Viņas milzīgās, vienmēr mazliet tādā kā izbrīnā pavērtās acis joprojām mulsina visus, arī vīriešus. Daudzi tā arī teikuši - visu mūžu sapņoju iepazīties ar Mirdzu, manas jaunības sapņu elku. Un, ja tikšanās notika, šis vīrietis burtiski metās dīvas priekšā ceļos un nemitējās atzīties mīlā. Mūsu leģendārā MM, Brižita Bardo, seksa simbols, liktenīgā sieviete… Kas zina, kā viņas dzīve būtu aizvijusies, ja liktenis būtu lēmis piedzimt citos krastos. Bet viņa ir mūsējā. Godam sagaidījusi 70 gadu jubileju, sirdī joprojām jauna, daudzsološa un dzirkstoša.
Mirdza, jūs patiesībā nemaz neizskatāties pēc tipiskas latvietes. Drīzāk vaibstos kaut kas no itālietes, spānietes...
Jā, esmu par to domājusi. Arī mans raksturs ir daudz temperamentīgāks, nekā ierasti pieņemts latviešu mentalitātei. Un reiz, kad uzvilku latviešu tautastērpu, dzejnieks Imants Ziedonis teica: “Mirdza, te kaut kas nav kārtībā.” Es sajutos tik aizvainota, pat apraudājos. Jo sirdī tā tas nav, es latvietību jūtu ļoti dziļi. Bet arī teātrī, lomās lielākoties esmu bijusi ārzemniece, ne latviešu tautumeita. Ja nu vienīgi Rūdolfa Blaumaņa lugās. Nu, bet ko padarīsi? Aktrisei jāspēlē tas, ko redz režisors, tāda ir tā profesijas specifika.
Patiesībā nāku no Latgales, no Ezerniekiem pie Baltkrievijas robežas, ir tāda vieta - Šķaune. Tur dzīvoja mana vecmāmiņa, kuru es neprātīgi mīlēju. Katru vasaru tur pavadīju. Vecmāmiņai bija ļoti interesants liktenis. Jaunībā viņu mīlēja divi brāļi. Viņa izvēlējās vienu no viņiem, apprecējās un dzemdēja četrus bērnus. Bet vīram bija problēmas ar sirdi, un viņš nomira pavisam jauns. Tad nu sanāca tā, ka pēc kāda laika mana vecmāmiņa piekrita precēt otru brāli. Abi nodzīvoja daudzus laimīgus gadus, un arī viņiem bija bērni. Mana māte nāk no pirmā brāļa. Tātad patiesībā savu īsto vectēvu es nemaz nesatiku, bet labi sadzīvoju ar to otru, kuru saucu par vectēvu.
Vecmāmiņa bija īpaša sieviete, pat lielā vecumā ļoti skaista - baltu, gaišu seju, sārtiem vaigiem. Un tāda ļoti pareiza, tīrīga, kārtīga. Atceros, viņa man teica: “Kur tu tik īsos svārkos iesi?” Jāpiemin, ka toreiz runa bija par svārku garumu līdz ceļgaliem, bet tas skaitījās jau gluži vai nepiedienīgi īsi. Protams, ka vecmāmiņas jau sen vairs nav. Līdz ar to vairs nav arī tās skaistās bērnības sajūtas, vietas, māju, kurp braukt. Bet to viņas mīļumu joprojām ļoti labi atceros. Ik rītu pienu un zemenes pie gultas. To lielum lielo mīlestību, kādu reti dzīvē vēl esmu piedzīvojusi.
Pateicoties vecmāmiņas gēniem, esat skaista?
Ne tikai. Kaut kas ir pienācis klāt arī no mammas un tēta. Tētis bija tāds gaišais tips, mamma tumsnēja. Bet ne viens, ne otrs ne tuvu nestāvēja mākslai, nav skaidrs no kurienes tas nāk. Tētis strādāja par brigadieri bāzē, kur tika ievestas importa lietas. Arī mamma bija rīcības cilvēks.
Vecmāmiņas jau sen vairs nav. Līdz ar to vairs nav arī tās skaistās bērnības sajūtas, vietas, māju, kurp braukt. Bet to viņas mīļumu joprojām ļoti labi atceros. Ik rītu pienu un zemenes pie gultas. To lielum lielo mīlestību, kādu reti dzīvē vēl esmu piedzīvojusi.
