Leģendāra dejotāja, skatuves dīva, indiešu princese, bet visam pāri - latviete un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere ar apbrīnojamu pašcieņu, mērķtiecību, prāta skaidrību un sirsnību, Vija Vētra mani pieņem privāti viesnīcas numurā pāris dienu pirms sava koncerta un meistarklasēm, kurās viņa griezīs graciozas piruetes, bet tad saņems stāvovācijas. Viņa nejūtas ne kā dīva, ne leģenda un priecājas par katru mirkli, kad tiek pamanīta un novērtēta, īpaši dzimtenē. Pieticīgais vērtējums par sevi viņu ne mirkli nav ierobežojis kā bultai iet pretī mērķim. Vijas februāra plānos ir gadsimta jubilejas svinības - protams, dejojot. Lai piepildās!
Paldies, ka atkal esat pie mums Latvijā! Ko jums nozīmē ik gadu atgriezties dzimtenē, sniegt koncertus, meistarklases, šī cikla ievērošana?
Tas man ir kā sevis atjaunošanas rituāls. Ir ļoti svarīgi zināt, ka es kaut ko nozīmēju - kaut kur un kaut kam. Zināt, esmu kā zivs, lasītis, kas atgriežas tur, kur piedzimis, neskatoties uz to, ka atpakaļceļā ir jāpeld pret straumi. Tam ir vajadzīgs liels spēks un uzdrīkstēšanās - peldēt pret straumi uz vietu, kur piedzimi, lai galarezultātā, iespējams, nomirtu. Esmu arī domājusi par to, ka man būtu būtiski piedzīvot tieši to pašu, ko piedzīvo lasītis, atgriežoties pie savām saknēm. Pie sākuma.
Dzīves pieturpunkti
Dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā.
1941-1945 studē Vīnes Mūzikas un tēlojošo mākslu akadēmijas deju nodaļā.
1945-1948 uzturas bēgļu nometnēs Vācijā, šai laikā nodibinot latviešu tautas deju grupu un uzstājoties ar solokoncertiem.
1948. gadā izceļo uz Austrāliju.
1964. gadā dodas koncertturnejā uz ASV un Kanādu; pēc tam studē moderno deju pie pasaulslavenajiem horeogrāfiem Martas Greiemas un Hosē Limona.
1967. gadā pārceļas uz dzīvi ASV, Ņujorku, kur atver savu deju studiju.
Kopš 1970. gada dzīvo Ņujorkā, Vestbetas mākslinieku namā.
Sniegusi deju koncertus, meistarklases un kursus Austrālijā, Indijā, dažādās Eiropas valstīs un ASV.
Vairākkārt viesojusies Indijā, apgūstot indiešu sakrālo deju un sniedzot izrādes.
Tikusies ar Džavaharlalu Neru un Indiru Gandiju.
Ievedusi sakrālo deju baznīcas dievkalpojumos Austrālijā, Eiropā un ASV.
Kopš 1990. gada ik vasaru ierodas Latvijā, lai sniegtu indiešu dejas meistarklases.
1999. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
Atgriežoties pie sākuma - par ko sapņojāt bērnībā?
Tikai par to, kā kļūt par dejotāju. Laikam dejoju, jau esot mātes ķermenī. Un noteikti pirms sava mūža uz Zemes. Tiklīdz kaut kur bija dzirdama mūzika, es vienmēr dejoju. Nemaz neatceros sevi citādu.
Skaidrs pavērsiena punkts bija piecu gadu vecumā, kad mani aizveda noskatīties baletu Gulbju ezers. To skaidri atceros vēl šodien, jo šis notikums man atvēra citu pasauli, kuru iepriekš nepazinu - skatuvi, deju. Un no tiem iespaidiem man uzreiz bija skaidrs - būšu dejotāja.
Mazā Vija tik ļoti vēlējās mācīties baletu! Bet mums nebija tādu apstākļu. Māte bija vienīgā pelnītāja, un tēvs ļoti bieži slimoja. Mums nebija naudas. Tad nu gāju skatīties no ārpuses, pa mazu šķirbiņu, kā notiek baleta stundas. Vēroju pozas un mēģināju tās atdarināt. Pat tramvajā nesēdēju, bet stāvēju kājās un atdarināju baletdejotājas.
