Slavenais Pipars - ēdienu blogeris, recepšu grāmatas Piparēdiens. 100 superīgas receptes autors, Latvijas lepnums 2019, Forbes saraksta 30 līdz 30 nominants 2020. un 2021. gadā, neskaitāmu labdarības projektu organizētājs, sociālā un labdarības projekta labasoma.lv īstenotājs, vada savu maiznīcu Laba maize… Klausoties Rojā, visu laiku bija sev jāatgādina, ka sarunu biedrs ir tikai sešpadsmit gadus vecs. Neticami, cik daudz iespējams paveikt, mērķtiecīgi sekojot savam aicinājumam!

Raksturs

Es neesmu cilvēks, kurš var darīt vairākas lietas vienlaikus. Vienā reizē tikai vienu. Man ir svarīgi pārslēgt smadzenes uz konkrēto režīmu, un tad, kad tā konkrētā lieta ir pabeigta, var ķerties klāt pie nākamās, citādi ne.
Tāda izteikta mana rakstura īpašība ir spītība, īpaši uz lietām, ko ļoti vēlos sasniegt. Līdz ar to, iespējams, tā nav spītība, bet drīzāk mērķtiecība. Bet reizēm tas darbojas arī pretēji - ja ir kaut kas, kam neredzu jēgu, ko negribu darīt, iespītēšos, un būs tāds kārtīgs un absolūts nē. Tomēr ar to nē ir arī tā, ka bieži vien es nemaz cilvēkiem īsti nevaru pateikt nē.
Vēl ir tā, ka jūtos slikti, kad nenovedu lietas, kaut kādus projektus līdz galam. Godīgi jāatzīst, ka ir daudzas idejas, kas palikušas pusdarītas, procesi pārtraukti kaut kādu emociju iespaidā. Reizēm tas ir tādēļ, ka esmu iecerējis kaut ko paveikt noteiktā laika posmā, ieplānojis, bet tas nav izdevies, un ir jaiepauzē. Protams, tad neesmu apmierināts. Tomēr skatos uz to visu filozofiski - iespējams, konkrētajam projektam šis nav īstais brīdis; iespējams, viss vēl priekšā. Uzskatu, ka būtiskākais ir izvērtēt un saprast, kāpēc tas tā ir noticis. Kāpēc kaut kas ir paņēmis tik daudz laika? Ko es varu no tā iemācīties? Manuprāt, visam ir emocionālais limits, un vienmēr ir iespēja sākt visu no jauna. Tāpat arī jāsaprot, ka dzīvē neizbēgami par daudzām lietām ir jāmaksā. Arī par mācību stundām. Dažreiz pat labāk ir piemaksāt naudā. Un esmu novērojis - risks vienmēr ir svarīgs attiecībā pret ieguvumu.
Personīgi man būtiskākais ir tas, ka, pabeidzot iesākto, ir sajūta, ka sanācis kvalitatīvs produkts. Šī kvalitāte man ir daudz svarīgāka par to, vai galarezultāts atbildīs sākotnējai idejai. Tieši no tā, cik augsta ir kvalitāte, es gūstu gandarījumu, pārējais ir mazāk nozīmīgi.

Mēs, cilvēki, mēdzam sarežģīt lietas. Derētu pamanīt, ka daudzreiz pasaule ir iekārtota krietni vienkāršāk, nekā mēs domājam.

Cilvēki

Cilvēkiem būtu superātrā tempā jāapjēdz, ka mums nav nekā, ko dalīt. Un jānomierinās. Manuprāt, mūs, mūsdienu cilvēkus, nekas neatšķir no abiniekiem. Esam tādi paši dzīvnieki kā visi pārējie. It kā evolūcija ir ļāvusi mums kļūt par ātrāk saprotošiem nekā citām dzīvām formām uz šīs planētas, bet vai tas mums kaut ko ir devis? Mēs, cilvēki, mēdzam sarežģīt lietas. Derētu pamanīt, ka daudzreiz pasaule ir iekārtota krietni vienkāršāk, nekā mēs domājam.

Vienaudži & vecuma faktors

Es daru arī pilnīgi visu to pašu, ko mani vienaudži. Skeitoju, spēlēju videospēles, skatos filmas… Papildus interesējos par sporta tēmu, diētām, uzturu. Apgūstu japāņu valodu, mācos autoskolā, itāļu maizes skolā… Man pašam šķiet, ka īpaši neatšķiros no pārējiem. Mācos 10. klasē.

