Džons Ronalds Rūels Tolkīns, jocīgais Oksfordas profesors, 20. gadsimta vidū mainīja mūsu pasauli bez kara un revolūcijas, ar vienu vienīgu grāmatu - Gredzenu pavēlnieks. Šķiet, ka viņš paviesojies vai nu kādā citā laikā, vai arī citā dimensijā, un atnesis mums no turienes gabaliņu no mūsu brīnišķīgās burvju pagātnes. Kā viņam tas izdevās? Un kas viņš tāds bija patiesībā?
Oranžā Republika un lielais tarantuls
Džons piedzima 1892. gada 3. janvārī nelielajā Blūmfonteinas pilsētiņā svelmainā, putekļainā un tuksnesīgā veldā Oranžajā Republikā, kas mūsdienās ietilpst DĀR sastāvā. Viņa tēvs Artūrs Tolkīns vecākais bija ieradies Āfrikā kopā ar savu jauno sievu Meiblu. Viņas vecāki nekādi nevēlējās izdot meitu par sievu pie «nenozīmīga bankas klerka»; meitene bija tik glīta, ka viņi cerēja ar tās palīdzību saradoties ar bagātniekiem vai aristokrātiem. Artūrs viņiem nozvērējās ātri tikt pie bagātības un panāca norīkojumu uz Āfriku, kur virzījās pa karjeras kāpnēm daudz ātrāk nekā Anglijā.
Kad Džonam vēl nebija apritējis ne gads, viņu nolaupīja viens no kalpotājiem, lai dzimtajā ciltī parādītu neredzētu balto mazuli. Viņš atdeva bērnu nākamajā rītā, un saimnieki viņam augstsirdīgi piedeva, jo «mežonis nesaprot, ko dara». Otrajā dzīves gadā zēnam iekoda tarantuls, bet, par laimi, melnādainā aukle tūlīt pat izsūca indi no ievainojuma, un bērns pat nesaslima. Tomēr visu savu apzināto mūžu Džons necieta zirnekļus un baidījās no tiem.
Drīzumā viņam piedzima jaunākais brālītis. Meibla kopā ar bērniem devās paciemoties dzimtenē, lai atgūtos pēc dzemdībām. Viņa jau gatavojās atgriezties Āfrikā, kad pienāca telegramma - 34. mūža gadā viņas vīrs bija pāragri miris no asinsizplūduma smadzenēs. Atgriezties vairs nebija ne kur, ne arī pie kā.
Māja mežā
Meiblas vecāki centās pierunāt viņu aizmirst par vīru - neveiksminieku un ātrāk apprecēties otrreiz. Meibla sašuta un izvācās no vecāku mājas. Viņa noīrēja mazītiņu namiņu netālu no Birmingemas - mežā, pie upes, jo bērniem ir jādzīvo brīvā dabā. Otrreiz viņa neapprecējās, dzīvoja ļoti pieticīgi, piepelnījās ar latīņu, franču, vācu valodas un zīmēšanas stundām. Meibla pārgāja katoļticībā, tādējādi galīgi noskaņojot pret sevi radus, un lieliski sagatavoja dēlus skolai.
Džons ieguva tiesības bez maksas mācīties visprestižākajā Birmingemas skolā. Vairāk par visu viņam patika sacerēt stāstus par pūķiem. Savus pierakstus viņš lasīja mātei, un viņa kopā ar dēlu noslīpēja ikvienas pasakas stilu. Vēl mamma viņam stāstīja, ka kokiem ir dvēsele. Un Ronalds zināja,ka tā ir taisnība - koki ar viņu sarunājās.
Bārenis
Kad Meibla pārgāja katoļticībā, tuvinieki noturēja viņu par prātā jukušu. Tolaik anglikāņu baznīcas ietekmē esošajā Lielbritānijā pievēršanās katoļticībai nozīmēja kaut ko nosodāmu - pāriešana tajā nozīmēja apmēram to pašu, ko mūsdienās atklāta atzīšanās homoseksualitātē. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, Meibla bija rīkojusies ārkārtīgi gudri, itin kā būtu nojautusi savu likteni. Pēc dažiem gadiem viņa saslima ar diabētu un nomira, atstājusi 12 gadus veco Džonu un viņa desmitgadīgo brāli sava garīgā tēva - gudrā un taktiskā Frānsisa Morgana -, nevis aprobežoto un alkatīgo radu aizgādībā. Svētais tēvs Frānsiss aizstāja zēniem miesīgo tēvu un izdarīja visu iespējamo, lai viņa garīgās meitas bērni iegūtu vislabāko izglītību.
