Pēc asa sižeta filmas Mirāža, kurā Mārtiņš nospēlēja harismātisku gangsteri, viņu nodēvēja par Latvijas Belmondo. Aktiera radošajā bagāžā ir desmitiem spilgtu galveno lomu slavenās filmās un izrādēs. Bet personīgajā dzīvē - piecas laulības, astoņi bērni un seši mazbērni. Līdzās talantam Mārtiņam ir skaidra izpratne par vērtībām, viņš ir viens no pirmajiem mūsu lielajiem aktieriem, kurš, sākoties karam Ukrainā, kā ar nazi nogrieza savu karjeru Krievijā.
Baraka Magadanā un zelta stienis
Es piedzimu barakā Magadanas apgabala Transportnijas ciemā 1954. gada 13. decembrī. Mani vecāki Rolands Čehovičs un Zenta Vilsone tur bija izsūtīti. Mammai bija tikai divdesmit, viņa studēja Rīgā aktiermākslu, bet tad kāds labvēlis noziņoja par “plāniem bēgt uz Zviedriju”. Tāpēc viņu noķēra un deportēja. Vēlāk māte stāstīja, ka uzminējusi, kurš tas bija, un pat žēlojusi šo cilvēku: “Mana nabaga draudzene, Dievs viņai tiesnesis...” Mamma pēc dabas bija ļoti labsirdīga. Izsūtījumā viņa iepazinās ar manu tēvu, piedzimu es un nodzīvoju tur līdz četru gadu vecumam. Kad radās iespēja atgriezties dzimtenē, mēs atbraucām uz Latviju, dzīvojām Ikšķilē pie Daugavas. Tā bija pilnīgi cita dzīve - kas tur bija par krastiem! Kad Ķegumā tika aizvērtas slūžas, vīri stāvēja Daugavas vidū un ķēra milzīgus sapalus. Bet es, mazs puisītis, sēdēju līdzās uz akmeņiem vai ķēru forelītes…
Stipri vēlāk mēs ar brāli aizdevāmies turp. Līdz Magadanai. Atradu ciematiņu. Pastāvēju vietā, kur reiz bija mūsu baraka. Tagad viss nojaukts, palikusi bedre. Bet citādi nekas nav mainījies - tā pati ainava. Nekas vairāk tā arī nav uzbūvēts. Vietējie izstāstīja, ka zem nojauktās barakas atraduši zelta stieni, tāpēc var teikt, ka esmu burtiski piedzimis uz zelta.
Par spīti visiem likteņa izaicinājumiem mamma spēja saglabāt pozitīvu attieksmi pret pasauli un ar dziļu pateicību izturējās pret dzīvi. Esmu daudz no viņas pārņēmis. Māte izaudzināja mūs trīs: mani, brāli Ēriku un māsu Sniedzi. Tēvs dzēra, viņi izšķīrās, un tā es paliku pie mātes uzvārda. Līdz šim Āgenskalnā saglabājusies māja, kurā viņa strādāja par dezinfektori. Atceros, man bija seši gadi, bet brālim pieci, un mēs ar tramvaju braucām pēc mammas algas - bija 30 rubļu. Ieliku naudu kabatā un saspraudu ar piespraudi. Nemaz nebaidījos no šīs atbildības, jutos ļoti pieaudzis. Reiz mamma teica, lai atnes kartupeļus. Mēs abi kopā ar brāli atvilkām desmit kilogramus. Un vēl es viņam lepni teicu: “Klausies, ja kāds tevi apvaino, pasaki, ka tev ir vecākais brālis, viņam jau ir seši. Viņš visiem parādīs!” Ēriks to joprojām atceras.
Mamma bija talantīga, rakstīja labus dzejoļus, tulkoja. Jau mūsdienās Zviedrijā iznāca viņas grāmatiņa. Viens dzejolis, sarakstīts izsūtījuma laikā, saucas Vēstule Ziemassvētku vecītim. Pagājušajā gadā to lasīju no skatuves, un raudāja visi. Es pats tikko spēju savaldīties. Tas ir tāds patiesības brīdis, kad tu domā par to, kas esam un kāpēc esam šeit. Cik daudz mēs vēlamies un cik patiesībā maz cilvēkam ir vajadzīgs. Bet, jo mazāk mēs gribam, jo vairāk mums ir vietas mīlestībai.