Runājot par skolu… Vienā brīdī man bija jāizdara būtiska izvēle - fokusēties uz mācībām un atvadīties no lielākās daļas savu projektu vai tomēr turpināt iecerēto ceļu. Tā 7. klasē pieņēmu lēmumu turpināt mācības tālmācībā. Esmu ļoti apmierināts, jo pats nosaku savu laiku un tempu. Protams, tā ir atbildība, bet šāds ritms man un maniem dzīves mērķiem ir ļoti piemērots. Mans vecums bieži ir izraisījis interesi, bet vecuma jautājums man vispār nešķiet būtisks.
Es uz to neskatos kā uz kategoriju, bet drīzāk kā uz manu brīvību ierobežojošu faktoru. Jau gadiem cīnos ar dažādiem formāliem ierobežojumiem, kas visus cilvēkus saliek pa vecuma plauktiņiem. Kad man bija 14 gadu, es nevarēju oficiāli nodibināt savu labdarības biedrību, bet tajā pašā laikā nodokļus maksāt varēju. Kā tas iespējams - valsts var paņemt savu naudu, bet es paša nopelnīto noziedot citiem nevaru? Pasakiet man - ja man ir vīzija, kāpēc es to nevaru darīt? Joprojām daudzas lietas man nešķiet saprota-mas un loģiskas. Un es neklusēju!
Bet, runājot par vienaudžiem - esmu sajutis, ka mana vecuma jaunie-ši baidās no manis, uzskatot mani sa-vā ziņā par nepieejamu, par tādu kā slavenību. Viņi kļūst klusāki, biklāki manā klātbūtnē. Un tā man zūd interese ar viņiem komunicēt. Ir arī bijuši mēģinājumi mani izmantot savu interešu labā, bet neesmu ļāvis tam notikt.
Bet, protams, man ir draugi. Mēs kopā spēlējam basketbolu, datorspēles. Tomēr jāatzīst, ka arī laikā, ko pavadu ar draugiem, līdz galam nevaru atslēgt savu uzņēmēja domāšanu. Galvā nepārtraukti ir doma - vai es tiešām nevarētu šo laiku izmantot citādi? Varbūt lietderīgāk?

Pipars & tēls

Pseidonīms Pipars radās nejauši, tam apakšā nav dziļāka stāsta. Vecāki man piedāvāja veidot mājaslapu, un sākām pētīt pieejamos domēnus. Pipars lieliski atbilda manai personībai. Visbiežāk mani asociē ar čili piparu… Nu jā, iespējams, esmu tāds nedaudz pikants. Tādi, nepārtraukti mainīgi, ir arī mani vizuālie tēli, es pie tā piestrādāju, lai gan ar tām imidža maiņām viss notiek spontāni, manam stilam nav nekāda īpaša izteiksmes nolūka. Kā man konkrētā dzīves posmā patīk, tā es sevi prezentēju. Valkāju tikai to, kas man patīk, kas man ir ērti. Vienā dienā varu būt treniņtērpā, otrā būšu panks, bet trešā - stilīgā uzvalkā. Kāpēc ne?
Nesekoju modes tendencēm. Man nešķiet loģiski, ja kāds cilvēks nosaka - šīs krāsas un tendences būs aktuālas -, un tad pārējie to dara. Tas ir tikai bizness.
Tajā pašā laikā, ja esam godīgi, kā personībai, man ir divi tēli - kāds esmu internetā un kas esmu reālajā dzīvē. Tas interneta vides tēls uzvedas daudz drošāk un ekspresīvāk. Dzīvē, parastā sarunā esmu salīdzinoši vienkāršs.

Nesekoju modes tendencēm. Man nešķiet loģiski, ja kāds cilvēks nosaka - šīs krāsas un tendences būs aktuālas -, un tad pārējie to dara. Tas ir tikai bizness.

