Viņai bija alternatīva - dzīve Ņujorkā un darbs Volstrītā vai karjera tenisā. Viņa izvēlējās būt uz skatuves ar mikrofonu rokās un organizēt pasākumus Rīgā. Un dāvanā vēl saņēma arī mīlestību.
Natālijas Tumševicas-Ērgles dzīvi var uztvert kā mūsdienīgu pasaku, taču, ielūkojoties dziļāk visā, kas un kā noticis, top skaidrs, ka panākumi ir bijuši likumsakarīgi, lielā mērā pateicoties Natālijas mērķtiecībai.
Ar Amerikas diplomu
Kad biju maza, mamma man stāstīja pašsacerētas pasakas. Šo pasaku galvenā varone vienmēr bija kāda meitene, kura ar savu rīcību vai lēmumu spēja ietekmēt notikumu gaitu. Mana bērnība bija ļoti laimīga, jo man visapkārt bija mīloši cilvēki. Taču es nebiju nekāda mazulīte luteklīte. Vecāki ar mani nekad neucinājās, bet vienmēr runāja kā līdzīgs ar līdzīgu. Desmit gadu vecumā es pēkšņi sajutos kā pieaudzis cilvēks. Iespējams, tas notika tāpēc, ka jau tolaik nopietni trenējos lielajā tenisā, un sports vienmēr noslīpē raksturu. Mans vectētiņš bija Padomju Savienības volejbola izlases otrais treneris. Acīmredzot tā sportiskā dzīsla mūsu ģimenē veidojusies jau paaudzēs. Reiz vectētiņš no Korejas atveda videokameru un sāka mani filmēt. Šajos mājas video var redzēt, ka mākslinieces dotumi man bijuši jau no mazām dienām. Vēl nepratu staigāt, bet jau aizkūņojos līdz plauktam, uz kura stāvēja magnetofons, nospiedu atskaņošanas pogu un, atskanot mūzikai, sāku kustēties tās ritmā. Kad paaugos un pie mums nāca ciemiņi, es vienmēr uzstājos - dziedāju un deklamēju.
Mamma tam nepievērsa īpašu uzmanību, vienkārši uzskatīja, ka es esmu aktīvs bērns. Kad mācījos piektajā klasē, mūzikas skolotāja manai mammai teica: «Dziedāt dzied visi bērni, bet Natālija to dara citādi, emocionālāk. Jūsu meita uzstājas.» Un skolotāja ieteica mani pieteikt konkursam «Rīta zvaigzne». Tas notika Jūrmalā. Man izvēlējās dziesmu par Bārbiju un uz koncertu saģērba kā Bārbiju. Citi bērni nāca man klāt un centās aptaustīt, mēģinādami pārliecināties, vai tiešām es esmu īsta. Tā Dzintaru koncertzāle kļuva par manu pirmo skatuvi. Man ļoti iepatikās tās sajūtas, kuras toreiz izbaudīju.
Vecākiem nebija iebildumu pret to, ka muzicēju, taču viņi cerēja mani kādreiz ieraudzīt profesionālajā tenisā. Es spēlēju Latvijas jauniešu izlasē, piedalījos pasaules čempionātos un paralēli tam arī dziedāju. Es nekad neesmu mācījusies mūzikas skolā, vokālu un solfedžo apguvu privātstundās.
