Viņa uzrakstītā antiutopija 1984 satur 137 nākotnes paredzējumus, no tiem vairāk nekā simts jau piepildījušies, un ļoti negribas, lai īstenotos pārējie. Orvela dzīve nebija ilga, bet liktenis - pamācošs. Viņš iepazina sāpes, nabadzību, vientulību, viņam pietrūka mīlestības un draugu, bet slava pieskārās vien ar spārna galu. Šā izcilā prātnieka atšķirīgā īpatnība bija godīgums - visos laikos unikāla īpašība.
Opija paradīze
Orvela īstais vārds ir Eriks Arturs Blērs. Zēns piedzima 1903. gadā Indijā. Viņa tēvs Ričards Blērs, cēlies no paputējušas aristokrātiskas ģimenes, strādāja par muitnieku Indijas britu administrācijas departamentā, kas atbildēja par opija ražošanu. Tajos gados opiju lietoja kā zāles trauksmes un bezmiega gadījumā.
Erika māte Ida Blēra auga Birmā, kur viņas tēvam piederēja neliela kuģu būvētava. Kad zēnam bija viens gads, viņš kopā ar māti un vecāko māsu atgriezās Anglijā, jo vietējā atmosfēra, tiešā nozīmē piesātināta ar opija tvaikiem, nebija piemērota bērnu veselībai; pretī Blēru mājai atradās liels šķūnis opija izejvielu glabāšanai. Tēvs apmeklēja savējos tikai atvaļinājumu laikā, un pēc četriem gadiem ģimenē piedzima jaunākā meita Avrila. Par spīti atšķirtībai Blēru ģimene bija stipra un draudzīga, vienmēr palīdzēja cits citam.
«Manas literārās ambīcijas jau no paša sākuma sajaucās ar nošķirtības un nenovērtētības izjūtu. Es jutu, ka izveidošu savu pasauli, kur varēšu gūt revanšu par neveiksmi parastajā dzīvē.»
Skola un Ītona
Savu vēlmi kļūt par rakstnieku Eriks noformulēja, kad viņam bija tikai 13 gadu. Pirmā, kas tika aplaimota ar šo ziņu, bija kaimiņu meitenīte, ar kuru viņš draudzējās. Meitene ar apbrīnu paskatījās uz draugu un teica: “Izcils rakstnieks!” - “Es uzrakstīšu izcilu grāmatu,” zēns atbildēja, un tas arī noteica viņa turpmāko dzīvi. Bet vecāki sapņoja, ka dēls iegūs vislabāko izglītību. Tomēr naudas, lai samaksātu par mācībām, ģimenei nebija, tāpēc tika nolīgti privātskolotāji, lai zēnu sagatavotu un viņš varētu saņemt stipendiju. Viņš sekmīgi nokārtoja eksāmenus Ītonā, prestižākajā Lielbritānijas koledžā, un tika arī pie stipendijas.
Ītonā Eriks mācījās no 1917. līdz 1921. gadam, studēja vēsturi, filozofiju, literatūru, franču, vācu, sengrieķu un latīņu valodas. Un tad, jaunības ideālisma pārņemts, nolēma doties uz mātes dzimteni Birmu, lai tur kalpotu koloniālajā policijā.
Birmas stāsts
Viņam ļoti gribējās padarīt cilvēku dzīvi labāku. Jauneklis sapņoja par eksotiku un piedzīvojumiem, turklāt dienests kolonijās atbilda viņa aristokrātiskajai izcelsmei. 20. gadsimta sākumā nevienu nepārsteidza fakts, ka koloniālo karaspēku virsnieks pārvalda senas valodas; izglītība bija piederības rādītājs augstākajai klasei. Visiem koloniālo karaspēku darbiniekiem bija jāpārzina vietējie dialekti, lai sazinātos ar iedzīvotājiem. Atteikties sarunāties vai pateikt es nesaprotu vai es nemāku - kaut kas tāds nevienam oficiālam pārstāvim pat neienāktu prātā.
