Sers Jesaja Berlins ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta intelektuāļiem, kurš visu mūžu studējis brīvības jautājumu. Filozofs, diplomāts, slavens sieviešu siržu lauzējs, kuram patika iepazīties, lietojot frāzi: «Esmu Jesaja Berlins no Rīgas!» «Patiešām apbrīnojami ir tas, ka tik traģiskā laikmetā esmu nodzīvojis tik laimīgu dzīvi.
Sfinksu nams
Jesaja piedzima Rīgā 1909. gadā turīgā ebreju ģimenē kā vienīgais bērns. Zēnu nosauca par godu vecvectēvam, plašāk pazīstamam ar vārdu Šaje - ļoti dievbijīgam, augsti godātam pirmās ģildes tirgotājam un filantropam, kurš bija izveidojis vie-nu no lielākajiem kokmateriālu uzņēmumiem Baltijā, kā arī ieguvis Rīgas goda pilsoņa statusu. Jesajas tēvs Mendelis Berlins arī bija turīgs pirmās ģildes koku tirgotājs ar goda pilsoņa statusu un vēlāk pat vadīja Rīgas Koktirgotāju biedrību, bet māte Marija Volsonoka izcēlās ar mākslinieciskiem talantiem.
Mendeļa augstais stāvoklis Rīgā pasargāja Berlinu ģimeni no diskriminējošajiem likumiem, kas tolaik ierobežoja lielākās daļas ebreju pilsoņu tiesības. Ģimene īrēja dzīvokli Alberta ielā 2a, slavenā arhitekta Mihaila Eizenšteina projektētā namā. Jesaja bija ļoti gaidīts bērns, visi viņu burtiski dievināja. Viņš ne dienu negāja skolā, ar bērnu nodarbojās vecāki, aukles un privātskolotāji. Māte viņam atklāja mūzikas pasauli, bet tēvs ņēma Jesaju līdz uz saviesīgiem vakariem, kur tolaik pulcējās visa intelektuālā elite; Rīga tajos gados skaitījās visstraujāk augošā un modernākā daudznacionālā Krievijas impērijas pilsēta. Tas viss ietekmēja zēna personību. Zināms arī, ka līdz pat mūža galam Jesaja dungojis latviešu aukles dziedāto dziesmu motīvus un atcerējies namu ar sfinksām.
Revolūcija
1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš, uz visiem laikiem mainot dzīvi Eiropā. Rīga tika nobloķēta, drīz vien ap pilsētu savilkās vācu armijas vienības. Sākās runas par Baltijas ebreju deportāciju. Iesaistīts safabricētā tiesas prāvā, 1915. gada vasarā Mendelis Berlins pieņēma lēmumu, ka drošāk būs Rīgu atstāt, un ģimene pārcēlās uz Petrogradu.
Vecāki domāja, ka šis pārbrauciens ir uz neilgu laiku. Tā toreiz domāja gandrīz visi, kas zināmā mērā jau bija pieraduši pie kariem Eiropā. Neviens pat nenojauta, ka notiek nevis klasiskā pasaules kartes pārdale, bet ka tās ir vesela laikmeta beigas. Zēnu veda uz teātri, mājās rīkoja svētkus, muzikālus un literārus vakarus, kuros joprojām skanēja dzeja un dievišķa mūzika. Ģimene svētīja sestdienu un ievēroja ebreju tradīcijas - nevis dziļas reliģiozitātes dēļ, bet gan kā savas nacionālās identitātes apliecinājumu. Bet tad turpat Petrogradā ģimeni pārtvēra revolūcija. Astoņus gadus vecā zēna atmiņās uz mūžiem palika skati, kā svešu vīriešu pūlis demolē tēva kantori, kā ģimenes māja soli pa solim tiek nacionalizēta, līdz pašiem atliek vien maza istabiņa, kā piepeši iestājas mūžīgs izsalkums un ierastās dzīves kārtības sabrukums.
Ceļš uz Rietumiem
1920. gadā Berliniem izdevās izrauties atpakaļ uz Latviju, bet netālu no robežas notika ļoti nepatīkams incidents. Kupejas kaimiņi, domādami, ka viņu teikto neviens nesaprot, sāka ceļabiedrus aprunāt.