Tad jau jums paveicās - varējāt tikt pie stilīgām lietām?
Tur jau tā lieta, ka ne! Bet man tik ļoti gribējās un vajadzēja... Bet tētis bija super godīgs, tāds paraugcilvēks, nekad neko nenesa mājās ne man, ne mammai. Par to nevarēja būt ne runas. Es pat ilgi nezināju, nesapratu, kur viņš strādā, jo viņš neko neteica, par to nerunāja. Kad nejauši uzzināju, ka tur, tajā bāzē, ir franču smaržas Melnā maģija, mēģināju izlūgties, bet viņš - nē un nē. Kategorisks. Ļoti godīgs un, visticamāk, arī tāls no visām mūsu - sieviešu - problēmām. Tomēr es atradu veidu, kā tikt pie tām smaržām, jo, kā jau teicu, man ļoti kārojās. Mūsu mājā dzīvoja sieviete, kas arī strādāja tajā bāzē, un viņa man tās smaržas atnesa. Kā tagad atceros - 60 rubļu maksāja. Milzu bagātība! Man joprojām ir šī pudelīte - tukša, saprotams.
Mamma bija vairāk pie zemes nekā tēvs. Viņa strādāja par meistari apavu fabrikā Pirmais maijs. Un visu, kas bija jādara, izdarīja, dabūja gatavu, visu sarunāja, izdomāja, saorganizēja. Tur man uztaisīja arī efektīgus zamšādas zābakus un tādas smalkas baltas kurpes ar melnu svītriņu apkārt. Skaisti.
Vecākiem biju vienīgā meita, un mani loloja, lutināja. Bet es to ļauni neizmantoju - kāpēc man būtu tas jādara? Vēl man vienmēr bija izteikta pašcieņa - nekad neesmu nevienam puisim ne kaklā kārusies, ne pakaļ skrējusi. Man to nevajadzēja.
Jūs aizraujaties ar astroloģiju. Kas ir šādas intereses pamatā?
Tas sākās jau skolas gados. Mūsu matemātikas skolotājs nopietni pētīja astroloģiju un numeroloģiju un teica: “Ja labi pastrādāsiet, piecpadsmit minūtes mācību stundas beigās pastāstīšu par astroloģiju.” Viss, ko viņš stāstīja, bija tik interesanti, ka mēs burtiski aizrāvāmies.
Kad pabeidzu skolu, vecāki gribēja, lai stājos Ķīmijas fakultātē. Es to izdarīju, bet man nepatika. Aizgāju pie skolotāja pēc padoma. Viņš teica: “Mirdza, ne tur, ne tur.” Citādi, precīzāk viņš man nevarēja pateikt, jo astroloģijas dēļ bija atlaists no skolas, bet es no viņa teiktā sapratu, ka mana sajūta mani nepieviļ, jāiet cits ceļš. Vēlāk, kad iestājos teātra studijā, biju ļoti priecīga. Bet tad sapratu, ka viņi drīzāk mani tur uzņēma, jo ieraudzīja izteiktu, konkrētu tipāžu. Padomāja - skaista, tātad ne pārāk gudra. Un ļoti uztraucos par to.
Manā dzīvē bijušas tikšanās ar dažādiem astrologiem. Un ir arī teikts, ka aktrises profesija man ir zvaigznēs ierakstīta. Vēl ir stāstījuši par maniem dzīves uzdevumiem, kur jāiet vai jābrauc. Godīgi sakot, pēc rakstura esmu diezgan nedroša, baidos no nezināmā. Ja zinu - jā, var braukt, rīkoties, riskēt šajā virzienā -, tad jūtos pašpārliecinātāk. Reiz gribēju doties uz Turciju, bet man teica - nevajag, kaut kas slikts var notikt. Bet uz Tunisiju - jā, droši. Ļāvos šim padomam, un tiešām - tur bija ļoti, ļoti labi. Man toreiz palika 55 gadi, zvanīja gan no Latvijas, gan no visām pusēm, apsveica, un es domāju - cik labi, ka esmu aizbraukusi, atrodos vietā, kur jūtos lieliski, jo vispār es ne sevišķi mīlu dzimšanas dienas.