Savā būtībā es esmu teicamniece. Pēc mācībām Rīgas 34. vidusskolā, kur padziļināti apguvu angļu valodu, mācības turpināju Privātajā Rīgas Tehnolingvistiskajā ģimnāzijā, kur apguvu vēl vairākas valodas. Pēc tam izvēlējos ļoti labu augstskolu Ņujorkā un 18 gadu vecumā tajā iestājos. Te jāpiebilst, ka amerikāņu augstskolās studenti sportisti var baudīt dažādas privilēģijas. Varu teikt, ka tieši teniss man palīdzēja iegūt ļoti labu izglītību. Es spēlēju universitātes tenisa komandā un biju tās pirmā rakete. Mēs pastāvīgi braucām uz dažādiem turnīriem. Protams, savienot mācības ar sportu bija sarežģīti, bet, ja ir vēlēšanās, tas nav neiespējami. Es ieguvu prestižu diplomu biznesa menedžmentā. Tie, kas nezina, varbūt domā, ka man viss ir nācis viegli, ka vecāki apmaksājuši manas mācības ASV, bet patiesībā studijas universitātē es apmaksāju pati - pirku nepieciešamās mācību grāmatas, iegādājos formu, maksāju par dzīvošanu un ēšanu. Te laikam jāpaskaidro, ka ASV augstskolas saviem labākajiem sportistiem izmaksā speciālas stipendijas. Es saņēmu 56 tūkstošus dolāru gadā. Mamma, atceroties manus studiju gadus, laiku pa laikam mēdz teikt, ka tagad viņa var tikai pabrīnīties par sevi. Viņai ir grūti aptvert, kā toreiz spējusi mani vienu pašu palaist uz Ameriku. Bet man nepavisam nebija bail, lai gan Ņujorkā nebija neviena paziņas. Es tagad droši varu teikt, ka tie, kas sevi Amerikā pierāda ar darbu un apņēmību, saņem līdzcilvēku atbalstu. Pie mums nereti ir ačgārna situācija - drīzāk pažēlos un jutīs līdzi tiem, kuriem neveicas un nesanāk, bet par tiem, kas patiešām tiecas uz mērķi un kaut ko arī sasniedz, nereti saka, ka viņi jau visu ir nopirkuši.
Bez nožēlas
Ar Ņujorku ir interesanti. Ja mēs šeit, Latvijā, vairāk sapņojam, tur cilvēki izvēlas savus mērķus un dara visu, lai tos sasniegtu. Jo būtībā viss ir iespējams. Amerikā personāla rekrutēšanas aģentūras vāc informāciju par potenciālajiem darbiniekiem - par viņu sekmēm mācībās un sasniegumiem sportā. Tieši pēc šiem parametriem atrada arī mani. Saņēmu darba piedāvājumus Volstrītā, arī no Goldman Sachs. Toreiz sāku domāt par iekārtošanos uz dzīvi Ņujorkā. Dziedāju, atradu sev mūzikas producentu. Kā modele piedalījos modes nedēļā. 2007. gadā pat nofilmējos epizodiskā tenisistes lomā krimināltrillerī «Krāpšana» (Deception), kurā galvenās lomas spēlēja Hjū Džekmens un Evans Makgregors. Par šo savas dzīves notikumu atļaušos mazliet palielīties. Tenisā pēc spēles pretinieki parasti viens otru noskūpsta uz vaiga. Tad, lūk, mēs ar Hjū Džekmenu, vēlreiz un vēlreiz atkārtojot epizodi, kameras priekšā saskūpstījāmies reizes divdesmit. Tolaik Džekmens bija ieguvis milzīgu popularitāti, no 2000. gada filmējoties supervaroņa Vilknadža (Wolverine) lomā filmu sērijā «X cilvēki» (X-Men). Viņu dēvēja par Holivudas sekssimbolu. Es gan pati toreiz savu ļoti slaveno partneru popularitāti pilnībā nespēju novērtēt, jo nebiju sekojusi viņu kinokarjerai un nebiju redzējusi filmas ar viņu piedalīšanos.
Iecere palikt uz dzīvi Amerikā un kļūt par lietišķu biznesa sievieti bija pavisam nopietna. Bet pirms tam, vasarā, atbraucu uz Rīgu. Te es varēju dziedāt. Un es dziedāju. Reizēm pat aizmuku no sporta treniņiem, aizbildinoties, ka sāp galva, lai tikai man būtu iespēja aiziet padziedāt.
Kādu dienu avīzē izlasīju, ka Kijevā notiek atlase televīzijas šova «Zvaigžņu fabrika» septītajai sezonai. Man tik ļoti sakārojās piedalīties tajā projektā, ka pat vārdos nespēju izteikt!
Vecākiem Kijevā dzīvoja paziņas, un mamma teica: «Labi, braucam, lai taču tev vienreiz pasaka, ka pietiek dziedāt...» Tā mēs aizbraucām uz Kijevu. Atceros milzīgi garo rindu - dzirdēju, ka uz atlasi bija atnākuši kādi 3000 pretendentu. Kad pusi dienas jau biju nostāvējusi un nogurusi, nodomāju, ka varbūt tiešām tam nav jēgas un jāiet projām. Un tieši tajā brīdī man garām pagāja dziedātājs Konstantīns Meladze, kurš vadīja TV šova dalībnieku atlasi. Te man jāpiebilst, ka toreiz biju sev izveidojusi tēlu, kas daudziem varēja asociēties ar dziedātāju un TV dīvu Veru Brežņevu. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Meladze piestāja un pajautāja: «Jūs uz atlasi?» Kad atbildēju apstiprinoši, Meladze noteica: «Dziedāt - tas ir labi,» - un gāja tālāk. Bet es paliku stāvēt rindā, jo nodomāju, ka tikko notikušais ir tāda kā zīme.