Jesajas mamma Marija, nespēdama izturēt antisemītismu, nikni atcirta, bet pasažieri atriebjoties nosūdzēja viņu policijai kā padomju spiedzi. Lai izglābtu sievu, Mendelis samaksāja 50 latu - tiem laikiem lielu naudas summu - citam vilciena kupejas kaimiņam, un tas liecināja, ka nekāda strīda neesot bijis. Mariju atlaida, un Berlini varēja turpināt ceļu. Tomēr bija skaidrs - pasaule ir mainījusies, drošība vairs nepastāv. Arī dzimtajā Latvijā ne.
Kādu brīdi mituši Tērbatas ielā, 1921. gadā Berlini devās uz Londonu. Labā ziņa - prātīgais Mendelis bija laikus nodrošinājies un daļu kapitāla turējis Londonas bankā. Tomēr ģimenes saikne ar Rīgu nepārtrūka - te Mendelim joprojām bija kokmateriālu uzņēmums. Arī tuvākie radinieki, tostarp Mendeļa tēvs, Marijas vecāki, viņas brāļi un māsas, virkne māsīcu un brālēnu bija rīdzinieki. Līdz pat 1937. gadam Jesaja ar vecākiem laiku pa laikam apciemoja radus. Pēdējā vēstule no Rīgas pienāca 1940. gada augustā, tad - klusums. Pēc Otrā pasaules kara Berlini uzzināja - visi, visi tikuši noslepkavoti jau 1941. gadā. Dzimtas liktenis satrieca Jesaju, nostiprinot viņa nesamierināmo nostāju pret totalitārismu un politisko neiecietību.
Labākais no labākajiem
Bet toreiz, 1921. gadā, kad Jesaja iebrauca Londonā, bija marts. Zēnam ir tikai 12 gadu, viņš ir ģērbies šai pilsētā neiederīgā un pārāk siltā mētelī ar bebrādas apkakli, vilnas ausainē, turklāt ne vārda nesaprot angliski, jo vienīgā svešvaloda, ko apguvis bērnībā, ir vācu. Tomēr uzcītības viņam netrūkst, un jau pēc dažiem mēnešiem, jūlijā, puisis perfekti uzraksta eseju angļu valodā un tiek uzņemts prestižajā Londonas Sv. Pāvila skolā. Šeit papildus valodas slīpēšanai viņam jātiek galā ar britu sabiedrībā augošo nepatiku pret ebrejiem. Tā vietā, lai klusā vientulībā ciestu un norobežotos, Jesaja piestrādā pie attiecībām ar skolasbiedriem un pasniedzējiem, tā uzlabojot ne vien komunikācijas prasmes, bet arī savu humora izjūtu. Un drīz vien kļūst slavens ne vien ar savu aso prātu, bet arī ar spēju izvairīties no konflikta situācijām.
Jaunietis studē politoloģiju un filozofiju un ar izcilību absolvē Oksfordas koledžu All Souls - privileģētu, aristokrātisku, izsmalcinātu izglītības iestādi, kuru 1468. gadā nodibināja Heinrihs VI un Kentrberijas bīskaps. Viņš kļūst par pirmo koledžas absolventu - ebreju Lielbritānijas vēsturē, un skaidrs, ka līdz ar to Anglijas ebreju kopienā joprojām tiek godināts kā varonis. Galvenais rabīns atsūta apsveikumu, bet Rotšildi - uzaicinājumu nedēļas nogalē paviesoties ASV. Vēl studiju laikā Berlins saņēma piedāvājumu vadīt studentiem filozofijas seminārus un kopš tā laika saistīja savu likteni ar Oksfordu. Interesanti, ka jau studiju pir-majā posmā Jesaja sadraudzējas ar ietekmīgo filozofu A. Dž. Eieru. Turpmākajos gados viņa iepazīto slavenību vidū ir Zigmunds Freids, Ludvigs Vitgenšteins, Džons Meinards Keinss, Virdžīnija Vulfa, T. S. Eliots un V. H. Odens, Pablo Pikaso un Žans Kotko, Grēta Garbo… Ar daudziem no šiem cilvēkiem Jesajam izveidojās ļoti tuvas attiecības.
