Artūrs Kondrāts (34) bildē cilvēkus jau 12 gadus, bet sevi par profesionālu fotogrāfu uzskata tikai pēdējos piecus. Savu pirmo personālizstādi viņš izveidoja pirms trim gadiem, eksponējot 30 slavenu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku raksturportretus. Toreiz viņu TV sižetos pieteica kā jauno fotogrāfu. Tagad Artūru dēvē par slavenību un modes fotogrāfu. Viņa portretos sievietes kļūst par dīvām. Londonas Saatchi Gallery Artūra radītos darbus pārdod par tūkstošiem. Šobrīd viņš gatavo savu otro personālizstādi.
Tēvs
Šis gads manā dzīvē bija ļoti smags. Nomira mans tētis. Tieši darbs bija tas, kas palīdzēja izturēt.
Tētis līdz pēdējam brīdim cīnījās. Bet tā mums te, Latvijā, bieži notiek. Visu dzīvi neslimo, un tad - vēzis pēdējā stadijā.
Darbs mani izvilka, jo «vīrietim jau nav pieņemts»… Vīrietis arī negrib izrādīt, ka viņam sāp vai ir grūti, bet iekšā viss krājas. Un kādā brīdī tas viss laužas uz āru.
Pie mums nav pieņemts par to runāt. Tikai tu redzi, kā lēnām izdziest tavs tuvākais cilvēks. Un tu neko nevari izdarīt. Tu nekādi nevari viņam palīdzēt. Domāju, arī tēvs līdz pat pēdējam brīdim neticēja, ka tas ir viss. Galu galā viss bija viņa paša izvēle - arī tā, vai turpināt cīnīties. Vai tomēr ne. It kā tu vari neko nedarīt, bet ieslēdzas instinkti un tik ļoti gribas dzīvot. Ja ir kāds cilvēks, kas var tevi atbalstīt, tas ir nenovērtējami. Ja nē, tad es nezinu… Domāju, reti kurš gados jauns cilvēks aizdomājas par to, ka mums visiem ir limitēts laiks. Tad, kad tu pats ar to saskaries, tas liek paskatīties uz lietām citādi. Tu sāc daudz skaidrāk redzēt, kas tev patiešām ir svarīgs.
Mēs ar māsu tagad ļoti rūpējamies par mammu, jo neviens nevar būt kaut kam tādam gatavs. Dažreiz, kad viss ir tik slikti, cik vien slikti var būt, darbs ir vienīgais, kas mani glābj. Tas skaistums, ko es redzu. Un ticu, ka skaistums izglābs pasauli. Esmu ievērojis, ka fotogrāfi parasti dzīvo ilgi. Iespējams, tas ir saistīts ar to skaistumu, kuru viņi redz un izjūt caur sevi. Jo vienmēr, lai kas arī notiktu, ja tu spēj ieraudzīt skaisto, tas tevi piepilda un iedvesmo dzīvot.
Sākums
Fotogrāfija ir mans instruments, kā sarunāties ar cilvēkiem. Tagad esmu kļuvis atvērtāks, bet sākumā biju ļoti kautrīgs. Absolūts introverts, lai gan neizjutu to kā problēmu. Tas biju es.
Esmu Ķengaraga bērns. Visa mana bērnība pagāja mājas pagalmā. Domāju, ka esmu pēdējā paaudze, kas izbaudīja tādu bērnību, kāda tā vairs nebūs nekad. Tu izej no rīta laukā un visu dienu kaut kur klīsti apkārt. Es esmu pēdējā paaudze pirms interneta. Man prieks, ka man bija tāda bērnība. Zīmēju, piedalījos mākslas olimpiādēs. Man diezgan labi veicās mācībās, bet varēju arī nogulēt stundas. Man joprojām nepatīk agrie rīti.
Māsa bija mans dzinējspēks, bet vecāki bija tādi kārtīgi darba cilvēki - working class heroes. Tālu no radošās pasaules. Māsa nodarbojās ar glezniecību un bija tā, kura mani atbalstīja. Tieši viņa iedeva man naudu pirmajam fotoaparātam. Un māsa bija arī pirmā, kuru es fotografēju. Atceros, es tāds mazs puika, viņa - desmit gadus vecāka, stilīga, zina, ko vēlas. Protams, tad viss tika fotografēts uz filmas. Nebija, kā tagad, ar telefonu, kad uzreiz ir skaidrs, ir kadrs vai nav. Toreiz bija jāpaļaujas. No otras puses, mans vectēvs Kārlis Kondrāts bija fotogrāfs. Viņam bija savs fotoateljē. Saka taču, ka dažādi talanti iemiesojas trešajā paaudzē. Iespējams, man tas skatiens ir no viņa. Tāda zināma pēctecība, bet nav gluži tā, kā parasti stāsta - dabūju savu pirmo zenītu, kad biju vēl mazs puika… Es piedzimu, kad vectēvs jau bija aizgājis.
