Ir cilvēki, kuros gluži kā spogulī atainojas laikmets. Latvijā trakulīgo divdesmito gadu nemierīgo garu iemiesoja Austra Ozoliņa-Krauze - mecenāte, spiedze, rakstniece un vienkārši liktenīga sieviete. Viņa pārkāpa visus tabu, mīlēja, bija mīlēta un savas dzīves sveci dedzināja no abiem galiem.
Jaunā atraitne
Austra piedzima Rīgā turīga būvinženiera ģimenē un spoži absolvēja ģimnāziju, 19 gadu vecumā appre-cējās ar bagāto rūpnieku Robertu Krauzi, agri kļuva par atraitni un zaudēja arī tēvu, tā saņemot divus mantojumus - tēva un vīra. Līdz ar to viņa bija absolūti brīva darīt visu, ko vēlas, un 1912. gadā devās uz Bernes Universitāti, lai studētu jurisprudenci un filozofiju. Austrai vienmēr gribējās pārkāpt ierastā robežas - pirmām kārtām tradicionālās sieviešu dzīves robežas. Viņa alka kalpot dižam mērķim vai vismaz dižai personībai. 1917. gadā viņa pabeidza universitāti, saņēma diplomu un palika dzīvot Šveicē.
No 1916. gada Austra strādāja par sekretāri Latviešu komitejā, kas propagandēja neatkarības idejas, un atbalstīja tolaik modernos sociāldemokrātiskos uzskatus. Viņa iepazinās un sadraudzējās ar Raini un Aspaziju, kuri kopš 1905. gada dzīvoja Šveicē, un kopā ar Raini strādāja pie daudziem dokumentiem. 1918. gadā Austra iztērēja lielu daļu sava īpašuma, lai izdotu propagandas brošūras angļu, franču un itāļu valodā par to, cik vīrišķīgi Latvija cīnās ar vāciešiem par savu brīvību. Tieši tad par viņu ieinteresējās specdienesti.
Rainis un sāncenses
Austra vienmēr jūsmoja par īpašiem cilvēkiem un aizrāvās ar Raini, kaut gan tolaik jau raudzījās arī dāmu virzienā. Arī Rainis par viņu ieinteresējās. Austra bija izskatīga - mazliet uzrauts deguns, spītīgs zods, nopietnas acis, biezi, tumši mati, sniegbalta āda. Iespējams, Austrai šķita, ka Rainis trimdā slaidumu un talantu zaudējušās Aspazijas sabiedrībā apdziest; iespējams, viņa redzēja iespēju kļūt par viņa mūzu. Bet varbūt uztvēra slaveno dzejnieci, dramaturģi un rakstnieci Aspaziju kā konkurenti un gribēja atņemt viņai daļu lauru, piemēram, ietekmi uz Raini. Varbūt vienkārši šāda sievišķīga spēle viņai šķita interesanta - kā šaha partija ar spēcīgiem partneriem. Kas to lai zina…
Bet fakti runā paši par sevi - Austra pavadīja daudz laika kopā ar Raini. Birojā, pastaigājoties kalnos, un vismaz reiz abi pat nonāca tiktāl, ka neatgriezās nakšņot mājās un noīrēja istabu viesnīcā. Aspazija tai laikā pa visu apkārtni meklēja neuzticīgo vīru.
Raiņa biogrāfi šo epizodi uzskata par leģendu - viņi esot izpētījuši visu Raiņa tā laika pārvietošanos un neesot atraduši pierādījumus, ka viņš būtu devies uz kādu citu pilsētu. Var jau būt, ka nedevās arī. Bet varbūt vienkārši viesnīcā minēja citu vārdu - kā jau precēts vīrietis, kas grasās viesnīcā palikt ar svešu sievieti.
Aizvainotā Aspazija ļāva vaļu greizsirdībai, jutās nodota, sastrīdējās ar Austru un pārtrauca ar viņu jebkādas attiecības līdz pat traģiskajam 1941. gadam.
Par mīlestību pret revolūciju un buržuāzijas šiku
Divdesmitie gadi bija spilgts laiks - trūcīgs, jautrs, cerību pilns, izmisīgs un riskants, pilns pārmaiņu un jaunu iespēju. Ielās parādījās automašīnas un meitenes ar īsiem matiem, ģērbušās pusgarās kleitiņās.
Vīrieši atpogāja ciešās apkaklītes un kaklasaites paslēpa kabatā. Visur skanēja džezs, dejoja svingu un fokstrotu. Ļaudis priecājās, ka palikuši dzīvi karā, jauca kokteiļus un cerēja, ka vairs nekad.