Spožais un saviesīgais
Jesajas talants slēpās tajā, ka viņš spēja mirklī uztvert jebkuru ideju vai teoriju. Kolēģi jokoja, ka viņam pietiek paskatīties uz grāmatu, lai izprastu tās saturu un pat sagatavotu eseju par to.
Un viņš it nemaz neatgādināja klasisku filozofu, ja nu vienīgi nesāja brilles. Jesaja bija apbrīnojams sarunu biedrs - no tiem, kuri prot ne tikai skaisti runāt (tādu pasaulē pietiek), bet arī klausīties un patiesi sadzirdēt to cilvēku, ar kuru komunicē. Berlinu vienmēr ieskāva dāmas, kuras dievināja smalkus stāstniekus, turklāt viņš prata skaisti flirtēt, dejot, parūpēties, baudīt sieviešu sabiedrību kā izsmalcinātu vīnu. Viņš eleganti izvairījās no vulgārām un nogurdinošām kaislībām un… laulībām.
No mātes Jesaja bija mantojis mīlestību pret mūziku. Viņa elki bija klasiķi - Bahs, Mocarts, Bēthovens, kaut kas no Šūberta. Viņš meklēja harmoniju, nevis sajūtas, un romantiskos komponistus Šopēnu un Listu, Berliozu un Māleru vērtēja zemāk. Berlins bija personiski pazīstams ar Stravinski un Šostakoviču, teica, ka abi ir izcili komponisti, tomēr viņu sacerēto mūziku neklausījās.
Ja Jesajas dvēsele alka romantikas, to pārpārēm varēja sasmelties dzejā - tajā, kas beidzās līdz ar revolūciju.
Viņu vienlīdz aizrāva politika, filozofija un literatūra. Un brīvība… Par to Berlins domāja visu savu dzīvi. 20. gadsimts ar revolūcijām, kariem un diktatoriem nepārtraukti piespēlēja arvien jaunus brīvības variantus un pat tās pilnīgu noliegumu. Berlins uzskatīja, ka katram cilvēkam savā vietā jādara labākais, ko viņš spēj, un tad caur personīgo varonību, nevis caur kaut kādiem karavadoņiem ar rungu rokā mūsu pasaule kļūs labāka un ērtāka dzīvei.
“Domāju, pēc savas dabas esmu “varoņu” tēla piekritējs. Ticu, ka katrs cēls, godīgs, labs cilvēks nes sevī attīrīšanas efektu. Pateicoties šādiem cilvēkiem, dzīve kļūst tīrāka un pasaule ir labāka.”
Diplomātiskais dienests
Saprotams, ka, sākoties Otrajam pasaules karam, Jesaja, kurš bija slavējis katra cilvēka personiskās varonības aspektu, viens no pirmajiem uzrakstīja iesniegumu par uzņemšanu aktīvajā dienestā, bet tika noraidīts - viņa Baltijas izcelsme šķita aizdomīga. Tomēr tas, kurš nederēja ierindai, lieti noderēja diplomātiskajam dienestam. Te visas Berlina daudzveidīgās spējas bija kā likteņa dāvana - viņu pieņēma par vadošo analītiķi Lielbritānijas vēstniecībā ASV. Darba kārtībā bija ziņojumu sastādīšana par noskaņojumu Amerikas sabiedrībā, un depešas taisnā ceļā nonāca pie Anglijas premjerministra. Uz Čērčilu šie dokumenti atstāja lielu iespaidu ar savu dziļumu un praktiskumu, un viņš izteica vēlmi aprunāties ar šo Berlinu. Bet nebija lemts… Sekretārs gan noorganizēja tikšanos ar Berlinu, bet kaut ko sajauca, un filozofa Jesajas Berlina vietā, kurš bija rakstījis ziņojumus, pie Čerčila vizītē tika amerikāņu komponists Ērvings Berlins, populāru dziesmu autors.