Bet, tā kā esmu pēc horoskopa Lauva, tieši tā es arī parasti domāju - plašos mērogos. Piemēram, par tām pašām dāvanām. Ja jau dāvināt kaut ko, tad dāvanai jābūt... Nu, tai ir jābūt DĀVANAI! Man dzīvē ir bijušas tādas dāvanas. Piemēram, brauciens uz Kanādu. Mani uzaicināja Kanādas latvieši un ļoti skaisti uzņēma. Mēs gājām uz teātriem, mūzikliem... Šie iespaidi, pieredze man bija ļoti skaista dāvana. Bija arī tāds gadījums - iegājām veikalā, un man pajautāja, vai man kaut kas patīk, vai es kaut ko gribu, jo man vēlas kaut ko uzdāvināt, bet nezina, kas man noderētu. Un es tā kā apjūku - kā var neapjukt no tāda jautājuma? - un saku: “Nu, man varbūt noderētu lietussargs…” - “Hm, lietussargs, ja?” Bet rezultātā man uzdāvināja zelta pulksteni, ķēdīti un gredzenu… Tāpat vien, priekam. Bez kaut kādiem nodomiem. Šiem cilvēkiem neko no manis nevajadzēja, viņi neko no manis negribēja. Teica - palīdzēt visai Latvijai mēs nevaram, bet iepriecināt vienu iemīļotu aktrisi mums neviens nedrīkst liegt. Un es arī biju priecīga par to. Un pateicīga.
Joprojām sekojat astroloģiskajām prognozēm?
Jā, bet tagad man tās sastāda meita Madara. Viņas padomi ir nenovērtējami.
Vai caur zvaigznēm pētījāt arī savas iepriekšējās dzīves?
Jā, mazliet. Man kāds zvaigžņu tulks reiz teica, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi spāņu dejotāja un daudzus vīriešus apvainojusi, atgrūdusi. Varbūt tādēļ man šajā dzīvē ir bijušas konfliktsituācijas ar vīriešiem. Daudzi joprojām domā, ka esmu auksta, aizvērta, lepna, pat augstprātīga. Bet, kad iepazīstas tuvāk - nē, it kā normāla... Patiesībā es redzu vīriešiem cauri, un man arī ir diezgan augstas prasības pret viņiem. Bet jaunībā mani bieži apsūdzēja, ka es laužu sirdis, spēlējos.
Agrāk puiši devās armijā un no turienes rakstīja man garas mīlestības vēstules. Saņēmu simtiem, nē, tūkstošiem šādu vēstuļu. Jau desmit gadu es spēlēju izrādē Mīlestības vēstules - un joprojām iedvesmojos no šīm reiz saņemtajām vēstulēm. To patiešām ir ļoti, ļoti daudz, iespējams, kādudien saņemšos un sadedzināšu. Kāpēc glabāt visu šo makulatūru? Tomēr, kad es tās pārlasu, joprojām viss ir ļoti emocionāli, apraudos. Šie vārdi, tā jaunības kaisle sasilda dvēseli un izraisa daudz jūtu.
Kad sapratāt, ka esat skaista?
Man nekad nebija ne domas par to, cik esmu vai neesmu skaista, bet tajā pašā laikā vienmēr jutu, ka ar mani viss ir kārtībā, ka neesmu sliktāka, neesmu neredzamāka par citiem. Vienīgi skolā bija zīmēšanas skolotājs, un viņš vienmēr tā savādi skatījās uz mani. Vēl bija viens skolotājs, pavisam vecs, kas nekautrējoties teica visai klasei: “Mirdza man patīk, tāpēc es viņai lieku piecnieku.” Bet tas nenozīmē, ka es nemācījos. Ļoti cītīgi mācījos. Pat ja zēns mani gaidīja uz randiņu, nekur negāju, pirms nebija izpildīti visi mājasdarbi. Bet ar tiem pielūdzējiem bija arī smieklīgi atgadījumi. Reizēm bija tā, ka viens puisis pie manis, otrs svilpo aiz loga, bet pie durvīm jau zvana trešais... Jā, visādi gāja. Tad mamma man parasti palīdzēja izglābt situāciju.
Vai atceraties savu pirmo mīlestību?
Protams! Bērnudārzā bija Imantiņš, tāds apaļš puisītis. Mums gultiņas stāvēja blakus, un, kad bija diendusa, mēs turējām viens otra roku.
Mīlestības dēļ esat zaudējusi galvu?
