Visbagātākā un titulētākā Spānijas aristokrāte, Albu nama galva, 88 gadus vecā sabiedrības dāma Marija del Rosaria Kajetana Fitsa-Džeimsa Stjuarte šķīrās no dzīves Seviļā 2014. gadā. Spāņi viņu dievināja - hercogiene dzīvoja spilgti, ar garšu, nicinot stereotipus un nosacījumus. Skandalozas kāzas, seši bērni, provokatīvi tērpi un viņas citplanētietes izskats - Kajetana līdz pat mūža beigām mirdzēja sabiedrībā, bet uz mājieniem par vecumu nikni atcirta: «Es vēl jūs visus apglabāšu!»
Aristokrāte
Albu dzimtas sākums meklējams 1429. gadā, kad Spānijas karalis Huans II par uzticamu kalpošanu piešķīra arhibīskapam Gutjerrem de Toledo grāfa titulu un īpašumu Alba de Tormesa. Bērnu grāfam nebija (celibāts taču!), tādēļ visu mantoja viņa brāļadēls Garsija de Toledo, kurš apprecēja karaļa Aragonas Ferdinanda II tanti. 1472. gadā grāfu paaugstināja līdz hercoga titulam, bet vēlāk pa dzimtas vīriešu līniju pievienojās arī britu zilās asinis - Arabellas Čērčilas un Anglijas karaļa Džeimsa II Stjuarta ārlaulības dēla pēcteči. Līdz
20. gadsimtam šīs dzimtas titulu skaits bija pieaudzis līdz pat piecdesmit. Bet 1926. gadā Madridē, greznajā Līrijas pilī, pasaulē nāca Albas hercoga (pēc skaita septiņpadsmitā) meita. Mantiniecei deva skanīgu vārdu: Marija del Rosaria Kajetana Paloma Alfonsa Viktorija Eugēnija Fernanda Terēza Fransiska dePaula Lurdesa Antonija Josefa Fausta Rita Kastora Doroteja Santa Esperansa Fitsa-Džeimsa Stjuarte Silva Falko i Gurtubaja. Hercogs draudzējās ar Spānijas karali Alfonso XIII, tāpēc meitu kristīja karaļa pilī, bet par krustvecākiem kļuva karaļpāris. Meitenīte mantoja visvairāk titulu pasaulē: 18 grandu titulu, 7 hercogu titulus, 24 marķīzu titulus un 22 grāfu titulus… Šo faktu reģistrēja Ginesa rekordu grāmatā.
Meitene bija tik dižciltīga, ka drīkstēja nemesties ceļos Romas pāvesta priekšā, varēja sēdēt karaļu klātbūtnē un iejāt Seviļas baznīcā zirga mugurā. Karaļiem vajadzēja palaist viņu pa priekšu, bet Elizabetei II pat bija jātaisa viņas priekšā reveranss! Tiesa, Kajetana, būdama monarhiste, vienmēr pati izrādīja cieņu personām ar karaliskām asinīm. Viņa bija rados ar Vinstonu Čērčilu un princesi Diānu un mantoja milzu bagātības - varēja šķērsot Spāniju no ziemeļiem uz dienvidiem, ne reizi nepametot savu īpašumu teritoriju.
Bārene
1931. gadā Spānijā uzliesmoja revolūcija. Starp pirmajām spilgtajām Kajetanas bērnības atmiņām uz mūžiem palika kliedzieni, drudžaina rosība un naidīgi pūļi pie pils sienām. Ģimene bija spiesta bēgt uz Parīzi, Kajetana ar skumjām atcerējās savu istabu, dārzu un iemīļoto poniju. Drīz vien viņas mamma saslima ar tuberkulozi, un aiz bailēm, ka slimība varētu pielipt, meitenei aizliedza ar viņu tikties. Pāris gadu vēlāk māte nomira.
Meitene auga greznībā un vientulībā. Tēvs mūžīgi braukāja pa Eiropu un mājās bija reti, par Kajetanu rūpē-jās vecmāmiņa, aukles un kalpotāji. Neatkarīga un brīvdomīga, viņa kāpelēja pa kokiem, klostera koledžā mācījās sakostiem zobiem un cīnījās par personīgo brīvību.