Interesanti, ka Izraēlas pirmais premjerministrs Dāvids Ben Gurions, kurš iepazinās ar Jesaju 1941. gadā, piedāvāja viņam vadīt Izraēlas Ārlietu dienestu, taču Berlins atteicās, kaut gan palika cieši saistīts ar daudziem Izraēlas politiskajiem, kultūras un akadēmiskajiem aspektiem, sevišķi jau kā Jeruzalemes Ebreju universitātes prezidents. Savukārt ASV prezidents Džons F. Kenedijs konsultējās ar Jesaju par Padomju Savienību Kubas raķešu krīzes pirmajā dienā. Mūža nogalē Jesaja bija regulārs Anglijas karalienes un premjerministru viesis.
«Un kurpes neaizmirstiet!»
Kā gudrs novērotājs un analītiķis, kurš labi pārzināja arī krievu valodu, Jesaja 1945. gada rudenī tika nosūtīts misijā uz Krieviju. Oficiālais iemesls - saslimušā darbinieka aizstāšana Lielbritānijas vēstniecībā. Neoficiālais - Vinstona Čērčila personisks uzdevums: iepazīties ar reālo situāciju Krievijā, lai pēc tās kultūras pārstāvjiem (režisori, dzejnieki, rakstnieki) spriestu, vai pēc uzvaras pār fašismu atmaigst Staļina režīms. Viņam bija vitāli svarīgi izprast jautājumu, kā veidot attiecības Eiropā pēc Otrā pasaules kara.
Jesaja šo uzdevumu uzņēma ar prieku - viņš vienmēr bija uzturējis ciešas attiecības ar Krievijas emigrantu sabiedrību un pēc Oksfordā dzīvojošo dzejnieka Pasternaka māsu lūguma pat uzņēmās aizvest viņam uz Krieviju siltus zābakus. Braucienā Berlinu pavadīja sekretāre. Tā nu viņš devās ceļā, bruņojies ar uzdevumiem, adresēm, tālruņu numuriem, ieteikuma vēstulēm…
“Laimei tāpat kā zirgam nevajag iet klāt no aizmugures - iespers.”
Liktenīga tikšanās
Berlins ieradās Krievijā 1945. gada agrā rudenī un apmetās Maskavā, Lielbritānijas diplomātiskajā pārstāvniecībā. Tad devās uz Ļeņingradu, kur Rakstnieku namā nejauši sastapa literatūrkritiķi Orlovu. Tālākais stāsts ir šāds - abi sāka sarunu par Sudraba laikmeta dzejniekiem, un Berlins citēja Annu Ahmatovu. “Gribat, es jūs iepazīstināšu ar Ahmatovu?” ieteicās Orlovs. - “Bet protams! Tagad?” jautāja Berlins. Orlovs piezvanīja Annai Ahmatovai, un viņa piekrita satikties ar Jesaju pulksten trijos.
Zināms, ka tolaik Krievijā viss rietumnieciskais bija aizliegts. Šāds aizliegums vienmēr ir pastāvējis padomju laikos. Staļina gados jebkādas nesankcionētas tikšanās ar ārzemniekiem tika nopietni sodītas. Ārvalstu viesi drīkstēja redzēt tikai to, ko viņiem gribēja parādīt valsts varas iestādes, lai nesagrautu tās tēlu. Un citu neko.
Anna Ahmatova to nevarēja nezināt. Skaidrs, ka viņa zināja, bet kaut kādu iemeslu dēļ tomēr pateica - jā, tiekamies trijos. Iespējams, tas bija protests. Iespējams, viņai ļoti gribējās redzēt viesi no Anglijas, jo vairāk - viņas daiļrades cienītāju. Viņai bija 56 gadi, viņam - 36, viņa jutās kā ēna no tālās, skaistās pagātnes, viņš bija viesis no nākotnes.
Jebkurā gadījumā viņa pateica jā.