Eriks pavadīja Birmā piecus gadus. Ar darbu veicās labi, viņš pat saņēma paaugstinājumu, tomēr nejutās savā vietā. Viņu šokēja vietējo iedzīvotāju aizrautīgā attieksme pret visiem eiropiešiem un balto cilvēku augstprātīgā pretreakcija. Reizēm viņš fantazēja par to, ka Birmā varētu notikt revolūcija un tas, kurš šobrīd neskaitās nekas, tā saucamais mazais cilvēks, varētu kļūt par visu. Bet tas, ko viņš redzēja realitātē, kontekstā ar teroru viņam patika arvien mazāk.
Puisis atgriezās Lielbritānijā ar stingru nodomu kļūt par rakstnieku, apmetās pie vecākiem, kuri palīdzēja viņam arī materiāli. Gadu vēlāk Eriks devās uz Parīzi, lai uzrakstītu stāstu par to, kā tas ir -dzīvot bez graša kabatā.
Atgriešanās
Eriks bija augumā ļoti garš, mazliet zem diviem metriem, kalsns, asiem vaibstiem, mūžīgi apdilušā žaketē un velveta biksēs. Bet izcelšanos nenoslēpsi, lai kā arī būtu ģērbies. Cilvēku parāda manieres, runasveids, prasme iztikt bez visa ārējā un tajā pašā laikā spēja pārliecināti sajust sevi jebkurā saskarsmē, spēja pazīt skaisto, cēlo, vērtīgo un nicinājums pret zemisko un necienīgo.
Parīzē viņš iekārtojās darbā par pavāra palīgu restorānā, kura saimniece bija emigrante no krievijas. Viņa nepārtraukti bļaustījās uz virtuves darbiniekiem, it īpaši uz garo, izbadējušos puisi ar mūžīgi saviebtu mutes kaktiņu. “Neuzdrošinies man iebilst! Stulbeni, kur tu skaties, tev gaļa piedeg! Mon dieu, kāpēc, kāpēc tu man atsūtīji šādu nedienu?! Kā tu ar mani runā! Kā tu vispār uzdrošinies ar mani runāt? Vai tu zini, ka es esmu krievu kņaze?” Un tad viņš reiz klusi teica, ka aristokrātiska audzināšana parasti neļauj pacelt balsi. Saimniece apklusa. Vairs par šķībroci un stulbeni viņu vairs nesaukāja. Ar aizdomām skatījās joprojām, bet balsi nepacēla.
«Manas literārās ambīcijas jau no paša sākuma sajaucās ar nošķirtības un nenovērtētības izjūtu. Es jutu, ka izveidošu savu pasauli, kur varēšu gūt revanšu par neveiksmi parastajā dzīvē.»
Pēc tam viņš tādā pašā garā nolēma izmēģināt laimi Londonā un dažus mēnešus dzīvoja burtiski zem tiltiem, sarunājās ar strādniekiem un klaidoņiem. Atgriezies iekārtojās darbā skolā, pēc tam grāmatveikalā. Un uzrakstīja divus stāstus - Posts Parīzē un Londonā (Down and Out in Paris and London, 1933).
Pirms stāstu publicēšanas Eriks saprata: ja uz vāka būs norādīts viņa īstais vārds, aristokrātiskais, zināms konkrētās aprindās, daudziem radīsies sajūta - bagāts puisis izlikās par nabagu; viltus rakstnieks. Tāpēc viņš pieņēma pseidonīmu Orvels - par godu mazai, gleznai upītei Anglijas ziemeļos. Un tad pabeidza romānu Toreiz Birmā (Burmese Days, 1934).
Laulība
1935. gadā, viesojoties pie savas paziņas, Orvels iepazinās ar Eilīnu O’Šonesi - un iemīlējās. Viņa bija ne tikai glīta, bet arī gudra, pēc izglītības psiholoģe, lieliska žurnāliste, literāte. Par ko vēl var sapņot vīrietis, kurš ir arī rakstnieks?
Pēc gada abi apprecējās anglikāņu baznīcā. Laulība bija atvērta - ja kāds gribēja seksu ar citu partneri, tas bija pieļaujams, ja vien tika informēts laulātais draugs. Abi to arī izmantoja. Orvels rakstīja draugam par vienu no savām dāmām: “Eilīna man atļāva ar viņu seksu divas reizes gadā, jo vēlas, lai man būtu labi.” Brīvas attiecības nekādā ziņā netraucēja abiem vienam otru mīlēt.
