Detektīvromānu tēvs, zinātniskās fantastikas un psiholoģiskās prozas pamatlicējs. Viņu mīlēja visi - sievietes, un pat pasaules varenie -, bet viņu pašu vilināja tumsa, izmisums un bezdibenis, jo, tikai atrodoties soli no bezgalības, viņš spēja dzīvot un radīt.
Mīlestības bērns
Ne vienmēr liela mīlestība ir laime.
Deivids Po jaunākais, ģenerāļa Deivida Po vecākā - pazīstamā cīnītāja par ASV neatkarību - dēls, mācījās par juristu, kad iedegās mīlā pret ļoti skaistu aktrisi Elizabeti Arnoldu. It kā nekas īpašs, tajos laikos romāns ar aktrisi bija ierasta lieta - galu galā tam jau viņas domātas! Bet tika pārkāptas robežas - Deivids slepus apprecējās ar mīļoto, pameta mācības un iestājās teātra trupā. Likumsakarīgi, ka vecāki no dēla atteicās. Tikpat prognozējami bija tas, ka ātri vien romantika beidzās, palika vien mūžīgie pārbraucieni no vienas vietas uz citu, mēģinājumi, uzstāšanās aukstās teātra telpās un neizbēgamais naudas trūkums. Drīz pasaulē nāca pirmdzimtais Viljams, pēc tam 1809. gadā - Edgars. Kad puisēns bija divus gadus vecs un Elizabete gaidīja trešo bērnu, Deivids uzzināja, ka sieva viņu krāpj. Viņš aizgāja no mājām, un viņu vairs neviens nekad vairs netika redzējis. Runāja, ka esot miris nabago ļaužu hospitālī no drudža. Elizabete laida pasaulē meitu Rozāliju un nomira no ātrā diloņa. Tā beidzās lielā mīlestība.
Bērnība
Viljamu pieņēma vectētiņš ģenerālis un nodeva audzināšanā savai meitai Marijai Klemai. Mazulīti Rozāliju adoptēja vietējais tirgotājs. Visvairāk paveicās Edgaram - viņu pieņēma bagātais tirgotājs Džons Alans, kuram pašam nebija bērnu. Viņš ar sievu Frensisu sapņoja par dēlu, un skaistais un gudrais puisēns abiem likās kā Dieva dāvana. Tomēr Džons nevēlējās zēnu adoptēt un padarīt par savu mantinieku, jo cerēja, ka viņiem vēl piedzims pašu bērns.
Audžuvecāki puisēnu mīlēja un lutināja, viņam bija pat pašam savs ponijs un pilna istaba ar rotaļlietām. Zēns mīlēja literatūru, viņam bija labas sekmes matemātikā, un viņš auga prātīgs. Reiz viņš lūdza Alanu parādīt viņam kapsētu naktī, jo ļoti gribēja redzēt, «kā naktī mirušie ceļas augšā no kapa», bet saņēma padomu mazāk klausīties kalpu pļāpas virtuvē.
Jūtu dzimšana
Četrpadsmit gadu vecumā ar Edgaru atgadījās satraucošs piedzīvojums, kad viņš ciemojās pie sava drauga. Zēna māte ar plaukstu pieskārās Edgara vaigam un klusi sacīja: «Cik tu esi jauks!» Aiz laimes Edgars gandrīz zaudēja samaņu. Viņi iedraudzējās. Edgars uzticēja viņai savus noslēpumus, sastopot līdzjūtīgu un saprotošu sirdi. Tādēļ viņas slimība, kuras rezultātā sieviete zaudēja prātu un nomira, satrieca jūtīgo pusaudzi. Neprātīgas, lēnām izdziestošas skaistules tēls pavadīja viņu visu mūžu, radot prieku, šausmas un skumjas, novedot Edgaru līdz asarām un ekstāzei. Viņš sāka rakstīt dzeju.
Pēc gada Alans uzdāvināja Edgaram teleskopu. Naktīs jauneklis ar to vēroja zvaigznes, bet dienā skatījās uz jaunu meiteni kaimiņu dārzā. Tā bija Sāra Elmīra Roistere. Kopā ar vecākiem viņa reizēm apciemoja Alanu savrupmāju, un viņai patika izsmalcinātais jauneklis. Jauniešu starpā izveidojās vētrainas attiecības, kuras meitenes vecāki atbalsīja līdz brīdim, kamēr Alans paziņoja, ka zēns nav viņa mantinieks. Kad Edgars aizbrauca uz universitāti, meitenes vecāki sāka pārtvert viņa vēstules meitai. Sāra nosprieda, ka puisis ir atvēsis pret viņu, un apprecējās ar citu.
