Viņa ir neticama, izsmalcināta un neparasta - īsta citplanētiete un īstena aristokrāte. Šķiet, šai sievietei neeksistē jēdziens vecums; ar katru gadu viņa kļūst aizvien skaistāka un pieprasītāka. Bet viņas privātā dzīve ir tikpat neparasta kā izskats.
Zēns meitenes ķermenī
Viņa piedzima 1960. gadā Londonā sera Džona Svintona, septītā lorda Kimmergema, un lēdijas Džūditas Belfūras Killenas ģimenē. Viņas pilnais vārds ir Ketrīna Matilde Svintone Kimmergema. Jā, Tilda pieder pie augstākās angļu-skotu aristokrātijas, un viņas mājas bija ne vairāk, ne mazāk kā dzimtas pils. Ģimenei pieder arī ievērojami zemes īpašumi jau kopš 11. gadsimta.
Vecāki, kā jau tas ierasts, paļāvās uz trim dēliem - mantiniekiem un ģimenes tradīciju glabātājiem. Bet ceturtajam bērnam - meitai - pieklājās pabeigt Kembridžu un skaisti iz-iet par sievu pie kāda hercoga. Taču Tilda gribēja kaut ko vairāk - iekarot pasauli. Gara auguma un spēcīga, viņa dievināja tēvu, izmisīgi sacentās ar brāļiem un, pēc pašas teiktā, gribēja ātrāk izaugt liela un nogalināt vecāko no viņiem - par to, ka brālis visu laiku par viņu smējās. Gadu gaitā naids pret brāli pārgāja, taču saglabājās apslēptā nožēla par to, ka viņa nav vīrietis, un sajūsma par vīriešu skaistumu, vīriešu personības iezīmēm un lielākām iespējām dzīvē nekā sievietēm. Vēlāk viņa sevi no-dēvēja par zēnu, kas ieslodzīts meitenes ķermenī.
Kāpēc Tildai nepatīk Džoana Roulinga
Viņa nekādi nespēj piedot slavenajai rakstniecei sajūsmu par “brīnišķīgo Hogvārtu” - slēgtu elitāru skolu burvjiem, jo uz līdzīgu skolu Kentā viņu pašu aizsūtīja vecāki (ne jau burvju, protams). Tilda šo skolu ienīda jau kopš pirmās dienas. Viņa tur jutās atstumta - ar savām puiciskajām interesēm, aizraušanos ar zirgu skriešanās sacīkstēm un jāšanu, kā arī ar savu pilnīgi nesievišķīgo izskatu, kas tracināja skolotājas. Mājās viņa cieta tāpēc, ka nav īsts puika, bet skolā - par to, ka nav īsta meitene. Tilda mācījās teicami, nodarbojās ar sportu un kļuva par skolas čempioni skriešanā, viņu ievēlēja par klases vecāko, viņa sadraudzējās ar Diānu Spenseri - glītu meiteni no ne īpaši turīgas, taču augstdzimušas ģimenes; kura kā zināms, vēlāk viņa kļuva par Velsas princesi Diānu. Vecākajās klasēs Tilda ataudzēja matus pāri jostasvietai un pārvērtās īstā Viktorijas laika jaunuvē, aizrāvās ar teātri un piedalījās skolas iestudējumos. Taču slēgtā skola viņai tik un tā kļuva par dresūras, nedomāšanas un striktu ierobežojumu simbolu. Meitenēm tur pat mūziku neļāva klausīties!