Bērnu pārim nebija - Orvels bija neauglīgs, bet par to abi aizdomājās tikai stipri vēlāk, jo pusgadu pēc kāzām abi kopā devās uz Spāniju, lai cīnītos pret fašismu.
Karš un hospitālis
Spānijā notika pilsoņu karš - profašistiskā ģenerāļa Franko atbalstītāji cīnījās pret kreisi noskaņoto republikas valdību, kuru atbalstīja Padomju Savienība.
Orvels ieradās marksistiskās vienotības darbnīcā, kas drīzāk bija Trocka, ne Staļina inspirēta. Tā, tāpat kā Katalonijas sociāldemokrāti un anarhisti, organizēja savas pretfašistiskās vienības. Bet Padomju Savienība piegādāja Spānijai ieročus un atbalstīja interbrigādes ar mērķi ne vien iznīcināt ģenerāli Franko, bet arī trockistus, sociālistus un anarhistus. Staļins cerēja, ka viņa ietekme uz Spāniju, kas uzvarēs fašismu, būs vienpersoniska.
To visu Orvels nezināja. Viņš aizbrauca uz Barselonu, devās uz fronti, cīnījās, dabūja snaipera lodi kaklā, nokļuva hospitālī. Viņa sieva turpināja darboties nemiernieku štābā - tolaik Eilīnai bija romāns ar vienu no tā vadītājiem, bet tas absolūti netraucēja viņai turpināt mīlēt vīru un nest uz slimnīcu cigaretes, kafiju, šokolādi…
Kā sabruka Orvela pasaule
Eriku izrakstīja no hospitāļa. Izrādījās, ka staļinisti ir izziņojuši visus savus līdzgaitniekus no Darba partijas un sociāldemokrātiem par fašistiem, iesloga viņus cietumā vai nošauj bez tiesas. Viņa tuva drauga dēlu, romantisku jaunekli, spīdzināja līdz nāvei tikai tāpēc, ka viņš bija ne no tās partijas.
Orvela viesnīcas istabā veica kratīšanu, konfiscējot piezīmju grāmatiņas; tās joprojām glabājoties bijušās NKVD arhīvos. Bet viņš un Eilīna izbēga, vairākas dienas klīda pa Kataloniju ar viltotiem dokumentiem, līdz nonāca dzimtajā Anglijā. Viņi paspēja laikus - 13. jūlijā Barselonā notika tribunāla tiesa, kurā starp simtiem citu spiegošanā un dzimtenes nodevībā tika apsūdzēts arī Eriks Blērs.
Orvels, kurš vienmēr bija izcēlies ar bezkompromisa godīgumu, bija satriekts par šo apvainojumu. Viņu šokēja tas vieglums, ar kādu cilvēki, kuri vēl vakar kopā cīnījās pret Franko fašistisko diktatūru, padevās manipulācijām un pieņēma faktus, ka vakardienas līdzgaitnieki, biedri nu ir fašisti. Un sāka iznīcināt tos, ar kuriem iepriekš plecu pie pleca bija devušies cīņā.
Viņš uzrakstīja grāmatu Katalonijas piemiņai (Homage to Catalonia, 1938), lai izstāstītu patiesību. Grāmata iznāca nelielā tirāžā. Tā bija pārāk sāpīga tēma, jo visi - gan politiķi, gan izdevēji - domāja par nākamo karu ar Hitleru, saskatīja Padomju Savienībā iespējamo sabiedroto un nevēlējās to sadusmot.
Drīz vien Eriks saslima ar plaušu iekaisumu, bet neuztvēra to nopietni un īsti nevēlējās ārstēties. Tad viņam pa muti sāka nākt asinis. Pārbiedētā Eilīna izsauca ārstu, un izrādījās, ka Orvelam ir smaga tuberkulozes forma. Dažus mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Bija skaidrs, ka jāsāk dzīvot mierīgākā režīmā. Abi nopirka nelielu fermu, lai strādātu uz lauka, audzētu kazas un rakstītu grāmatas. Bet sākās Otrais pasaules karš.