Anna dzīvoja Šeremetjeva pils flīģelī, vienā istabā dzīvoklī, ko dalīja ar sava bijušā civilvīra Punina ģimeni. Ap to laiku viņš jau bija atgriezies pie oficiālās sievas, ar kuru nebija pat domājis šķirties attiecību laikā ar Annu, un tā viņi visi dzīvoja kopā vienā savdabīgā lielā, komunālā ģimenē. Tādi toreiz bija laiki…
Kad ieradās Berlins, Anna viņu pārsteidza ar savu karalisko stāju. Viņas istabā valdīja absolūta nabadzība - dzelzs gulta, kumode, galds, pāris krēslu. Sava goda dēļ Berlinu un Orlovu Ahmatova pieņēma saimniecības vadītājas klātbūtnē - lai nebūtu pārpratumu.
Tiklīdz sarunas sāka raisīties, zem loga kāds angliski iesaucās: “Berlin, nāc ārā, es zinu, ka tu esi te!” Jesaja palūkojās pa logu un ieraudzīja, ka pagalmā ir augsta ran-ga diplomātiskais darbinieks. Tas bija Randolfs Čērčils, premjermi-nistra dēls. Problēma nebija tajā, ka Randolfs bļaustījās, bet faktā, ka viņam mūžīgi sekoja padomju acis, un līdz ar to viņš bija tās atvedis uz Ahmatovas māju. Nu vairs nebija nekādu iespēju noslēpt Annas tikšanos ar Jesaju. Viņš ātri nokāpa lejā, lai nomierinātu draugu, kurš uzstājīgi centās uzdot kādu muļķīgu jautājumu, kura dēļ bija meklējis Jesaju, no sērijas - kuru kaklasaiti man šodien apsiet uz pieņemšanu, zilo vai ar baltajiem punktiņiem?
“Cilvēkiem ir daudz mērķu, un ne visi no tiem ir savietojami viens ar otru, tāpēc konflikta un traģēdijas iespējamību nekad nevar pilnībā izslēgt no cilvēka dzīves ne personiskā, ne sociālā aspektā.”
Noslēpumainā nakts
Aizvedis Randolfu uz viesnīcu, Berlins atgriezās pie Annas, un viņi kopā pavadīja visu vakaru, nakti un rītu. Anna lasīja viņam priekšā savus dzejoļus, stāstīja par jaunību, par pirmsrevolūcijas Pēterburgu. Par to nakti, kurā pēkšņi iekrita pilsētā, par to neskaidrību un bezcerību, kurā viņi kopš tā laika bija iegrimuši. Par to, kā nošāva viņas vīru, kā arestēja un nosūtīja uz nometni dēlu. Viņa runāja bez žēluma pret sevi, cēli kā princese trimdā.
Berlins viņu apbrīnoja, no sirds juta līdzi sievietes pārdzīvojumiem un zaudējumiem. Viņam Anna bija kā sengrieķu traģēdijas varone. Un, kad Jesaja visbeidzot atgriezās savā viesnīcas numurā, tad, pēc sekretāres vārdiem, visu laiku atkārtojis: “Esmu iemīlējies! Beidzot esmu iemīlējies!”
Bet Annai tā pēc ilga laika bija pirmā reize, kad viņa bija satikusies un runājusi ar sev intelekta ziņā līdzīgu vīrieti - tādu, kurš var viņu saprast un sadzirdēt. Ieraudzīt. Bez šaubām, Ahmatova aizrāvās ar savu viesi. Jesaja prata apburt sievietes, bet viņai iemīlēšanās vīrietī vienmēr ir kalpojusi kā radošās iedvesmas avots. Jesajam Anna ir veltījusi slavenā darba Poēma bez varoņa trešo daļu. No viņas dzejoļiem var nojaust, ka starp abiem ir bijis absolūti viss, kas vien uz šīs zemes ir iespējams starp vīrieti un sievieti.
Berlins gadiem ilgi noliedza fizisku tuvību ar Annu: “Jā, mēs bijām uz viena viļņa, bet tās bija tikai sarunas, un viss.” Bet tad piepeši pārstāja noliegt.
