Politiķe, biznesa trenere, rakstniece, publiciste. Saskaņā ar žurnāla Times versiju viņa ir iekļauta pasaules slavenāko sieviešu un 21. gadsimta ievērojamāko politiķu sarakstā. Tiekoties izrādījās, ka Irina Hakamada nav nekāda dzelzs lēdija (lai gan metāls balsī reizumis uzdzalkstī), bet gan jauka, atklāta, apburoša sieviete.
Irina, jūs bieži esat Latvijā. Kādas atmiņas jums ar to saistās?
Mana jaunība. Mēs mēdzām atklīst šurp agrā jaunībā, pēc tam braucām atpūsties, kad auga bērni. Maša pārdzīvoja vēzi, viņa nedrīkstēja atrasties saulē, taču vajadzēja stiprināt viņas veselību ar jūras gaisu. Pastaigājāmies, slēpojām. Ziemā te ir ļoti skaisti, tāpēc ka ir daudz sniega un tas ir tāds mazliet mikls. Kāpas, sekla jūra, mežonīga stihija, mēness ainavas - tas viss apvienojumā rada fantastisku skaistumu. Kad nesezonā ir maz cilvēku, tu kaut kādā jakā ar kapuci klīsti vienatnē gar jūru un nejauši vari kļūt par dzejnieku.
Jūs nekļuvāt?
Nē.
Jums ir daudz talantu - es par to nebrīnītos.
Kad ir daudz talantu, tas nozīmē, ka nav neviena...
Esat ļoti stipra un harismātiska sieviete. Jūs tāda jau piedzimāt vai sevi izaudzinājāt?
Es piedzimu kā pieticīga, noslēgta, introverta, kompleksu mākta meitene. Biju tipiska sienu stutētāja - neredzama un nedzirdama. Varbūt tāpēc ļoti agri apprecējos, lai ar kaut ko piesegtos, lai nejustos tik vientuļa. Tāpēc - jā, es izaudzināju sevi. Tam vajadzēja ilgus gadus. Bet sāku es to četrpadsmit gadu vecumā, sperot pirmos nestandarta soļus, lai pārvarētu savu introvertumu un zemo pašvērtējumu.
Es neesmu beigusi, es turpinu to darīt, taču pirmoreiz ieliku sev piecnieku, kad 1993. gadā saviem spēkiem iekļuvu parlamentā. Līdz tam es jau biju veiksmīga uzņēmēja, zinātniece, pasniedzēja, docente, zinātņu kandidāte, taču tas viss nez kāpēc nespēja atbrīvot mani no kompleksiem. Vīrs teica, ka esmu sasniegusi griestus un tālāk jāmēģina noturēties, cenšoties neko nesagraut. Bet es sagrāvu absolūti visu, pilnībā mainīju savu dzīvi - pieliku punktu gan biznesam, gan zinātnei un iesaistījos apgabala vēlēšanu kampaņā bez kāda atbalsta. Es uzvarēju un tajā brīdī sev pateicu: «Ira, tagad tu esi līdere, jo esi uzņēmusies atbildību par savu dzīvi. Tu nevis vienkārši esi izgājusi no komforta zonas, bet gan uzlidojusi kā raķete - bez jebkādiem rezerves pakāpieniem, kas atbalstītu tevi lidojumā. Un tev viss izdosies tik un tā!» Lūk, tad arī radās pašapziņa, pārliecība par sevi.
Vai no kompleksiem izdevās atbrīvoties?
Lielākoties jā. No visiem tikt vaļā laikam nav iespējams. Un es arī domāju, ka kompleksi ir kā nelielas bākas, kas tev signalizē un notur cilvēciskuma rāmjos. Lai tu nesajustos kā pārcilvēks.
Jūs bieži raudat?
N-nē. Pēdējoreiz - kad Maša saslima ar vēzi, viņai bija pieci gadi. Tagad viņai ir divdesmit. Taču tas nav saistīts ar manu personību. Tas ir saistīts ar aziātisko ģenētiku - mēs neesam raudulīgi. Neesmu pārliecināta, ka tas ir labi. Varbūt raudot no kaut kā ir iespējams atbrīvoties.