Patiesībā ir spēks
Orvels atgriezās Londonā. Frontē viņu neņēma slimo plaušu dēļ. Viņš pieteicās zemessardzē, ar prieku pieņēma piedāvājumu strādāt radio BBC, kur vadīja lieliskus raidījumus - gan politiskus, gan satīriskus, arī ar pieaicinātām kino un skatuves zvaigznēm. Molotova-Ribentropa pakts, kas 1940. gadā tika noslēgts starp Padomju Savienību un Vāciju, viņu satrieca, bet nepārsteidza. Tajos gados šis līgums nebija slepens. Orvels ļoti uztraucās par Angliju, kas pēc Otrā pasaules kara vienatnē pretojās fašistisko valstu koalīcijai. Viņš saprata visu Čērčila un Staļina sadarbības pamata jēgu, kaut arī rakstīja: “Nekad nebiju iedomājies, ka nodzīvošu līdz brīdim, kad man būs jāsaka: “Slava biedram Staļinam!” Bet, redz, nodzīvoju…”
Tajā pašā laikā viņš uzsvēra, ka patiesību par represijām, par badu Padomju Savienībā nedrīkst noliegt vai izkropļot. Cilvēkiem par to ir jāzina - patiesība ir spēks. Un rakstīja par to savās esejās, bet pēc tam arī satīriskajā grāmatā Dzīvnieku ferma (Animal Farm, 1945).
«Vispārējo melu laikā teikt patiesību ir ekstrēmisms.»
Orvels panāca, ka viņa draugs, laikraksta Observer galvenais redaktors Deivids Astors, nosūtīja viņu kā speciālkorespondentu uz karojošo Eiropu. Rakstnieks ieradās tikko atbrīvotajā Parīzē, satikās ar Hemingveju, apmeklēja nometnes pārvietotajām personām - padomju pilsoņiem, kuri bija nonākuši Rietumos -, runāja ar viņiem par represijām, kolektivizāciju. Pēc tam ziņoja par uzzināto visās instancēs, uzsverot - šos cilvēkus nedrīkst izdot Staļinam, viņus gaida nometnes.
Sievas nāve
1944. gadā Eriks un Eilīna adoptēja mēnesi vecu bērniņu - zēnu, kuru nosauca par Ričardu. Beidzot viņiem bija īsta ģimene. Bet Eilīnai tika atklāts labdabīgs dzemdes audzējs. Viņa izlēma operēt, kamēr vīra nav mājās, lai viņam nebūtu jāsatraucas arī par šīm problēmām.
Viņa atstāja Ričardu auklītei, lai taupītu naudu, izvēlējās vislētāko klīniku un devās uz operāciju bez iepriekšējas izmeklēšanas, lai viss noritētu ātrāk. Uzrakstīja vīram ziņu - kāds skaists skats no loga! Un nākamajā dienā operāciju zālē nomira, jo nepareizi tika piemeklēta narkoze. Slēdzienā bija rakstīts, ka narkoze bijusi pareiza, taču pacientes sirds tai izrādījusies pārāk vārga. Eilīnai bija tikai 39 gadi.
Eriks atgriezās tieši uz sievas bērēm. Divas nedēļas vēlāk lielā tirāžā iznāca viņa grāmata Dzīvnieku ferma (1945) ar slaveno frāzi “Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.” Grāmata acumirklī tika izpirkta.
Orvels tika pie naudas. Tagad Eilīna varētu netaupīt slimnīcai. Lai gan kas zina - viņa vienmēr bija taupījusi uz sevis rēķina. Pēc sievas nāves Eriks nekrita izmisumā, jo zināja, ka drīz viņi satiksies citā pasaulē; arī paša veselība strauji gāja uz leju. Bet vēl viņš nedrīkstēja padoties. Vēl vajadzēja uzrakstīt galveno grāmatu.
DAŽI ORVELA PAREĢOJUMI, KAS IR PIEPILDĪJUŠIES
• Balss ieraksts. Tu runā, un tevis teiktais tiek automātiski ierakstīts un parādās uz ekrāna. Kā zināms, mūsdienās ir pilns ar dažādām ierīcēm - tālruņiem un datoriem, kas ieraksta mutisku runu, pārvēršot to rakstiskā tekstā.