Agrāk baleta skola bija tieši pie paša Operas un baleta nama, to vadīja Harijs Plūcis. Es tik ļoti lūdzos mammai, lai aiziet aprunāties, varbūt varu sākt mācības par kādu mazāku maksu. Mēs aizgājām. Un es skatījos skolas direktorā ar cerību pilnām acīm, centos būt tik ļoti pareiza, kārtīga un klusa… Viņš man likās tik visvarens, un kā citādi? No viņa šķita atkarīgs mans tālākais mūžs, viss liktenis! Bet viņš uz mani pat nepaskatījās, atbilde bija ass nē. Šis notikums man, mazam bērnam, bija ļoti traumējošs.
Sapnis beidzās?
Saprotams, nē. Sešpadsmit gadu vecumā slepeni, nevienam nepasakot, nolēmu uz savu roku aizbraukt uz Vīni apciemot tanti. Aizgāju uz iestājeksāmeniem Vīnes konservatorijā, un mani uzņēma, piešķirot pilnu stipendiju! Jau tad es kuluāros dzirdēju par sevi runājam, ka ir atnācis ļoti īpašs talants. Bet jāatzīst, prieks bija īss, aizgāju prom, jo nebiju apmierināta ar mācību kvalitāti. Tā skaitījās ļoti prestiža mācību iestāde, kurā bija svarīgi būt, ja vēlies piederēt noteiktai sabiedrības daļai, bet man šis aspekts nebija svarīgs. Daudz būtiskāk bija atrasties starp cilvēkiem, kuri varētu mani vadīt. Starp personībām, kas būtu manas autoritātes, lai es varētu viņus pielūgt un godināt, burtiski iesūkt sevī zināšanas. Bet tur man nebija elku.
Tomēr dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek - īstajā laikā un vietā. Vīnē ieradās Rozālija Hladeka. Noskatoties viņas priekšnesumu, uzreiz sapratu - tas ir mans piemērs, to es meklēju, tā ir mana dieviete - un pieteicos viņas studijā.
Vēlāk atgriezos Vīnes konservaorijā jau kā mācībspēks. Un - tik interesanta sagadīšanās - baleta nodarbības šeit vadīja Plūcis. Tas pats Plūcis, kurš reiz pat nepaskatījās uz mani, vēlāk kļuva par manu kolēģi. Vai nav interesanti? Un es viņu tik ļoti biju nicinājusi par to, ka viņš man nedeva iespēju mācīties baletu manā dzimtenē Latvijā. Mēs sarokojāmies, un es viņam tieši tā arī teicu: “Plūča kungs, es jūs nicinu!” Tāda bija mūsu iepazīšanās. Tieša. Atklāti izstāstīju savas izjūtas, visas sāpes, cik sašutis un nelaimīgs bērns es biju, ka viņš nedeva man iespēju. Plūcis atzina savu kļūdu, teica - redziet, kā ir, kad neuzklausa bērnu. Protams, vēlāk mēs kļuvām par tuviem kolēģiem.
Mana dzīve ir pilna ar apļiem, kas noslēdzas - cits pēc cita. Visas situācijas, kas dzīvē ir sākušās, agrāk vai vēlāk vienmēr noslēdzas.
Kādu jūs atceraties savu mammu?
Mana mamma bija kā saulīte.
Kad viņa ienāca istabā, kur bija mazi bērni vai dzīvnieki, tie instinktīvi skrēja viņai pretī, izjūtot to siltumu, ko mamma izstaroja. Šo siltumu arī es saņēmu no viņas. Mammai bija ļoti skaista balss, viņa dziedāja Jāzepa Vītola korī, arī ļoti labi zīmēja. Diemžēl Austrālijā viņa nomira ar audzēju, viņas dzīves pēdējais laiks bija ļoti smags.
Un tēti?