Jūs esat skatījusies amerikāņu seriālu Viceprezidents? Cik lielā mērā tas atgādina Krievijas realitāti?
Nekādi neatgādina. Seriālā, protams, tomēr ir bezgalīga ironija, groteskā veidā tiek rādīti reālie sabiedriskā viedokļa veidošanas likumi un tas, kā tiek pieņemti lēmumi politikā. Bet Krievijas politikā nav ne humora, ne ironijas, ne pašironijas. Pat liekulība un cinisms ir vērojams kaut kādā barbariskā veidā - kā pašsaglabāšanās instinkts zemāko enerģiju līmenī.
Sakiet, vai tagadējā jūs - gudra, ar daudzkārt lielāku dzīves pieredzi - atkal balotētos prezidenta amatam?
Protams.
Un jūs neaptur šī vīriešu sabiedrība, kas aplej jūs ar samazgām un neieredz tāpēc, ka esat veiksmīga sieviete?
Mani nekas neaptur, izņemot manu nevēlēšanos kaut ko darīt, ja es to negribu. Galvenais, lai nekaitētu citiem cilvēkiem. Un sievietes mani aplej tieši tāpat, dažreiz vēl vairāk nekā vīrieši.
Ikviens harismātisks cilvēks izraisa tikai divas izjūtas - vai nu naidu, vai mīlestību. Vidusceļa nav. Ja tevi mīl visi, tātad tu neesi nekas, tu esi lēts kliņģeris. Ja tevi visi ienīst, tad tu esi mizantrops, neproti sastrādāties ar cilvēkiem. Bet, ja tev pilnīgi viss ir pozitīvi, taču neviens tevi neatceras, tad tu esi pelēcība. Ja tevi gan mīl, gan ienīst, tev piemīt harisma - tāpēc, ka tu riskē, sper nestandarta soļus, un ir skaidrs, ka vieni par to sajūsminās, bet citi nevar ciest. Vairums necietīs, tāpēc ka dzīvo pēc principa ir pieņemts - nav pieņemts, un tevi vienmēr atbal-stīs mazākums, kas dzīvo pēc principa gribu un varu. Ir pieņemts - nav pieņemts, un ir gribu un varu.
Ar kādām izjūtām vērojāt Kseniju Sobčaku, kura devās jūsu pēdās?
Es nobalsoju par viņu. Man bija sajūta, ka visu varēja izdarīt vēl spilgtāk, asāk. Protams, es esmu profesionāle. Debatēs nevajag raudāt, vajag pāriet uz perpendikulu, nenomākt ar agresiju. Bet savu pieredzi jau nenodosi, tāpēc ka ikviens ir spējīgs uz to, uz ko ir spējīgs. Taču nav nekādas skaudības, nievu, naida, kāda velna pēc, es nu gan varētu... Tāpēc, ka es saprotu - notiek paaudžu maiņa.
Vai viņa ar jums konsultējās?
Konsultējās. Ko varēju, viņai paskaidroju.
Jums reiz bija ekstremāls ceļojums pa Mekongas upi, kurā ir pilns ar krokodiliem. Un šīs prezidenta vēlēšanas, kad no visām pusēm lidoja negatīvu emociju bultas. Ko bija grūtāk izturēt - fiziskas šausmas vai psiholoģisko spiedienu?
Visbriesmīgākais dzīvnieks ir cilvēks. Visus krokodilus var apiet vieglāk. Ar viņiem viss ir skaidrs - nevajag apgāzt laivu un karināt kājas pāri malai. Bet cilvēki tevi cenšas aprīt jebkurā gadījumā. Protams, ja vien viņi ir tavi ienaidnieki. Cilvēki nogalina enerģiju izsmalcināti, tāpēc ka viņi ir tavi ciltsbrāļi, un viņi izmanto apvainojumus, agresiju, meklē vājās vietas. Dzīvniekiem tā visa nav. Cilvēku civilizācija seko nevis izdzīvošanas likumam - tie laiki ir pagājuši -, bet gan principam kurš uzvarēs.
Vai jūs ticat liktenim?
Manuprāt, karma ir cilvēka rīcība, kas veido viņa likteni.