• Versifikators, kas bez cilvēka dalības rada mūziku un literatūru. 2017. gadā iznāca pirmais muzikālais albums, kuru ierakstījis mākslīgais intelekts. Tagad tas jau uzņem kino, ne tikai muzicē…
• Taisnības ministrija regulāri pārraksta vēsturi, dzēš neizdevīgus faktus un izdomā sev izdevīgus. Pašlaik tiek sacerētas un publicētas jebkura veida viltus ziņas - par politiskajiem un vēsturiskajiem notikumiem, bet viss, kas neatbilst laika garam, pazūd tulkojumā.
• Klusie helikopteri sekoja dzīvokļu īpašniekiem. Arī tagad novērošanai izmanto dronus un bezpilota lidmašīnas.
• Pastkartes-trafareti ar gatavām frāzēm vēstuļu vietā, kur tu tikai nosvītro nevajadzīgo. Pašlaik ir populāras SMS tekstu veidnes, kā arī GiF attēli vai emocijzīmes sociālajos tīklos.
• Romāns 1984 beidzas ar to, ka upuris iemīl savu bendi. Mūsdienās to dēvē par Stokholmas sindromu.
«No vārdiem «Es tevi mīlu» pārņem vēlme paildzināt savu dzīvi.»
Dzīves lielākā lieta
Par naudu, ko nopelnīja ar grāmatu Dzīvnieku ferma, Orvels nopirka vecu, aukstu māju bez ērtībām Juras salā, no kuras līdz tuvākajam veikalam bija 23 kilometri, lai tur vientulībā strādātu pie antiutopijas grāmatas, pareģojot cilvēces skumjo nākotni. Lai parūpētos par dēlu un saimniecību, pie viņa pārcēlās māsa Avrila - barga, uzticama un strādīga.
Orvels mētājās starp Londonu un mājām, jo pēc Dzīvnieku fermas apdullinošajiem panākumiem viņu aicināja vadīt seminārus, lasīt lekcijas, uzstāties radio, pasūtīja viņam esejas un rakstus. Viņš apmeklēja viesības, sagrozīja galvu satriecošai skaistulei un MI5 darbiniecei Sēlijai Kelvinai un vēlāk piemiņai par draudzību pasniedza viņai komunistu līdzskrējēju - mākslas darbinieku sarakstus. Izlūkošanai šie saraksti noderēja - pēc tiem tika izskaitļots padomju informators, skandalozais Daily Express žurnālists Pīters Smolets.
Pēc lekcijām un ballītēm viņš atgriezās savā vēju izpūstajā namā, lai rakstītu. Ēriks zināja, ka šis romāns būs tā pati “izcilā grāmata”, par kuru viņš runāja 13 gadu vecumā.
Sonja
Orvela pēdējā dzīves sieviete bija apburošā Sonja Braunella, pēc profesijas redaktore, pēc aicinājuma - talantīgu vīriešu kolekcionāre. Viņa bija spilgta Londonas bohēmas pārstāve, pārgulējusi ar visiem kaut cik pazīstamiem, gados jauniem un ne visai radošiem cilvēkiem un māksliniekiem, un lepojās ar iesauku Braunella-Dibens - tik ļoti izcila, pēc daudzu vīriešu domām, bija šī viņas ķermeņa daļa.
Eriks nebija ne bagātākais, ne slavenākais no viņas pielūdzējiem, arī seksuālajā ziņā neskaitījās nekāds gigants. Kad pēc pāris gadiem Sonjai jautāja, ko viņa saskatīja Orvelā, atbilde skanēja šādi: “Zini, viņš vienīgais no maniem pielūdzējiem spēja salabot ķeblīti un elektrības vadu.” Sonja brauca pie viņa ciemos, viņš apsedza viņu ar pledu, iekurināja uguni pavardā un pagatavoja garšīgu maltīti. Un tad viņi ilgi sarunājās - ar īsiem pārtraukumiem mīlēja. Bez šaubām, Orvels bija gudrākais no visiem viņas mīļākajiem.
Rakstnieks apzinājās, ka no Sonjas - lai gan apburošas, bet vējainas - nesanāks laba pamāte Ričardam. Taču Sonja sniedza viņam prieku, bet par dēlu, kad nāve atnāks pakaļ Erikam, rūpi turēt bija apsolījusi māsa Avrila un viņas vīrs, prātīgs fermeris.