Var jau atrast vēl dažādas sasaistes. Viens no maniem tuvākajiem draugiem (fotogrāfs Andrejs Zavadskis) fotografēja. Es biju tāds pateicīgs objekts, vienmēr pa rokai. Sākumā es nedomāju, ka šis hobijs kļūs par manu profesiju, bet, jo vairāk fotografēju, jo vairāk tas mani saistīja, un, jo vairāk tas mani saistīja, jo vairāk es iedziļinājos. Tu paņem fotoaparātu, un sāk notikt ļoti interesantas lietas. Piemēram, lai trenētos, es pats sev izdomāju projektu - uzrunāju cilvēkus sociālajos tīklos un nobildēju ar domu, ka atkārtošu to pēc desmit gadiem. Nākamgad šim projektam vajadzētu noslēgties. Tā viss sākās. Bildēt sāku pirms 12 gadiem, un toreiz to darīju tikai sev par prieku, paralēli strādāju ofisā. Tā bija ļoti laba pieredze, lai saprastu, ko nekādā gadījumā negribu darīt. Kad sāc domāt par radošām profesijām, vienmēr piezogas tāda kā nedrošība, vai varēsi ar to nopelnīt. Tas ir brīžos, kad pietrūkst ticības tam, ko tu dari. Vienā brīdī lietas sakrita tā, ka bija skaidrs - tagad vai nekad. Pirms pieciem gadiem man piedāvāja pārņemt jau gatavu fotostudiju no fotogrāfa Aivara Drāznieka, un es tur esmu joprojām. Tagad esmu cilvēks, kas dara to, kas viņam patīk. Tieši tik vienkārši.
Fotogrāfija
Man fotogrāfija nozīmē stāstu. Nevis standartizētus, «laimīgus» tēlus. Man ir ļoti svarīgi bildēt ne tikai komercpasūtījumus, bet arī realizēt savus personīgos projektus. Katrā kadrā ir daļa manis, jo arī fotogrāfijā mēs lietas redzam nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādi esam mēs paši.
Tajā pašā laikā es mēģinu savu telpu turēt maksimāli tīru. Man pie sienām nav nevienas bildes. Tas varbūt izklausās jokaini, bet, kad ikdienā redzu tik daudz fotogrāfiju, tās enerģijas ir par daudz. Zinu, ka ir cilvēki, kas sakarina savus portretus visur, kur vien iespējams. Bet nezinu, kā īsti to komentēt…
Parasti tieku dēvēts par modes un portretu fotogrāfu. Bildēju cilvēkus vecumā no dienas līdz simts gadiem, jo mani interesē cilvēks pats par sevi. Liela daļa manis fotografēto cilvēku ir sievietes vecumā no 20 līdz 50 gadiem, kas sajutušas savu skaistumu un savu spēku. Reizēm es to redzu citādi. Ir reizes, kad tas, kas man šķiet skaists, modelim nešķiet ievērības cienīgs. Mēs dzīvojam laikā, kad ir strikti noteikti skaistuma parametri. Man gribas domāt, ka es redzu dziļāk, spēju saskatīt to netveramo iekšējo skaistumu, cilvēka kodolu. Man ir svarīgi bildēt tā, lai nenodotu sevi, lai gan varu nobildēt arī tā, «kā vajag». Tas estēts, kas sēž manī iekšā, redz visu - gan ārējo skaistumu, gan tā oderes pusi. Domāju, katrs cilvēks ir īpašs - tieši tādēļ, ka atšķirīgs. Un būtiskākās atšķirības ir iekšējā dziļumā, nevis ārējās formās. Modernais Instagram skaistums vispār ir ļoti tālu no tā, ko es sauktu par vērtību. Protams, arī ar telefonu var uzņemt labu bildi, bet gala rezultātā tas dzīvo un patieso bilžu procents paliek nemainīgi mazs neatkarīgi no tā, vai dienā tiek nofotografēts desmit vai miljons bilžu. Problēma ir nevis tehnikā, bet redzējumā. Pats smalkākais fotogrāfa instruments ir viņa intuīcija, ko vajag nepārtraukti attīstīt.