Revolūcija un karš gandrīz pilnībā iznīcināja Līrijas pili, daļu mākslas šedevru izdevās izvest, bet daudz kas gāja bojā. Taču diktators Franko, kurš bija nācis pie varas, sauca aristokrātus atpakaļ, un Kajetanas tēvam piedāvāja kļūt par Spānijas sūtni Lielbritānijā. Hercogs piekrita un paņēma meitu sev līdzi uz miglaino Albionu. Otrreiz viņš tā arī neapprecējās.
Emigrante
Hercogs sapņoja izaudzināt Kajetanu par īstu lēdiju, taču spītīgā meitene nebija īpaši paklausīga, kaut arī tēvu dievināja. Viņa ieguva brīnišķīgu mājas izglītību - vēsture, māksla, glezniecība, valodas: vācu, angļu, franču. Un iepazinās ar Čērčilu. “Tēvs draudzējās ar viņu, un es bieži pie viņiem vakariņoju. Viņš uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka es pat īsti vārdu nespēju pateikt,” vēlāk atcerējās hercogiene. Vēl viņa sadraudzējās ar princesēm Liziju un Margo - nākamo karalieni Elizabeti un vi-ņas māsu Margarētu. Un pārdzīvoja Otro pasaules karu - gaisa trauksmes sirēnas, nakts bombardēšanas, sēdēšanu pagrabā…
Hercoga Albas attiecības ar Franko bija saspringtas, īpaši pēc kādas epizodes. 1943. gadā tēvs nolēma jauno Kajetanu izvest sabiedrībā, un Franko tūliņ pat palūdza, lai hercogs stāda priekšā Anglijas galmam arī viņa meitu Karmensitu. Brīdi šaubījies, hercogs atteica, īsi paskaidrodams Kajetanai: “Viņa nav mums līdzvērtīga.” Kajetana satraucās - meitene slikti panesa Anglijas klimatu, viņa no visas sirds ilgojās pēc saulainās Seviļas. Vai Franko pēc kā tāda ļaus viņiem atgriezties?
Franko nepiedeva hercogam viņa augstprātību, taču ļāva atgriezties Spānijā - ar noteikumu, ka viņam jādzīvo Madridē un jāpilda pienākumi pret sabiedrību. Arī Kajetanai nācās pildīt daļu sabiedrisko pienākumu un kopā ar tēvu piedalīties pieņemšanās un labdarības vakaros.
«Kāds teica, ka manus panākumus pie vīriešiem esot noteicis mans tituls, taču es nekad neesmu šaubījusies - tas bija tāpēc, ka esmu īpaša. Es jau kopš bērnības biju pārliecināta par sevi.»
Bez mīlestības nedrīkst dzīvot
Jaunā Kajetana nebija skaistule, taču no viņas virmoja dzīves alkas un neprātīga enerģija, turklāt viņai bija pilnīgas lūpas, kupli mati, iedzimta grācija un lapsenes viduklis. “Kāds teica, ka manus panākumus pie vīriešiem esot noteicis mans tituls, taču es nekad neesmu šaubījusies - tas bija tāpēc, ka esmu īpaša. Es jau kopš bērnības biju pārliecināta par sevi,” viņa rakstīja. Jauno hercogieni aplidoja Eiropas izcilākie kavalieri, taču viņa iemīlējās nevis princī, bet gan bezbailīgajā toreadorā Pepē Luisā Vaskesā. Būdama 16 gadus veca, Kajetana viņu ieraudzīja vēršu cīņās Seviļā. Spert pirmo soli neļāva lepnums, taču viņa darīja visu, lai atrastos turpat, kur bija iemīļotais. Viņu skatieni sastapās - viņš raudzījās no arēnas, viņa no galerijas. Kajetana pat nepieļāva domu, ka jauneklis varētu nebūt viņā iemīlējies, jo “nebija tāda vīrieša, kurš spētu turēties pretī manam valdzinājumam, ja es to gribētu”.