Drāma
Ahmatova bija pārliecināta - viņas tikšanās ar Jesaju kļuva par palaidējmehānismu Staļina pēckara represijām pret rakstniekiem. Iespējams, viņa mazliet pārspīlēja, bet represiju vilnis tiešām bija. 1946. gada septembrī Andrejs Ždanovs, toreiz vadošs valsts darbinieks, publiski Ahmatovu raksturoja šādi: “Ne īsti mūķene, ne netikle, bet gan netikle un mūķene, kurai netiklība ir sajaukta ar lūgšanām.” Viņš uzbruka dzejniecei kā padomju varas un gaišās nākotnes ienaidniecei, ierakstīja viņu amorālo cilvēku kompānijā. Ahmatovu apsūdzēja sadarbībā ar ārzemju spiegiem, viņai tika atņemtas visas rakstnieku privilēģijas, arī kartītes uz īpašiem rakstnieku produktiem, viņu pārstāja publicēt, bet pēc pusgada atkārtoti arestēja un izsūtīja viņas dēlu.
Līdz rītam ilgusī tikšanās Ahmatovai un Berlinam izrādījās emocionāli un garīgi dziļš pārdzīvojums ar paliekošām sekām - visās nozīmēs.
Laimīgā laulība
Jesaja palika diplomāta amatā, bet nolēma arī atgriezties akadēmiskajā darbā. Kopš 1946. gada viņš rakstīja un lasīja lekcijas Oksfordā, Londonā un vadošajās Amerikas universitātēs, vairākās ieguva profesūru, kā arī saņēma Britu impērijas ordeni.
1956. gadā viņš apprecējās ar francūzieti Alīnu Albānu (Alinu Elizabeti Ivonnu, dzimušu Ginzbūru), jaunāko no četriem barona, baņķiera un filantropa Pjēra de Ginzbūra un viņa sievas Ivonnas bērniem, ar kuru kopā pavadīja visu atlikušo mūžu. Jesaja Alīnu satika jau kara sākumā, kad devās uz ASV strādāt, bet viņa, atraitne ar dēlu uz rokām, kopā ar vecākiem bēga no fašistu okupētās Francijas. Amerikā skaistā francūziete izgāja par sievu pie angļu fiziķa Hansa Albāna, bet ar Jesaju turpināja sarak-stīties; viņš bija vīrietis, kuru grūti aizmirst. Kad, beidzoties karam, Albānu ģimene, kurā nu jau auga trīs bērni, pārcēlās uz Oksfordu, platoniskās attiecības pārauga īstā kaislē. Gadu mīlnieki tikās slepeni, līdz Berlins uzvarēja. Alīna izšķīrās no fiziķa un teica jā filozofam. Jesaja bija laimīgs. Viņam bija viss, ko vien var vēlēties - skaista, gudra un turīga sieva un jau trīs gatavi, labi audzināti bērni. Protams, ģimene dzīvoja Oksfordā, kur Berlins lasīja lekcijas. Drīz vien viņš tika iesvētīts bruņinieku kārtā un ieguva sera titulu.
Izpirkšana
Interesanti, ka 1956. gadā Berlins vēlreiz apmeklēja Krieviju. Viņš gribēja satikt Ahmatovu, bet dzejniece atteica. Iespējams, baidījās no jaunām apsūdzībām, bet varbūt īstais iemesls bija sarūgtinājums par Jesajas precībām. Viņai jau bija 66, viņam tikai 46 gadi. Viņa jutās kā veca sieviete, viņš - vīrietis spēka gados ar skaistu sievu. Ļoti sāpīgi... Runājot pa telefonu, Anna Jesajam atbildēja ļoti auksti - tā, lai sāpētu arī viņam. Savās piezīmēs Jesaja atzīmēja: “Viņa uztvēra manu laulību kā nodevību.” Tomēr viņa attieksmi pret Ahmatovu kā dzejnieci šī epizode neietekmēja.
Bet liktenis bija lēmis viņiem vēl tikties. Tas notika deviņus gadus vēlāk, 1965. gadā. Berlins personīgi noorganizēja Ahmatovas vizīti Oksfordā, kur viņai - ne bez viņa gādības - tika pasniegts universitātes Goda doktora grāds. Svinīgo vakariņu laikā Anna sarunājās tikai Berlinu, viņa sievu uzskatot par tukšu vietu. Vai viņi palika divatā? Vai runāja? Vai viņa piedeva? Par to vēsture klusē. Un arī dzeja. Dažus mēnešus vēlāk slavenā Sudraba laikmeta dzejniece aizgāja no dzīves.