Piekrītu. Ļoti bieži var pateikt - šis cilvēks neapšaubāmi pats ir nopelnījis visas tās šausmas, kas notiek viņa dzīvē. Bet dažkārt redzi, ka cieš lieliski cilvēki, un nesaproti, par ko viņiem tas...
Piemēram?
Piemēram, jūs. Jūsu meitai ir nopietna slimība.
Kurš teicis, ka tās ir ciešanas? Man nav ciešanu, viņai nav slimības. Tā nav slimība.
Mašai taču bija leikēmija.
Visiem gadās. Visi bērni slimo.
Tātad jūs to neuztvērāt kā traģēdiju?
Man nebija laika to uztvert kā traģēdiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik norisinājās mana prezidentūras kampaņa. Kad notiek nopietna nelaime, man ir viens princips - nekādu re-fleksiju un filozofēšanas, vienkārši katru dienu celies un sāc darīt, ko vari, atslēdzot visas savas jūtas.
Nu, patiesībā tas bija vecāku ikdienas varoņdarbs...
Un kā izskatās ne-varoņdarbs? Ja bērns saslimst ar vēzi - lai iet bojā?
Gribēju teikt, ka tas ir ļoti sāpīgi un baisi. Kā var atslēgt emocijas? Tās tik un tā parādās.
Var. Vienkārši šodien ieplānots aizbraukt uz slimnīcu, izmazgāt grīdu, parunāt ar Mašu, sarīkot tikšanos ar vēlētājiem. Tad vakarā atbraukt, novadīt tikšanos ar savu komandu, pēc tam likties gulēt. No rīta pamosties - un visu to pašu. Tu rīkojies un rīkojies, jo tev tas ir jādara - kā sportistam. Ja viņš skrien maratonu un domā par jūtām, tad nekur neaizskries. Tāpēc viņš vienkārši skrien - metru pēc metra. Tas saucas - dari savu darbu, un lai notiek kas notikdams. Krieviem ir tāds paradums - nedarīt to, ko var, un visu laiku domāt par to, kas būs. Es dzīvoju pēc daoisma principiem - dari šeit un tagad visu, ko vari, bet par nākotni nedomā, tās vēl nav. Un nedomā par pagātni, tās arī nav. Tu tagad skrien šo metru - nu tad arī domā
par šo metru.
Un tomēr jūs tajā ieguldījāt daudz laika, daudz dvēseles spēku, daudz ko iemācījāt Mašai. Bet ko Maša iemācīja jums?
Pieņemt viņu tādu, kāda viņa ir, un radīt absolūtu laimi visiem. Maša arī ir Dao bērns. Maša iemācīja nedomāt par nākotni, jo tās vēl nav, un aizmirst par pagātni - tās vairs nav. Tagad visi ir laimīgi.
Irina, jūs esat apbrīnojama sieviete!
Kāda tur apbrīnojama, tas vienkārši ir dzīvesveids, kas prasa minimālu piepūli un dod maksimālu efektu - ļauj ietaupīt enerģiju šajā mainīgajā pasaulē, kur ir pilns ar nepatikšanām, - un tik un tā būt laimīgam. Un viss. Tā ir optimizācija. Daoismam, dzenbudismam un konfuciānismam nav nekāda sakara ne ar reliģiju, ne ar filozofiju. Tās ir instrukcijas, kā izmantot noteiktus paņēmienus, lai nodrošinātu sev laimi šeit un tagad neatkarīgi no apstākļiem.
Vai jūs bieži domājat par nāvi?
Es domāju par to viegli. Nu, tās taču nav. Kā bioloģisks ķermenis mirst viss - gan lapiņa, gan koks, gan dzīvnieks, gan planētas un zvaigznāji. Nemainās tikai laiks. Tas rit, Visums mainās, bet jūs no tā iziesiet - un pēc tam atkal ienāksiet. Nekā nav. Mūsu dzīve ir sekundes daļa. Mēs ar savām kaislībām, ar visām savām filozofijām esam tādas kā skudras, kas skrien un stiepj salmiņu, veidojot savu ziloņkaula torni. Šajā mirklī cilvēks tai uzkāpj un pat nepamana. Bet skudrai ir noslēdzies milzīgs liktenis.