Uzzinājis par meitas kaislību, hercogs satraucās - viņa ir tik impulsīva, bet toreadori nav aristokrāti, viņu darbs ir mūžīgs risks. Un viņš aizsūtīja meitu uz Londonu. “Mana sirds bija salauzta. Esmu ļoti romantiska… Bez mīlestības nedrīkst dzīvot,” žēlojās un skuma hercogiene.
Pēc gadiem vērsis ar ragu ievainos toreadora skaisto seju, tāpēc karjerai nāksies pielikt punktu. Bet Kajetana sadraudzēsies ar viņu un viņa ģimeni, ciemosies pie viņiem, vēlāk pat smiesies par savu kādreizējo kaislību un piedos savam tēvam.
Pēdējās feodālās kāzas
Londonā karš tuvojās beigām. Kajetana apmeklēja balles un pieņemšanas un apzināti tracināja vīriešus. “Par vienu no maniem pielūdzējiem kļuva grāfs, dižā Ļeva Tolstoja radinieks - ļoti skaists, pieklājīgs, patīkams un interesants, taču ne manā gaumē… Vēl viens pielūdzējs bija itāļu princis Aspreno Kolonna,” rakstīja Kajetana. Viņu aplidoja pat slavenais pleibojs princis Aga Kāns. Bet, kad ģimene atgriezās Madridē, Kajetanā kaislīgi iemīlējās izcilais jātnieks, aristokrāts Beltrans Albukerke. Viņš iemācīja jaunajai dāmai jāt, un viņa pat uzvarēja pāris sacensībās. “Beltrans bija ļoti uzstājīgs un izmantoja mūsu kopīgo aizraušanos ar zirgiem, lai mēģinātu iekļūt manā sirdī.” Taču viņas sirds klusēja- līdz pat 1946. gadam, kad Kajetana iepazinās ar Luisu Martinesu de Iruho, Sotomajoras hercoga dēlu.
Luiss pamanīja divdesmit gadus veco meiteni korridā un uzreiz atrada kopīgus draugus. Tieši tolaik viens no viņiem bija cietis avārijā, un tā abi pāris reižu satikās slimnīcā, kad viņu apciemoja. Kajetanai glaimoja, ka Luiss ir tik skaists un asprātīgs, patīk sievietēm un piedzīvojis ne vienu vien romānu, taču vienlaikus ir nopietns, mācās par inženieri. Tēvs un vecmāmiņa atbalstīja viņas izvēli - Sotomajoras hercogi piederēja spāņu grandiem un monarhistiem.
1947. gadā Seviļā nosvinēja, pēc preses rakstītā, “pēdējās feodālās kāzas” - kupli apmeklētas un nepiedienīgi greznas. Līgava bija baltā atlasa tērpā, rotājusies ar Briseles mežģīnēm un izsmalcinātu platīna tiāru, dekorētu ar briljantiem un pērlēm. Pēc mūsdienu kursa, kāzām tika iztērēts ap 3,5 miljoniem eiro. Nākamās Lielbritānijas karalienes Elizabetes II kāzas, kas notika trīs mēnešus vēlāk, uz šo svinību fona izskatījās pavisam bāli.
Pēc kāzām Kajetana uzreiz noteica toni: viņu nedrīkst ierobežot, viņa ir brīvību mīloša būtne - tik un tā izspruks. Nu ko - vīrs to pieņēma. Vai viņam bija varianti? Bet 1953. gadā nomira Albas hercogs, un Kajetana atbrīvojās arī no tēva stingrā tvēriena. Tagad viņa bija pilntiesīga Albu nama galva un darīja, kā gribēja - rīkoja šikas balles, dejoja flamenko, apmeklēja korridu…
Tā viņa arī dzīvoja - uz pilnu klapi. Bija laimīga laulībā, laida pasaulē piecus dēlus un 42 gadu vecumā vēl arī meitu. Tiesa, klīda baumas, ka dēls Fernando nav no vīra, bet gan no dižā flamenko dejotāja Antonio El Bailarina, ar kuru hercogienei esot bijis kaislīgs romāns. Viņa visu noliedza, bet Antonio savā autobiogrāfijā apliecināja, ka tiešām esot puiša tēvs. Tomēr grāmata iznāca jau pēc viņa nāves, DNS testu bija par vēlu taisīt, tāpēc situāciju veikli noklusināja.