Atlasē katram bija jānodzied kāda ukraiņu meiteņu popgrupas VIA Gra dziesma un tad vēl dziesma krievu valodā. Ņujorkā es krievu mūziku neklausījos, tāpēc nodziedāju to, ko atcerējos no kora nodarbībām - krievu tautasdziesmu. Tobrīd nedomāju par uzvaru, bet dziedāju, cik vien labi varēju. Biju gatava jebkādam iznākumam - kā liktenis lems, tā būs. Starp citu, arī te man jau kārtējo reizi palīdzēja sports. Jau no bērnības man tika mācīts, ka zaudējums nav traģēdija. Vienmēr ir konkurenti, un reizēm viņi ir labāki par tevi. Ja zaudēts, ir jāiet un jāstrādā tālāk. Un galu galā es izturēju visas atlases kārtas. Beigās palikām 16 cilvēki no 17 000 pretendentu.
Un es neatgriezos ASV. Trīs gadus nodzīvoju Maskavā, iestājos maģistrantūrā un to pabeidzu. Kopā ar citiem «fabrikantiem» gads pagāja koncertturnejās pa visu pasauli. Tad braucu atpakaļ uz Rīgu. Es biju aptvērusi - lai ieietu un paliktu lielajā šovbiznesā, ir vajadzīgs arī īpašs raksturs. Bija lietas, kuras man bija pieņemamas, un arī tādas, kuras ne. Runājot caur puķēm, šovbiznesā zināmu komfortu var radīt situācija, ja vīrs ir producents vai pati esi ļoti turīga. Ja ne, tad var nākties uzklausīt dažādus piedāvājumus, arī visai apšaubāmus. Tam es nebiju gatava. Vēl viens faktors bija cilvēku dažādās un nereti ļoti atšķirīgās mentalitātes. Projektā bija dalībnieki no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas. Ja Ņujorkā man kādreiz bija jādzird, ka neesmu pārāk pieklājīga, jo ik uz soļa neatkārtoju «paldies!, paldies!, paldies!», tad Maskavā man nācās uzklausīt pārmetumus, ka «tēloju inteliģento». Jā, šovbiznesā laipnību mēdz uzskatīt par vājuma pazīmi, tāpēc psiholoģiski es ne vienmēr jutos komfortabli. Taču, kādu laiku pavadījusi šajā vidē, es ieguvu unikālu dzīves rūdījumu.
101 roze un vēsts no vectētiņa
Savu vīru uzskatu par tieši man likteņa lemtu cilvēku. Es ticu liktenim, cenšos ievērot zīmes, interesējos par ezoteriku, ājurvēdu. Kad no rīta pamostamies, mēs taču nedomājam, vai acis atvērsies, vai pirksti kustēsies. Viss notiek it kā pats no sevis. Tā Visums iekārtots - viss ir savstarpēji saistīts un funkcionē neatkarīgi no mūsu vēlēšanās. To var dažādi nosaukt, bet neatkarīgi no tā, kā to sauc, kāds to visu regulē un ved mūs pa dzīves ceļu.
Kristaps manā dzīvē uzradās neparasti. Manam vectētiņam bija plānota operācija, un bija paredzēts, ka to veiks labākais kardiologs Latvijā Andrejs Ērglis, taču piecas dienas pirms operācijas vectētiņš nomira. Tas man bija smags pārdzīvojums. Vectētiņš bija man ļoti tuvs cilvēks. Pēc kāda pusgada es pārlūkoju arhīvu, lai izvēlētos fotogrāfiju vectētiņa piemineklim, un sajutos ļoti skumji. Tovakar domās es sarunājos ar vectētiņu, dziedāju viņam savu jauno dziesmu; viņam vienmēr patika, kā es dziedu. Tad gāju gulēt. No rīta… Kā šodien atceros - bija desmit no rīta, trešdiena. Pēkšņi es saņemu fantastisku ziedu pušķi - 101 sarkanu rozi. Klāt kartīte, uz kuras rakstīts: «Tavu balsi es dzirdu katrā šīs pasaules skaņā.» Parakstīts ar iniciāļiem K. Ē. Biju pārsteigta un prātoju, kas ir šis noslēpumainais dāvinātājs. Starp maniem paziņām nav neviena, kura uzvārds sāktos ar «Ē». Neviena, izņemot ķirurgu Ērgli. Sirdī jutu, ka tas varētu būt vēstījums no vectētiņa, bet caur kuru cilvēku tas būtu atnācis? Kurš bija kļuvis par sūtni? Ne jau ārsts!