Izaicinājums ir mests
Pēc skolas viņu gaidīja prestiža koledža Edinburgā. To absolvējusi, Tilda kā brīvprātīgā devās uz Āfriku un divus gadus mācīja angļu valodu bērniem Kenijā un Dienvidāfrikas Republikā. Kad atgriezās, iestājās Kembridžā, Politoloģijas un socioloģijas fakultātē, kā to vēlējās vecāki, taču aizrāvās ar kreisajām idejām un kļuva par Komunistiskās partijas biedri. Ar hercogu viņa neapprecējās, taču piedalījās teju visos slavenā Kembridžas studentu teātra uzvedumos. Vecāki, būdami īsteni aristokrāti, teica: “Mēs tevi, protams, nesaprotam, taču tas nav svarīgi - esi laimīga, dārgā!” Visi trīs brāļi sekoja ģimenes tradīcijām un iestājās tajā pašā karaskolā, kuru savulaik bija absolvējis viņu tēvs un vectēvs, lai kļūtu par karavīriem. Bet tas, ka meita sapņo par skatuvi… Nu, lai tak spēlē, viena lēdija Svintone 19. gadsimtā pat operā esot dziedājusi.
Edinburga un Džons Birns
Tilda pievērsās mākslai kā īstena lēdija - ar pilnīgu vienaldzību pret tās materiālo pusi. Viņai nevajadzēja naudu, jo iztikai nopelnīja visaristokrātiskākajā veidā - liekot likmes zirgu skriešanās sacīkstēs. Tilda kopš bērnības lieliski pārzināja zirgus, bet tēva muižas vecais dārznieks Būts, kuram nebija sveši bukmeikeru gājieni, iemācīja viņai nepieciešamos profesionālos paņēmienus. Tas ļāva viņai kino un teātrī izvēlēties visinteresantākos, nevis naudīgākos piedāvājumus.
Šekspīra teātra trupa Tildu pieņēma uzreiz, lai gan viņai nebija atbilstošas izglītības; viņas talants bija acīm redzams. Taču viņai neveicās ar lomām - ir grūti iedomāties 180 centimetru garu Ofēliju vai Dezdemonu, kura uz Otello skatās no augšas. Turklāt krāšņie klasiskie monologi viņu garlaikoja. Tilda pārcēlās uz Edinburgu, tuvāk radiem. Edinburgas teātrī viņa uzreiz tika pie vairākām galvenajām lomām un iepazinās ar slaveno skotu mākslinieku, dramaturgu un režisoru Džonu Birnu. Viņš bija 20 gadus vecāks par Tildu, precējies, viņam bija bērni. Abi satuvinājās un, neraugoties uz vecuma starpību un Birna laulību, sāka dzīvot kopā.
Londona un draudzība ar Dereku Džārmenu
Drīz vien pāris pārcēlās uz Londonu - viņai gribējās kaut ko lielāku, bet viņš gribēja palikt kopā. Kādā ballītē Tilda iepazinās ar ārthausa režisoru Dereku Džārmenu. Atklāts gejs un izsmalcināts estēts, Džārmens sajuta šajā aristokrātē radniecīgu dvēseli. Viņš uzaicināja aktrisi filmēties galvenajā sieviešu lomā savā filmā Karavadžo par dižo gleznotāju biseksuāli. Tilda spoži nospēlēja mākslinieka modeli -prostitūtu un kļuva par režisora tuvu draudzeni un mūzu. Viņa filmējās vēl astoņās viņa lentēs.
Ilgu laiku Tildu novērtēja tikai šaurs ārthausa kino pazinēju un cienītāju loks, bet 1992. gadā, kad iznāca filma Orlando, viss mainījās. Tieši šajā lomā pirmo reizi pa īstam uzmirdzēja viņas androgīnais skaistums - 16 gadu vecs jauneklis, Anglijas karalienes Elizabetes I favorīts, dzīvo 350 gadu, procesā maina vīriešu dzimumu uz sievietes un pat dzemdē bērnus. Filmā Tilda skatītājiem šķita kā pati pilnība no elfu pasaules, un loma momentā uznesa viņu slavas virsotnē. Varētu likties - dzīvo un priecājies, lūk, tev slava, lūk, tavs iemīļotais ārthauss!