Ar tēti man nebija tik tuvu attiecību. Mans tēvs piedzima Krievijā un maziņš kopā ar manu vecmāmiņu nonāca Daugavpilī. Ātri iemācījās būt ļoti patstāvīgs un atbrauca dzīvot uz Rīgu. Labi apguva latviešu valodu, apprecēja manu mammu, latvieti. Savā būtībā kļuva par latvieti. Viņš bija labs un talantīgs cilvēks - gleznoja, viņam bija ļoti laba kustību izjūta. Vēl viņš bija stāstnieks. Kad stāstīja stāstus, viņš tos izspēlēja kā īsts aktieris. Ja stāsts bija bēdīgs, visi raudāja, ja jautrs, cilvēki smējās, vēderu turēdami. Pēc profesijas grāmatvedis, strādāja stikla fabrikā, ar izcilu galvu, matemātiķis. Tomēr sirdī mākslinieks. Un tāpēc viņam bija ļoti būtiski atrasties starp cilvēkiem, just atgriezenisko saiti.
Kādas ir tās vecāku ieaudzinātās vērtības, kas joprojām ir kopā ar jums?
No tēva man mantota tā izcilā kustību izjūta, skatuviskā dotība. Viņam ļoti patika būt uzmanības centrā, izcelties. Bet no mammas nāk cilvēciskais siltums.
Un no kurienes radās apņēmība vienai 16 gadu vecumā doties pretī savam sapnim?
Man ir ļoti stipra griba. Ja esmu kaut ko izlēmusi, mani nevar atturēt. Arī toreiz biju kā bulta ar skaidru mērķi, jo es skaidri zināju, ko vēlos.
Šādām izvēlēm nepieciešama liela drosme!
Ziņkārība. Un zinātkāre.
Piedzīvojāt karu un bēgļu gaitas…
Jā, manas studijas iekrita kara laikā. Mūs sāka bombardēt. Pretī konservatorijai bija māja, kur uzlidojuma laikā slēpāmies, un vienā reizē šo māju sabombardēja, paliku zem gruvešiem. Domāju - that’s it, tās ir beigas. Bet es taču vēl neko neesmu paguvusi izdarīt! Taču mani laimīgā kārtā burtiski izraka no gruvešiem. Biju par mata tiesu no bojāejas. Vairs nekad debesis nav likušās tik zilas! Un tad ar pēdējo bēgļu vilcienu izglābu sevi, mammu un savu māsiņu, kas tajā laikā man bija piebiedrojušās Vīnē.
Mūsdienās cilvēki ļoti bieži netiek pāri savām bailēm. Arī bailēm no dzīves, no savām jūtām… Kāda ir jūsu stratēģija?
Apņemšanās dzīvot. Jau no pašas bērnības uzņēmos viena pati braukt lielajā pasaulē. Tā ir palikusi kā drosmes gariņš man blakus, arī ziņkārība. Vēl arī zinātkāre un mācīšanās griba - vienmēr redzēt un iemācīties kaut ko jaunu. Esmu pabijusi piecos kontinentos, visur viena pati. Indijā vien trīs reizes. Visur, kur pasaulē esmu aizbraukusi, iemācījos kaut ko jaunu. Ir svarīgi atvērt savas personīgās durvis, lai ienāk jaunas lietas. Visā dzīves ciklā cilvēkam svarīgākais ir nemitīga sevis papildināšana. Neapstāties. Lai redzētu un piedzīvotu vēl un vēl.
Indiešu Austrālijas princese no Latvijas - tik sarežģīta, bet arī tik skaista identitāte. Joprojām tā jūtaties?
Vispirms un vienmēr sevi uzskatu par latvieti. Par Latviju es runāju jebkurā pasaules malā, kur esmu, un man vienmēr ir svarīgi atgriezties dzimtenē. Domāju, tieši tāpēc man arī iedeva Triju Zvaigžņu ordeni.
Ko jums tas nozīmēja?
Ordeni man piešķīra 1999. gadā. Diemžēl man nebija skaistas pieņemšanas pilī kā citiem šā apbalvojuma saņemšanas brīdī. Neviens par mani neparūpējās un uz ceremoniju mani neuzaicināja. Ordeni atsūtīja pa pastu. Tas bija ievietots kastītē, un, godīgi sakot, man tā vairāk atgādināja mazu zārku. Manuprāt, tā tas nevarēja palikt.