Ļoti bieži cilvēkiem ir bail vai nepatīk fotografēties, jo viņi kameras priekšā nejūtas brīvi. Mans uzdevums ir palīdzēt atvērties. Es mēģinu radīt tādu atmosfēru, lai cilvēks spētu izbaudīt bildēšanas procesu.
Katra fotosesija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir arī saruna starp fotogrāfu un modeli. Fotogrāfija man ir devusi iespēju satikt tik interesantus cilvēkus, ka varētu turpināt ar viņiem runāties vēl un vēl. Tā arī radās ideja par manu jauno projektu, kas plašāk būs apskatāms jaunā gada sākumā, - fotografēt personības un paralēli ierakstīt mūsu sarunas. Fotosesijas laikā es daudz runāju ar savu modeli, jo sarunas liek cilvēkiem aizmirst, ka viņus bildē, un ļauj atbrīvoties. Šādos brīžos cilvēki mēdz būt ļoti atklāti. Iespējams, ka ar mani kā svešu cilvēku ir vieglāk izrunāties. Tāda kā sarunu terapija. Cilvēks pastāsta, es uzklausu, varbūt pastāstu par savu pieredzi. Tas ir bezgala interesants process, jo sākumā nekad nezini, kur saruna aizvedīs. Kad saruna beidzas, ir tāda piepildīta sajūta. Enerģiju apmaiņa. Esmu saticis arī sev radniecīgas dvēseles, bet patiesībā jau katram cilvēkam ir kaut kas, ko pastāstīt. Tas pamatkodols jau katram ir līdzīgs, tikai maskas un lomas daudzas un dažādas.
No malas, īpaši jau sociālajos tīklos, mēs redzam fasādi, bet neatbildēts paliek jautājums, vai tā ir cilvēka būtība vai poza. Kas šis cilvēks būtu bez ārējās atribūtikas? Un, ja tev ir, ko teikt pasaulei, kad esi kails… Cilvēki ir ļoti dažādi. Ja viņi ļaujas procesam, tad ir tāds brīdis, kad visi domino kauliņi sakrīt vietās - un IR! Tev nekas nav jāpiedomā vai jāuzbur, jo tur jau viss ir, un to jūt abi.
Katra fotosesija un saruna man kaut ko māca un parāda, arī pašam par sevi. Piemēram, ievēroju, ka man patīk pārtraukt sarunas biedru, ja viņa izteiktā doma man ir tuva. Tagad mācos klausīties. Paturēt atvērtu prātu un baltu laukumu. Jo tikai tā pa īstam var ieraudzīt otru. Tajā pašā laikā katrs cilvēks, kuru es nobildēju, parāda manu atspulgu.
Ceļš
Nenoliedzami, caur fotogrāfiju esmu iemācījies labāk saprast sevi un citus. Cilvēki man vienmēr ir bijuši svarīgi. Un šī attieksme ir bijusi drošs veids, kā tuvoties un satuvināties. Tagad ir mazliet citādi, bet sākumā es ļoti izjutu, kā kamera palīdz man atbrīvoties no manis paša iekšējām barjerām un kompleksiem. Tas laikam tāds latviešu gēns - dabas ielikts introvertums, kas ļauj atvērties tieši caur radošu darbu un augt profesionāli. Tāda iekšējā pretruna. Tas, kas no malas nav redzams, bet ļoti iespaido tevi. Ne velti mums ir daudz pasaulē pazīstamu latviešu, kuri sevi īstenojuši tieši radoši.
Ir tāds periods vecumā starp 20 un 30 gadiem, kad tu pieredzi un izmēģini daudz jaunu lietu un sajūtu, viss šķiet ļoti piesātināts un spilgts - gan labais, gan sliktais. Arī tāds laiks ir vajadzīgs, jo tikai tā tu vari aptvert un izprast, kas īsti tev ir nepieciešams. Tagad ir citādi. Tāda laba, mierīga iekšēja sajūta. Nekur nav jāskrien.
Ir skaidrs - kamēr būšu dzīvs, es fotografēšu.