Atgriešanās pie saknēm. Bērni
Diemžēl 1994. gadā Dereks Džārmens nomira no AIDS. Tilda zaudēja ne vien tuvu draugu, bet arī veselu izsmalcinātu un provokatīvu kinofantāziju pasauli, kurā viņa varē-ja sevi izpaust. Astoņdsmito gadu beigās AIDS un narkotiku pārdozēšana burtiski iznīcināja mākslas eliti. Kad no dzīves teju vienlaikus šķīrās vēl divi draugi, viņa kopā ar mākslinieci Kornēliju Pārkeri 1995. gadā izdomāja performanci The Maybe - sava veida rekviēmu mirušajiem. Astoņas stundas dienā Tilda ar aizvērtām acīm
gulēja stikla zārkā Serpentine galerijā, bet apkārt drūzmējās publika un blenza uz viņu.
Pēc tam Tilda nopirka māju dzimtajā Skotijā, Nērnā, lai tur, tālu prom no Londonas trokšņa, viņai būtu sava ligzda, un apmetās tajā kopā ar Džonu. Viņi parakstīja abpusēju vienošanos - ja kāds no pāra satiks un iemīlēs citu cilvēku, tad pateiks par to partnerim, taču nesagraus attiecības.
Kopdzīves divpadsmitajā gadā Tilda laida pasaulē dvīņus Ksavjē un Onoru. Džons bija kā bez prāta aiz laimes, bet Tildu pārņēma jauni pārdzīvojumi.
Īsta lēdija
Tildai piemīt trīs pārsteidzošas, īsteni karaliskas īpašības - viņai neķeras klāt nekas vulgārs, dzīves purvājiem viņa iziet cauri, nenosmērējot kājas - tas reti kuram izdodas -, un par viņu neizplata baumas.
Viņa apgrozījās visbohēmiskākajās Londonas un Ņujorkas aprindās, apmeklēja Holivudas kokaīna ballītes, taču neaizrāvās nedz ar narkotikām, nedz alkoholu, negulēja, ar ko pagadās, nenoņēmās ar savu seksuālo identitāti un androgīnumu, taču arī neslēpa to. Par viņu nebaumoja. Viņa stāstīja par savu biseksualitāti, teica, ka iemīlas cilvēkā, nevis viņa dzimumpiederībā. Deva priekšroku darbam ar režisoriem gejiem vai sievie-tēm - ar viņiem ir siltāk un vienkāršāk. Seksā Tilda deva priekšroku vīriešiem - ar viņiem interesantāk.
Un vienmēr atkārtoja, ka nav radīta īsiem un viegliem romāniem; viņas izvēle ir dziļas un ilgas attiecības.
Holivuda - slava un jaunas lomas
Divus gadus pēc bērnu piedzimšanas Tilda atgriezās kino. Pēc filmas Pludmale, kur viņa spēlēja kopā ar Leonardo di Kaprio, karjera virzījās kalnup. Viņas lomu vidū ir drosmīgā tiesnese Spriedumā, pa pusei neprātīgā zinātniece un viņas trīs kloni filmā Teknolust, vairāku dēlu māte trillerī The Deep End, eņģelis Gabriels mistiskajā trillerī Konstantīns un lieliskā Baltā burve Holivudas grāvējā Nārnijas hronikas. Tildas izskats ideāli atbilda burves aprakstam grāmatā: “Viņas seja arī bija balta - nevis vienkārši bāla, bet balta kā sniegs, kā papīrs, kā cukura glazūra uz kūkas, bet mute - spilgti sarkana. Skaista seja, taču augstprātīga, auksta un skarba.”
2006. gadā Tilda nospēlēja lomu juridiskajā trillerī Maikls Kleitons un par darbaholiķes Kārenas Krauderes lomu saņēma Oskaru.
Un jauna mīlestība
2004. gadā Nārnijas filmēšanas laukumā viņa iepazinās ar Sandro - jaunu mākslinieku no Jaunzēlandes, kurš spēlēja kentaura lomu un izrādīja savu atlētisko torsu. Viņš ir dzimis 1978. gadā, absolvējis Mākslas akadēmiju un kļuvis pazīstams kā via Skype portretists - tas ir tad, kad cilvēks portretā izskatās tā, it kā tu ar viņu runātu skaipā.