Kārtis, nauda un vīns
Frensisa Alana smagi saslima. Džons saprata, ka savu mantinieku viņam vairs nesagaidīt, un nolēma likt likmi uz audžudēlu. Viņš aizsūtīja Edgaru uz ļoti dārgu Virdžīnijas universitāti, gribēja, lai jauneklis mācās jurisprudenci, lai gan puisis vairāk interesējās par valodām un literatūru. Un ātri saprata, ka universitātē var ne tikai mācīties, bet arī uzdzīvot, piedzerties un spēlēt kārtis. Tā atklājās kāda interesanta īpatnība - Edgars nepanesa alkoholu. Laikos, kad džentelmeņa spēja izdzert galonu viskija tika vērtēta ļoti augstu, viņš tik tikko varēja atļauties izdzert trīs vīna glāzes. Pēc pirmās viņš kļuva jautrs, pēc otrās - ļaunprātīgi sarkastisks, bet pēc trešās viņam sākās halucinācijas un problēmas ar atmiņu.
Mācību gada beigās Edgara kāršu parādi sasniedza 2500 dolāru, kas tiem laikiem bija neticama summa. Viņš par to uzrakstīja Alanam, un tirgotāju gandrīz ķēra trieka. Viņš apmaksāja visus rēķinus par pārtiku, mācību grāmatām un apģērbu. Goda parādus viņš nosauca par negodīgiem un apmaksāt atteicās. Edgars bija šausmās - viņa reputācijai tas bija nelabojams zaudējums, bet Alanam uz to bija nospļauties. Pirmā mācību gada beigās
Edgars atgriezās mājās.
Skaistums un talants. Pirmais krājums
Pēc fiasko Alans Edgaram piedāvāja kompromisu - pabeigt advokatūru. Bet jauneklis paziņoja, ka būs dzejnieks. Viņi nopietni sastrīdējās, un Edgars aizgāja no mājām. Slepus no vīra Frensisa turpināja audžudēlu atbalstīt, dodot naudu.
Edgars devās pie tēva radiem uz Bostonu. Viņš bija pārsteidzoši izskatīgs - aristokrātisks profils, skaista stāja -, turklāt prata sarunāties ar aizraujošu sirsnību, apburot ar samtainu balsi. Tas neapšaubāmi bija Edgara trumpis, jo viņu mīlēja sievietes - gan tās, ar kurām viņam bija attiecības, gan tās, kuras varēja tikai sapņot par šo romantisko sapņu tēlu. Edgars valdzināja pat savu tanti Mariju Klemu. No rītiem viņš palīdzēja tantei aprūpēt savu vecāko brāli Viljamu, kurš cieta no diloņa, pa dienu rakstīja, vakaros devās tikties ar vietējām jaunkundzēm, kā arī iekārtojās par reportieri avīzē. Par audžumātes
Frensisas iedoto naudu Edgars izdeva savu pirmo dzejoļu grāmatu. Krājums maksāja 12,5 centus, bet jau 2007. gadā anonīms kolekcionārs reto izdevumu nopirka par 625 tūkstošiem dolāru.
Armija. Frensisas nāve un mēģinājums izlīgt ar aizbildni
Reportieriem maksāja maz. Lepnajam jauneklim bija kauns dzīvot no tantes pensijas, un viņš uz pieciem gadiem pieteicās armijā par rakstvedi. Dienesta biedri pret izglītoto kareivi izturējās silti un sirsnīgi, bet Edgars juta, ka smok dzelžainajos armijas noteikumu rāmjos, un gribēja brīvību. Trešajā dienesta gadā Edgars aizrakstīja vēstuli Alanam ar lūgumu salīgt mieru. Aizbildnis atbildēja, ka Frensisa ir uz nāves gultas. Edgars uzreiz devās ceļā, bet nokavēja - audžumāte bija nomirusi dienu pirms viņa atbraukšanas.
Bēdu satriektais Edgars vairākas stundas nogulēja uz viņas kapa, un kapsētas sargs tikai ar grūtībām pierunāja viņu doties uz mājām. Sievas nāves nomāktais Alans nolēma salīgt mieru ar savu aizbilstamo. Edgars arī piekāpās un apsolīja iestāties kara akadēmijā, jo uzskatīja, ka viņam vajadzīga disciplīna. Aizbildnis samaksāja visus izdevumus saistībā ar Edgara demobilizāciju.