Divu veidu brīvība
1957. gadā Berlins tika ievēlēts par Oksfordas Sociālās un politiskās teorijas katedras profesoru. Par godu šim notikumam viņš lasīja lekciju Divu veidu brīvība - vienu no saviem vispazīstamākajiem un nozīmīgākajiem darbiem.
Viņš uzskatīja, ka ir negatīvā brī-vība - “es nevienam neesmu vergs, man neviens netraucē darīt to, ko vēlos” - un pozitīvā - “esmu pats sev saimnieks, man ir resursi un iespējas darīt to, ko vēlos”. Starp abām ir ļoti grūti atrast līdzsvaru. Ja ir pārāk daudz negatīvās brīvības, sabiedrība slīd haosā, jo visi dara, ko vēlas. Ja ir pārāk daudz pozitīvās, sabiedrība virzās uz diktatūru, jo vienam cilvēkam rodas vēlme izdarīt “lielu labumu” visiem pārējiem, viņš izdomā mērķi, bet pārējie tiecas to apbrīnot. Ja kāds nav gatavs jūsmot, viņu piespiedīs. Turklāt gandrīz visi cilvēki sāk dzīvot saskaņā ar svešu taisnību un ideālu, kas iemājojis viņu apziņā, un paši, pat bez spiediena no ārpuses, it kā ar labiem nodomiem izgriež visu, kas neiekļaujas vēlamajā ideoloģijā, jo nozīmē kaut ko citu, tātad - kaitīgu. Lūk, kā veidojas vienas ideoloģijas diktatūra.
No 1957. līdz 1967. gadam Jesaja vadīja prestižo Šišela sociālās un politiskās teorijas katedru Oksfordā, bet 1966. gadā uzņēmās Volfsona koledžas prezidenta amatu. Viņš izveidoja jaunu Oksforda Universitātes koledžu - institūciju, kam saskaņā ar Jesajas vēlmēm raksturīgs egalitārisma un koleģialitātes gars, kādu neatrast nekur citur Oksfordas ziloņkaula tronī. 1975. gadā Berlins devās pensijā, jau nominēts kā Britu akadēmijas prezidents, un sabija amatā līdz mūža galam. No dzīves Jesaja Berlins aizgāja 1997. gada novembrī 88 gadu vecumā pēc īsas slimības - savās mājā, mierīgi un klusi, mīļotās sievas rokās.
“Pret nāvi man nekas nav pretī,” viņš reiz sacīja, “taču, miršana gan ir nepatīkama. Es pret to iebilstu. Man labāk patiktu, ja tās nebūtu... Esmu traki ziņkārīgs. Man gribētos dzīvot mūžīgi.”
Lapsas un eži
Sengrieķu dzejnieks Arhilohs rakstīja: “Lapsa zina daudz noslēpumus, bet ezis - vienu, toties pašu svarīgāko”. Berlins uzskatīja, ka cilvēki-lapsas vienlaikus pievērš uzmanību vairākiem mērķiem un redz pasauli visā tās sarežģītībā. Pie lapsām viņš pieskaitīja, piemēram, Šekspīru. Bet cilvēki-eži uztver visu viegli, vienkāršoti, reducējot līdz vienai idejai, kas visu paskaidro
un sasaista. Ezim viss, kas neatbilst viņa koncepcijai, neeksistē. Šādi cilvēki ir, piemēram, Nīče, Dostojevskis, Freids. Pats Berlins, protams, bija lapsa.
Kāpēc viņu dēvē par izcilu filozofu
Mēs tagad dzīvojam pasaulē, kuru paredzēja Jesaja Berlins. Viņš teica, ka pēc tam, kad izzudīs šķiru domstarpības un sabruks Berlīnes mūris, brīvības un apvienošanās svētki neturpināsies ilgi. Viss beigsies ar cilvēku sadalīšanos pēc nacionālām pazīmēm un atteikšanos no brīvības citu diezgan nožēlojamu vērtību dēļ.