No Meiblas Džons pārmantoja mīlestību pret dabu, rakstniecību un ticību Dievam. No Frānsisa Morgana - pienākuma apziņu.
Iesākumā bija vārds
Džona talants uz valodām skolotājiem likās pārdabisks. Divpadsmit gadu vecumā viņš brīvi pārvaldīja vācu, franču, latīņu un sengrieķu valodu. Vēlāk tām pievienojās somu, gotu un senangļu, kā arī ārkārtīgi sarežģītā senislandiešu valoda. Visas senās valodas Džonam bija dzīvas - viņš tajās runāja, dziedāja un sacerēja dzejoļus. Ja viņš nezināja kādu likumu, tad izdomāja to pats, un pēc tam izrādījās, ka patiesībā tā arī ir. Skolā viņš sāka izgudrot savus dialektus - brīvi, nepiespiesti, itin kā atcerēdamies kaut ko aizmirstu. Viņš izbaudīja šo vieglumu, sirds dziļumos sajuzdams, ka neko neizdomā, bet gan izceļ gaismā agrāk pastāvējušas zināšanas.
Turklāt Džons nebija nekāds nūģis un zubrītājs, viņš lieliski spēlēja regbiju, bija pazīstams ar savu asprātību un drīz vien kļuva par barvedi visās zēnu kompānijās. Bāreņa statuss neuzlika viņam nekādu traģisko zīmogu, ja nu vienīgi viņš sāka piešķirt milzīgu nozīmi draudzībai, meklēja tajā ne tikai izklaidi, bet arī pieķeršanos, atbalstu un garīgo siltumu. Kopā ar trim klasesbiedriem viņš izveidoja Tējas klubu. Zēni Berovas universālveikala kafejnīcā dzēra tēju, pļāpāja par dzejoļu sacerēšanu un kļuva nešķirami.
Amora bultas
Līdz 16 gadu vecumam Džons dzīvoja pie attāliem radiniekiem, bet pēc tam svētais tēvs Frānsiss noīrēja viņam istabu pansijā. Kādu vakaru jauneklis izdzirdēja dziedam sievieti, nokāpa lejā viesistabā un ieraudzīja pie klavierēm burvīgu meiteni ar melniem matiem un pelēkām acīm, kura līdz sāpēm līdzinājās skaistulei no viņa sapņiem. «Kāpēc jūs uz mani tā skatāties?» viņa pajautāja un pārstāja spēlēt. Meitene izrādījās 19 gadus vecā pansijas saimnieces laika kavētāja. Viņu sauca par Edīti, un viņa pasniedza iemītniekiem klavierspēles stundas, lai materiāli palīdzētu vientuļajai mātei. Viņai arī iepatikās slaidais jauneklis ar aristokrātisko profilu. Viņi kopā braukāja pa pilsētu ar divriteņiem, slēpās no lietus tējnīcā un iemīlējās viens otrā. Stingrā pansijas saimniece ieraudzīja viņus skūp-stāmies un paziņoja par to Džona aizbildnim.
Tēvs Frānsiss uzreiz ieradās un aizliedza audzēknim līdz pilngadības (21 gada) sasniegšanai ne vien satikties, bet arī sarakstīties ar meiteni. Viņš nebija despots un tikai gribēja izpildīt nelaiķei Meiblai doto solījumu - nodrošināt viņas dēlam Oksfordas izglītību. Lai to panāktu, Džonam vajadzēja daudz mācīties, spīdoši nokārtot eksāmenus un saņemt stipendiju. Maksāt par mācībām neviens nevarēja. Braukāšana ar divriteņiem, danči un kvēli apskāvieni šajā plānā neiederējās, tāpat kā iespējamās - lai Dievs pasarg! - agrās laulības. Mācīties vajag, nevis iemīlēties!