Pretrunu dēmons
Katram reizēm ienāk prātā traka doma visu pēkšņi sagraut un sabojāt. Mesties bezdibenī, kura malā stāvi. Pie altāra pateikt nē. Vai iedoma, ka mīļotais varētu nomirt, bet tu, visa tērpusies melnā, skaista savās bēdās, stāvi gleznainā pozā pie izraktā kapa. Līdzīgas vēlēšanās vai iedomas ļauj atbrīvoties no sasprindzinājuma, koncentrēties un novērtēt savu labklājību, ieraudzīt realitāti. Visi apstājas pie realitātes robežas, bet Po pārkāpa šo robežu un atrada tajā neticamu, aizraujošu baudu. Tas kļuva par viņa lāstu un arī daiļrades avotu. Viņš juta baudu no sagraušanas un pazudināšanas, un nav svarīgi, vai pazudināja sevi vai citus. Un cik aizraujoši - līdz pat sajūtai, ka skudriņas skrien pa muguru, - ir šo procesu aprakstīt!
Varēja likties, ka beidzot Edgara dzīvē viss ir nokārtojies. Viņš iestājās akadēmijā. Aizbildnis piešķīra viņam pieklājīgu uzturnaudu un uzaicināja līdz nodarbību sākumam dzīvot «mūsu mājā». Edgars piedāvājumu pieņēma, bet pēc mēneša ar nodomu vai nejauši atstāja uz galdiņa nepabeigtu vēstuli draugam, kurā apvainoja aizbildni atturībnieku pļēgurošanā. Sašutušais Alans otro un pēdējo reizi izlika savu aizbilstamo pa durvīm. Drīz vien viņš apprecējās, un dzīves nogalē viņam piedzima dēls - mantinieks. Un Edgars viņam vairs neeksistēja.
Uz akadēmiju Edgars devās inerces dēļ. Uzvedās izaicinoši - izklaidēja kursantus ar satīriskiem dzejoļiem, provocēja uz skandāliem visus, no kuriem bija atkarīgs. Reiz ieradās ierindā kails, tikai zābakos un apjozies ar siksnu. Viņu izdzina no akadēmijas, un viņa iekšējais dēmons uz mirkli pieklusa. Visu, ko vien viņš varējis sagraut, viņš bija sagrāvis.
Aicinājums un lidojums
Edgars devās uz Baltimoru pie tantes Marijas Klemas ar nodomu rakstīt un tā nopelnīt dzīvei. Atkal visas pilsētas dāmas bija par viņu sajūsmā. Viņš flirtēja pa labi un pa kreisi, viens romāniņš sekoja otram. Zīmītes savām sirdsdāmām viņš nodeva ar māsīcas - tantes Marijas meitas, septiņus gadus cās Virdžīnijas - starpniecību.
Viņš ieguva draugus literārajās aprindās un, lai nopelnītu vairāk, ķērās pie prozas. Pieteica savu darbu literāram konkursam un saņēma pirmo balvu! Ievērojamais rakstnieks Džons Kenedijs uzaicināja viņu uz pusdienām, piešķīra vienu no saviem izjādes zirgiem un pat kļuva par uzticamu draugu. Pēc Kenedija ieteikuma viņu pieņēma darbā kā redaktora palīgu literatūras žurnālā. Edgars saprata, ka nu ir pienācis laiks precēties.
Nevienlīdzīgā laulība
Par sievu viņš izvēlējās jauniņo māsīcu, to pašu, kura septiņu gadu vecumā nesa zīmītes viņa mīļākajām. Virdžīnijai jau bija trīspadsmit gadu, viņa dievināja savu brālēnu. Viņas māte Marija tolaik bija apglabājusi savu aizbildināmo, vecāko brāļadēlu Viljamu, un no visas sirds iemīlējusi jaunāko. Viņa piekrita izdot Edgaram savu meitu par sievu, sadabūja dzimšanas apliecību ar viltotu datumu, kas padarīja viņas meitu par pieciem gadiem vecāku, un ierakstīja laulības līgumā, ka Edgars īstenos savas laulātā tiesības tikai tad, kad viņa sieva kļūs fiziski nobriedusi. Tā 1836. gada maijā 27 gadus vecais Edgars apprecējās ar 13 gadus veco Virdžīniju. Kāzas sacēla lielu troksni. Spalvasbrāļi apvainoja viņu pedofilijā un sacīja: «Jēriņš tika vilkam...»