Esmu ļoti raudājusi, pārdzīvojusi mīlestības dēļ. Kāds vīrietis reiz piedāvāja: “Pametīsi visu un brauksi līdzi?” Viņam atteicu. “Nu, tātad nemīli...” Iespējams. Varbūt es viņu patiešām nemīlēju. Man vienmēr bijusi kaut kāda barjera tādiem ekstremāliem, krasiem dzīves pavērsieniem. Nenožēloju neko!
Man nekad nebija ne domas par to, cik esmu vai neesmu skaista, bet tajā pašā laikā vienmēr jutu, ka ar mani viss ir kārtībā, ka neesmu sliktāka, neesmu neredzamāka par citiem.
Ko dara jūsu bērni? Viņi neaizgāja - radošajā virzienā…
Nē. Ne tuvu, pat tādas vēlmes viņiem nebija. Droši vien redzējuši pārāk daudz sviedru un asaru, ko pieprasa aktiera profesija. Es pārāk bieži gāju prom, un bērni palika raudam. Joprojām acu priekšā redzu - izeju no dzīvokļa, un meita kāpņutelpā kliedz: “Mamma, mamma...” To visu tik daudz reižu esmu pieredzējusi... Paldies dievam, vecāki palīdzēja, pieskatīja, parūpējās, bet bērni tik un tā gribēja būt kopā ar mani. Tagad cenšos to kompensēt. Meita saprot, dēls mazāk: “Tev nekad nav bijis laika.” Pat mamma sūdzējās, pārmeta, ka nepievēršu uzmanību, neliekos ne zinis. Atnāku pēc izrādes no teātra pēdējiem spēkiem, bet viņa runā un runā… Es saprotu, mammai gribas komunikāciju, bet es esmu tik šausmīgi pārgurusi, man visu dienu cilvēki apkārt un sarunas, sarunas, nepārtrauktas sarunas. Viss, ko es vēlos, ir miers un klusums.
Aktieris Eduards Pāvuls reiz precīzi pateica: “Kad tēvs nomira, man bija jāspēlē izrāde. Bet vajadzēja būt blakus tēvam.” Aktiera profesija ir nežēlīga, ļoti cietsirdīga. Cilvēkiem šķiet, ka mums ir skaista dzīve - grezni apģērbi, pielūdzēji, ziedi aplausi… Jā, man agrāk prioritāte bija māksla, bet tagad domāju, ka, iespējams, velti.
Tomēr bērniem ir patīkami, ka mamma ir populāra aktrise.
Protams! Taču bija arī medaļas otra puse - tu nenāc, citādi visi tikai uz tevi skatīsies... Tāpēc es reti gāju pie viņiem uz skolu. Tikai uz 1. septembri un uz izlaidumiem. Lielākoties tur bija mani vecāki. Tētis īpaši lutināja meitu, bet mamma dēlu. Godīgi sakot, es pat nespēju iedomāties, kā būtu varējusi bez mammas un tēta izaudzināt savus bērnus. Neiespējami.
Ko jūsu bērni tagad dara?
Kad es nezinu, ko un kā darīt, jautāju bērniem, un viņiem viss ir skaidrs. Madara visa ir ezoterikā, astroloģijā un tautas medicīnā. Mārtiņš ir absolvējis viesnīcu biznesa fakultāti, aizraujas ar mūziku, ilgi nodarbojās ar hokeju. Ar Madaru dzīvojam kopā, dēls vairāk pie tēva. Viņam pašlaik aktuāli attiecību jautājumi. Bet es nejaucos ar padomiem, ja viņš neprasa; lai mēģina pats. Man imponē viņa attieksme pret dzīvi, uzskats, ka jāizveido karjera, stipri pamati, tikai tad var veidot ģimeni. Mēs savulaik tā nedomājām. Mums bija citādi. Iemīlējāmies, precējāmies… Bet tagad ir citi laiki.
Tātad mazbērni tik drīz nav gaidāmi…
Galvenais, lai viss notiek mīlestībā. Reiz runājām par to ar Madaru, un viņa izteicās, ka tagad ar puišiem esot grūti sarunāties. To viņi nav lasījuši, šo nezina, viss ir diezgan šauri. Bet Madarai arī ir augstas prasības, tas jāatzīst. Savukārt es domāju, ka viss vienmēr notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nekur nav jāsteidzas, nekas nav ar spēku jāvirza vai jāspiež. Viss notiks savā laikā un vietā. Kā būs, tā būs. Un tā būs pareizi un labi.