Pateikt skaļi

Tā ir un vienmēr bijis - es nevaru klusēt, man vienmēr ir ko teikt. Bet sākas viss ar rakstīšanu. Reaģējot uz apkārt notiekošo, manas pārdomas pārvēršas iekšējā monologā un diskusijā pašam ar sevi. Tad es to pierakstu, jo rakstīšana man ir kā domāšanas process. Tā es rakstu, līdz vienā brīdī nolemju, ka manu pārdomu un monologu rezultāts varētu būt interesants plašākai sabiedrībai. Rakstot man ir svarīgi tekstiem piešķirt personību, padarīt tos dzīvus. Dzīvē viss ir daudz vienkāršāk, vari daudz ko pateikt ar intonāciju, bet interneta vidē tā tas nestrādā. Bet nav tā, ka es tikai rakstu un runāju - sabiedrība reaģē. Tātad tas, ko es daru, ir būtiski.
Tajā pašā laikā viennozīmīgi esmu rīcības cilvēks. Man patīk vairāk darīt nekā runāt. Un parasti, lai ideju pārvērstu darbībā, man paiet divas trīs dienas. Bet, kā jau teicu, parasti es ļoti fokusējos, visu savu uzmanību veltu tieši vienam, man tobrīd pašam svarīgākajam jautājumam, problēmai, uzdevumam vai projektam. Tieši tas ir veids, kā, manuprāt, kaut ko reāli dzīvē panākt.

Vecāki

Lielākais paldies jāsaka maniem vecākiem! Viņi ir tie, kas mani ir ievirzījuši ceļā, mans atbalsts pilnīgi visā. Ja ir kāda vīzija, viņi vienmēr domā, kā tieši mani varētu atbalstīt - finansiāli, administratīvie jautājumi, padoms, uzmundrinājums… Vecāki vienmēr man tic un uzticas. Viennozīmīgi un absolūti. Pats esmu no Teikas. Esam vienkārša ģimene - mamma, tētis un mani mājdzīvnieki: suns Rosols un kaķis Ieva. Par visu esmu pateicīgs saviem vecākiem.

Domugraudi Facebook

• Pēdējās dienās cilvēki no mana burbuļa fokusējas uz politiku. Diskusijas un apspriešanas, vērtēšana un ieteikšana. Protams, arī man jautā - ko tu domā? Jo rudenī jau vēlēšanas... un nevar nepamanīt arī dažu labu priekšvēlēšanu aktivitāti...

• Atbildēšu visiem un godīgi. Esmu personīgi pazīstams ar vairākiem politiķiem, un man ir savi novērojumi. Kas, domāju, zināmi arī tev. Pirms viņi tiek Saeimā vai domē, viņi ir tipiski darītāji, bet tad, kad viņi tiek šajos krēslos, viņi aizmirst par visu un visiem (tikai ne par sevi). Es nezinu, varbūt tur ir kādas slīpas trepes vai zemi griesti, pret kuriem viņi atsit galvu un šī sitiena rezultātā zaudē saikni ar realitāti, bet katrs, kurš tur tiek, kļūst līdzīgs tiem, kas tur šeptējās iepriekš. Es neticu nevienam politiķim! Nevienam!

• Dzīvoja divi cilvēki. Viens no viņiem bija ļoti bagāts, viņam bija grezna villa ar baseinu un viss, kas nepieciešams greznai dzīvei. Otram tikai no vectēva mantota būdiņa, kurai jau gadiem bija nepieciešams remonts. Sākās karš, un pēc aviācijas uzlidojuma pāri nepalika nekas. Ne būdiņa, ne villa. Kurš zaudēja vairāk?

• Īstais laiks šamaņiem, vārdotājiem, raganām un ekstrasensiem pierādīt savas superspējas! Pie viena kļūsiet atzīti visā pasaulē. Lūdzu, jums uz iznīcināšanu pats Putina kungs! Jūs taču mākat uzlikt lāstus un noburt par krupi. Vai tās tomēr pasakas?

• Ne šādu pavasari mēs visi gaidījām. Neviens no mums nepaliks starp dzīvajiem. Galu galā beigas visiem ir vienādas. Tāpēc jādzīvo, jo mums ir dota šī iespēja. Jārūpējas par sevi. Jākļūdās un jāmēģina vēlreiz. Un visām mūsu kļūdām ir attaisnojums - mēs dzīvojam pirmo reizi.