Sāku interesēties un uzzināju, ka Andrejam Ērglim ir divi dēli. Viens ir precējies, bet otrs - brīvs vīrietis, viņu sauc Kristaps, viņš ir zinātnieks, strādā medicīnā, nodarbojas ar know how principu izstrādi veselības jomā. Es atradu viņu Facebook un savā lapā ierakstīju: «Paldies tev, lai kas arī tu būtu! Tāda rīcība padara vīriešus par īstiem džentlmeņiem.»
Pēc kāda laika Kristaps man piezvanīja un uzaicināja vakariņās, bet pēc tam atzinās, ka pirmo reizi bija mani ieraudzījis uz ielas un… vienkārši sastindzis. Tad pamanījis mani kādā žurnālā. Vienam no saviem paziņām Kristaps
pastāstījis, ka ir kāda meitene, kurā viņš neklātienē ir iemīlējies. Paziņa iedevis viņam manu tālruņa numuru, tikai Kristaps ilgi nav spējis saņemties un piezvanīt. Tajā naktī no otrdienas uz trešdienu viņš pēkšņi sācis domāt par mani. Agri no rīta Kristaps bija nopircis ziedus un kopā ar zīmīti nosūtījis man.
Es burtiski sajutu vectētiņa klātbūtni itin visā un sāku uzmanīgi ieskatīties Kristapā. Mēs draudzējāmies ilgi. Viņš ļoti skaisti mani aplidoja, ar viņu bija viegli. No pirmā brīža starp mums veidojās attiecības, pie kādām biju un esmu pieradusi mūsu ģimenē. Kristaps nāk no ļoti inteliģentas ģimenes, kurā izveidojušās stipras tradīcijas. Viņam piemīt reta īpašība - ieklausīties otrā un darīt tā, kā otram labāk. Un viņš prot skaisti pārsteigt! Tagad esam vīrs un sieva. Mūsu ģimenes galva ir vīrs. Es nepavisam nekautrējos to atzīt. Un mēs abi uzskatām, ka uzticība un brīvība divu cilvēku attiecībās ir pats galvenais. Mīlestībai nav jānožņaudz. Mīlestībai ir jāiedod cilvēkam spārni. Ir tik labi apjaust, ka tev ir mājas, kurās esi pasargāta un kurās tevi gaida.
Rīgas balle
Reiz biju Vīnē un negaidīti nokļuvu slavenajā Vīnes ballē. Nopirku kleitu, sagatavojos un no visas sirds izbaudīju šo pasākumu. Tā guvu ideju Rīgas ballei. Sākām to veidot ar manas kompānijas Royal Events palīdzību. Šoruden notika jau trešā Rīgas balle.
Vīnes ballē piedalās aptuveni desmit tūkstoši cilvēku, pie mums, protams, mazāk. Debitantus izvēlamies no labākajām Latvijas augstskolām. Viņi ne tikai dejo, bet arī sadraudzējās savā starpā, iemīlas. Viens no mūsu debitantu pāriem jau ir apprecējies. Mēs esam lepni, ka starp pirmās balles debitantēm bija arī tenisiste Aļona Ostapenko. Rīgas balle nav vienkārši glamūrīgs tusiņš - tas man nebūtu interesanti. Ļoti svarīgi, ka tā ir labdarības balle. Par viesu ziedojumiem mēs jaunajiem mūziķiem palīdzam iegādāties un salabot instrumentus, apmaksājam piedalīšanos dažādos konkursos, piedāvājam viņiem iespējas uzstāties. Mācām balles dejas bērnunamu bērniem. Tā mēs viņiem vēlamies pateikt, ka tad, ja cilvēks pats pēc kaut kā tiecas, viņam tiek atvērta visa pasaule.