Ko bērni jums iemācīja?
Būt mierīgākai. Neuzliesmot no katra nieka. Es nereti sāku nervozēt, satraukties un raizēties. Madara tad vienmēr saka: “Mamma, nomierinies.” Un viņai ir taisnība. Bieži arī redzu dažādus sapņus, bet meita mani mierina: “Pat ja tu redzi kaut ko sliktu, tas nenozīmē, ka tā arī notiks.” Visu var mainīt. Jādomā par labu. Zemapziņa vienkārši izmet virspusē to, kas tai nav vajadzīgs. Ticu tai un domāju par labu. Un nekas slikts tā arī nenotiek.
Agrāk, ja bērni kaut ko darīja nepareizi, varēju uzkliegt, reizēm izspruka arī kāds spēcīgāks vārds. Un tad es par to vienmēr ļoti pārdzīvoju, un arī viņi pārdzīvoja. Līdz tikām tam pāri, sapratām, ka tā dzīvot, uzvesties nedrīkst, jābūt pacietīgākiem, gudrākiem, iecietīgākiem, prātīgākiem…
Ilgu laiku biju ļoti aizvainota uz savu vīru. Klusēju un nesarunājos. Arī tas viss beidzot ir prom. Tagad to dzīves posmu esmu pārdomājusi un varu teikt, ka mātei nekādā gadījumā nevajadzētu bērnam sacīt: “Nerunā ar tēvu, viņš man ir nodarījis pāri.” Nē! Bērnus nevajag jaukt vecāku lietās. Bet to jau tu saproti vēlāk, kad domā, analizē, ieraugi visu citādi. Vairs neskatos atpakaļ. Ja arī uzpeld kāda slikta doma, to aizdzenu prom. Cenšos paturēt prātā tikai un vienīgi labo un gaišo. Mīlestību.
Kā īsti savulaik nokļuvāt līdz teātra studijai?
Patiesībā viss notika pavisam nejauši. Kā jau minēju, mācījos Ķīmijas fakultātē, mans draugs ieraudzīja sludinājumu, ka Rīgas kinostudija uzņem jauniešus kinoaktieru studijā, un teica - lūk, tur tev jāiet, un es arī iešu. Burtiski. Un es gāju. Mēs atnācām, cilvēku jūra, konkurss bija milzīgs, bet mūs abus paņēma. Tā bija absolūta laime!
Bet pirmā debija kino - epizodiskā loma filmā Šauj manā vietā. Ar ko tā palika prātā?
Man tā bija pirmā pieredze ar uzlīmētajām skropstām. Un tad es arī pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu - uz Daugavpili. Lidmašīna bija tik maza, knapi turējās kopā, caur durvīm bija redzama zeme… Un arī ar to, ka Jānis Streičs, režisors, teica: “Tu esi bandīta meita, sēdēsi viņam klēpī, un viņš tevi bučos.” Bet es atcirtu: “Nē, tā nebūs, ne ar vienu neskūpstīšos!” Un tā nu mēs neskūpstījāmies. Kad iznāca filma, uz afišas biju es - mana fotogrāfija ar šo bandītu. Pirmā filma, un tāda reklāma!
Streičs uzskatāms par jūsu kino krusttēvu.
Jā. Kad mani vērtēja, uzņemt vai neuzņemt studijā, sieviete komisijā esot teikusi: “Nu, un kurš ŠO filmēs?” Streičs pirmais pateicis: “Es!” Tad arī Aloizs Brenčs pieteicies - redzot potenciālu. Abi turēja savu vārdu. Tā Jānis man vēlāk pats izstāstīja.
Zinu, ka nepatīku daudzām sievietēm, bet to nesapratu uzreiz, šī atziņa atnāca palēnām. Par mani bieži bija tāds stereotips - skaista, tātad muļķe. Un visdrīzāk nekāda talanta tur nav, tikai seksapīls. Tos labākos vārdus kā profesionāle esmu dzirdējusi no ārzemju režisoriem - zviedriem, kanādiešiem, kuru izrādēs esmu tēlojusi. No vietējiem kritiķiem nekad. Biežāk bija klusums.
Būt skaistai un gaidīt, lai neviens neapskaustu... Tā dzīvē nemēdz būt.