Taču liktenis nebija pārim labvēlīgs- Luiss saslima ar leikēmiju. Kajetana slēpa diagnozi gan no bērniem, gan no viņa paša. 1972. gadā Luiss nomi-ra. Viņi kopā bija pavadījuši 25 gadus.
Dumpiniece
Viņas pilī glabājās pasaules apceļotāja Kolumba personiskās lietas, viņa komunicēja ar Romas pāvestu Piju XII, draudzējās ar Žaklīnu Kenediju. Viņas priekšteču vidū ir slavenā Marija Kajetana de Silva, kas pozēja Fransisko Goijam skandalozajām gleznām Kailā maha un Apģērbtā maha. Bagātība, dārglietas, pilis, reta senlietu, mākslas darbu un gleznu kolekcija… Tas uzliek pienākumus.
Taču enerģiskā Kajetana ienīda jebkādus rāmjus un joprojām gribēja dzīvot bez noteikumiem. Viņa traucās ar slēpēm no kalna, auļoja zirga mugurā, spēlēja tenisu un golfu, dejoja diskotēkās līdz pat savai pēdējai stundiņai. Viņu tā kaitināja Greisa Kellija, Monako princese - tik pareiza, auksta… Kā nedzīva!
Kajetana kopš bērnības dievināja flamenko. Dejot viņu reiz iemācīja tēvs, un kopš tā laika tiek uzskatīts, ka neviens nedejoja flamenko labāk par Kajetanu. Viņa daudz darīja, lai popularizētu šo Andalūzijas pilsētu čigānu kvartālos dzimušo mākslas veidu, un kļuva par vienīgo spānieti, kurai dzīves laikā uzcelts piemineklis - bronzas, pilnā augumā. “Seviļa man ir kā liela, mīļa ģimene, tā ir brīnišķīgākā pilsēta pasaulē,” atklāšanas ceremonijā, iedzīvotāju ovācijām skanot, paziņoja Kajetana.
Hercogieni vienmēr redzēja zirga mugurā, smaidīgu, nekad asarās. Viņa dejoja pat 70 gadu vecumā, kad kājas jau bija vājas un slimas. Tiesa, bija arī skandāli, piemēram, nesmuks gadījums ar laukstrādniekiem, kas sarīkoja manifestāciju, kad Kajetanai piešķīra titulu Andalūzijas pieņemtā meita. Hercogiene tūliņ pat nosauca zemniekus par “bandītiem” un “psihiem”, bet tiesa viņai piesprieda 6000 eiro sodanaudu par apvainojumu izteikšanu. Summa viņai šķita smieklīga, taču Kajetana paziņoja, ka cieš no laika un telpas dezorientācijas un nekādu sodu nemaksās. Nācās piespiest maksāt...
Par savu vētraino dzīvi hercogiene sarakstīja grāmatas Es, Kajetana un Ko man iemācīja dzīve. Runā, viņa esot nožēlojusi tikai vienu - ka atteikusi Pikaso. Viņš esot gribējis, tāpat kā savulaik Goija viņas priekšteci, uzgleznot hercogieni kailu. Kajetana sajūsmināta piekrita, taču viņas vīrs Luiss iebilda, un viņa piekāpās. Ak, velti!
Enerģiskā Kajetana ienīda jebkādus rāmjus un gribēja dzīvot bez noteikumiem. Viņa traucās ar slēpēm no kalna, auļoja zirga mugurā, spēlēja tenisu un golfu, dejoja diskotēkās līdz pat savai pēdējai stundiņai.
Jauna mīlestība
Sešus gadus pēc vīra nāves atraitne atkal iemīlējās. Bijušais jezuītu mācītājs, tagad Spānijas Kultūras ministrijas Mūzikas departamenta vadītājs Hesuss Agirre bija intelektuālis, deviņus gadus jaunāks par Kajetanu un rakstīja viņai kaislīgus dzejoļus. Hercogiene vai kusa aiz laimes, bet augstākā sabiedrība gan bija šokā - viņu aprindās parādīsies miglainas izcelsmes hercogs konsorts, turklāt sociālists pēc pārliecības. Sašuta arī bērni, turot Agirri aizdomās par savtīgiem nolūkiem. Taču Kajetanu nekas nespēja apturēt - pat ne tas, ka uz kāzu svinībām no ielūgtajiem 200 viesu neatnāca neviens. Nospļauties! Būs tā, kā grib viņa, citādi viņa nav ne-kāda Alba!