Austru itin nemaz nemulsināja pretruna personiskā līdzjūtībā pret nabaga strādnieku šķiru un mīlestībā pret buržuāzisku šiku. Viņa valkāja ideāli pieguļošas zīda zeķes (pāris tādu zeķu maksāja tikpat, cik kvalitatīvas kurpes), tērēja trakas summas tērpiem, tika uzskatīta par vienu no Rīgas un Berlīnes šikākajām dāmām, pavadīja laiku pie spēļu galdiem Montekarlo, nakšņoja dārgās viesnīcās. Un tajā pašā laikā dāsni atbalstīja strādnieku revolūcijas kustību.
Viņu cienīja un novērtēja ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Viņai, pirmajai sievietei Latvijā, juristei, vācu, krievu, franču un angļu valodas pratējai, piedāvāja amatu diplomātiskajā dienestā. 1919. gadā Austra devās uz Berlīni, taču viņu drīz vien nācās atsaukt, jo viņa it visur gluži nediplomātiskā manierē pauda savus sociāldemokrātiskos uzskatus.
Jauna mīlestība laikmeta garā
Austra arī neslēpa savas lesbiskās noslieces. Tolaik tas bija moderni - feminisms, psihoanalīze, sievietes tiesības uz orgasmu, papirosi un brīvas attiecības. Jaunībā viņu pievilka gan vīrieši, gan sievietes, bet ar laiku viņa deva priekšroku daiļajam dzimumam.
1921. gadā Austra no Berlīnes atgriezās Rīgā, kur iepazinās ar mākslinieci Aleksandru Beļcovu. Aleksandra, dzimusi mazā pilsētiņā Ukrainā, mācījās Penzas Mākslas skolā kopā ar latviešu gleznotājiem Romanu Sutu, Jēkabu Kazaku, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu un sadraudzējās ar visu kompāniju. Puiši no Rīgas nonā-ca Penzā kara dēļ. Jau 1915. gadā starp skaisto Aleksandru un Romanu Sutu uzliesmoja kvēla kaislība, viņi te bija kopā, te šķīrās. Abi ļoti talantīgi, aizrāvušies ar avangardu, tikai Romans bija epatāžas meistars, bet Aleksandra - par sevi ļoti nepārliecināta. Pēc ilgām peripetijām pāris nolēma apprecēties un dzīvot Rīgā.
Aleksandra uzreiz apbūra Austru - ar spilgto personību un sievišķīgo šarmu. Viņas kļuva par tuvām draudzenēm, kas Aleksandrai netraucēja apprecēties ar Romanu Sutu, kura trakā enerģija baroja viņas mākslu. Austra bija lieciniece abu kāzās, bet Rainis, kura portretu Aleksandra uzgleznoja, kļuva par vedējtēvu. Kāzās viesi krietni sadzērās. Allaž enerģiskais Kārlis Zāle, nākamais Brīvības pieminekļa autors, nesmuki izrunājās, trokšņoja un aizskāra Raiņa jūtas. Dzejnieks apvainojās, aizgāja un aizveda sev līdzi pusi viesu, kas gan netraucēja atlikušajiem jautri svinēt, dejot un dzert līdz pat rītam.
Gandrīz ģimene
Ko par sievas draudzību ar Austru domāja Romans Suta? Vispirms tā viņu kaitināja, pēc tam mākslinieks samierinājās. Visticamāk, viņš cienīja Austru kā uzticamu draugu, priecājās, ka ir kāds, kas pieskata ar tuberkulozi slimo sievu, rūpējas, tā aiztaupot viņam liekas klapatas.
Grūtā brīdī Austra vienmēr bija līdzās un kļuva par stabilitātes garan-tu bohēmiskajai ģimenei. Kad pārim piedzima meitiņa Taņa, Austra kļuva par viņas krustmāti.
Viņa palīdzēja Aleksandras ģimenei kā savai un mākslinieku projektiem atrada līdzekļus arī no malas. Tad Austra sāka izdot žurnālu Ho-Ho, kur publicēja kreisas ievirzes politisko satīru. Beļcova un Suta žurnālam zīmēja karikatūras un saņēma par to pieklājīgus honorārus. Vēl Austra pirka Sutu ģimenei dārgas dāvanas, maksāja viņu rēķinus.
Un 1924. gadā savā namā atklāja porcelāna apgleznošanas darbnīcu Baltars, kurā darbojās Aleksandra, Romans un Sigismunds Vidbergs - vitrāžists un ilustrators. Austra iemitināja visu kompāniju tai pašā namā - protams, bez maksas. Un arī pati tur dzīvoja.