Sandro satrieca Tildas citplanētiskā āriene un aristokrātiskās manieres, savukārt viņa nespēja turēties pretī puiša jaunībai un degsmei. Sandro bija izskatīgs un ar lielisku augumu, bet Tilda allaž novērtēja vīriešu skaistumu. Turklāt mākslinieki viņu vienmēr bija saistījuši ar savu brīvdomību un sabiedrības nosacījumu pārkāpšanu; Sandro stāstīja, ka vienu viņa izstādi esot slēguši, jo viņš tajā esot apjūsmojis sieviešu ģenitāliju skaistumu.
Viņi pavadīja kopā aizvien vairāk laika, un pēc filmēšanas beigām Tilda paņēma viņu sev līdzi uz Skotiju, lai iepazīstinātu ar bērniem un vīru - Džonu Birnu. Džonam Tildas mīļākais iepatikās - vienkāršs, taču nebūt ne dumjš puisis. Tilda, Džons, abi bērni un Sandro dzīvoja vienā mājā Nērnā kā liela un draudzīga ģimene. Seksuālu attiecību viņas laulībā ar Džonu, pēc Tildas pašas vārdiem, jau sen vairs nebija, taču tas netraucēja pārim dzīvot kopā un audzināt dvīņus.
Par skeletiem skapī
2002. gadā mākslinieks Džons Birns uzzināja savas izcelšanās skandalozo noslēpumu. Izrādās, viņa mātei daudzus gadus bijušas pretdabiskas attiecības ar viņas tēvu, un Džons ir sava mātestēva dēls. Par to zināja visa ģimene. Džons to izstāstīja Tildai. “Tev nu gan ir interesanta ģenētika,” noteica Tilda un pieņēma viņa izcelsmes faktu kā kaut ko pārsteidzošu, taču ne traģisku. Tas arī viņam pašam palīdzēja nomierināties. Pēc laika Džons kādā intervijā publiski izstāstīja par savas dzimšanas apstākļiem, pēc tam no viņa novērsās radinieki un bērni no pirmās laulības. Tilda tikai paraustīja plecus: “Varēji arī paklusēt!” Taču viņa vīru nenosodīja.
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc Džons ir tik iecietīgs pret Tildas otro laulību, ir viņa vientulība un pateicība sievai, ka viņa pieņem vīru tādu, kāds viņš ir.
…Un par labajiem kaimiņiem
Nērnas iedzīvotāji uzskata lēdiju Tildu Svintoni par savējo, viņas dzimta bija daļa vietējās vēstures. Viņa pilsētā rīkoja izstādes un kinofestivālus, piedalījās labdarības tirdziņos. Atklāja Valdorfskolu vietējiem bērniem - bez atzīmēm un mācību grāmatām - un arī savus bērnus tajā sūtīja. Viņas seksuālā dzīve nevienu neuztrauca - ja trijatā, tad trijatā, galvenais, lai labi cilvēki un bez skandāliem.
Idille beidzās 2008. gadā, kad Daily Mail uzrakstīja, ka Džons Birns, Tilda un viņas jaunais mīļākais dzīvo laulībā, kurai angļu valodā nav piedienīga apzīmējuma, toties ir nepiedienīgs apzīmējums franciski - ménage à trois jeb sekss trijatā. Tilda tikko bija saņēmusi Oskaru un momentā kļuva par dzeltenās preses zvaigzni. Pie viņas mājas nemitīgi drūzmējās reportieri, viņi iztaujāja kaimiņus un gribēja zināt par vētrainām seksuālām orģijām trijatā. Un nesabiedriskie skoti sāka nervozēt: izvirtība aiz slēgtām durvīm ir viena lieta, bet troksnis, sveši ļaudis ielās un nepiedienīgi jautājumi - tas ir sabiedriskā miera traucējums, mums nekas tāds nav vajadzīgs!