Ceļš uz profesiju - no Lopes de Vegas līdz BAM
Starp maniem kinovaroņiem ir visdažādāko profesiju cilvēki: mākslas zinātnieks, CIP aģents, profesors, futbolists, tālbraucējs, mākslinieks, gangsteris, arheologs, rūpnīcas īpašnieks... Tagad reizēm aizdomājos, par ko varētu būt kļuvis, ja nedotos uz aktieriem. Varbūt par ārstu? Jo es ātri mobilizējos, ja kaut kas notiek, nekā nebaidos un operatīvi rīkojos. Es varētu būt arī rakstnieks. Stāstus brīvajā laikā rakstu arī tagad. Sev. Tas man ir veids, kā apzināties, kas esmu un ko daru šajā dzīvē.
Pretī aktiera profesijai mani pagrūda agrā jaunībā. Sešpadsmit gadu vecumā biju tik ļoti dzīvē vīlies, ka pat sastrīdējos ar mammu. Pārmetu viņai visu atbilstoši jauniešu maksimālismam - kāpēc tu mani esi dzemdējusi, te viss ir netaisnīgi, cilvēki ir ļoti ļauni... Mamma, saprotams, uz to nevarēja atbildēt, klusēja vai raudāja.
Es pametu skolu. Un tad kāds puisis man ieteica doties pie režisores Margas Teteres-Valdmanes, kura vadīja teātra studiju Rīgas Profesionālās izglītības namā. Viņa mani uzreiz pieņēma, sāka apmācīt meistarībā, bet formāli noformēja kā elektriķi. Savu pirmo lomu nospēlēju Lopes de Vegas komēdijā. Mēs mēģinājām piecas stundas dienā. Joprojām atceros tās divstāvu kāpnes, pa kurām skrējām. Lai gan - tas bija tik sen…
Tad es nokļuvu armijā. Kalpoju Tindā BAM būvniecībā. Mēs dzīvojām teltīs. Ziemā sals sasniedza 60 grādu. Bija tik auksts, ka teltī cauru diennakti kurējās krāsniņa, bet mēs tik un tā gulējām vaļeņkos un cepurēs. Reizēm gadījās, ka cepure piesala pie telts sienas. Visu ziemu mēs nemazgājāmies un ēdām tikai putru, kas mēdza sasalt bļodā. Atsaldēju nieres. Zāļu nebija, ārstēju sevi tikai ar domu spēku. Protams, bija ļoti sarežģīti. Ne visi izdzīvoja... Tieši tur sapratu, ka paļauties varu tikai pats uz sevi.
Ko man deva šie gadi? Droši vien kļuvu stiprāks. Bet ne cietāks pret citiem cilvēkiem, kaut gan redzēju tik daudzas briesmīgas lieta - kautiņus, nežēlību -, ka pēc tam dzīvē mani vairs nekas nepārsteidza. Pēc gadiem es aizbraucu uz Tindu ar vilcienu pa to pašu dzelzceļu, kuru mēs uzbūvējām.
Bet, kad pārnācu no armijas, devos uz Liepājas drāmas teātri, kur studiju bija atvēris režisors Oļģerts Kroders. Tolaik man pat prātā nenāca, ka ar laiku pats atklāšu teātra studiju Liepājā. Tā, saukta Mūris, pastāvēja līdz 2002. gadam
Mūsu Belmondo
Mirāža bija mana pirmā filma. Tagad, iespējams, ne visi atceras, bet toreiz, 1983. gadā, tā momentāni izšāva pa kinoekrāniem. Režisors Aloizs Brenčs. Es nospēlēju bijušo bokseri un gangsteri Elu Kitsonu, mana partnere bija Mirdza Martinsone. Daudz vēstuļu no skatītājiem toreiz saņēmu, dažas esmu saglabājis, bet baidos pārlasīt - tur viss ir ļoti emocionāli. Tie, kuri raksta vēstules aktieriem, patiesībā nav ļoti laimīgi cilvēki, viņi vēstulēs apraksta savu dzīvi. Un arī pielūdzēju, protams, radās pulka.
