Pasaulē pieprasītā un viena no vislabāk apmaksātajām latviešu izcelsmes modelēm Luīze Salmgrieze-Campio ir bijusi zīmolu L’Oréal, Elisabetta Franchi, Forever 21 seja, viņas foto rotājuši žurnālu Elle, L’Officiel, Harpers Bazaar, Grazia vākus, viņa defilējusi slavenu modes dizaineru un zīmolu skatēs. Pabeigusi modeles karjeru, Luīze Ņujorkā, Institute of Integrative Nutrition, studē veselīgu dzīvesveidu un ir apņēmības pilna palīdzēt visiem izveidot veselīgas attiecības ar ēdienu.
Kas tu īsti esi, Luīze?
Pati to joprojām mēģinu saprast. Lai gan man jau ir 28 gadi, tas aizvien ir aktuāls jautājums. Varētu teikt, ka šobrīd piedzīvoju savu identitātes krīzi. Ļoti agri sāku strādāt, biju vēl pilnīgs bērns, kad mani 14 gadu vecumā atrada un es kļuvu par modeli. Bet tas ir tāds specifisks darbs, kas nav no pirmdienas līdz piektdienai. Principā tas nekad nebeidzas, jo tavs ķermenis ir tavs darbs. Viss, ko dari, ir cieši saistīts ar peļņu un iespējām. Šādā ritmā dzīvoju ļoti ilgi. Es nezināju, kas es esmu ārpus modeles darba. Man nebija daudz citu interešu, ne arī laika.
Ko nozīmē - tevi atrada?
Tas ir tāds izteikums - manā dzīvē tas patiesībā notika ļoti pakāpeniski. Man ir gadu vecāka māsa, Katrīna, viņa bērnībā bija skaistā māsa. Viņa bija tāda dāma, rūpējās par sevi, savām mantām, drēbēm. Es turpretī biju tāds pašpuika nograuztiem nagiem un nobrāztiem ceļgaliem. Kad modeļu aģenti nāca uz skolu meklēt meitenes, māsu izvēlējās vienmēr, visi. Mani nekad. Beigu beigās viņa sāka iet modeļu skolā - tajā laikā visa tā modeļu padarīšana bija ļoti populāra. Mūsdienās cilvēki saprot, ka modeļu skola un būt modelei ir dažādas lietas, bet toreiz jau neviens neko nezināja.
Kāda bija tava bērnība?
Diezgan izolēta. Mammai nekad nav bijušas tuvas attiecības ar viņas ģimeni, bet liela daļa tēva radu dzīvo Kurzemē. Lielākoties biju tikai es un māsa. Arī bērnudārzā negājām, tā ka draugu nebija. Mamma mūs audzināja cieši kopā. Tagad viņai ir pieci bērni, sadzīve mājās ir mainījusies, bet toreiz mēs ar Katrīnu augām kā dvīnes, lai gan tādas neesam - māsa ir gadu un pāris mēnešu par mani vecāka. Kad viņai bija jāiet skolā, vecāki izdomāja, ka ērtāk būs, ja abas iesim vienā klasē. Tad nu atrada skolu, kur arī mani, tādu mazu, pieņēma.
Bija grūti?
Diezgan grūti. Bija sajūta, ka visu laiku jāpiedzen māsai, no manis visi sagaidīja to pašu, ko varēja Katrīna. Es skolotājiem patiku, biju tāda dziļa meitene, sekmes bija labas, bet māsai vienmēr mazliet labākas. Viņa arī skolā bija populārāka. Vairāk draugu. Mani apcēla, bet māsa neaizstāvēja. Es vienmēr un visur jutos viņas ēnā. Tad viņa sāka iet modeļu skolā, un man bija tāds - wow, es arī tā gribu! Un pavisam drīz iestājos modeļu skolā. Toreiz biju 12 gadus veca, un man pat neienāca prātā, ka no manis varētu sanākt viena no Latvijas veiksmīgākajām modelēm. Gribēju tikai kaut ko ārpus mājām, kur man varētu izveidoties jaunas draudzības, kādu skolā nebija.