Ko es darīju? Tajā gadā man sanāca braukt ar izrādēm uz Londonu, tur biju tieši 18. novembrī. Tad nu paņēmu līdzi savu zārciņu ar trīs zvaigznēm un izdomāju, ka man tas pašai jānokārto, ja ordeņa piešķīrēji to nav paveikuši. Paņēmu ordeni, aizgāju uz vietu, kur latviešiem 18. novembrim par godu paredzēta kopā sanākšana un svinēšana. Ierados agrāk, lai noskaidrotu, kas ir Latvijas sūtnis, un izstāstīju viņam savu stāstu - esmu saņēmusi šo ordeni pa pastu, man nav bijusi pasniegšanas ceremonija, oficiāla piespraušana pie krūts, vai jūs to varat izdarīt šeit un tagad, svinību laikā?
Kāpēc tas bija svarīgi?
Lai būtu cieņpilna ceremonija, kā notikums, un viss tieši tā arī bija. Kā īstā filmā! Mani pieteica, un pārstāvis ar trīcošām rokām piesprauda ordeni. Biju par visu parūpējusies - man pašai līdzi bija fotoaparāts, lai būtu bilde. Puķes gan, jāsaka godīgi, es uz brīdi aizņēmos no sanākušajiem viesiem un uzreiz pēc bildes uzņemšanas, protams, atdevu īpašniekiem.
Un kāda bija sajūta?
Izcila! Es biju sakārtojusi citu neizdarības, un beidzot viss bija pareizi.
Bieži vien tiek minēta latviešu valodas līdzība ar sanskritu - vai esat par to aizdomājusies?
Jā. Latviešu un lietuviešu valodas ir vienas no vecākajām indoeiropiešu valodām, kas ir vistuvāk sanskritam. Arī mans vārds ir pilnīgs sanskrits. Vija - Vidžeja - ar uzvaru. Vētra sanskritā ir tumšais vētras mākonis, kas pieder Dievam Indram. Indijā, mani piesakot, domā, ka nāku no Indijas.
Runājot par vārda Vija (Vidžeja) interpretāciju - vai varētu teikt, ka deja ir jūsu uzvaras gājiens cauri dzīvei?
No vienas puses, jā, to tā varētu teikt. No otras puses, deja ir visas manas dzīves jēdziens. Man nav nekā cita - ne ģimenes, ne bērnu. Visu savu dzīvi esmu veltījusi dejai.
Esat teikusi, ka mīlestība pret deju jūsu gadījumā nāk cauri vairākām dzīvēm.
Ļoti stipru ticu vairākām dzīvēm. Esmu pārliecināta, ka daudzas dzīves iepriekš jau esmu bijusi - eksistējusi, nodzīvojusi, pieredzējusi un sakrājusi šai dzīvei zināmas dotības, lai šajā dzīvē izteiktos par visu to, ko iepriekš esmu uzkrājusi un piere-dzējusi. Droši zinu, ka šī nav ne mana pirmā ne būs pēdējā dzīve. Kad nomiršu, jā, ķermenis aizies bojā, bet mana dvēsele atbrīvosies un pēc kāda laika iemiesosies citā ķermenī, lai turpinātu dzīvot. Nav teikts, ka uz Zemes, varbūt tas notiks uz kādas citas planētas. Zinātne attīstās un nemitīgi atklāj kaut ko jaunu. Zeme kā tāda kādā brīdī var pārstāt eksistēt, bet tas nenozīmē, ka apstāsies dzīvība. Ka mūsu vairs nebūs.
Kur izjūtat latviešu tautas, Latvijas spēku, ko nav iespējams enerģētiski vai emocionāli saņemt nevienā citā pasaules malā?