Tā arī notika. Drīzumā gan draugi pierima, gan bērni pieņēma mātes jauno mīlestību. Viņš izrādījās lielisks vīrs, šarmēja ar spožu prātu un lielisku humora izjūtu, sakārtoja visas dzimtas lietas. Un ģimenes intereses vienmēr turēja augstāk par visu - pat atteicās no sūtņa amata Bonnā, lai neizrautu bērnus no ierastās vides.
Laimīgā laulība ilga 23 gadus, līdz ārsti atklāja, ka Hesuss sirgst ar balsenes vēzi. Viņš nomira 2001. gadā. Kajetana tik ļoti sēroja, ka viņai pārstāja kustēties kreisās rokas pirksti, tāpēc nācās atteikties no viņai tik mīļās zīmēšanas. Pāris gadu vēlāk tika izdots caurcaurēm melīgs romāns par hercogienes otro vīru. Sašutusī Kajetana uzrakstīja dusmīgu vēstuli izdevniecībai, sniedza plašu interviju par savu dzīvi ar Hesusu, bet pati nolēma, ka autoru vienkārši mocījusi skaudība.
Modesdāma
Hercogiene ļoti negribēja novecot. Jaunībā viņa ģērbās efektīgi un tika uzskatīta par spāņu modes ikonu. Gadu gaitā Kajetanas patika pucēties kļuva, teiksim tā, visai specifiska. Vizuāli viņa izskatījās aizvien sliktāk, pārcieta trīs operācijas, sāka nesaprotami runāt un nemitīgi kustināt žokļus, taču ģērbās kā jauna, kaprīza draiskule - dziļi dekoltētās neiedomājamu toņu minikleitās, drosmīgi atklājot skatieniem tievus, izkaltušus veca cilvēka celīšus. Kā naktstauriņš, kas teju, teju gatavs sakļaut spārniņus, taču spītīgi lido pretī dzīves liesmai. “Es vienmēr panāku savu. Man ir draņķīgs raksturs,” teica Albas hercogiene, pozējot spāņu Vanity Fair. Un kā izaicinot pastaigājās pa pludmalēm puscaurspīdīgā tunikā, žvadzinot rotas ap potītēm un spītīgi piekrītot fotosesijām bikini. Astoņdesmit astotajā dzīves gadā viņa ieradās banketā vīnsarkanā minikleitā un svītrainās zeķēs. Ar saviem ekscentriskajiem tērpiem un aksesuāriem Kajetana šokēja augstāko sabiedrību līdz pat sava mūža galam - un acīm redzami to izbaudīja.
Upuris
Uz vecumu Kajetanu sāka apsaukāt par “hercogieni-klaunu”. Rakstīja, ka viņa kļuvusi par plastiskās ķirurģijas fani, pat upuri, ir pārāk aizrāvusies un sadarījusi tādas lietas - nedod dievs. Patiesībā tas, ko sabiedrībā uzskatīja par neveiksmīgu sejas plastiku, bija reta ģenētiska slimība - Melkersona-Rozentāla sindroms, kas izraisa sejas un lūpu paralīzi un pietūkumu. Slimība Kajetanas ķermenī pacietīgi gaidīja visu mūžu un uz vecumu kļuva pamanāma. Albas hercogiene mēģināja to uzveikt ar ķirurģijas palīdzību, bet īsti neizdevās. Jau pēc pirmās operācijas viņas deguna gals tiecās augšup, atklādams milzīgas nāsis. Slimības dēļ pietūkušo lūpu korekcija arī nepadarīja sievieti skaistāku. Viņa mēģināja botoksu, taču seja piepampa vēl vairāk. Jaunas korekcijas tikai radīja jaunas problēmas - sejas apakšdaļa kļuva īsāka un asāka, vaigi noļuka, mute kļuva milzīga kā vardei. Izdevās vienīgi kakla ādas pievilkšana un vēdera plastika. Taču Kajetana pat nedomāja kautrēties no savas ārienes. Smiedamās un ironizējot par sevi un pasauli, viņa tikpat aktīvi ballējās augstākajā sabiedrībā - ar mūžīgu smaidu pa pusei paralizētajā, teju neatpazīstamajā sejā.