Tu tiki tur, kur gribēji…
Jā. Lai gan patiesībā man nebija ne jausmas, ko tas prasīs. Sākumā nekas īpašs, tāds kā pulciņš. Kad palika 14 gadu, es izstiepos garumā, un aģentūras vadītājs teica - nu, tev ir potenciāls, varbūt vēlies apmeklēt ārzemju kastingus. Tā tas sākās. Tajā pašā gadā aizbraucu pirmajā braucienā uz Parīzi. Toreiz tā iespēja man nozīmēja visu. Biju bērns, kurš nejutās novērtēts, tāds neglītais pīlēns. Šeit Rīgā, skolā, par mani smējās, bet tur - pasaulē, modes mekā - mani izvēlējās. Tā sajūta ir neaprakstāma! Kā atkarība, kā narkotikas. Jā, manu identitāti toreiz viennozīmīgi noteica mans darbs.
Kā tas bija?
Mūsdienās ir citi standarti, par meitenēm vairāk parūpējas. Tagad Ņujorkas modes nedēļā neatradīsi nevienu 14 gadus vecu modeli, pat tās, kurām ir 16, ir kopā ar vecākiem. Kad es sāku, savos četrpadsmit viena pati braucu uz modes nedēļām, biju Ņujorkā, Parīzē, Japānā… visur. Viena.
Tevi tā mierīgi palaida - vienu, tikai 14 gadus vecu - uz ārzemēm?
Toreiz mājās bija bardaks. Mammai piedzima ceturtā meita, viņa sēdēja mājās ar bērnu, tētis vienīgais pelnītājs. Neviens nevarēja visu pamest un braukt man līdzi. Domāju, mamma arī skaidri nesaprata, uz ko parakstās, iespējams, bija no tā piedāvājuma apskurbusi. Atceros, viņa aģentūrā prasīja, vai mana māsa nevar braukt līdz, bet viņai bija 15 - tikpat nepilngadīga kā es…
Tad no aģentūras man līdzi uz divām dienām atbrauca pārstāve, bet pēc tām divām dienām paliku viena.
Kā tu juties?
Ļoti vientuļi. Tajā laikā man nebija ne datora, ne aifona. Vienreiz nedēļā gāju uz aģentūru un zvanīju mammai uz Latviju. Dzīvoju nelielā dzīvoklī Monmartrā pie vienas vecas tantiņas, francūzietes, kura ne vārda nerunāja angliski. Aģentūrā noteica - nekur neej viena. Mani izvadāja pa kastingiem un tad atveda mājās, kur es stundām sēdēju pilnīgi viena. Klausījos radio. Skatījos TV. Joprojām atceros, kā tā istaba izskatījās. Man bija mazās māsas bilde līdzi, es to biju nolikusi pie gultas, sēdēju, skatījos uz viņu, klausījos radio un reizēm paraudāju. Tās trīs nedēļas likās bezgalīgas. Tad es atbraucu atpakaļ uz Latviju. Šajā pirmajā braucienā man bija divi darbi - divi franču modes žurnāli. Nevienam nezināmai četrpadsmitgadīgai meitenei bez portfolio tas ir daudz, bet nekādas peļņas man vēl nebija. Pēc pāris mēnešiem aizbraucu uz Milānu.
Kāpēc piekriti atkal braukt?
Man vienmēr ir bijušas ļoti lielas ambīcijas. Pat ja ir bail, es to darīšu. Neviens jau nezināja, kā es patiesībā jutos Parīzē. Bija vientuļi, nebija viegli, bet man tā bija lielā, vienīgā iespēja. Beidzot kāds ir mani ieraudzījis, izvēlējies. Joprojām atceros to sajūtu, ka nedrīkstu to nopūdelēt, palaist garām. Lai ko tas maksātu.
Bet bail bija?