Uzņemšanas laukumā atmosfēra bija laba, lai gan ar Brenču mēs dažreiz strīdējāmies. Viņam bija tāda metodika - apspiest, bet es nepadevos. Turklāt esmu karstasinīgs pēc rakstura. Tomēr mēs sadarbojāmies lieliski. Trikus izpildīju pats, bet sarežgītākajiem, tādiem, kad bija jālec no kraujas vai klints, bija dublieri. Es jau tā kā gribēju pats, bet Brenčs teica: “Nē. Tu man vēl noderēsi.”
Filmēšana notika uz vecā Sevastopoles ceļa. Tur bija slēgtā zona, bet mums deva atļauju. Jau sen tas noticis, bet joprojām atceros, kā teltī filmējām mīlas ainu, kā mašīna buksēja uz ceļa un gandrīz nokrita no kraujas, kā mēs stūmām bruņutransportieri treilerī.
Ar Mirdzu mēs lieliski sastrādājāmies. Viņa man ļoti patika, bet ne vairāk. Mirdzai blakus visu laiku bija vīrs Mārtiņš Vērdiņš, kurš filmā tēlo policistu. Viņš diezgan laipni mūs pieskatīja, kaut gan reizēm varēja redzēt - uztraucas. (Smejas.) Bet es biju absolūti mierīgs. Jo patiesība ir tāda, ka biju iemīlējies citā sievietē.
Tieši pēc Mirāžas mani sāka dēvēt par Latvijas Belmondo. Neatceros, kurš pirmais to izdomāja. Pret to izturos mierīgi. Iespējams, šī iesauka radās ārējās līdzības dēļ. Man ir savdabīgs deguns un labsirdīgas acis, viņam arī. (Smejas.) Kādreiz jaunībā gan bija tādas domas - ja es dzīvotu Francijā vai Amerikā, būtu filmējies Holivudā, dabūtu lielus honorārus... Bet tas ir muļķīgi. Esmu dzimis un dzīvoju šeit, Latvijā, un esmu ļoti pateicīgs par to Dievam. Un tiešām zinu, ka laime nav naudā.
Nauda, protams, ir nepieciešama - bērni jāaudzina, par dzīvokli jāmaksā. Bet kaut kā vienmēr izdevās, ka man tās vienmēr ir bijis tik daudz, cik nepieciešams. Ja nav, tātad nemaz tik ļoti nevajag.
Un es zinu, ka tad, kad skaitu kapeikas, mani tādā veidā izved cauri kādai mācību stundai, lai es saprastu galveno, būtisko. Līdz ar to es nekad īsti nezinu, cik naudas man ir makā. Arī tērēju visu viegli un naudas dēļ neuztraucos. Visi bērni ir dzīvi. Visi mācās. Tas ir galvenais.
No mafijas līdz Vaņečkam
Filmas, kurās esmu filmējies, nekad neskatos. Man nav iekšējās nepieciešamības to darīt. Uzskatu, ka aktieru profesijā vienmēr ir, ko mācīties, un es joprojām mācos. Protams, ir labas lomas, ar kurām esmu apmierināts, bet, cik daudz man bijis lomu, patiesībā man nav ne jausmas.
Darba vienmēr ir bijis daudz. Arī pandēmijas dēļ mēs neapstājāmies - ar visiem piesardzības pasākumiem, maskām, testiem, bet viss notika. Tagad spēlēju latviešu seriālā Nemīlētie, ko pie mums filmē lietuvieši. Tur spēlēju galveno gangsteri, bosu mahinatoru, kurš pats nešauj, bet vada un pieskata citus. Bet reizēm, ja nedaudz uzkarst asinis, arī personīgi piedalās nelabos darbos. Viņš ir sava veida filozofs, jo uzskata, ka labu neieraudzīsi, ja tuvumā nebūs sliktā. Lūk, nesen mani - pareizāk sakot, manu varoni- pirtī ieslēdza, un viņš gāja bojā. Bet pēc piecām vai sešām sērijām es atkal parādos. Kāds mani izglābs.