Dīvainā laime
Lai izvairītos no baumām, Edgars aizveda ģimeni uz Filadelfiju, kur viņu bija uzaicinājis literārais žurnāls. Žurnāls katru nedēļu publicēja Po darbus, bet poēma Krauklis padarīja Edgaru slavenu. Viņš noīrēja ģimenei māju priekšpilsētā. Un gandrīz nedzēra. Tā bija dīvaina ģimene. Misis Klema gatavoja un uzkopa, Virdžīnija rūpējās par ziediem mazajā dārziņā, mācījās dziedāšanu un klavierspēli. Edgars savā istabā rakstīja par asinskāro pērtiķi, kurš nodīrā sievietēm skalpus, par neprātīgo iemīlējušos, kas nokāpj kapenēs ar knaiblēm, lai mirušajai sievai izrautu sniegbaltos zobus.
Vakaros māte un meita sēdēja pie kamīna, kas tika kurināts jebkādos laika apstākļos, un izšuva, bet Edgars lasīja dienā uzrakstīto. Ne labsirdīgo misis Klemu, ne maigo Virdžīniju viņa fantāzijas radītie briesmoņi nebiedēja.
Laulība ar nāvi
Kādā no savām vēstulēm Edgars rakstīja, ka nav nekā aizkustinošāka, kā rūpēties par skaistas sievietes dzīvi. Virdžīnija brīnišķīgi dziedāja un sapņoja par dziedātājas karjeru. Bet, kā raksta romānos, viņa bija likteņa iezīmēta. Citiem vārdiem sakot, no brālēna Viljama viņa bija dabūjusi tuberkulozi, kas daudzus gadus klusiņām grāva viņas organismu. Slimība pēkšņi sevi pieteica mājas koncertā, kad dziedāšanas laikā viņai no mutes izšļācās asinis. Ārsts diagnosticēja ātro diloni.
Edgars saprata, ka meitenes nolemtība ir tā, kas viņu pievelk. No vienas puses, viņš gribēja, lai viņa dzīvo, no otras, sapņoja redzēt viņas nāvi. Nekad iepriekš viņš nebija rakstījis tik nevaldāmi kā sievas slimības gados, periodiski piedzeroties līdz halucinācijām, kuras tūlīt pat izmantoja savos darbos.
Laimes rats
Edgars sastrīdējās ar visiem literātiem, rakstot aizskarošas kritikas, un tika atlaists no darba žurnālā, tomēr bez darba nepalika. Viņš braukāja pa ASV pilsētām un lasīja lekcijas par literatūru. Un panākumu virsotnē vienmēr visu sagrāva - pārtrauca lekcijas, tērēja svešu naudu, dzēra, neieradās, kad bija norunātas tikšanās, un palika bez darba un naudas. Dzēra aizvien vairāk - alkohols viņam bija ne tik daudz dvēseles sāpju remdētājs kā mēģinājums ielauzties tajā fantastiskajā pasaulē, par kuru viņš rakstīja. Viņš cerēja, ka priekškars pēkšņi pacelsies, avots atvērsies, vārdi atradīsies un taps šedevrs.
Reizēm Po tādam nolūkam izmantoja opija uzlējumu. 19. gadsimtā tas bija katrā mājā ar nosaukumu laudanums. To lietoja pret bezmiegu, galvai un nerviem, pret sliktu dūšu un klepu. Opijs bija kā mūsdienās aspirīns - pret visām kaitēm. Edgars laudanumu bieži pilināja savā glāzē, bet par narkomānu nekļuva. Pietika jau ar alkoholismu.
Katastrofas tuvums
Par spīti visiem pārdzīvojumiem, Edgars bija veselīgs vīrietis ar veselīgām tieksmēm, kuras nepazuda sievas slimības dēļ. Mīļākās viņš izraudzījās literārajās aprindās, lai ar viņām parunātos par augstajām lietām. Viņam bija vētrains romāns ar Faniju Ogvudu, pazīstamu dzejnieci, kuru viņš pat iepazīstināja ar savu sievu. Mirstošā Virdžīnija sacīja, lai viņš apprec Faniju, kad viņas vairs nebūs. Viņa ļoti cieta Edgara romānu dēļ, bet centās izturēties labvēlīgi.