Sargeņģelis
Ir absolūti skaidrs, ka Austra mīlēja Beļcovu. Saglabājusies viņas vēstule ar atzīšanos mīlestībā Aleksandrai un atturīgu piezīmi: “Saprotu, ka Tu nevari atbildēt šīm jūtām.” Tikai mīlestība ļauj vienam cilvēkam tik daudz dot, bet otram - pieņemt to kā pašsaprotamu. Un viņa burtiski izglāba draudzenei dzīvību. Beļcovai bija tuberkuloze smagā formā. Slimība jau bija atņēmusi dzīvību viņas mātei, brāļiem un māsām. Divdesmito gadu vidū Aleksandru piemeklēja kārtējais smagais slimības saasinājums. Rīgas ārsti bija bezspēcīgi. Tad Austra piedāvāja braukt uz Francijas dienvidiem, lai meklētu palīdzību modernā klīnikā tuberkulozes ārstēšanai. Sutas ģimenei naudas nebija, un lietā atkal iesaistījās Austra. Viņa Vansā noīrēja nelielu villu, vienojās ar klīniku par ārstēšanas kursu. Rīgā Aleksandru pavadīja ar asarām acīs, māja ar lakatiņiem, kā viņa pati pēc tam rakstīja, “kā mironei”, it kā sūtītu nāvē, necerot uz atgriešanos.
Austra draudzenes labā darīja visu. Lutināja viņu ar dāvanām un ziediem. Pavadīja uz procedūrām. Kārtoja māju, pirka produktus. Cēlās naktī, gatavoja ēdienu, kad Aleksandra nedēļām ilgi nedrīkstēja celties un tikai pārvietojās starp gultu un zvilni uz terases.
Kad Aleksandrai piedāvāja inovatīvu ķirurģisku ārstēšanu - izņemt bojāto plaušu daļu -, Austra uzņēmās visus tēriņus. Pēc tam, aizbāzusi aiz jostas nazi, uzrāpās Vansas tuvumā esošajā kalnā, jo bija ticējums - ja kāds uzkāps kalnā un virsotnē uzstādītajā koka krustā iegriezīs slimnieka vārdu, slimais noteikti izveseļosies.
Operācija bija veiksmīga, Aleksandra gandrīz pilnībā izveseļojās. Un tikai pateicoties draudzenei, nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam. Austra izlūdzās viņu liktenim - lūdzās Dievam un liktenim saglabāt sev tuva cilvēka dzīvību un lika lietā visus spēkus, lai tā notiktu. To paveica nevis mīlošs vīrietis, bet mīloša sieviete.
Fortūnas rats
Vēl Austra dievināja azartspēles. Viņas ar Beļcovu ik gadu brauca uz dziedinošo Franciju, dažreiz pavadīja tur pat līdz pusgadam. Aleksandra gleznoja fantastiskas ainavas, Austra rakstīja grāmatu. Atpakaļceļā abas vienmēr paviesojās Montekarlo, apmetās Hôtel de Paris un apmeklēja kazino. Reizēm viņas no Rīgas brauca uz Gdaņsku, lai spēlētu ruleti. Austra izstrādāja savu spēles sistēmu, regulāri to pārbaudīja, taču veiksmi tas viņai neatnesa. Vienreiz gan izdevās - viņas laimēja lielu naudu, sapirkās sev dāvanas, porcelānu apgleznošanai. Bet nākamajā reizē nospēlēja visu pa tīro, tik tikko pietika biļetei uz mājām.
Bija arī tāds gadījums. Austra bija nospēlējusi visu, ko vien varēja, taču centās likt vēl un vēl, par ko saņēma soda žetonu - viņai uz laiku aizliedza apmeklēt kazino. Tad Beļcova ieķīlāja laulības gredzenu un desmit dienas gāja uz kazino kā uz darbu, lika nelielas likmes un gāja prom plusos. Laimēja 2000 franku. Vai tas ir daudz? Tolaik Nicā, viesnīcā, ar vīnu un augļiem, par 200 franku varēja dzīvot nedēļu. Beļcova uzskatīja, ka eksperiments izdevies - ar spēlēšanu var nodrošināt iztiku.
Taču viņas abas gribēja nevis vienkārši iztiku, bet gan laimēt veselu bagātību. Diemžēl tas nenotika…
Spiedze
Un te mēs nonākam pie Austras Ozoliņas-Krauzes dzīves visnoslēpumainākajām lappusēm. 1929. gadā viņa bija izputējusi. Viņu nekad nebija interesējusi uzņēmējdarbība, viņa nepārraudzīja biznesa lietas, tikai tērēja naudu. Un tad piepeši izrādījās, ka viņas pārvaldnieks vai nu savtīgu interešu dēļ, vai aiz nemākulības bija novedis visus viņas uzņēmumus līdz bankrotam.
Tika slēgts Baltars, māju pārdeva izsolē, lai segtu parādus. Austra centās uzlabot situāciju, spēlējot kazino, bet tikai iestiga vēl dziļāk parādos. Un, kā uzskata viņas biogrāfi, tieši tad viņu savervēja izlūkdienests. Visticamāk, viņa neko daudz nestīvējās pretī - sievietes avantūristiskajai dabai imponēja spiegošana un spēle, kas tai piederējās.