Latvija ir ļoti īpaša zeme. Mūsu zemei cauri iet ļoti spēcīgas enerģētiskas āderes, līdz ar to mūsu zeme mūs ir veidojusi un radījusi stiprus kā tautu pēc rakstura. Latvija ir ļoti speciāla, īpaša vieta. To zina arī dalailama, tāpēc viņš tik bieži brauc uz šejieni; esmu ar viņu tikusies arī personīgi. Tas notika gadā, kad par mani tika uzņemta filma. Mēs sagadījāmies Latvijā vienā vietā un vienā laikā. Es viņam uzdāvināju savu bildi, kur dejoju baznīcā Ņujorkā Budas dzimšanas dienā. Mēdz teikt - ja visa pasaule ies bojā, šī vieta paliks.
Un dabas spēks?
Daba ir svēta un man ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Man kā latviešu dvēselei ļoti patīk rušināties pa zemi. Ielikt kādu sēkliņu un skatīties, kā tā aug. Savulaik es savācu augļus, kas krita no ginka koka. Viens bija sieviešu dzimtes, otrs vīriešu. Šiem kokiem jābūt tuvu vienam otram, lai apaugļotos. Iesēju sēklas, izdīga, un es atvedu kociņus uz Latviju, iestādīju pie draugu mājām Krimuldā, ļoti skaistā vietā, kur vienmēr pavadu Jāņus. Ja es sava brauciena laikā neesmu tur paviesojusies, liekas, neesmu bijusi Latvijā. Viens no kociņiem izauga spēcīgs, cilvēka augumā. Otrs joprojām ir mazs un cīnās par dzīvību, bet katru gadu izdzen jaunas lapiņas. Spītīgs un cīnītājs, kā es. Kad atvedu šos kociņus uz Latviju, teicu - kamēr šis koks dzīvos, arī es dzīvošu. Tagad lielais un staltais ir nosalis. Šī ziņa man bija emocionāls brīdis, it kā es būtu zaudējusi tuvu cilvēku (apraudas). Bet mazais joprojām dzen jaunas lapas. Daba ir stipra, un dzīves spēks kā tāds ir ārkārtīgi stiprs. Par to mums atliek tikai pabrīnīties.
Vētra - tāds uzvārds ar milzīgu spēku. Ko tas ir devis dzīvē?
Vētra - tā ir dinamika. Mans vārds un uzvārds ir pretstats - Vija ir gracioza un vijas, savukārt Vētra ir kā līknes. Gleznojot tas būtu ļoti skaisti. Līknes, kas caurvijas. Tā arī ir mana dzīve. Kontrasti.
Ko deja dod sievietei?
Graciozitāti. Ikdienas kustībā sievietei jāprot kustēties tā, lai viņa būtu pievilcīga. Deja izceļ sievišķīgumu. Dejai vajadzētu jābūt katra cilvēka ikdienas kustībā. Sportam ir citi mērķi, tur svarīgs ir rezultāts, bet dejas mērķis ir izteiksme. To lieto kā dvēseles izteiksmes veidu. Tā ir māksla. Dvēseles izteiksme caur kustību. Ja dvēsele neizsakās caur deju, tad tā nav īsta deja.
Un vīrietim?
Vai tikai sievietei ir dvēsele? Arī vīrietim. Arī viņš dejojot izsaka savas dvēseles jūtīgāko vietu.
Esat teikusi, ka vīrieti vairāk savā dzīvē esat uzlūkojusi kā draugu, nevis kā partneri. Vai tā bija apzināta izvēle mākslas dēļ, tāds kā ziedošanās akts, vai vienkārši liktenis nesaveda kopā ar to īsto un vienīgo?
Tā ir manis pašas apzināta izvēle. Esmu izvēlējusies veltīt savu mūžu dejai, līdz ar to, es uzskatīju vīriešus kā draugus, un man draudzība bija svarīgāka nekā mīlestība. Mīlestība spēj uzliesmot un arī tikpat ātri pāriet. Ne vienmēr tā iet cauri visai dzīvei. Tā nav paliekoša, tātad nav arī uzticama.
Vai kaut ko mainītu savā dzīvē, ja būtu tāda iespēja?