Jā, savu nāvi var uztvert arī viegli, bet, kad aiziet tuvinieki, ir daudz grūtāk...
Te es neesmu padomdevēja. Mani vecāki nomira, un es to pārdzīvoju tāpat kā visi cilvēki. Māsa nomira agri, es biju studente. Varu vienīgi teikt - ja cilvēks aiziet, nevajag tiekties viņam līdzi. Vajag palaist, tāpēc ka grūtsirdība nepadara apkārtējo dzīvi labāku. Un arī jums nekļūst labāk. Jā, ar šīm sāpēm jūs paliksiet uz visiem laikiem, taču tām līdzās var nometināt vēl kādu dzīvi.
Jūs esat uzrakstījusi vairākas grāmatas, un tikko ir iznākusi jauna - ReStarts. Kā nodzīvot daudzas dzīves. Droši vien neviens labāk par jums nenoformulēs, kāpēc tā jāizlasa.
Grāmata ir domāta tiem, kas nespēj atrast biznesa risinājumu, izmantojot savu pieredzu un loģiku. Es stāstu, kā no tā atbrīvoties un izaudzēt intuitīvu risinājumu. Tiem, kas grib iziet ārpus komforta zonas, kad viss šķietami ir tīri labi, taču jūs tā dzīvot vairs nespējat un pamazām mirstat. Tiem, kam ir traucēta saikne es un viņi; viņiem nav izdevies vadīt kolektīvu un dzīvot tajā, kad apkārt nav tavu draugu, nav tavas ģimenes... Apjukušiem tehnokrātiem, kuri maksimāli sevi izspiež, bet tā nogurst, ka nespēj pacelties pāri situācijai un lidot. Es dodu konkrētus padomus, kā atbrīvoties no tā visa, lai jūs gūtu panākumus, neieguldot lielu naudu, prastu kontaktēties, apvienojot savu apziņu ar šo kolektīvo bezapziņu. Jūs iegūsiet jaunu informāciju, atradīsiet jaunus partnerus, jums parādīsies sakari - un būs, ar ko pavadīt laiku, dalīties un ceļot.
Starp citu, par ceļojumiem. Vai jūs dodat priekšroku ekstremālajiem?
Dažādi. Labāk, lai ir pamīšus. Nesen biju ekstremālā ceļojumā pa Gruziju. Tbilisi mēs nakšņojām sargtorņos, kas nebija pielāgoti atpūtai. Bet pēc tam braucām līdz Kazbekam vaļējās sporta automašīnās. Tas ir ļoti sarežģīti - lēkt pāri strautiem un kalniem no dienas dienā. Sporta mašīnīte ir atvērta, ar atsperēm, nācās uzlikt maskas, uzvilkt halātus, tāpēc ka putekļi sitas acīs. Un tā vairākas diennaktis. Bet es biju arī Seišelu salās karaliskos apstākļos pie saviem draugiem un jutos absolūti apmierināta. Esmu bijusi visur - gan džungļos, gan vulkānos, gan Āfrikā. Mani interesē viss.
Vai draudzenes jums ir, jūs pagūstat draudzēties?
Man nav vārda draudzība. Man ir vārds paziņas. Viņu ir ļoti daudz. Bet draudzība... Patiesībā man ir viens vai divi draugi.
Jums patīk kaķi vai suņi?
Gan vieni, gan otri.
Kas jums ir mājās?
Bija suns, nomira no vecuma, tagad ir melns kaķis no patversmes. Ar raksturiņu - viņi parasti ir ar raksturiņu -, bet tik gudrs! Sarunājas. Neņaud, bet sarunājas īsos teikumos, izmantojot tādu kā Morzes ābeci.
Jūs dodat priekšroku elektroniskajām vai papīra grāmatām?
Es nevaru palasīt elektroniskās grāmatas, man acis nav saistītas ar smadzenēm. Es pārstāju jebko saprast, redzot mirguļojošu ekrānu. Tāpat nevaru klausīties grāmatu - audiogrāmatas man neeksistē, es vienkārši neko nespēju uztvert. Man viss traucē. Esmu tik introverta - man ir vajadzīgi burti un dzīvs papīrs.