Sieva trešo reizi
Visi cerēja, ka ar laiku Alba beidzot nomierināsies un pievērsīsies mazbērniem. Lika pagaidīt! Vēl trakāk - viņa sāka mīlas romānu ar sociālās apdrošināšanas nodaļas darbinieku Alfonso Diezu Karabantesu, kurš bija par hercogieni 24 gadus jaunāks. Pēc Kajetanas vārdiem, Alfonso viņā esot iemīlējies jau pirms 30 gadiem, kad vēl stāvējis aiz letes sava radinieka veikalā. Viņa esot ienākusi - un viņš zaudējis runasspējas. Gadiem ilgi vērojis viņu no attāluma, sūtījis ziedus un dāvanas, bet mīlestībā atzīties uzdrīkstējies tikai 62 gadu vecumā.
Un 2008. gadā Albas hercogiene sāka iziet sabiedrībā kopā ar Diezu. Maigi pieturēdams viņu pie elkoņa, vīrietis pavadīja impozanto herco-gieni kūrortos, teātros un ballītēs. Kajetanas vecums un āriene viņu itin nemaz nemulsināja. Bērni, kas sākumā uzskatīja vīrieti par dīvainu mammas kaprīzi, sāka nopietni satraukties un pierunāja viņu pakonsultēties ar karalieni Sofiju. Taču atrunāt hercogieni no laulības neizdevās. “Esmu katoliete un gribu precēties,” pēc trim gadiem paziņoja Alba.
Sacēlās skandāls. Plašsaziņas līdzekļi hercogieni izsmēja, satriektie bērni gribēja panākt, lai māti atzīst par rīcībnespējīgu. Tad iejaucās pats Spānijas karalis Huans Karloss. Saskaņā ar protokolu Spānijas grandi drīkstēja precēties tikai ar monarha atļauju, un viņš tādu deva - ar nosacījumu, ka hercogiene nodos visus titulus un īpašumus bērniem, bet līgavainis parakstīs laulības līgumu, kurā atsakās no mantojuma. Nosacījumus abi izpildīja ar vieglu sirdi. Kajetana bērniem izdalīja savas pilis, titulus, kolekcijas, dārglietas un īpašumus 3,5 miljardu dolāru vērtībā - ar norunu, ka novēlējums stāsies spēkā pēc viņas nāves. Sev viņa atstāja tikai mūža renti. Līgavainis arī parakstīja visu, kas tika prasīts. Prese metās meklēt skeletus viņa skapī un atrada arī - viņa bijušā mīļākā Hosē Luisa Gomesa interviju. Paziņojis par abu kaislīgo romānu (tas esot bijis vienīgais Dieza dzīvē), Gomess izteica šaubas par līgavaiņa jūtu patiesumu pret vecīgo dīvaini. Diezs tūliņ pat iesūdzēja žurnālistus tiesā, uzvarēja un pat saņēma 50 tūkstošu eiro kompensāciju par morālo kaitējumu. Pēc tam visi aprima un turpmāk tikai ar klusu izbrīnu sekoja līdzi notikumu gaitai.
“Ikvienam dižam mīlasstāstam jābeidzas ar kāzām. Nauda man neko daudz nenozīmē, kaislīga vēlme dzīvot ir svarīgāka,” paziņoja hercogiene. 2011. gadā notika kāzas. Iznākot no baznīcas, 85 gadus vecā jaunlaulātā metās dejā - gaišā persiku toņa mežģīņu tērpā, ar kuplu, lokainu pieneņpūkas frizūru. Tiesa, dejoja tikai rokas, bet jaunais vīrs uzmanīja katru soli, acīmredzot bažīdamies, ka sievai sareibs galva. Un tomēr viņa dejoja - laimīga, lidojot uz mīlas spārniem. Hercogiene Alba kā toreadors atkal bija paņēmusi likteni aiz ragiem un novirzījusi turp, kur vēlējās.