Bagāto valstu iedzīvotāji 21. gadsimta divdesmitajos gados sajutīs, ka arvien mazāk ir negatīvās brīvības - tās brīvības, kad cilvēki runā un rīkojas, kā vien vēlas. Bet arvien vairāk pieaugs pozitīvā brīvība, kad sāk dominēt “es tiecos pēc izdomāta cēlsirdīga ideāla, zinu, kā ir pareizi, bet visiem, kuri domā citādi, iesaku paklusēt, vai arī būs slikti”.
Savukārt nabadzīgo valstu iedzīvotāji diktatūras cilpā iekļūs citā ceļā. Cilvēki sliecas domāt, ka, tiklīdz viņi kļūs brīvi, tā garantēti būs arī bagāti, bet realitātē tā nav; dzīve ātri vien šos maldus izgaisina. Brīvība un turība nav un nekad nebūs sinonīmi. Bieži vien kārtējais lielais izrāviens pēc brīvības beidzas ar vilšanos - kā tad tā, mēs beidzot esam brīvi, bet kas mūs pabaros? Un tad ātri vien atrodas barotājs, kurš kā maksu par to pārņem varu un pretī apsola visiem gan ēdienu, gan vilcienu pēc grafika...
Bet Berlins teicis arī tā: “Pāriet viss. Harmonija sabiedrībā nav iespējama, arī līdzsvars ne. Mūsu ceļā pastāvīgi radīsies pretrunas un problēmas. Galvenais - nenogalināt vienam otru, mēģinot ar to visu tikt galā.”
“Brīvība un vienlīdzība ir tās galvenās vērtības, pēc kurām cilvēki tiekušies gadsimtu gaitā; taču pilnīga brīvība vilkiem nozīme nāvi avīm, neierobežota brīvība spēcīgajiem un apdāvinātajiem nav savienojama ar tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi, kāda pienākas arī vājākajiem un mazāk spējīgajiem.” (“Par sekošanu ideāliem”)
Fakti
Viens no ietekmīgākajiem filozofiskā liberālisma aizstāvjiem un izcilākajiem ideju vēsturniekiem. Slavens ar savu antiautoritāro politisko filozofiju un totalitāro doktrīnu kritiku.
Padomju periodā par Rietumos slaveno filozofu un viņa Rīgas saknēm runāts netika.
Par savējo viņu uzskata gan angļi, gan ebreji. Līdz 1930. gadam Berlins bija Latvijas pilsonis, līdz ar to pasaulē dēvēts arī par vadošo latviešu filozofu.
Jesajas Berlina darbu galvenās tēmas ir brīvība un vērtību plurālisms. Vislielāko ievērību guvusi viņa tēze, ka sociāli politiskā doma tradicionāli dalās divos dažādos, skaidri nošķiramos priekšstatos par brīvību: “”Brīvība ir brīvība, nevis vienlīdzība vai taisnīgums, vai taisnība, vai laime, vai tīra sirdsapziņa.”
Berlins uzsvēra, ka cilvēciskas vērtības - brīvība, vienlīdzība, taisnība, līdzcietība, taisnīgums un tiekšanās pēc skaistuma vai patiesības - ir savstarpēji nav salīdzināmas cita ar citu un nereti ir tiešā savstarpējā pretrunā. Viņš apgalvoja, ka indivīdiem un sabiedrībai jāizdara neracionāla “radikāla izvēle” starp šiem labumiem.
Es esmu lepns un laimīgs, ka daži no maniem darbiem ieraudzīs gaismu arī tās valsts valodā, kurā es piedzimu un kuras pilsonis es biju savus pirmos gadus Anglijā. Kad viena vai divas no manām grāmatām bija iztulkotas itāļu valodā, mani nodēvēja par vadošo “latviešu filozofu”. (..) Pilsēta, kurā es esmu dzimis, man joprojām ir dārga: man ir daudz atmiņu par to, kad tā bija brīva pilsēta pirms un pēc Pirmā pasaules kara.
JESAJA BERLINS (vēstulē Pīteram Braunam, toreizējam Britu akadēmijas sekretāram, 1995. gada 16. maijā)