Tai pašā 1929. gadā Austra izšķīrās no Beļcovas - bez strīdiem un skandāliem, vienkārši attiecības bija beigušās klusi un pavisam dabiski. Aizvien vairāk laika Austra pavadīja ārzemēs - vispirms Vācijā, bet pēc Ulmaņa nākšanas pie varas - Francijā, jo dzimtenē viņas kreisie uzskati vairs nepavisam neiederējās. Visur viņa dzīvoja ar vērienu un necieta trūkumu, kaut arī redzamu ienākumu avotu viņai nebija. Viņa rakstīja rakstus, grāmatas, lugas, rediģēja divus žurnālus.
Nav zināms, kādu izlūkdienestu labā Austra strādāja. Ir versija, ka Latvijas un ka viņas piespiedu dzīve ārzemēs palīdzēja vākt informāciju par noskaņojumu Ulmaņa trimdinieku vidē. Iespējams, Šveices. Vai Francijas. Vai… Darbs diviem izlūkdienestiem ir visnotaļ dabiska spiega dzīves sastāvdaļa. Tikpat dabiska kā bailes, kas visu laiku mocīja Austru.
Atgriešanās
Austra atgriezās Rīgā dīvainā un nemierīgā laikā - 1940. gada pavasarī. Latvijas teritorijā tolaik jau atradās padomju karaspēka bāzes, bet Eiropā bija sācies karš. Kas Austru atveda mājās šajās liktenīgajās dienās? Ilgas pēc dzimtenes? Izlūkdienesta darbs?
Viņa atbrauca kopā ar jaunu ebreju meiteni, savu partneri. Viņas apmetās viesnīcā Roma, pēc tam noīrēja dzīvokli. Nav zināms, ar ko viņas visu gadu nodarbojās. Tad Latvijā ienāca padomju karaspēks, un tā kļuva par PSRS sastāvdaļu. Pēc tam - karš. 1941. gada jūlija sākumā Rīgā ienāca vācu karaspēks, bet 11. jūlijā Austra un viņas draudzene dzīvoklī atgrieza vaļā gāzi - un abas aizgāja no šīs dzīves.
Grēksūdze
Droši zināms ir viens - dažas die-nas pirms pašnāvības Austra Ozoliņa-Krauze aizbrauca pie Aspazijas uz Jūrmalu. Viņa metās dzejniecei pie kājām un lūdza piedošanu par to, kas notika Šveicē, par to, ka bija mēģinājusi pierunāt Raini braukt kopā ar viņu un sākt jaunu, laimīgu dzīvi. Aspazija metās celt Austru augšā. Viņas raudāja viena otras apskāvienos un atcerējās savu dzīvi Šveicē - tagad tā šķita tik laimīga un bezrūpīga. Un pusi nakts sarunājās.
Aspazijai, tādai pašai dumpiniecei un avantūristei, Austra izstāstīja par savu darbu dažādiem izlūkdienestiem, zvērēja, ka nav nodarījusi ne grama ļaunuma Latvijai, un atzinās, ka viņu biedē Matas Hari liktenis - dejotāju nošāva Pirmā pasaules kara laikā par spiegošanu.
Pēc tam Austra aizgāja. Līdz sirds dziļumiem satriektā Aspazija nākamajā dienā savai tuvākajai draudzenei izstāstīja par Austras vizīti, taču ne par to, kas skāra viņas darbu.
Nē, Austru nepiemeklēja Matas Hari liktenis. Kaut arī, visticamāk, tas bija tuvu. Galu galā mums vienmēr ir izvēle, un Austra - tik dzīvi mīloša, azartiska un stipra - to izdarīja. Viņa sevi nogalināja pati.
Austras Ozoliņas-Krauzes literārie darbi
Romāns Virpuļu durvīs (1929). Ļoti politisks un stilistiski nepavisam ne sievišķīgs. Darbība risinās Montekarlo. Romāns tika tulkots arī krievu valodā un izdots PSRS.
Vēsturiskā luga Katrīna (iestudēta 1930). Stāsts par to, kā mācītāja nama kalpone kļūst par diženo Krievijas imperatori. Publikai ļoti patika, taču kritiķi nopēla lugu par to, ka varone vienkārši devās no gultas uz gultu, līdz sasniedza, ko vēlējās.
Luga Marija Vaļevska (1934). Austra kopā ar draudzeni aktrisi Mariju Leiko mēnesi pētīja materiālus par Napoleonu. Luga iznāca ļoti feministiska - Napoleons, kaprīzs kā piecgadīgs bērns, ne soli nespēja spert bez Marijas Vaļevskas padomiem un atbalsta.