Kādi ir jūsu iecienītākie seriāli?
Amerikāņu dievi. Miljardi, Mežonīgajos Rietumos, Kāršu namiņš, un, protams, Soprāno ģimene. Šobrīd Patriks Melrouzs, kur spēlē Kamberbačs. Es visu laiku skatos seriālus.
Vai jūs var sakaitināt tā, lai jūs zaudētu savaldīšanos?
Var. Jūs nespējat ne iedomāties, ko es varu izdarīt! Es vienreiz dodu mājienu, otrreiz dodu mājienu, trešo reizi, un, kad nekas nelīdz, es piepeši atceros, ka dzīvoju taču Krievijā, tāpēc ir jāizprot mentalitāte un jāliek lietā nenormatīvā leksika. Un tad visi uzreiz visu saprot...
Jūs lieliski izskatāties un, cik noprotu, ļoti rūpējaties par veselību un uzturu.
Jā.
Un kā pie tā pieder smēķēšana? Jūs cenšaties ar to cīnīties?
Nē, es smēķēju kopš astoņpadsmit gadu vecuma. Ja strauji atmetīšu, mans organisms uzreiz sabruks. Es negribu sevi nekādā ziņā ierobežot, bet, lai tas nenodarītu kaitējumu, es balansēju. Es izdzeršu tieši tik, lai tas būtu patīkami, sagādātu baudu, bet vairāk nedzeršu. Un smēķēšu tik ilgi, līdz sapratīšu, ka kļūst draņķīgi. Arī - čiks, un samazināšu. Ja uztraukšos, labāk izsmēķēšu puspaciņu stundas laikā, toties nestresošu.
Tāpēc, no vienas puses, ir daudzmaz pareizs uzturs, no otras puses, ir kaitīgi ieradumi. Un es neatteikšos ne no viena, ne otra. Es domāju par uzturu, nodarbojos ar sportu, bet es arī daru visu, ko vēlos, no kaitīgā, tomēr visā ievēroju mēru. Tajā slēpjas mana laime.
Jums uz ķermeņa ir daudz tetovējumu. Kāda ir to funkcija?
Placebo.
Tātad jums šķiet, ka tie jūs sargā.
Jā, ļaujot saglabāt savu dzīves stilu. Es neesmu cīnītāja, neesmu revolucionāre, es bruģēju savu ceļu pa ķieģelītim vien, lai mana laime tikai minimāli būtu atkarīga no citiem.
Vai jums ir laimes formula?
Pašrealizācija. Laime man ir kaut kas līdzīgs panākumiem, tie nav atdalāmi. Kad tev sagādā baudu atrasties starp cilvēkiem, kuri tev patīk, darīt viņu labā to, kas tev sagādā baudu?
Kurā dzīves periodā jums gribētos atgriezties?
Durvis ir aizvērtas. Pagātnes vairs nav. Tā mani vairs neinteresē. Šeit un tagad!
Kāda mana draudzene, kura arī četras reizes bijusi precējusies, nesen teica: «Tie vīrieši nu gan ir tīrās šausmas!» Ko jūs varat teikt pēc četrām laulībām?
Nē, visi vīrieši ir lieliski. Taču skaidrs, ka viņi ir cilvēki no citas planētas, viņiem ar sievietēm nav nekādas saistības. Ir jāzina tikai viens - savus vīriešus jūs izvēlaties pašas. Tāpēc, vai jums viņi patīk vai ne, dzīvi, kuru jūs saņemat, jūs esat izveidojušas pašas, vīrieši tur nav vainojami. Tās ir jūsu problēmas. Tas arī viss.
Mūsu kopīgās paziņas vasarnīcā jūs pēc pusdienām nomazgājāt visus traukus. Jūs toreiz teicāt, ka no japāņu tēta esat mantojusi savu mieru, pieticību, akurātumu, tiekšanos pēc tīrības. Bet kas jūsos ir no krievu mammas?