Jā, diemžēl jāatzīst, ka skaudība un pat zināma nenovīdība mani vajāja visu mūžu. Nonāca pat tik tālu, ka, lai gan tiku izvirzīta Nopelniem bagātās mākslinieces titulam, tieši sieviešu intrigu dēļ to nesaņēmu. Tas, protams, ir nožēlojami. Bet būtība jau nav tajos titulos un balvās. Zinu, ka joprojām dzīvoju cilvēku atmiņās, emocijās, joprojām saņemu atgriezenisko saiti no skatītājiem, un tas ir nenovērtējami. Tas ir tas galvenais. Kaut kas tāds, ko nevar iedot neviena balva.
Vai jums ir draudzenes?
Tādas vienas sirdsdraudzenes, kura zinātu par mani visu, nav bijis nekad, pat ne skolas gados. Bet labas kompānijas biedrenes bija un ir - tā, lai ar prieku kopā varam aiziet uz kino, piemēram.
Bet kur paraudāt, kad notiek kaut kas slikts?
Spilvenā.
Daudzi joprojām domā, ka esmu auksta, aizvērta, lepna, pat augstprātīga. Bet, kad iepazīstas tuvāk - nē, it kā normāla... Patiesībā es redzu vīriešiem cauri, un man ir diezgan augstas prasības pret viņiem. Bet jaunībā mani bieži apsūdzēja, ka es laužu sirdis, spēlējos.
Sakiet, vai tiešām teātris ir domubiedru grupa?
Teātris ir sarežģīta organizācija, tāds īpašs organisms, kurā notiek daudz dažādu lietu - gan labu, gan ne tik labu. Agrāk tā bija draudzīga vide. Mēs kopīgi svinējām pirmizrādes, vienmēr līksmojām un dejojām. Bet tagad - atnāc, nospēlē, aizbrauc... Viss ir kļuvis pārāk lietišķs. Iespējams, pat ikdienišķs.
Par megazvaigzni jūs padarīja loma filmā Mirāža. Ko reāli tas mainīja jūsu dzīvē?
Saprotu, ka tā tas bija, bet realitātē es to nejutu. Mājās viss bija kā parasti. Jā, man uzradās pielūdzēji. Ļoti daudz pielūdzēju. Daudz vēstuļu ar labiem vārdiem. Dažādi kuriozi. Kāds Sverdlovskas fiziķis ar manu vārdu parakstīja savus zinātniskos darbus. Viņš man tos pat sūtīja, joprojām glabāju - formulas, aprēķinus, bet apakšā mans uzvārds. Visas vēstules nosūtītas uz adresi: Latvija, Mirāža un mans vārds. Un viss! Daudzi piedāvāja roku un sirdi. Šādi piedāvājumi manā dzīvē noteiktu laika posmu bija ļoti ierasti. (Smaida.) Reiz viens vīrietis gribēja autogrāfu un pasniedza man savu pasi, un tur arī parakstījos - ko man bija darīt? Bet citreiz iegāju baznīcā, pie manis pienāca vīrietis un teica: “Jūs bijāt mana pirmā mīlestība.” Šādus vārdus, atzīšanos mīlestībā, jaunībā es dzirdēju nepārtraukti, burtiski katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Esmu saņēmusi ārkārtīgi daudz mīlestības apliecinājumu no vīriešiem. Tiesa gan, ne no viena, tā vienīgā vīrieša, kā būtu vēlējusies.
Bet, godīgi sakot, es tā arī pati nespēju sevi visu atdot kādam vienam vīrietim. Visas savas emocijas veltīju mākslai, darbam - teātrim un kino. Vispirms vīrs uz to reaģēja mierīgi, saprata, jo viņš taču it kā zināja, ko bija iemīlējis un apprecējis, zināja, ka esmu aktrise un kāds ir mans ceļš, bet tad kļuva greizsirdīgs. Un tad pamazām sākās elle. Aiz katras fotogrāfijas viņš saredzēja veselu stāstu. Jo vairāk manu interviju vai fotogrāfiju parādījās presē, jo asāka bija reakcija. Biju pārsteigta - viņš taču arī ir aktieris, viņam būtu jāsaprot, ka tas viss ir tikai darbs. Galu galā mēs izšķīrāmies, nebija variantu.
Esat atradusi labsajūtas formulu?