Protams, bija bail. Modeļu darbs ir emocionāli ļoti smags. Jau no pirmās pieredzes es saskāros ar dažādām grūtībām, bet bija bail par to runāt. Man likās, ka tās ir tikai manas lietas, mana nespēja. Ja par to ieminēšos, man neļaus turpināt, visu pazaudēšu tikai tāpēc, ka neesmu bijusi gana spēcīga.
Piemēram?
Bija ļoti grūti turēties, atbilst tiem parametriem, kas bija vajadzīgi. Tagad zinu, ka ar to saskaras gandrīz visas modeles. Nepārtraukti dzirdi - tev jānomet svars, un tad tu varētu vairāk strādāt. Tā pasaka, bet neviens jau neparūpējas, nepamāca, nepieskata. Un ko tu kā bērns vari darīt? Vienkārši pārstāj ēst. Ja nenoturējos un kaut ko vairāk apēdu, sāku spēlēties ar bulīmiju. Atceros, kad sāku tievēt pirms kastingiem, skolā sēdēju zilām lūpām. Man visu laiku sala.
Mājās neredzēja, ka neēd?
Vecāki sākumā nepamanīja. Visu dienu biju skolā. Kad noģību mammas priekšā, tad gan viņa sāka vaktēt. Teica - ja tu ģībsi šitā apkārt, tad nevarēsi tālāk nodarboties ar modeļu lietām. Droši vien redzēja, ka man tas sagādā grūtības, bet ticēja, ka pati tikšu galā. Ap to laiku man arī pazuda mēnešreizes… Bet es biju formā, aģentūrā teica - wow, tu tik labi izskaties, malacis! Tas jau ir tas, ko tu dzirdi, uz ko tiecies, jo ko gan bērns vispār saprot? Izvēle: karjera, svars, mēnešreizes… Mēnešreizes parādījās tikai pēc trim gadiem.
Vai vecāki zināja, ka tev ir bulīmija?
Pirmos divus gadus nezināja. Vēlāk, kad man bija 17, mamma mani pieķēra atvemjam ēdienu un ļoti sadusmojās. Mammai šķita, ka es spēlējos ar ēdienu, viņa nezināja, ka tā pamatā ir mentāla slimība. Un es jutos vainīga, jo arī maz par to visu zināju. Man bija sajūta, ka citām meitenēm tādu problēmu nav, ka esmu tāda vienīgā. Atvainojos mammai un teicu, ka tikšu galā. Drīz sāku dzīvot atsevišķi, lai mani neviens nevarētu kontrolēt. Vēlāk man Latvijā bija attiecības ar puisi, aktieri, mēs dzīvojām kopā, bet arī viņš neko neievēroja. Kaut gan esmu par to domājusi, kā var neievērot… Vismaz viņš man neko tajā laikā par to neieminējās.
Un māsa?
Māsai modeles karjera neizdevās. Viņa nepastiepās vajadzīgajā garumā, un modelei ir jābūt savdabīgai sejai, svarīgs ir ne tikai klasiskais skaistums. Ar to vien nepietiek. Katrīna tagad ir ļoti veiksmīga juriste.
Tas ir iespaidojis jūsu attiecības?
Domāju, tas ir pabojājis māsas attiecības pašai ar sevi. To, kā viņa sevi uztver un vērtē. Redzu, ka tagad tā bilde ir apgriezusies otrādi - viņa grib vairāk līdzināties man. Lai gan mēs neesam par to atklāti runājušas.
Nu, tagad būs iespēja.
Jā!
Bet māsa tev visu laiku ir bijusi ļoti cieši blakus.
Jā. Arī modeļu laikos, četrus piecus pirmos manas karjeras gadus, mēs dzīvojām kopā. Es ļoti daudz ceļoju, bet skolu nepametu. Biju projām divus mēnešus, tad uz īsu brīdi atgriezos. Viņa redzēja visu to procesu tādu, kāds tas ir realitātē, bet tas nav nācis viņai par labu. Katrīna joprojām ļoti uztraucas par savu svaru. Tas nāk no tiem laikiem, kad es badojos, kad visa mana dzīve bija par to, ko ēst, ko neēst. Un, lai gan māsa nebija modele, viņa gribēja man līdzināties un pārņēma šo modeli, kas, es pieņemu, ir pabojājis viņas pašas attiecības ar ēdienu un ķermeni. Attiecības ar sevi kā sievieti.