Vēlāk Diezs atzinās, ka patiesībā jūtas vecāks par Kajetanu. Viņš mierīgi sauļojas pie baseina, bet sieva visu laiku liek celties, kaut kur skriet, kaut ko darīt, ķert kaifu no katra dzīves mirkļa. “Tā ir mana dzīve. Un es to gribu nodzīvot spilgti,” teica Albas hercogiene.
Aizgājusī
Ekscentriskā aristokrāte grasījās dzīvot ilgi un kala dižus plānus. Kad viņa nonāca ratiņkrēslā, vīrs pierunāja viņu veikt operāciju. Iznākusi no klīnikas pati uz savām kājām, apmierinātā Alba ar vīru aizlidoja uz Ivisu - priecēt paparaci ar puķainiem bikini.
Diemžēl 2014. gadā Kajetana nonāca slimnīcā ar nepavisam ne jautru diagnozi - pneimonija, aritmijas saasinājums un gastroenterīts. 20. novembrī viņa nomira. Hercogieni kremēja, un viņas pelnus apglabāja baznīcas altārī Seviļā. Kapa plāksnes uzrakstu Alba bija izraudzījusies jau iepriekš: “Šeit dus Kajetana, kura dzīvoja tā, kā juta.” Tā arī bija.
Tagad Albu nama galva ir vecākais dēls, jurists Karloss Fics-Džeimss Stjuarts, 19. Albas hercogs. Viņš vada Albu fondu un darbojas dažādu kultūras iestāžu padomēs. Viņa brāļi arī ir iesaistīti ģimenes lietās - finansisti Alfonso, Čārlzs un Luiss Kajetano, jurists Fernando Hosē. Piektais dēls, Džakobo, ir rakstnieks, dizainers, Kultūras ministrijas Nacionālās prēmijas laureāts.
CITĀTI
• Savam pirmajam vīram skaidri un gaiši pateicu - ja gribi būt Albas hercogs, tev nav obligāti jābūt inženierim. Un viņš man piekrita.
• Nekad neesmu spērusi pirmo soli. Sievietēm ir citi paņēmieni - mēs zinām, kā vajag paskatīties, kā kustēties, kā pasmaidīt… Angļi to dēvē par flirtu, bet spāņiem ir daudz precīzāks apzīmējums - koķetēšana.
• Nevaru teikt, ka būtu ļoti skaista. Taču es droši zinu, ka esmu pievilcīga, oriģināla, īpaša, interesanta personība. Iespējams, tas var šķist pārspīlēti, taču es pati esmu tāda pārspīlēta, turklāt mani kaitina liekuļots pieticīgums.
• Vienmēr sekoju savai gaumei, man nekad nav patikušas novecojušas lietas, es velku to, kas man piestāv. Esmu pārliecināta, ka elegance nekādi nav atkarīga no vecuma.
• Es vienmēr eju soli solī ar laiku un varbūt pat to apsteidzu.
Līrijas pils glabā īstus dārgumus - tādas raritātes kā Mikelandželo vēstules, Goijas, El Greko, Velaskesa, Veronēzes, Ticiāna, Surbarana, Muriļjo, Rembranta un Rubensa gleznas. Ir arī Kajetanas iegādātais - Koro, Kurbē, Šagāla, Renuāra, Miro, Dalī un Pikaso darbi. Par iespēju apskatīt pili jāvienojas iepriekš, taču tas noteikti ir tā vērts - Albu nama īpašumā ir viena no vērtīgākajām privātajām kolekcijām pasaulē.
Vēl ģimenē mantojumā tiek nodots spogulis, ko Albu dzimtai dāvinājis Napoleons; saskaņā ar leģendu tas nes veiksmi. Nu ko, hercogiene tajā ne velti ir lūkojusies - viņas dzīvi grūti nosaukt par neveiksmīgu.