Piedalījos arī populārajā seriālā pēc rakstnieces Leldes Kovaļovas grāmatas Bezvēsts pazudušās, spēlēju pils īpašnieku. Bet vairs nespēlēšu - mans varonis tika nogalināts. Man visās filmās ir šādi - vai nu es nomirstu, vai arī mani kaut kādā citādā veidā iznīcina. Acīmredzot kaut kas manī traucē turpināt, un tad nu es tieku apturēts. (Smejas.)
Bet personiskajā dzīvē man ir šī iekšēja vajadzība - neapstājies! Dzīve ir dzīve. Ja nav filmēšanas un nav darbu, es rakstu stāstus. Darbojos.
Pagājušajā vasarā, piemēram, no Aleksandra Čaka mīlas dzejoļiem izveidoju scenāriju. Izvēlējos dzeju no krājuma Iedomu spoguļi, kurā ir apkopoti skaistākie no viņa mīlestības dzejoļiem, kas veltīti sievai. Un uzaicināja skatītājus uz savu vasaras mājas verandu Upesgrīvā. Vēlējos skatītājus aizvest prom no steigas un ikdienības, rosināt viņos domas par laiku, par vērtībām, par mīlestību un savstarpējo cieņu, par tā visa nozīmi. Veranda ir lieliski piemērota apmēram divdesmit cilvēku uzņemšanai. Daudzi brauca no tālienes, klausījās, raudāja, negribēja ātri šķirties pēc pasākuma. Tas bija ļoti aizkustinoši. Tad man pasniedza Čaka balvu. Un ap sirdi palika silti. Starp citu, man tā ir pirmā balva.
Pandēmijas priekšvakarā režisors Dž. Dž. Džilindžers iestudēja izrādi Petuški, kur nospēlēju Jerofejeva Vaņečku. Kopā mums bija aptuveni desmit izrāžu Willa teātrī fon Stricka villā. Uz mēģinājumiem katru dienu braucu ar velosipēdu no Āgenskalna. Izdevās ļoti interesants projekts. Lugu Maskava - Petuški sarakstīja Igors Gatins, latviski iztulkoja Evita Mamaja. Mans varonis tur bija labā kompānijā - ar Merilinu Monro un Čārlzu Bukovski. Gatavojoties lomai man visbūtiskāk bija noķert Vaņečkas domāšanas būtību. Un man viss bija absolūti skaidrs. Pats savulaik esmu dzēris diezgan. Protams, gadus piecpadsmit līdz tam brīdim jau netiku dzēris - process bija apnicis. Bet es atceros to savu stāvokli. Un gribēju parādīt, kāds cilvēks bija Vaņečka. To, ka viņam viss ir uz robežas. Viņš provocē. Viņam reibums bija veids, kā saprast kaut ko svarīgu. Būtisku. Atbildēt uz mūžības jautājumiem. Viņa Petuški ir mītiska vieta, kur neviens nenokļūst, lai gan daudzi cenšas. Esmu daudz lasījis un domājis par to.
Kad Džilindžers piedāvāja man dziedāt, apsēdos un uzrakstīju dziesmu. Un pats arī izpildīju. Manuprāt, izrāde izdevās. Bet tad pandēmijas dēļ projekts bija jāaizver. Tiešām ceru, ka Petuški atgriezīsies.
Mīla - tikšanās - šķiršanās
Kas ir mīlestība? Visi gudrie par to lauza galvu. Domāju, tas ir stāvoklis, kad tu lido, nepieskaroties zemei. Un tad dvēsele ir tāda mierīga un priecīga. Bet mīlestības jēdziens mainās dažādos attiecību posmos. Asums pāriet, un tavā ikdienas dzīvē paliek milzu pateicība.