Es esmu labsirdīga, ļoti emocionāla, tikai ne katrs to ievēro. Esmu viegli ievainojama, viegli apvainojos. Kādu laiku, tāpat kā visas krievu sievietes, sapņoju, ka uzradīsies mans sapņu vīrietis un pasargās mani no visām nepatikšanām ar savu plato muguru, spēcīgo enerģiju.
Jutos pārsteigta, ka feisbuka informācijā par personīgo dzīvi jūs esat ierakstījusi - «viss ir sarežģīti». Kāpēc, kam jūs izkratāt sirdi?
Ko tad man vajadzēja rakstīt?
Neko. Ievilkt svītru. Jums nevienam nekas nav jāpaskaidro.
Bet feisbuks taču domāts, lai piesaistītu savējos, tāpēc arī ir tik daudz detaļu.
Ko jūs šajā gadījumā gribat piesaistīt?
Gribu piesaistīt tos, kuriem arī viss ir sarežģīti.
Bet jūs taču ar viņiem to neapspriedīsiet?
Nē, es tur neko neapspriežu. Vienkārši šie cilvēki ieraudzīs to pašu kino, ko skatos es, un būs interesanti. Vai grāmatas, kuras es repostoju, vai dabas ainavas. Feisbuks - tas taču ir bizness starp cilvēkiem, kuri tev patīk, tiem, kas tev patīk. Proti, ar detaļām par savu dzīvi jūs piesaistāt cilvēkus, kas ir aptuveni uz viena viļņa ar jums.
Kādus cilvēkus jūs apbrīnojat?
Es apbrīnoju tos, kas ir uz viena viļņa ar mani, tātad var atklāt man kaut ko jaunu. Viņiem ir interesanti, ko es varu viņiem atklāt, un mums ir interesanti citam ar citu.
Un no pazīstamiem personāžiem?
Tādu ir daudz. Ahedžakova, Jurijs Dudjs - ļoti spics. Vēl ir МС Oksimirons, viņš ir filologs, raksta filozofiskus dzejoļus, beidzis Hārvardu, turklāt ir mūsu galvenais reperis.
Sev par pārsteigumu uzzināju, ka esat filmējusies vairākās kinolentēs, no kurām jaunākā ir nupat iznākušais Melnraksts pēc Sergeja Lukjaņenko romāna motīviem.
Tās bija epizodiskas lomas. Kino man ir cita pasaule, jauna, interesanta pieredze un ļoti smags darbs. Verga darbs. Tas, kas ekrānā ilgst vienu minūti, tiek filmēts pusi dienas. Tāpēc es necenšos atkārtot šo pieredzi.
Sakiet, par cik procentiem jūs esat sevi realizējusi?
Domāju, ka par 99,9. Viena procenta desmitdaļa tiktu pievienota, ja es būtu kļuvusi par prezidenti.
Vēl viss nav galā...
Tikai ne Krievijā. Tuvākajos 10-15 gados valsts ir absolūti prognozējama. Te brīnumi nemēdz notikt.
Jūs ļoti ātri un viegli atbildat uz visiem jautājumiem. Vai ir kāds jautājums, uz kuru jūs nevarat atrast atbildi?
Jā, viens ir. Es nevaru atrast atbildi uz jautājumu, kur slēpjas cilvēku civilizācijas rašanās jēga.
Ja jūs satiktos, piemēram, ar Vangu, ko jūs viņai pajautātu?
Lūk, ko - kāda suņa pēc Dievs radīja cilvēku?
Bet jūs taču to nenožēlojat, jūs esat laimīga.
Es nerunāju par sevi. Es vispār esmu cilvēks, kurš daudz nerunā par sevi. Viss, ko esmu darījusi, - es sapņoju uzmanīgi mainīt pasauli uz labu. Mani neinteresē tādi sievišķīgi jautājumi kā laimīga - nelaimīga, ir vīrs - nav vīra, kurš kuru krāpj… Mani tas nesatrauc. Es esmu mazliet filozofe.
Ar ko, kur un kā jūs gribētu pavadīt vecumdienas?
Neesmu par to domājusi. Es negrasos pavadīt vecumdienas, es grasos līdz pat nāves stundiņai strādāt. Nākotnes nav. Kad radīsies situācija, tad arī risināsim.