20. gadsimta sākums bija Rīgas zvaigžņu stunda. Pilsētas uzplaukumu vadīja Džordžs Armitsteds, pēc izcelsmes spītīgs skots, pēc dzīvesveida praktisks vācietis, pieķēries dzimtajai zemei kā latvietis, turklāt apveltīts ar tīri krievisku avantūrista dzirksti. Visas šīs īpašības padarīja Rīgas mēru Armitstedu par sekmīgāko pilsētas galvu Krievijas impērijā.
Džordža Armitsteda kandidatūra domei šķita ideāla - turīgs jau trešajā paaudzē, tātad pieradis pie lielas naudas un kukuļus neprasīs, viņam ir sakari Krievijas impērijas augstākajās aprindās, labi izprot tehniku un nebaidās no atbildības. Un nekad nav nodarbojies ar politiku, kas arī tika uzskatīts par milzu plusu.
Linu druva
Sazarotās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu sākās 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Iespējams, ka Rīgu puisis izvēlējās, labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām - Mitchel and Co - arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Drīz vien viņš kļuva par tās līdzīpašnieku un tad to pārņēma pilnībā.
Tā nu viņš pārstāvēja lielu tirdzniecības uzņēmumu, kas importēja linus. Latvijas teritorijā tos audzēja daudz, turklāt tie bija izcilas kvalitātes. Napoleons karā pret Krieviju cieta sakāvi, bēga uz Franciju, zaudēja titulu un kroni. Bet Džordžs Armitsteds zēla un plauka. Viņš kļuva par uzņēmuma vadītāju un 1817. gadā apprecējās ar vācbaltu dzimtas mantinieci Emmu fon Jakobi, bagātāko līgavu Rīgā, un tādējādi kļuva par pilsētas pilsoni. Cita veida, kā tikt pie Rīgas pilsonības, viņam nebija; pēc likuma tā pienācās tikai luterticīgiem vāciešiem, kas dzīvojuši pilsētā vismaz trešajā paaudzē, vai arī viņu vīriem vai sievām. Kļuvis par pilsoni, Armitsteds Vecrīgā, Mārstaļu ielā 19, nopirka māju. Laulība izdevās, ģimenē piedzima astoņi bērni.
Vāgners, ņufaundlends un vecāku sapnis
Divi bērni agri aizgāja mūžībā, bet seši - Džons Viljams, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna - ieguva labu izglītību un spēja attīstīt savus talantus. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā. Mūzikas privātstundas meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners - tas pats, kurš pēc tam sacerēja Nībelunga gredzenu un kļuva par pasaulslavenu komponistu. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlends Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz pat mājām. Kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem, pameta Rīgu, Robērs devās viņam līdzi - tiesa, bez saimnieku atļaujas.
Vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds kļuva par Rīgas biržas komitejas locekli un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētāju; viņš apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt Džeimss bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, dāsns cilvēks, kurš ar visu sirdi nodevās labdarībai. Kaut nodzīvojis tikai 53 gadus, viņš ziedoja ievērojamus līdzekļus Sv. Pestītāja anglikāņu baznīcas celtniecībai, uzdāvināja Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlēja Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 1899. gadā tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā. Tā bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā un tika nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. Viņa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielā koties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.”
Armitsteda dzimtas četru paaudžu sievietes (no kreisās): Džordža Armitsteda māte Karolīne, mazmeita Margarete Karolīne Sofija fon Betihere, meita Lūcija Elena fon Betihere, sieva cecīlija.
Vēl viens šīs izcilās ģimenes dēls Džordžs 19 gadu vecumā aizbrauca no Rīgas uz Skotiju un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu un baronetu. Savukārt Džons Viljams visvairāk pazīstams ar to, ka bija slavenākā Rīgas mēra Džordža Armitsteda tēvs, lai gan arī viņš darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu Armitstead Brothers. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas-Vitebskas dzelzceļa līnija. Un tad Džons iemīlējās skaistā un arī turīgā jaunavā no bagātas baltvācu dzimtas - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitā Karolīnē Elizabetē, kuras skaistums neizplēnēja līdz pat viņas dzīves beigām. Džonam Viljamam izdevās iekarot izredzēto, viņi apprecējās, ģimene iekārtojās Mārstaļu ielas nama otrajā stāvā, un 1847. gada 27. oktobrī viņiem piedzima pirmais dēls - Džordžs Armitsteds jaunākais. Vēlāk pasaulē nāca viņa māsas un brālis - Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. 1848. gadā Rīgā plosījās holeras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvību. Arī abi vecvecāki - Džordžs un Emma - aizgāja mūžībā, neīstenojot sapni par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli piepildīja vecāku sapni, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis.