Esmu bijis precējies piecas reizes. Man ir astoņi bērni. Četri no iepriekšējām sievām, vēl četri no tagadējās, Zanes. Vecākais dēls Kaspars man uzdāvināja trīs mazbērnus. Pirmo reizi par tēvu kļuvu vēl pirms armijas.
No manas otrās sievas Marutas ir dēls Edgars un arī trīs mazbērni. No Daigas - Rudolfs un Margarita. No Zanes - divi dēli un divas meitas.
Visi mani bērni ir ļoti muzikāli. Mēs nekad nevienu neesam spieduši, jo uzskatu, ka katram ir jāizvēlas savs ceļš, vecāki tikai var dot mājienu. Margarita ir operdziedātāja, dzīvo Vācijā. Gustavs, astoņpadsmit gadus vecs, reiz pateica, ka vairs nespēj domāt par kaut ko citu, izņemot mūziku; viņš mācās Mūzikas akadēmijā kontrabasā klasē. Gundega astotajā klasē Dārziņa skolā apgūst oboju. Jakobs ir 2. ģimnāzijas audzēknis, bet jaunākā mācās sagatavošanas klasē. Un arī dosies uz mūzikas skolu. Bet sapulcināt visus astoņus bērnus kopā - tas gan ir gandrīz nereāli. Lai gan es komunicēju ar visiem, visus ļoti mīlu.
Pirmo reizi apprecējos astoņpa-dsmit gadu vecumā, jo iemīlējos. Man vienmēr tā bijis - iemīlējos un tāpēc apprecējos. Bet mana pirmā sieva aizgāja, kamēr biju armijā. Kad atnācu, mani pat nelaida klāt bērnam, gāju, skatījos no tāluma parkā, raudāju…
Otrā sieva Maruta studēja aktiermeistarību. Viņa mani ļoti mīlēja, bet mēs ļoti daudz strīdējāmies. Atceros, reiz gatavojos doties uz filmēšanu, bet viņa ar kaut ko nebija apmierināta un mani nolamāja. Bet es ierāvu konjaku un pateicu: “Ak, es tev nepatīku? Labi. Vairs mani neredzēsi! ” Toreiz biju jauns un viegli iemīlējos. Tajā brīdī blakus gadījās skaista sieviete, māksliniece Larisa, es aizrāvos, iemīlējos, un tā viņa kļuva par manu trešo sievu.
Tomēr šķiršanās ar Marutu, manu otro sievu, bija sāpīga un ļoti grūta. Atceros, ārā lija. Es stāvēju pie atvērta loga un raudāju. Tagad dēls jau sen ir pieaudzis. Marutas vairs nav šajā pasaulē, bet man joprojām ir palikusi sajūta uz sirds, ka tā ir mana vaina, ka es biju vainīgs, ka neizdarīju kaut ko pareizi. Un ka man par to būs jāatbild.
Zane ir mana piektā sieva. Kopā dzīvojam kopš 2002. gada. Nav ko slēpt, viņa ir daudz jaunāka par mani. Iepazināmies Liepājā, kad man tur bija sava teātra studija. Reiz stāvēju pie loga, bet Zane turpat netālu šķiroja ziedus. Skatījos un domāju: “Kāda skaista meitene. Ja vien liktenis ļautu, es ar tādu būtu kopā...” Un kaut kā nemanot viss notika. Izrādījās, ka arī es viņai uzreiz iepatikos. Bet draudzenes esot teikušas: “Tu neceri, viņš tevi nekad neprecēs.” (Smejas.) Tā sanāca, ka mēs apprecējāmies, kad mums jau bija trīs bērni. Un tad piedzima vēl viena meita.