Esmu laimīga, kad bērni ir kopā ar mani. Kad ir veselība. Laime iespējama, ja pasaulē - mums visapkārt - valda miers. Un vēl, ja ir iespēja piedzīvot brīnišķīgus mirkļus. Atceros, Romā pēc filmēšanās pie Sergeja Bondarčuka Sarkanajos zvanos divi skaisti itāļi veda mani uz viesnīcu. Un piepeši manī kaut kas burtiski uzsprāga - es saredzēju: tik brīnišķīga diena, zila debess, maģiska itāļu valoda, un es filmējos pasaules skaistākajā pilsētā! Burtiski lidoju no šīs sajūtas!
Vēl arī Kanādā bija tāda sajūta: “Cik labi, cik ļoti viss ir cilvēcīgi labi!” Kad nākamajā rītā pēc atbraukšanas pamodos, iedomājos - tik laba diena, man ir brīvs laiks, bet vakarā došos uz teātri. Bet tagad es priecāšos, izstaigāšu pilsētu, apskatīšu Niagāras ūdenskritumu un baudīšu tikšanos ar brīnišķīgiem cilvēkiem.
Tas ir tik lieliski, kad atļaujies atslābināties, justies brīvi un dod sev iespēju ieraudzīt - pasaule ir tik skaista! Ar gadiem esmu sapratusi vienu būtisku lietu - esmu sieviete. Bet sieviete ir kā zieds, tātad viens no mūsu uzdevumiem ir spēt ziedēt, tā padarot šo pasauli un dzīvi par skaistāku vietu.
Un ar kādu ziedu jūs asociētu sevi?
Ar rozi. Viennozīmīgi.
Kā izskatās jūsu ikdiena?
Duša, kafija, sviestmaize, ābols, iekrāsoju skropstas. Mēģinājumi sākas desmitos vai vienpadsmitos. Es nesteidzos, nekad nekur neskrienu, bet arī nemīlu kavēt. Man patīk nesteigties, tādēļ neesmu priecīga par sastrēgumiem, jo tas nozīmē, ka no mājas ir jāiztaisās ātrāk. Agrāk no rītiem sev un bērniem vārīju putru, tagad ne. Arī stāvēt pie plīts ik vakaru - tas nav stāsts par mani. Dažreiz nopērku maltīti teātra bufetē.
Mēģinājumi parasti ilgst līdz diviem, tad pārtraukums. Ja ir izrāde vakarā, teātrī kaut ko lasu vai izeju pastaigā, pa veikaliem. Mājās sastrēgumu dēļ braukt nav jēgas.
Protams, pandēmijas laiks ieviesa korekcijas režīmā - pieradu līdz vēlam vakaram skatīties filmas un celties vēlu. Un pirmo reizi dzīvē izbaudīju to, ka varu iet gulēt laikā, kad iepriekš biju radusi celties. Bet tagad zinu, ka, atkārtoti iemiegot, redzu skaistus sapņus.
Kas joprojām jūs var pārsteigt?
Labs humors. Nesen iedomājos, ka vairs nesmejos tā, kā agrāk - lai vēderu sarauj krampjos. Jo tā taču ir tāda laime - tā sajūta, ka tevī pulsē dzīvesprieks! Manuprāt, tieši pēc šī prieka mums arī būtu ik dienu, ik mirkli jātiecas, lai cik arī grūti un neiespējami tas brīžiem šķistu.
Kas jums tagad šķiet būtisks? Kas ir lūgšanu vērts?
It kā pavisam vienkāršas lietas - par bērniem, lai viņiem viss būtu gan personiskajā dzīvē, gan profesijā. Sev - veselību, to, lai es nevienam nekļūtu par nastu. Man arī mamma tā teica. Un tieši tā gan viņa, gan vecmāmiņa aizgāja, ar cieņu, godu un vieglumu. Un, protams, lai beidzas kari un iestājas miers virs zemes. Domāju, tagad visiem tā ir galvenā lūgšana un doma.
Jums ir kādi kaitīgi ieradumi?
Ak! Agrāk, kad visi teātrī smēķēja, es arī. Bet tikai tad, ja bija amerikāņu cigaretes - More vai Salem. Man patika process, tāds kā rituāls - nospēlēta izrāde, un es paņemu cigareti. Bet tagad smēķu smārds mani tracina. Es arī saožu sliktas kvalitātes cigaretes. Tomēr, ja jūtu izsmalcinātu tabaku, tajā ir kaut kāds baudas elements.