Ceļu inženieris - jaunā laikmeta dievs
Džordžs jaunākais absolvēja Rīgas Politehnikumu, pēc tam apguva dzelzceļu lietas Oksfordā un Cīrihē. Ceļu inženiera profesija prestiža ziņā tolaik līdzinājās kvantu fiziķim mūsdienās, bet pieprasījuma ziņā - programmētājam. Tos vajag visiem, visur un vienmēr. Armitsteds projektēja dzelzceļus Krievijā, uzbūvēja līniju Smoļenska-Brjanska, bet tad atgriezās Rīgā un viens no pirmajiem sāka nodarboties ar industriālo kieģeļrūpniecību. Viņš apprecējās ar Cecīliju no tās pašas Pihlavu dzimtas, ģimenē piedzima dēls un divas meitas - Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Viņi dzīvoja tai pašā namā Mārstaļu ielā 19, bet Torņakalnā iekārtoja vasarnīcu. Džordžs vadīja Rīgas Tehnisko biedrību, rīkoja lauksaimniecības un amatniecības izstādes. Pēc tam Pēterburgas draugi pierunāja viņu atgriezties dzelzceļā - kļūt par jaunās Dinaburgas-Vitebskas nodaļas priekšnieku. Un Džordžs piekrita - patika viņam visādi, kā tagad teiktu, stārtapi.
Augstais amats
1901. gadā Rīgas mērs Ludvigs Kerkoviuss saslima un atkāpās no amata. Steidzami bija nepieciešams aizstājējs. Džordža Armitsteda kandidatūra domei šķita ideāla - turīgs jau trešajā paaudzē, tātad pieradis pie lielas naudas un kukuļus neprasīs, viņam ir sakari Krievijas impērijas augstākajās aprindās, labi izprot tehniku un nebaidās no atbildības. Un nekad nav nodarbojies ar politiku, kas tika uzskatīts par milzu plusu. Džordžu ievēlēja ar 67 balsīm par; pret bija tikai trīs. Pēc ievēlēšanas viņš sacīja: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un ķērās pie darba - sāka vilkt grezno impērisko deķi uz savu pusi, tas ir, uz Rīgu ar tās ostu, dzelzceļu, uzņēmīgajiem rūpniekiem, viltīgajiem tirgoņiem, talantīgajiem amatniekiem un mūsdienīgajiem muižniekiem. Lai gan Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka viņš būtu pratis arī latviski, tomēr tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešu vidū ir daudz uzņēmīgu cilvēku.
Kā īstenot sapni. Par tramvaju un Rīgas jūgendstilu
Tiklīdz Armitsteds stājās amatā, Rīgā sāka kursēt pirmais elektriskais tramvajs. Mērs pavizinājās, atzina par labu esam un turpmāk līdz pat mūža galam uz darbu brauca tikai ar to. Nekādu auto vai ormaņu - tikai aizvien jaunas tramvaju līnijas. Jāatzīst, Džordžam piemita lieliska intuīcija attiecībā uz visu perspektīvo un neparasto. 1901. gada izstādē, kas bija veltīta Rīgas 700. jubilejai, iedzīvotājus sajūsmināja nākotnes ēku krāsotie un ar ornamentiem rotātie finiera maketi, kas bija izlikti Strēlnieku parkā. Viņi gribēja visu, kas ir daudzos stāvos, jauns un šiks. Un mērs uzreiz atbalstīja bagāto tirgoņu ideju līdzās Elizabetes ielai bijušajā dārzu rajonā izveidot dārgu īres namu kvartālu. Dārzu īpašnieki pretojās, taču saņēma piedienīgu atkāpšanās naudu un pieklusa. Mērs akceptēja jauno namu izaicinošās fasādes, ko bija izplānojis viņa kolēģis - inženieris, nevis arhitekts Mihails Eizenšteins.