Pārsteidzoši, bet sievasmātei pret znotu nebija nekādu pretenziju. Viņa pārdeva mantas, izīrēja mājā istabas, gatavoja tēju viņa viesiem. Sēdēja viņam blakus, lai viņš rakstītu stāstus un neskrietu pēc dzeramā. Mājā pie logiem nebija pat aizkaru. Slimā Virdžīnija gulēja gultā, segas vietā apsegta ar vīra mēteli, viņu sildīja uz vēdera gulošais kaķis, māte berzēja viņai rokas, bet vīrs - kājas. Virdzīnijas nāves diena bija tik auksta, ka nebija iespējas izrakt kapu. Zārku ievietoja radinieku kapličā, un zemē viņu guldīja tikai pavasarī.
Pēdējie gadi
Edgars ik pa laikam tika atrasts bezsamaņā uz sievas kapa. Pēc tam viņš aizrāvās ar savu mājas palīdzi, ārsta meitu misis Šjū. Vēlāk viņam izveidojās paralēlas attiecības - garīgās ar izsmalcināto un vientuļo dzejnieci Sāru Vitmenu un pavisam miesiskas ar precētu, bet brīvdomīgu sievieti Annu Ričmondu. Ar Sāru viņš sadomāja apprecēties. Viņa lika Edgaram apsolīt vairs nedzert un nosauca pārbaudes laiku. Viņš zvērēja: «Vairs ne piles spirtotā!» - un Ziemassvētkos ieradās pie viņas pilns kā mārks. Sāra atsauca saderināšanos.
Anna jau priekā berzēja rokas, bet Edgars devās pie savas citas mīļotās, misis Roisteres, tagad misis Šeltones, kura jau trešo gadu bija atraitne. Viņa atsauca atmiņā bezrūpīgo jaunību, viņiem bija tik daudz kopīga. Edgars viņu bildināja, misis Šeltone bildinājumu pieņēma, bet ar vienu noteikumu - nekādas dzeršanas. Edgars tūlīt pat iestājās atturībnieku biedrībā un atteicās no alkohola. 29. septembrī viņš devās uz Filadelfiju, lai atvestu uz kāzām, kas bija noliktas 17. oktobrī, savu tanti Mariju.
Mīklainā nāve
3. oktobrī Džeimsu Snodgrasu, senu Po paziņu, kurš dzīvoja Baltimorā, lūdza atpazīt tavernā atrastu džentelmeni, kurš piemin viņa vārdu un atrodas galēji bēdīgā stāvoklī. Džeimss aizsteidzās uz tavernu un ieraudzīja Edgaru svešā un netīrā apģērbā, bez naudas, afekta stāvoklī, bet skaidrā. Viņš murgoja, kliedza, ka nāk tumsa, tā tūlīt aprīs visu pasauli. Edgaru aizveda uz lētu slimnīcu, kur viņš lielās mokās 1849. gada 7. oktobrī nomira. Viņam bija 40 gadu. Bērēs piedalījās tikai pieci cilvēki.
Neviens nevarēja saprast, kas noticis. Visi medicīniskie dokumenti un ieraksti no slimnīcas bija pazuduši. Par negaidītās nāves iemesliem tika minēts alkoholisms, narkotikas, asinsizplūdums smadzenēs, diabēts, vājprāts, smadzeņu audzējs, holera, sifiliss, meningīts, sirds nepietiekamība, saindēšanās un slepkavība. Mūsdienās ārsti ir izpētījuši mirstīgās atliekas, ņēmuši audu paraugus, lai noteiktu indes klātbūtni, tomēr neviena diagnoze neatbilst Edgara Po slimības ainai.
Viena no pēdējām neticamajām versijām - ceļojums laikā. Iespējams, rakstnieks pabijis citā laikā vairākus gadus, tāpēc viņa apģērbs bija tik noskrandis un viņš nav pārcietis atgriešanās procedūru. Vēl kādi čukst, ka viņa dvēseli paņēmis pretrunu velns, kuram viņš kalpoja dzīves laikā. Kas to lai zina? Ar Edgaru Alanu Po viss ir iespējams.
Un reizēm jādomā - kas būtu noticis ar ģēniju, ja Alani viņu būtu adoptējuši, atstājuši viņam mantojumu, un viņš 17 gadu vecumā būtu apprecējies ar jauno kaimiņieni? Vai tas būtu mainījis viņa likteni? Iespējams, Edgars vienalga būtu pamanījies visu sagraut, lai uz drupām būvētu savu biedējoši skaisto pasauli un vientulībā lepni lidotu virs tās kā melnais krauklis viņa nemirstīgajā poēmā.