Vai ir kāda rakstura īpašība, kuras jums dzīvē pietrūcis?
Cenšos būt harmoniska, atvērta pasaulei un pret visiem izturēties ar cieņu. Mani bērni mani tā ir ietrenējuši, paskaidrojuši, ka citādi nav iespējams. Jo visas lietas, attiecības, kuras mēs nesakārtojam šajā dzīvē, būs jākārto nākamajā. Tādēļ ļoti cenšos sevī attīstīt toleranci, izpratni. Izrunāt lietas. Protams, ne vienmēr viss izdodas tā, kā gribētos, bet es daru labāko, ko spēju. Saprotu - mēs jau nekad nezinām, kas īsti notiek ar to otru cilvēku, kas notiek viņa dzīvē, prātā.
Vai ticat mūžīgajai dzīvei?
Es par to daudz domāju. Vairāk sliecos uz to, ka jā. Tomēr, pat pieņemot šo konceptu, man bija ļoti grūti samierināties ar tuvinieku aiziešanu... Vai es viņus vēl satikšu? Vai mums būs tās nākamo dzīvju tikšanās pieredzes? Es nezinu.
Mana vecmāmiņa apglabāja trīs dēlus... Tas ir ļoti sāpīgi.
Ja rīt ieradīsies burvis un teiks - prasi, ko gribi, dabūsi visu, bet tikai sev, ne bērniem -, ko prasīsiet?
Ļoti vienkārši - vairāk naudas. Nauda ir brīvība. Tā dod iespēju ierasties, aizbraukt, kur un kad gribu, nopirkt to, ko gribu. Tiešām. Kaut reizi gribētu izjust, kā tas ir - tērēties un neskaitīt. Vienkārši atnākt un uzreiz nopirkt visu, ko kārojas.
Iespējams, es nopirktu skaistu māju Jūrmalā, vietā, kur maz cilvēku. Mašīnu... varbūt pat divas. Ar vienu brauktu, otru turētu rezervē. Man ir autovadītāja tiesības, bet vēl neesmu braukusi pie stūres. Šajā manā sapņu mājā būtu daudz mākslas. Impresionisti un latviešu vecmeistari, kaut kas austrumniecisks - figūriņas, kas nes laimi. Varbūt kāds geišas tēls. Un daudz gaismas un gaisa. Vēl iegādātos dārgakmeņus un pusdārgakmeņus - man tos vienmēr dāvina, un man tiešām patīk rotāties.
Un ja būtu iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē?
Gribētu pavadīt vairāk laika kopā ar vecākiem. Toreiz bija sajūta - viņi ir mūžīgi...
Zinu, ka nepatīku daudzām sievietēm, bet to nesapratu uzreiz, šī atziņa atnāca palēnām. Par mani bieži bija tāds stereotips - skaista, tātad muļķe. Un visdrīzāk nekāda talanta tur nav, tikai seksapīls. Tos labākos vārdus kā profesionāle esmu dzirdējusi no ārzemju režisoriem - zviedriem, kanādiešiem, kuru izrādēs esmu tēlojusi. No vietējiem kritiķiem nekad. Biežāk bija klusums.
Kad jums palika 70 gadu, bija plāns Dailes teātrī, kurā nospēlētas tik daudzas lomas, svinēt jubileju? Varbūt ir tāda doma kādai nākamajai svinību gadadienai?
Nē, es to negribēju. Esmu bijusi daudzu kolēģu jubilejās un zinu, kas tas ir. Viņi jau sen vairs nav savā ādā, spēlē slikti. Un vispār - kāpēc jubilāram jāstrādā savu svētku vakarā? Zviedrijā, piemēram, jubilārs iznāk uz skatuves, visi viņu apsveic, un viņš to visu izbauda, pasaka paldies. Tā arī ir performance.
Runājot par gadiem, man vispār nav sajūtas, ka šis skaitlis - un augustā jau būs 71 - kaut kā attiecas uz mani. Manuprāt, tās ir tīrās šausmas, apmāns, ne patiesība. Jo tas tā vienkārši nevar būt! Es tā nejūtos, es sevi neredzu šajos skaitļos. Man ir pastkarte, uz kuras skaidri un gaiši rakstīts - katra sieviete pati var pateikt, cik viņai gadu. Un tad nu es saku: “Man ir 38, un tā tas būs mūžīgi!”