Kādas ir tavas attiecības ar sevi kā sievieti?
Tagad, kad esmu beigusi modeles karjeru, - daudz labākas. Lai gan viss ir neskaidrs, jo tagad savu karjeru sāku no jauna. Lai ko māsa domā par sevi un mani, lai kā salīdzina, ja es skatos cik viņai šobrīd ir stabila pozīcija un darbs, bet man - tikai vīzija… Tā mums tā dzīve iet, visu laiku. Tāda mūžīgā konkurence un salīdzināšanās.
Tāds kā spogulis.
Jā. Dvīņumāsa, kas nav dvīņumāsa. Esam līdzīgas, bet tajā pašā laikā ļoti atšķirīgas.
No malas izskatās pilnīgs neprāts karjeras plaukumā aizmest projām visu, kas citiem šķiet cerību horizonts.
Tieši tā. Apkārtējo pirmā reakcija ir meklēt cilvēkā kādas vainas, kādus apslēptos akmeņus, nevis uzklausīt, saprast, pieņemt to izvēles brīvību. Esmu lasījusi komentārus - kā tad, viņa vienkārši ir veca, tādēļ tagad tā runā... Tā nav tiesa, es vēl varētu strādāt kā modele, bet tas vairs nav tas, kur es vēlos sevi redzēt. Kur vēlos ieguldīt savu enerģiju.
Kā tu līdz tam nonāci?
Sapratu, ka modeles loma drīzāk bija mana lielā izraušanās, nevis identitāte. Darbs mani pārņēma tik ļoti, ka es aizmirsu, pārstāju domāt, kas īsti esmu. Ir tik ļoti kārdinoši pavilkties uz to ārējo formu, ka iekšējā, patiesā tiek atstāta novārtā. Tas nemaz nav viegli - pieņemt lēmumu iziet no veiksmīgām pozīcijām. Labprātīgi atteikties no tik pierastās uzmanības. Ir grūti sākt kaut ko no nulles jomā, kur tu neesi nekas, īpaši, ja pirms tam esi bijusi zelta meitene. Tur nepieciešama spēcīga griba.
Kā ir tev?
Man palīdzēja tas, ka 23 gadu vecumā negaidīti, neplānoti paliku stāvoklī. Tajā brīdī karjerā, materiāli man ļoti labi gāja, bet emocionāli bija sajūta, ka viss brūk, nekam nav jēgas. No malas neviens to neredzēja, bet man bija lielas veselības problēmas, taču biju jau pārāk ilgi, pārāk dziļi iegājusi tajā veiksmīgās modeles tēlā, kur ārējā pasaule absolūti neatbilst iekšējām sajūtām, un neredzēju iespēju, kā tikt ārā. Tad es paliku stāvoklī, un tas mani izglāba - man bija iespēja padomāt. Tad pirmo reizi radās tā sajūta - es vairs negribu tajā atgriezties.
Ko grūtniecība mainīja tavā dzīvē?
Visu. Mans organisms bija nomocīts, izsūknēts. Dzīvesveids bija šausmīgs, biju ļoti vieglprātīga, daudz smēķēju, dzēru, man bija bulīmija - atvēmu ēdienu vai arī neēdu vispār. Dzīvoju absolūti neveselīgi. Arī emocionāli nejutos labi. Man bija tāds live fast, die young uzstādījums. Mēnešreizes bija neregulāras, patiesībā domāju, ka man nebūs bērnu. Tādēļ, kad paliku stāvoklī, man bija skaidrs, ka tā ir dāvana.
Kā uzzināji, ka gaidi bērniņu?