Oksforda. Cik noderīga ir šķiršanās no mīļotās
Džons atzina, ka aizbildnim ir taisnība, pateicās viņam par vešanu pie prāta. Viņš satikās ar Edīti un pavēstīja, ka viņiem uz laiku jāšķiras un ka viņš tai pat nerakstīs, bet, tiklīdz viņam apritēs 21 gads, uzreiz atbrauks un apprecēs viņu. Edīte atbildēja, ka ir gatava viņu gaidīt, un aizbrauca no Birmingemas uz savu dzimto mazpilsētu.
Džons iestājās Oksfordā otrajā piegājienā, jo mācības iemīlēšanās dēļ tomēr bija iekavējis. Pašķiršanās no līgavas viņam izrādījās sasodīti noderīga. Pirmkārt, neapmierinātais libido mudināja viņu pilnībā nodoties mācībām un gūt tajās ievērojamus panākumus. Otrkārt, kaislība aizlieguma dēļ iedegās aizvien stiprāk, viņš sapņoja tikai par mīļoto un netērēja laiku sānsoļiem, bet naudu - mīlas priesterienēm. Un tajā pašā dienā, kad viņam apritēja 21 gads, viņš uzrakstīja vēstuli Edītei, piedāvājot viņai savu roku un sirdi. Viņa atbildēja, ka ir saderinājusies ar draudzenes brāli. Džons iekāpa nakts vilcienā un no rīta ieradās pie viņas.
Tās pašas dienas vakarā satrauktā, apburtā, aizkustinātā Edīte atsauca saderināšanos un piekrita precēties ar jauno un stalto džentlmeni, par kādu bija pārvērties viņas sapņu princis. Viņi pastaigājās ārpus pilsētas. Uzlēca mēness. Edīte smējās, dziedāja un dejoja mīļotajam naksnīgajā pļavā, tādējādi aizkustinot viņu līdz sirds dziļumiem. «Jā, es tevi mīlu!» teica Džons. «Un vienmēr būšu kopā ar tevi.»
Ilgā gaidīšana
Ja jūs domājat, ka tūlīt pat atskanēja kāzu zvani, mēs esam spiesti jūs apbēdināt. Tajos laikos ģimeni nodrošināja vīrietis, un Džonam vajadzēja pirms laulībām pabeigt mācības un tikt pie pastāvīgas darbavietas. Viņi saderinājās. Džons lika līgavai pāriet katoļticībā un atgriezās Oksfordā.
Sākās Pirmais pasaules karš, studenti pieteicās brīvprātīgo rindās un devās glābt Lielbritāniju. Taču Tolkīns nesteidzās nokļūt frontē. Viņš iestājās vairākus mēnešus ilgos sakarnieku kursos, lai novilcinātu laiku, iegūtu bakalaura grādu un apprecētu Edīti. Valsts pagaidīs. Pienākums pret līgavu ir svarīgāks.
«Šaubu nav, ja tu meklē, tad vienmēr kaut ko atradīsi, taču nav teikts, ka tieši to, ko meklēji.»
Pirmais solis Viduszemē
1914. gada rudenī viņš uz mūsdienu angļu valodu tulkoja senu poēmu par Kristu un uzdūrās rindiņām: «Mirdzošais Ērendels, gaišākais no eņģeļiem, kas tika sūtīts pie cilvēkiem uz Viduszemi.» Un, kā pats vēlāk atcerējās, viņā kaut kas it kā pamodās no dziļa miega - kaut kas neizsakāmi sens, pirmatnējs, taču tāds, kas izmisīgi vēlējās izlauzties brīvībā.
Viņš skaidri zināja: šo fantastisko seno valsti sauc par Valinoru, tur dzīvo valari - lielie elfi, un to apspīd divi koki, nevis saule vai mēness. Un viņi sarunājas tajā valodā, kas jau sen, kopš skolas laikiem, skan viņam galvā. Viņam gribējās uzrakstīt kaut ko izcilu, tēli jaucās pa galvu kā mākoņi rieta stundā. Rindiņas tā vien prasījās tikt uzliktas uz papīra. Ērendels kļuva par Ērendilu - varoni, kurš atdeva valariem ienaidnieku nolaupīto dārgakmeni Silmarilu, bet pēc tam pārvērtās par vakarzvaigzni, lai apgaismotu cilvēku zemes.