• Vakar veikalā (Valentīndiena) noskatījos, kā onkuliņš flirtēja ar manu mammu. Tad viņš flirtēja ar gados krietni jaunāku pārdevēju. Es iedomājos, ka viņš noteikti flirtē ar visām meitenēm pēc kārtas. Arī sirmā kundzīte viņam ir viņa gadagājuma meitene. Un tas pickup line ir vēl no tiem laikiem, kad sievu sauca uz Jūs. Un es padomāju - uz ko onkuliņš cer? Nu pēkšņi tā jaunā, skaistā pārdevēja uzaicinās viņu uz tēju? Un ko viņi darīs? Parunās par Latvijas laikiem, un viņš pastāstīs par to, cik operāciju izcietis un kāds bijis pēdējais ārsta apmeklējums? Un, pirms apēst Selgas cepumu, mērcēs to tējā? Vai kā?

Maize

Maize latvietim ir pie sirds, kaut kas absolūti saprotams. Varētu teikt, latvieša sirds. Maizei ir sena kultūra, katras tautas kultūrā un tradīcijā ir vismaz viena maizes recepte. Tagad man ir realizēts Labas maizes ceptuves projekts, bet ar šo ideju es dzīvoju kādu laiku, faktiski kopš brīža, kad mani atrada investors un uzrunāja atvērt maiznīcu. Viņš pats bija ļoti iedvesmots, un tas iedvesmoja arī mani. Bet, pirms to darīt, es nopietni domāju, kas maize ir man. Un sapratu, ka maize ir valoda, kurā varu ar visiem saprasties. Tā ir kā vienota valoda, veids, kā saistīt visas kultūras vienā. Maize taču satur it kā tik vienkāršas sastāvdaļas, bet ikvienam ir iespējas pievienot kaut ko savu. Tā ir kā platforma, kur katrs var nebaidīties sevi izpaust, eksperimentēt. Tik vienkārši, bet patiesībā izcept labu maizi ir mākslas forma.
Visas mūsu maiznīcā gatavotās maizes ir gatavotas uz ierauga bāzes, bez cukura. Mēs izmantojam tikai svaigas sastāvdaļas un sviestu. Un viss - maize, smalkmaizītes tiek ceptas katru dienu svaigas. Te ir arī suņiem draudzīga vieta, mums ir speciālas bulciņas suņiem, jo kā tas ir, ja saimnieks gardi ēd, bet suns blakus smilkst? Tā nedrīkst būt! Arī par dzīvnieku ir jāparūpējas. Bauda saimnieks, un arī suns ir laimīgs. Jāsaka, šīs bulciņas ir ļoti pieprasīts produkts.

Man maize ir valoda, kurā varu ar visiem saprasties. Tā ir kā vienota valoda, veids, kā saistīt visas kultūras vienā. Maize taču satur it kā tik vienkāršas sastāvdaļas, bet ikvienam ir iespējas pievienot kaut ko savu. Tā ir kā platforma, kur katrs var nebaidīties sevi izpaust, eksperimentēt. Tik vienkārši, bet patiesībā, varētu teikt, ka izcept labu maizi ir mākslas forma.