1949. gada sākumā Orvels nonāca tuberkulozes sanatorijā. Vajadzēja sagatavot publicēšanai romānu, bet viņš neko nevarēja padarīt, tikai skatīties pa logu. Kad atbrauca Sonja, Eriks tūdaļ piedāvāja apprecēties. Ja viņš izveseļosies, viņa kļūs par slavenā rakstnieka sievu, ja nomirs, Sonja saņems autortiesības uz viņa grāmatām. Abi varianti likās jēdzīgi, un Sonja piekrita. Un tūdaļ ķērās pie darba, rediģējot Orvela manuskriptu. Viņš jutās absolūti laimīgs.
Romāns tika publicēts un mirklī atnesa pasaules slavu. Orvels apprecējās ar Sonju, bet pēc trim mēnešiem, 1950. gada janvārī, klīnikā nomira.
Sonja visu mūžu nodarbojās ar viņa literāro mantojumu un palika Orvela kundzes statusā. Adoptētais dēls Ričards neafišēja savu radniecību ar slaveno rakstnieku, strādāja par inženieri un tikai 2009. gadā sniedza pirmo interviju par tēvu.
NO GRĀMATAS 1984
• Kad tu mīli kādu, tu viņu mīli, un pat, ja nevari viņam neko vairāk dot, tomēr tu vari viņam dod mīlestību.
• Kas pārvalda pagātni, tas pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, tas pārvalda pagātni.
• Ticīgais nedomā - tas nav nepieciešams. Ticība ir neapzināta.
• Gudrs cilvēks ir tāds, kurš, pārkāpjot noteikumus, tomēr paliek dzīvs.
• Savā ziņā partijas pasaules redzējums visveiksmīgāk pielīp cilvēkiem, kuri nespēj to saprast. Viņi piekrīt pat visdrastiskākajiem īstenības izkropļojumiem, jo nesaprot visa viltojuma neglītumu un, maz interesējoties par sabiedrības notikumiem, nepamana, kas notiek apkārt. Nesaprašana paglābj viņus no neprāta.
Kāpēc 1984 ir šedevrs
Tāpēc, ka šis romāns rāda, kā izskatās līdz pilnībai novesta totalitārā sabiedrība, un cik grūti izvairīties no šādas pārvērtības jebkurai valstij neatkarīgi no tās politiskās virzības.
Romāna galvenais varonis Vinstons Smits strādā Taisnību ministrijā un nepārtraukti pārraksta vēsturi, pielāgojot to aktuālajiem apstākļiem un pārmaiņām politiskajā arēnā. Viss vecais tiek dzēsts, jaunais, pareizais ierakstīs, lai pēc gada vai diviem to izdzēstu un atkal pārrakstītu no jauna. Visiem iedzīvotājiem caur televizoru nepārtraukti seko ūsainais Lielais Brālis, kurš visu redz un zina. Cilvēki dzīvo arvien sliktāk, bet propaganda saka, ka “sliktāk - tas ir labāk”, un visi tic. Valsts vara postulē: “Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana - spēks.”
Pasaulē ir trīs supervalstis, un divas no tām vienmēr savstarpēji cīnās attālās teritorijās, taču ne uzvaras dēļ, bet lai valstij būtu mērķis, uz ko aicināt, kāpēc likt strādāt un savilkt jostas.
Smits sāk rakstīt dienasgrāmatu (tas ir noziegums), iemīlas Džūlijā (tas ir noziegums), lasa aizliegto grāmatu (jo lielāks noziegums). Romāna beigās abus noziedzniekus spīdzinot pāraudzina Mīlestības ministrijā, un viņi iemīl Lielo Brāli, uz visiem laikiem saprotot, ka divi reiz divi nekādi nevar būt četri.
Romāns rada izteikti depresīvu noskaņojumu. Izejas nav - vientuļie cīnītāji ir bezspēcīgi totalitārā režīma priekšā, bet tiem, kuriem ir spēks - daudzajiem darbiniekiem -, pietrūkst intelekta vai gribasspēka, lai iestātos par savām tiesībām.