Tolkīns uzrakstīja kādu desmitu dzejoļu, mēģināja nopublicēt krājumu, taču manuskriptu viņam atdeva atpakaļ: «Par ko jūs, jaunais cilvēk, rak-stāt šajos nabadzības laikos? Par kādiem tādiem elfiem? Un kas tā jums par pagānisku Valinoru? Kur tā radusies?» Arī Edīte pieprasīja uzmanību. Meitene pārgāja katoļticībā, un viņas tēvocis, anglikāņu baznīcas stūrakmens savā dzimtajā pilsētā, atņēma viņai mājvietu un materiālo palīdzību. Nācās noīrēt Edītei un viņas kompanjonei dzīvoklīti un kļūt par privātskolotāju, lai pietiktu līdzekļu viņas uzturēšanai.
Visgaišākais eņģelis Ērendils, Valinora un daiļrades alkas devās uz uzgaidāmo zāli - kopā ar dzimteni un patriotismu.
«Dzīve ir briesmu pilna, un tajā ir daudz tumšā, taču daudz arī skaistā. Nav tādas vietas, kurā mīlestību neaptumšotu bēdas, bet vai tāpēc tā nekļūst vēl stiprāka?»
Kāzas
1915. gada beigās Džons pabeidza mācības, ieguva augstākās atzīmes eksāmenā un pirmo prēmiju par savu bakalaura darbu. 1916. gada aprīlī ar tēva Frānsisa svētību viņš salaulājās ar Edīti. Pēc laulībām viņa piepeši atzinās, ka ir dzimusi ārlaulībā un norādījusi baznīcas grāmatā tēvoča vārdu, jo tēvu nekad nav pazinusi. Džons teica, ka mīl viņu par to vēl stiprāk. Viņam izbiedētās Edītes bija ļoti žēl. Jaunlaulātie devās kāzu ceļojumā pie jūras.
Tās krastā Džons piepeši sajuta neizsakāmas skumjas un gara acīm ieraudzīja aiz apvāršņa aizpeldam burukuģu rindu. Tie peldēja projām, lai vairs nekad neatgrieztos. Turp, uz Rietumiem, pretī Vientuļajai salai, aizmirstībā devās varoņi - tie, kuri bija atdevuši visu citu labā un kuriem neatlika spēka, lai turpinātu dzīvot uz Zemes.
«Mīļais, tev no vēja asaro acis, iesim uz māju,» sacīja Edīte. Džons devās viņai līdzi - mājā arī bija ko darīt. Septiņu dienu laikā viņi ieņēma savu pirmo bērnu. Bet jūnijā Tolkīns devās uz fronti.
Izsitumu tīfs
Viņš uzreiz iekļuva gaļasmašīnā pie Sommas. Tā bija Pirmā pasaules kara briesmīgākā kauja, kas ilga no jūlija sākuma līdz novembrim. Tajā gāja bojā apmēram miljons cilvēku. Tolkīns izdzīvoja. Varoņdarbus jaunākais leitnants nepaveica - ja nu vienīgi reizi pēc reizes sauca vadu kaujā, gāja un līda uz priekšu pa kritušo ķermeņiem, sala ierakumos. Četru mēnešu laikā pazaudēja visus draugus no Tējas kluba. Sarāvies čokurā, riebīgā, smīlājošā lietū ar zīmuli kricelēja piezīmju grāmatiņā dzejoļus un cerēja, ka viņu nenogalinās, jo kurš gan tad izstāstīs tautai leģendas par Avalonu.
Novembrī Džons saslima ar izsitumu tīfu jeb, kā toreiz teica, ar utaino drudzi smagā formā. Pusotru gadu klejoja pa hospitāļiem un drudža murgos, kad saites, kas saistīja viņa dvēseli pie ķermeņa, kļuva vārgākas, ceļoja pa fantastiskās pasaules - Viduszemes - valstīm. Viņš dzirdēja sfēru mūziku, sarunājās ar viedo Gendalfu, no jauna ieraudzīja elfu jaunavu Lutiēnu no saviem sapņiem; pateicoties līdzībai ar viņu, Džonu pirmajā tikšanās reizē tik ļoti bija pārsteigusi Edīte. Lutiēnā iemīlējās cilvēka dēls Berens, un viņa, lai tikai būtu kopā ar mīļoto, atteicās no nemirstības. Viņš jutās kā Berens. Bet Edīte… Lai arī viņas līdzība ar elfu jaunavu bija tikai ārēja, sieva tik un tā viņam bija dārga.