Spēks palīdzēt

Redzu, kā strādā sociālie tīkli, kā darbojas mediji, informācijas plūsma, un burtiski novēroju, cik ļoti slikti ir mūsdienās ar kritisko domāšanu, cik daudz ir naivu cilvēku, to, kuri neizvērtē informāciju, nesaprot. Un tad ir tā, ka, no vienas puses, tautai ir milzīgs spēks, un ar informācijas palīdzību tautu var apvienot, bet, no otras puses, rodas jautājums - kas ir tas mērķis, vai vienmēr tas ir ar labu nodomu?
Tomēr tieši šī doma - par to lielo tautas masas potenciālu - bija pamatā, kad sāku nodarboties ar labdarību. Tas bija brīdī, kad man YouTube kanālā bija 5000 abonentu. Padomāju - ja katrs no šiem cilvēkiem noziedos eiro, un tā būs milzīga summa! Ja kāds noziedos vairāk - vēl lielāka! Kas ir šis viens eiro katram cilvēkam? Nekas īpašs. Bet kopā ievērojami! Tātad kopā mēs varam izdarīt ļoti daudz. Mēs varam reāli palīdzēt. Tā es saredzēju to savu iespēju - caur savu popularitāti apvienot cilvēkus labiem mērķiem.
Jo ikdienā mēs bieži neaizdomājamies. Mēs mēdzam paiet garām. Zinu cilvēkus, kas ziedo aktīvi, katru dienu, un tas ir kolosāli, bet būsim godīgi - lielākā sabiedrības daļa to dara tikai īpašos gadījumos, piemēram, uz Ziemassvētkiem, vai arī vispār nekad. Tomēr ir cilvēki, kuriem palīdzību vajag visu gadu. Šie cilvēki netiek pie mums atvesti no citas planētas uz Ziemassvētku laiku, viņi ir līdzās ik dienu, pat ja mēs viņus neredzam. Mums katram tuvumā ir kāds cilvēks, kuram mēs varam palīdzēt.
Mana iniciatīva sākotnēji bija saistīta ar palīdzību bērniem. Un ir tāds gandarījums redzēt, ka iecerētais izdevies! Tā jau ceturto gadu rīkoju burgeru ballītes pie rehabilitācijas centra Poga. Vienā gadā divu nedēļu laikā savācām 17 tūkstošus eiro, kurus ziedojām trim bērniem. Manuprāt, tas ir ievērojami. Bet, no otras puses, tie ir tikai trīs bērni! Sabiedrībai būtu biežāk jāapvienojas ar vēlmi palīdzēt. Arī šogad projekts tiks realizēts - jau piekto reizi pēc kārtas.
Arī saņemto Latvijas lepnuma balvas jēgu redzu tieši tajā, ka tā man palīdzēja nodibināt savu labdarības biedrību, realizēt lielus labdarības projektus, un tie tika popularizēti. Arī projekts labasoma.lv.
Tāpat Forbes nominācijas deva iespējas, pievēršot sabiedrības uzmanību maniem projektiem. Ja uzmanība, kas pievērsta man, var atnest labu vēl kādam cilvēkam, es tur saskatu ļoti lielu jēgu. Bet arī citādi es jutos pagodināts, ko tur liegties - tāds gandarījums par paveikto.
Man ļoti patīk palīdzēt. Tas prieks, ko var gūt no tā, ka spēj kaut ko iedot otram… Tas ir veids, kā vairot pozitīvo enerģiju pasaulē. Jo vairāk mēs cits citam palīdzam, jo priecīgāki esam. Tieši tā tas strādā - gan palīdzot, gan saņemot.

Man ļoti patīk palīdzēt. Tas prieks, ko var gūt no tā, ka spēj kaut ko iedot otram… Tas ir veids, kā vairot pozitīvo enerģiju pasaulē. Jo vairāk mēs cits citam palīdzam, jo priecīgāki esam.

Par saprašanas nozīmi

Es nekad par to neesmu aizdomā-jies, vai un kā mani kāds vērtē. Tomēr ir skaidrs, ka vienmēr būs kāds, kurš tevi, to, ko tu dari, sapratīs un atbal-stīs, un tas ir svarīgi. Jo, protams, būs arī tādi, kuriem būs cits viedoklis. Jāatzīst, savā dzīvē es par to nedomāju daudz, bet… Es nebūtu tik tālu ticis, ja mani nesaprastu. Ja visiem būtu vienalga. Uzskatu, ka svarīgākais ir sava pārliecība un vīzija, ka ar to var kaut ko darīt, ticība, ka tas, ko dari, ir vērtība. Tad noteikti atradīsies kāds, kurš tevi sapratīs. Jo vienmēr ir svarīgi, ka cilvēki tevī ieklausās.

Daudzi man piešķir titulu influenceris, bet man pašam tas nepatīk. Influencerisms man liekas kā tāda tukša zīmēšanās - man vairāk patīk apzīmējums blogeris. Manuprāt, tas vairāk atspoguļo to, ko es daru.
Ja kādam kādreiz lūdzu palīdzību, tas ir tikai tādēļ, lai palīdzētu kādam citam. Un, lūdzot šo atbalstu, es pretī izsaku piedāvājumu, ko varu izdarīt viņu labā. Ja es kaut ko saņemu, es dodu kaut ko pretī. Protams, ir bijuši arī atteikumi, kur nu bez tiem. Ja nesanāk, tad nesanāk, ejam tālāk. Mēs taču taisām omlešu omleti - nav jēgas domāt par katru olu, kas ir pārplīsusi.