Man galvenais ir tas, ka Zane pieņem mani tādu, kāds esmu. Nevajag izlikties. Tā ir reta kvalitāte. Bet tas, kāpēc es viņai patīku, man joprojām ir mīkla. Varbūt tieši tāpēc, ka neko netēloju. Viņa nodarbojas ne tikai ar mūsu četriem bērniem, bet arī ar režiju. Un ļoti daudz ko jēdzīgu man iesaka. Viņa arī iestudēja izrādi Kļov… Rīgas Krievu teātrī, kur ar Arni Līcīti spēlējām. Tad Arnis man teica: “Bet zini, tavai sievai ir smadzenes.”Ar Arni satikāmies, kad sešpadsmit gadu vecumā sāku piestrādāt Upīša vārdā sauktajā drāmas teātrī pie dekorāciju montēšanas. Arnis bija mazliet vecāks par mani. Reiz atnācu uz garderobi, bet tur viņš - sēž un spēlē kārtis. Tā mēs iepazināmies. Tad katrs devās savā dzīvē, bet pēc gadiem satikāmies: “Ak, vai tu esi
Kopā pāris gadu spēlējām izrādē Ezītis miglā. Viņš bija Ezītis, es Lācēns. Izrāde ļoti patika skatītājiem. Un tad Ezītis pavisam pazuda miglā. Apglabāju Arni… Pāris reižu esmu redzējis viņu sapnī, viņš atnāca, kaut ko stāstīja, kā tur ir, ka viss ir citādi, nekā viņš bija gaidījis.
Reizēm domāju, ka, iedziļinoties atmiņās, daudzas lietas varētu atcerēties - tās, kuras reiz tika noraidītas, bet patiesībā ir svarīgas. Lielākā daļa cilvēku diemžēl vairāk uztraucas par materiālo, par savām ērtībām. Mēs aizmirstam, ka cilvēks ienāk šajā pasaulē kails un aiziet kails. Tu vari krāt visu mūžu, bet neko jau līdzi nepaņemsi. Bet prieks patiesībā slēpjas visvienkāršākajās lietās. To nevar izmērīt naudā.
Būt pašam par sevi
Dažreiz ir sajūta, ka var samelot sev un citiem, kaut kur aizbēgt. Bet par visu ir jāmaksā - vai nu uzreiz, vai dzīves beigās, vai citā dzīvē. Cilvēks vienmēr ir pelnījis to, kas ar viņu notiek. Es ne vien ticu liktenim, bet arī zinu, ka tas ir neizbēgams. Katrā no mums ir iepro-grammētas karmiskās lietas, ko mums vajadzētu izlabot. Ir Dieva doti principi, kuriem būtu jāseko.
Es esmu šeit, lai labotu iepriekšējās dzīves kļūdas. Man dzīvē nebija viegli, bet es ar prieku to pieņemu, jo uzskatu par mācību stundām. Ir jāmāk priecāties par to, kas ar tevi notiek, pat ja tās nav labas lietas. Jo, izejot tam cauri, ir iespēja kaut ko izpirkt. To izprast nav viegli, tomēr tā tas ir un tā tas darbojas.
CV
• Brīvmākslinieks
• Producentu kompānijas Vilsons Production līdzīpašnieks
• Līdz 2011. Dailes teātra aktieris
• Līdz 2004. vadīja savu teātri Mūris (Liepāja)
Nozīmīgākās lomas
Teātrī
• Henriks Ibsens Pērs Gints - Pērs Gints (1997)
• Lauris Gundars Truša dziesma (1999)
• Viljams Šekspīrs Otello - Otello (2000)
• Viljams Šekspīrs Marija Stjuarte - lords Botvels (2002)
• Albērs Kamī Kaligula - Kēreja (2005)
• Vladimirs Nabokovs Lolita - Humberts (2006) u.c.
Kino
• Mirāža (1983) - Els Kitsons
• Intermeitene (1989) - Viktors
• Fans; Fans-2 (1989, 1990) - mafiozi
• Žurkas jeb Nakts mafija (1991) - taksometra vadītājs
• Jūras vilks (1991) - Džonsons
• Viņš savu saņems (1992) - Delani
• Saldā indes garša (TV seriāls, 2001) - Deglis
• Suņu vīrs un Tille (2002) - Suņu vīrs
• Prāts vai instinkts (TV seriāls, 2006-2007)
• Džimlai rūdi rallallā (2014)
• Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017)
• Homo Novus (2018)
• Dvēseļu putenis (2019)
• Bezvēsts pazudušās (2021) u. c.