Lai nomierinātu kaimiņus, Džons noīrēja sev atsevišķu māju ielas otrā pusē. Viņam tobrīd bija parādījusies pasija - dizainere Žanīna Deivisa. Ģimenes sadzīve trijatā izjuka, taču maigums un draudzība lielajā, dīvainajā ģime-nē valda vēl joprojām.
Mamma. Nepateiktais
Tas bija vissmagākais periods - mira viņas mamma. Tilda trīs dienas pavadīja filmējoties, pēc tam sēdās lidmašīnā un uz piecām dienām lidoja uz Skotiju, lai būtu pie mātes gultas. Viņas mamma cieta no Alcheimera slimības, dzīvība viņā dzisa lēni, mokoši, un Tilda reizēm domāja, ka būtu humānāk izbeigt viņas ciešanas… un ka ir šausmīgi tā domāt.
Lēdija Džūdita Svintone, dzimusi Balfūra Killena, palikusi stāvoklī ceturto reizi, sapņoja par meitu. Un bija ārkārtīgi pateicīga par likteņa dāvanu - Matildi. Viņai ļoti gribējās dalīties ar meitu priekšzīmīgas sievas, mātes, klana un dzimtas īpašuma saimnieces dzīvē. Viņa bija audzināta godbijībā pret vīriešiem un centās šo godbijību iemācīt arī meitai, taču iznāca tā, kā iznāca - meitene sagribēja pati kļūt par to puiku, kurš izaugs un kļūs par galveno. Džūdita nekad ne ar vārdiņu nepārmeta meitai viņas dzīves ceļa izvēli - viņa vienkārši bija tāla no meitas. Tildas tēvs noskatījās filmu Karavadžo - meita tā lepojās ar saviem pirmajiem panākumiem - un centās to saprast, taču māte atteicās skatīties “to kino”. Taču, kad ģimenes draugi 2008. gada skandāla laikā pieprasīja, lai Džūdita pievalda savu amorālo meitu, viņa visiem atbildēja: “Tilda ir pilngadīga un dzīvo tā, kā uzskata par vajadzīgu.” Un neko nekad meitai nepārmeta.
Tilda tā arī nepaguva mammai daudz ko par sevi paskaidrot. Viņa vienkārši bija līdzās - līdz pašām beigām. Tildai tas bija nepieciešams, mammai - diez vai. Iespējams, tieši tad Tilda apjauta: mīlēt un saprast - tās ir divas dažādas lietas. Tomēr mīlēt ir svarīgāk.
Nebeidzamā jaunība
Tildai ir 61 gads, taču viņa izskatās šikāk, izturas aktīvāk un filmējas vairāk nekā pirms 20 gadiem. Viņai nekad nav piemitis lelles skaistums un klasisks seksapīls, līdz ar to var teikt, ka viņai gadu gaitā nav ko zaudēt.
Talants, sejas skulpturālie vaibsti un personības spēks viņai piemīt arī tagad. Viņa nav taisījusi vērienīgas plastiskās operācijas, tikai mazliet sakopusi augšējos plakstiņus, regulāri injicē botoksu pieres zonā un izman-to fillerus. Un līdzās savam jaunajam draugam izskatās lieliski. Viņa ir iemīlējusi tērpus un kļuvusi par stila ikonu - slaida, vienmēr kurpēs ar augstiem papēžiem (ar viņas augumu!), visur galvastiesu garāka par pārējiem, brīvi krītošos tērpos, ar fantastiskiem matu griezumiem un dzidrām zaļām acīm. Valdniece!
Tildas esamība ārpus striktiem viena dzimuma rāmjiem tagad kļuvusi par modīgu tendenci. Viņa ir teikusi: “Es vienmēr esmu jutusies kā kvīrs. Vienmēr esmu meklējusi kaut kādu savu kvīru cirku un esmu to atradusi.” Vienlaikus tas netraucē Tildai laimīgi dzīvot viņas Skotijas mājā ar mīļoto vīrieti, četriem suņiem, lielu dārzu un viesiem, kas atbrauc uz pāris dienām un paliek uz pāris mēnešiem.