Kamēr Tolkīns atradās karā, viņam atklājās varoņsāgas par cilvēces priekšvēsturi. Agrāk viņš gluži vienkārši nespēja tās uztvert - trūka pieredzes. Un viņš pierakstīja savus redzējumus Zudušo teiksmu grāmatā.
Ģimene un pasaule
Pēc hospitāļa Džons visā pilnībā nodevās ģimenes dzīvei. Viņiem piedzima trīs dēli un meita. Viņš valkāja izšūtas vestes, tvīda žaketes, pasniedza, izstrādāja angļu valodas skaidrojošo vārdnīcu, kur viņam bija uzticēti visi vārdi ar burtu W. Jau 37 gadu vecumā viņš kļuva par profesoru Oksfordā.
Visu brīvo laiku viņš pavadīja kopā ar draugiem, no kuriem tuvākais bija Klaivs Lūiss, vēlākais teologs un slaveno Nārnijas hroniku autors, bet tolaik - karojošs ateists. Tieši Tolkīns pievērsa viņu Dievam. Tiesa, Lūiss lika draugam vilties, jo pieņēma anglikāņu ticību. Tolkīns nodibināja aušīgo literāro klubu Ogļgrauži. Tā biedri pulcējās vietējā alus dzertuvē un tik jautri zirgojās par savām jaunizgudrotajām filoloģiskajām konstrukcijām, ka pastāvīgie apmeklētāji saskrēja uz troksni no attālākajām zālēm - domāja, ka profesori stāsta neķītras anekdotes.
«Es bieži sarunājos pats ar sevi. Tā kādreiz rīkojās senatnē: vērsās pie visgudrākā no klātesošajiem, apejot pārējos.»
Tolkīns braukāja pa Oksfordu ar divriteni un sarunājās ar neredzamiem sarunbiedriem elfu valodās. Uz studentu ballītēm ieradās senā vikinga tērpā ar cirvi, šajā pašā tēlā sargāja savu ābeļdārzu un piedraudēja klaidoņiem, bet pēc tam stāstīja par to kaimiņiem. Kautrīgā un pārmērīgi pareizā Edīte nesaprata, kāpēc par vīra izdarībām kaimiņi jautri smejas, bet viņas pieklājīgās manieres un sarunas par laika apstākļiem un ēdienu nevienu neinteresē.
«Mana maziņā.» Laulības zemūdens akmeņi
Edīte tā arī neiedzīvojās Oksfordā un nekļuva Džonam par īstu draudzeni. Viņa bija Džona bērnu māte, mājas pavarda sargātāja. Labos brīžos pienesa čības, aizdedzināja pīpi, apskāva un atbildēja uz apskāvieniem. Klausījās poēmu par Lutiēnu un Berenu un raudāja. Sliktos brīžos rājās ar viņu vīra mūžīgās aizņemtības dēļ, sūdzējās par garlaicību. Un negribēja klausīties nekādus dzejoļus. Ak, ja vien viņa būtu bijusi tikpat gudra un izglītota kā Džona māte! Taču viņš pats bija Edīti izvēlējies, un viņam arī nācās atbildēt par sekām.
Tomēr tajos laikos tamlīdzīgas laulības bija gluži ierastas. Vīrieši meklēja garīgo kopību nevis ar sievām, bet ar mīļākajām vai draugiem. Kā īstens katolis Tolkīns izvēlējās draugus, bet pret sievu izturējās ar iecietīgu maigumu: «Mana maziņā!»