Domāju, ka ne. Ja es neesmu neko mainījusi dažus mūžus pirms savas dzīves uz Zemes, tad kāpēc to mainīt šajā dzīvē? Vienīgi, ja būtu iespēja, es novērtētu, ja būtu man tāds pastāvīgs tuvs draugs, ar kuru pārrunāt lietas, izdzīvot notikumus. Piemēram, ceļotu kopā. Lai gan, ja tu esi viens un ceļo, tad satiec vairāk citu cilvēku, un tas paver jaunas iespējas. Kad blakus otrs cilvēks, neviens tik drīz netuvosies. Tomēr pretstatā gribētos dalīties emocijās ar piedzīvoto skaistumu, bet neviena nav, un dažreiz ir bēdīgi. Arī šim jautājumam kā katrai lietai ir divas puses.
Esmu pieņēmusi, ka dzīvē ir lietas, kuras līdz zināmai robežai mēs varam mainīt, bet ir, kuras nevaram. Tad atliek tikai strādāt ar to, kā uz to reaģējam; tas paliek mūsu ziņā.
Kas, jūsuprāt, noderētu mūsdienu sievietēm, kas viņas spēcinātu?
Mūsdienu sievietes ir tik dažādas! Viņas ietekmē tehnoloģiju attīstība, un vēlme iegrimt tehnoloģijās padara viņas par daļu no tām. Bet līdz ar to sieviete zaudē daļu no sevis un, likumsakarīgi, kaut kādu tehnoloģiju daļu pieliek sev klāt. Svarīgi ir zināt balansu un neizrauties par daudz. Izmantot - jā, bet neaizrauties, jo tad var pazaudēt sevi. Smelties spēku dabā, kas ir visa pirmsākums, un atcerēties, kas tu īsti esi. Tu esi mūžīgā dvēsele, kas nekad nenomirst.
Vienmēr ir un būs svarīgi izbalansēt savu dzīvi starp tehnoloģijām un īstu dabu.
Par ko jūs domājat dejojot?
Dejojot es neesmu dienišķā es. Es paceļos augstākā garīgā līmenī, virs sevis. Sasaistos ar kaut ko citu - augstāku, garīgāku. Ikdienā tas nav iespējams, jo mēs saskaramies ar matēriju. Dejojot tu izolējies no pārējās pasaules un koncentrējies tikai uz to, ko vēlies pateikt dejā. Katrā dejā ir sava doma.
Angliski ir ļoti labs vārds to chat, kas darbībā nozīmē runāt un neko nepateikt. Diemžēl lielākā daļa dejotāju tieši tā arī dejo.
Un pēc dejas?
Paiet zināms laiks pēc koncerta, kamēr es nonāku atpakaļ šeit un tagad. Protams, pēc izrādes cilvēki nāk apsveikt, un pamazām tu esi spiests atnākt atpakaļ. Īpaši Latvijā ir daudz sveicēju. Amerikā bieži vien saku - ko jūs zināt par puķu kultūru; ja jūs būtu redzējuši, kāda tā ir Latvijā!
Par ko domājat, dzirdam kādu sakām - es nemāku dejot, es nedejoju?
Tas ir muļķīgi. Visi var, un visi māk. Tikai katrs dejo savu dzīves deju.
Par ko ir vērts uztraukties? Un par ko nav?
Diemžēl mēs lielākoties uztraucamies par sīkumiem. Bet uztraukums ir vēl lielāka neiespējamība atrisināt radušos situāciju. Satraukumā arī es eju pa gaisu - kā jau vētra. Tomēr dzīvi vienmēr vajag laist cauri lielam sietam, izsijājot būtisko. Svarīgi saprast, par ko ir vērts uztraukties un par ko ne, ko mēs varam mainīt un ko nevaram. Reizēm, protams, der arī paraudāt. Amerikas indiāņiem ir skaists teiciens - ja nebūtu asaru, nebūtu arī varavīkšņu. Bet Svētajam Francim bija laba doma: dod man spēku mainīt to, kas ir maināms, un dod man arī to labo saprātu, lai es saprotu, ko var mainīt, ko nevar.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni, Vija?
Svarīgākais ir uzturēt veselību, lai nenogāztos no kātiem. Mans plāns ir nemainīgs - pārspēt Ēvaldu Valteru. Viņš kāpa uz skatuves savos 100 gados, bet man viņš jāsit pušu kaut par vienu gadu. Un tad es dejošu.