlestības augļus manās attiecībās ar brīnišķīgo sievu, un zini, kā - lai Dievs dod to noturēt.
Un, jā, šīs mīlestības piepildītās attiecības, saprotams, ir izaicinājums, uz kuru tiekties. Ir brīži, kad viss ir diezgan sarežģīti. Arī tāpēc, ka ir dažādi darbi ārpus mājas, projekti, mācības, daudzas lietas, kas arī ir jāizcīna. Tas prasa laiku, telpu un enerģiju. Bet ģimene nav projekts. Man tas ir kaut kas daudz būtiskāks, svarīgāks un nozīmīgāks. Un es priecājos katru reizi, kad izdodas sabalansēt visus procesus. Kad man izdodas būt Tēvu dienas pasākumā bērnudārzā vai būt meitas koncertā, vai pavadīt sievu uz kādu viņai būtisku notikumu.
Reizēm ir tā bijis, ka varbūt esmu aizplānojies un aizdarījies, aizpeldējis kaut kādā darbā vai projektā, un kaut kādas ģimenes lietas palikušas bez manis. Bet man nav problēmu to atzīt, uzņemties atbildību, ja esmu kaut ko salaidis dēlī, un kaut kā izlīdzināt, sabalansēt ar kaut kādām labām lietām.
Kā centies audzināt bērnus?
Laimīgus un cilvēcīgus. Tomēr reizēm tas ir pamatīgs izaicinājums. Reizēm sevi pieķeru, ka mēs gribam saviem bērniem labāku dzīvi, nekā bija mums, un tāpēc cenšamies bieži vien uzlikt bērniem tās ekspektācijas, ka viņiem tad ir jādzīvo tā labākā dzīve. Bet tur ir jautājums - un kas tad ir tā labākā dzīve? Tā ir tā, kuru es, iespējams, neesmu sasniedzis, vai kā? Jāatzīst, es joprojām cenšos noķert sev izpratni par labāku dzīvi. Un kā vecāks tiešām cenšos dot, organizēt bērniem iespējas daudzveidīgi atrast ceļu pie sevis. Nevis uzlikt kaut kādus savus uzstādījumus, kā tam jābūt, jo tāda būtu mana iedomātā realitāte.
Tagad es beidzot varu atbildēt uz jautājumu par mūsdienu vīriešu lielāko izaicinājumu. (Pasmaida.) Manuprāt, tas ir palīdzēt bērniem atrast sevi, atrast savu vietu pasaulē, būt pietiekami stabiliem, nepazust šajā pasaulē, nepakļauties un nonākt pie sevis, būt tam atbalstam, lai viņi var nonākt pie sevis. Un to pašu realizēt attiecībā uz savu partneri vai dzīvesbiedru - palīdzēt viņam un būt ar sevi. Jo bieži vien mēs mēģinām pakļaut citus savam ritmam. Bet, pat ja tas izdodas, ne tu jutīsies labi, ne tavs partneris. Būtu jāstrādā, lai tie ritmi darbotos autonomi un paralēli.
Un attiecībā uz sevi?
Te veidojas tāds milzīgs iekšējs monologs par kaut kādu godīgumu pret sevi. Ģimene, bērni, darbi, pandēmija, karš - kur tur vēl laiks sarunai ar sevi? Iespējams, šobrīd tam īsti laika nav. Bet esmu ierakstījis kalendārā, ka ikdienā piecas minūtes sev jāvelta. Un cenšos to ievērot.
Izdodas?
Es cenšos. Reizēm izdodas, bet tas darba apjoms, kas man ir ieplānots, salikts, tā daudzveidība… Strādāju ar studentiem, esmu Nacionālā teātra galvenais mākslinieks, kas ir mans terminētais pamatdarbs, Valmieras teātrī ar kolēģiem esmu izveidojis festivālu, kuru vadu, tad dažādi radošie projekti un darbi - man tā nepatīk šis vārds projekti… Reizēm burtiski nepieciešams apsēsties, tā kā saprast, kas ir noticis, kas nav noticis, kā es jūtos ar to, ko daru. Jā, nu, tad tie arī ir tie brīži. Un tad jābūt godīgam pret sevi. Jāatzīst, ka šis pavasaris man personīgi ir bijis ļoti dedzinošs, visu notiekošo brīžiem ir bijis grūti saprast. Arī tad, ja tev jāpabeidz profesionāli kaut kas, pie kā sirds degusi pirms pāris gadiem, ne vienmēr izdodas iešķilt to uguni, bet, ja izdodas…
Vai izjūti to arī ķermeniski?
Jā, burtiski un ķermeniski - tas parādās kā ātra elpa, vibrē sirds un plaušas, un, galvenais, kaut kur tiešām rodas ticība skaistajam, kas tā kā iedvesmo, sajūsmina. Tāda sajūsma! Paldies Dievam, tādu brīžu pēdējā pusgadā ir bijis daudz.
![]()
Kuriem projektiem saki jā?