No kurienes radās hobiti
Reiz, 1930. gadā, vēlā vakarā Tolkīns pārbaudīja studentu darbus. Viens no studentiem viņam bija nodevis baltu lapu, un Tolkīns mehāniski uzkricelēja uz tās vārdu hobits (hobbit). Un pats par to nobrīnījās - gribēja taču rakstīt trusis (rabbit). Bet sanāca cilvēks (homo), kurš dzīvo alā... Un
Tolkīns sāka pierakstīt stāstu par to, kā ciemos pie hobita Bilbo ierodas divpadsmit rūķi un viedais Gendalfs un aicina viņu cīnīties ar pūķi un glābt rūķu karaļvalsti. Viņš domāja, ka raksta humoristisku bērnu pasaku,pārrakstīja stāstu pāris reižu, un piepeši izrādījās, ka tajā ir gan filozofiski pārspriedumi, gan iezīmējies varoņeposs. Manuskriptu paņēma palasīt kāda studente, sajūsminājās par to un, Tolkīnam nezinot, aiznesa uz izdevniecību. To apņēmās nodrukāt. Tā - gandrīz nejauši -
Hobits ieraudzīja dienas gaismu. Stāsta panākumi izrādījās grandiozi, un 1937. gadā no Tolkīna tika pieprasīts tā turpinājums.
Viņš piekrita un rakstīja grāmatu Gredzenu pavēlnieks 12 gadus - visu laiku, kamēr pasaule gatavojās Otrajam pasaules karam un cīnījās tajā. Tolkīnam likās, ka viņš neko neizdomā, tikai pieraksta to, kas jau pastāv kādā citā pasaulē.
Kā grāmata ieraudzīja dienas gaismu
Epopeju Tolkīns pabeidza 1949. gadā. Tajā tika vēstīts par to, kā drosmīgais hobits Frodo un deviņi viņa draugi dodas grūtā ceļojumā uz ļaunuma karalisti Mordoru un iemet vulkāna krāterī valdnieka gredzenu, lai neviens un nekad nevarētu vienpersoniski valdīt pār pasauli. Viņi iztur cīņu ar ienaidniekiem, kuri grib atņemt gredzenu, un paši ar sevi; dažkārt taču tik ļoti gribas uzvilkt visvarenības gredzenu un ieviest pasaulē kārtību, izdarīt visu taisnīgi. Taču ikviens valdnieks no savas absolūtās varas apziņas jūk prātā un sāk gandēt valsti, draugus un aiziet bojā pats. Grāmatā ir daudz varoņu - gan cilvēki, gan rūķi un elfi, gan diži gudrie un brīnumdari. Taču vislielākie varoņi ir šķietami neievērojamie miermīlīgie hobiti, kuri ir tikpat uzticami kā zeme.
Taču piepeši izrādījās, ka varoņeposu trijos sējumos ar pielikumiem neviens negrib iespiest. Modē bija pavisam citādi romāni - nikni atmaskojoši, tādi, kuros visus lamāja, visā vīlās, spārdīja valdības, tautas, reliģiju. Arī Tas Kungs neizspruka sveikā par ļaušanos Hitleram, par nāves nometnēm. Bija nācis modē meklēt dzīves jēgu pudeles dibenā un to neatrast. «Kādi jums tur hobiti ar spalvainām kājām, magi un elfu jaunavas, profesor, par ko jūs runājat?!»
Beidzot kāda izdevniecība aiz cieņas pret godājamo profesoru uzņēmās nodrukāt pirmo sējumu trīsarpus tūkstošos eksemplāru - uz slikta papīra, par smieklīgu cenu. Aprēķināja, ka zaudēs 1000 mārciņu, un samierinājās ar zaudējumu. Standarta honorāra vietā taupības labad piedāvāja rakstniekam peļņas procentu. Domāja: «Ha, ha, kāda tur peļņa?» 1954. gadā grāmatu izdeva.
Un grāmata aizgāja uz urā. Otro sējumu izpirka vēl labāk. Lasītāji pieprasīja trešo. Profesors drudžaini pabeidza zīmēt pēdējās Viduszemes kartes. Izdevēji kļuva par miljonāriem.
Tolkīns - par slavenību. Viņš saņēma milzīgus pārdošanas procentus. 1959. gadā aizgāja pensijā. Un te ar viņu notika ļoti savāds atgadījums.
Viesis no citas pasaules
Pēc trešā sējuma izdošanas Tolkīnam piezvanīja kāds cilvēks, kurš dēvējās par mākslas zinātnieku un kolekcionāru
un vēlējās apspriest ar viņu senus audeklus, kas varētu kalpot par Gredzenu pavēlnieka ilustrācijām, ja vien nebūtu uzgleznoti pirms vairākiem gadsimtiem.
Kad kabinetā ienāca gara auguma bārdains sirmgalvis ar jauneklīgu skatienu, Tolkīns viņu uzreiz pazina. Viņš bija redzējis gudro Gendalfu daudzas reizes savos sapņos, taču ne reizes - reālajā pasaulē. Viņi apskatīja gleznu reprodukcijas un oriģinālās skices, kuras bija atnesis viesis. Pārsteigtais un nedaudz izbiedētais
Tolkīns atpazina jau zināmos sižetus un pat sejas.
Viesis, ieturējis pauzi, piezīmēja: «Jūs taču, jādomā, neuzskatāt, ka būtu uzrakstījis visu šo grāmatu pats?» Tolkīns piesardzīgi atbildēja: «Nē, tagad es tā neuzskatu.» - «Tas ir labi. Tas ir ļoti labi.» Viesis ceremoniāli atvadījās un aizgāja.
1961. gadā Klaivs Lūiss ierosināja piešķirt Tolkīnam Nobela prēmiju literatūrā. Tomēr zviedru akadēmiķi noraidīja nomināciju ar formulējumu: Tolkīna grāmatas «nekādā gadījumā nevar nosaukt par augstvērtīgu literatūru». Prēmiju togad saņēma dienvidslāvu rakstnieks Ivo Andričs. Padomājiet par to, ja kādreiz neiegūstat pirmo vietu vai galveno balvu.
Gendalfu par prezidentu!
1966. gadā Gredzenu pavēlnieks iznāca ASV un kļuva par jaunās paaudzes himnu. Hārvardā grāmata popularitātes ziņā apsteidza pat Selindžera slaveno garstāstu Uz kraujas rudzu laukā. Sāka parādīties nozīmītes ar lozungiem Frodo ir dzīvs!, Gendalfu par prezidentu! vai Gribu uz Viduszemi. Fanu klubu biedri rīkoja hobitu piknikus, kuros ēda sēnes, dzēra sidru un pārģērbās par Gredzenu pavēlnieka personāžiem.
Visā Anglijā radās Tolkīna biedrības, Jorkas Universitātes studenti pārdēvēja apvedceļu apkārt studentu pilsētiņai par Tolkīna ceļu. Tolkīna darbi ieguva svaru arī akadēmiskās aprindās. Tika aizstāvētas disertācijas ar tādiem nosaukumiem kā Antitētiskā konflikta un ironijas parametriskā analīze «Gredzenu pavēlniekā».
Ceļa gals
Bet profesors tajā laikā paklusām pārcēlās no Oksfordas uz provinciālo piejūras pilsētu Bornmutu, kur piepeši uzplauka Edīte. Ārpus indīgās akadēmiskās vides starp sirdij tuvajiem ierindas pilsoņiem viņa sajutās kā zivs ūdenī. Džons tikai priecājās par sievu. Edīte sāka smēķēt garas cigaretes un spriedelēt par dzīvi. Un viņi ar vīru piepeši neticami satuvinājās, it kā būtu no jauna atraduši viens otru. 1971. gadā nakts vidū Edītei uznāca sirdslēkme. Džons sažņaudza viņas plaukstu. Edīte sacīja: «Es taču esmu tava Lutiēna, vai ne?» - pasmaidīja un aizvēra acis. Viņš sāka skaļi atminēties, kā reiz viņa tam dejojusi mežā. Un tikai pēc brīža pamanīja, ka viņa vairs neelpo.
Tolkīns nodzīvoja vēl divus gadus un paguva saņemt no karalienes
Elizabetes Britu impērijas otrās pakāpes ordeni. Viņš aizgāja no dzīves ar akūtu kuņģa čūlas perforāciju. Džons un Edīte ir apglabāti Oksfordā vienā kapā. Uz kapa plāksnes saskaņā ar Tolkīna rīkojumu zem viņu vārdiem iekalts uzraksts «Lutiēna un Berens».