Tas ļoti mainās. Man ir tādi brīži dzīvē, kad ir tāds ļoti skaidrs rado-šais moments, un tad es strādāju tikai ar scenogrāfiju vai ar konkrētiem režisoriem, piemēram, ar Viesturu Meikšānu vai Elmāru Seņkovu. Ar viņiem man ir bijusi intensīvāka sadarbība. Un tad ir periodi, kad viss ir ļoti blīvi saplānots, bet tad atkal notiek meklēšanas fāze. Personīgi es darbojos daudzos virzienos, pat pilnīgi šķietami neticamos. Nesen, piemēram, beidzās pusotru gadu ilgs darbs pie Valmieras pieteikuma kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, kur es darbojos kā mākslinieciskās programmas vadītājs. Liels plānošanas process un nemitīga saziņa gan ar vietējiem kontaktiem, gan starptautiskiem. Valmieras vasaras teātra festivāla veidošana ir liels notikums, šogad tas risināsies no 4. līdz 8. augustam. Arī daudzi citi radoši darbi.
Ja būtu iespēja, vai kaut ko pārrakstītu savas dzīves scenārijā?
(Smejas.) Jau no skolas laika man patīk apdauzītas un apbružātas lietas, tāds esmu bijis vienmēr, man nekad viena mugursoma neizvilka vairāk par mācību gadu, arī apavi ne. Mana priekšmetiskā pasaule ir apdauzīta, un arī manā vizualitātē man patīk lietas, kas nav svaigas, nav jaunas. Tāpēc, runājot par dzīvi, tā nodzīvotā, ar rētām, ir man tuvāka, un es nemainītu neko. Tie skrāpējumi atstāj to savu jaudu, man tas ir ļoti svarīgi. Es pieņemu visu, kas tajā ir noticis, arī ne tos spīdošākos notikumus, jo, pat ja ir bijis tā, ka vienā brīdī ir par kaut ko kauns un vēlme aizmirst vai izslēgt, šie notikumi ir ļoti būtiski atslēgas punkti, kas ļauj sajusties dzīvam, nedod iespēju izlikties par to, kas es neesmu, un aizlidot tur, kur nevajag. Mana dzīve ir mana dzīve, un tā ir svarīga.
Absolūti neko nenožēlo?
Man nav patīkami pāridarījumi, kas notikuši cilvēciskās attiecībās. Man nepatīk nodarīt pāri otram cilvēkam, un apziņa, ka esmu kādu sāpinājis… Tas ir tas, kas liek man apstāties. Bet citādi? Mākslā, radošā procesā kļūdīties nav iespējams. Protams, kaut kas var strādāt, kaut kas ne, bet tas nenozīmē, ka tā ir kļūda. Jo mans darbs ir radīt darbu, kas iedvesmo skatītājus. Bet var gadīties tā, ka zālē ir tieši viens cilvēks, uz kuru tas nostrādājis, un vai tad viņš būtu mazāk vērtīgs? Un vai tad šo darbu var nosaukt par neizdevušos, ja tas ir iedvesmojis kaut vienu cilvēku? Runājot par radošiem procesiem, tas vienmēr ir jautājums par frekvenci - cik plašā frekvencē mēs gribam strādāt. Ja gribam būt visiem labi… Bet visiem tu nekad nevari būt labs.
Zini to savu frekvenci?
(Smejas.) Nu nav tā, ka es ļoti gozētos popularitātē, bet es zinu savu darbu, un tas ir galvenais.
• Galvenais mākslinieks Latvijas Nacionālajā teātrī
• Valmieras vasaras teātra festivāla direktors
• Scenogrāfs un režisors dažādos teātros un operās
• Vieslektors LKA un LMA
• Izstāžu iekārtojums, mākslinieciskās koncepcijas, grafiskais dizains
• Mākslinieciskās programmas vadītājs Valmieras pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam 2027. gadā
Projekti 2022
• Nikolajs Gogolis Mirušās dvēseles, rež. Elmo Nīganens, Tallinas Krievu drāmas teātris
• Brāļi Grimmi Grimmi, rež. Elmārs Seņkovs, Liepājas teātris
Apbalvojumi
• 2007. Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles balva kā daudzsološākajam jaunajam scenogrāfijas talantam pasaulē
• 2010. Spēlmaņu nakts balva Gada scenogrāfs par izrādi Tils Pūcesspieģelis (Dailes teātris)
• 2018. Spēlmaņu nakts balva Gada scenogrāfs par izrādi Arī vaļiem ir bail (Latvijas Nacionālais teātris) un izrādi Persiešu valodas stundas (Žaņa Lipkes memoriāls)
• 2018.gadā iegūtā Spēlmaņu nakts balva Gada izrāde pusaudžiem Labie bērni Valmieras teātrī, režisors
• 2020. Spēlmaņu nakts balva Gada scenogrāfs par izrādēm Šekspīrs (Liepājas teātris) un Margarēta (Latvijas Nacionālais teātris)
Izglītība
• 2013 LKA, dramatiskā teātra režijas specialitāte, bakalaura grāds
• 2008 LMA, Scenogrāfijas nodaļa, bakalaura grāds
• 2003 Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