Mēnešreižu kavēšanās man bija normāla parādība, bet pēkšņi jutu, ka krūtis ir sāpīgas, piebriedušas. Uztaisīju testu, tas bija negatīvs, tad nu man likās, ka tā ir kāda slimība, krūts audzējs, kaut kas tāds fatāls. Pāris nedēļu vēlāk to arī pateicu savam puisim Nuno, ar kuru nesen bijām sākuši dzīvot kopā. Bet viņš atteica - nu, īstenībā bija tāda viena reizīte, kad man likās, ka tu varētu palikt stāvoklī. Ko, nopietni, un kāpēc mēs tikai tagad par to runājam? Tad es uztaisīju otru testu, lai gan biju pārliecināta, ka nekā nebūs. Bet bija. Un... vienkārši viss manī apstājās. Es apsēdos dīvāna un sāku raudāt. Man bija šoks. Atnāca draugs. Viņš bija ļoti laimīgs, pacilāts. Bet es vēl ilgi raudāju.
Kāpēc?
Manā dzīvē bija tik daudz problēmu, tik daudz melu, par kuriem nezināja neviens. Arī mans puisis ne. Sapratu, ka man ir vajadzīga palīdzība, lai ar to visu tiktu galā. Un ka tagad, kad esmu stāvoklī, runa vairs nav par mani, par to, ko vēlos es. Ka tā ir milzīga atbildība, ar kuru man tagad būs pašai jātiek galā. Man nebija ne jausmas, no kura gala sākt. Tā nu es visu laiku raudāju. Neko draugam neteicu. Viņš nesaprata. Domāja, ka negribu bērniņu. Tad es aizbēgu uz Latviju.
Aizbēgi?
Patiesībā man bija jābrauc atjaunot vīzu, tas jau bija ieplānots, pirms uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bet, kad atbraucu, sapratu, ka negribu braukt atpakaļ. Ka man ir bail atgriezties.
Un puisis?
Viņš nezināja, kam eju cauri. Es nestāstīju. Pusotru gadu, kamēr bijām attiecībās, biju sevi pozicionējusi kā laimīgu, pozitīvu, smaidošu cilvēku. Meiteni, kurai viss ir lieliski. Tāda rokzvaigzne. Tas cilvēks, kuru viņš bija iemīlējis, - tā nemaz nebiju es, tikai mans ārējais tēls. Atceros, piezvanīju viņam no Kuldīgas un teicu - neesmu pārliecināta, ka gribu braukt atpakaļ. Viņš nesaprata. Mēs izšķīrāmies. Divus mēnešus nerunājām.
Viņš tevi palaida?
Nē. Ļoti dusmojās. Bija pārliecināts, ka ir kāds cits vīrietis, ar kuru esmu kopā. Pārmeta, ka esmu viņu izmantojusi, melojusi, aizbraukusi projām, aizbēgusi, lai atņemtu bērnu. Tikai divus mēnešus vēlāk es biju gatava sarunai. Piezvanīju un pastāstīju, kas notika mājās, kāda ir tā realitāte, par kuru viņam nebija ne jausmas. Mēs izrunājāmies, bet nepieņēmām nekādu lēmumu saistībā ar to, būsim vai nebūsim kopā, līdz piedzima Stella.
Nuno, tavs puisis, saprata?
Jā. Lai gan man bija ļoti grūti to visu izstāstīt. Tik ļoti atkailināties. Mūsu attiecības uzlabojās.
Sapratu, ka mana drauga spēcīgā puse ir tā, ka viņš māk runāt par emocijām. Tā man ļoti pietrūka attiecībās ar latviešu vīriešiem. Viņiem “viss ir kārtībā”. Nuno nebaidījās runāt, izrunāt, strīdēties, salikt visus punkus uz i, salabt. Izrādīt savas jūtas vārdos un arī darbos. Sajutos ļoti mīlēta. Tāda, kāda es esmu. Viņš nopirka biļeti, lai būtu klāt Stellas piedzimšanas brīdī.
Paspēja?
Gandrīz. Meitiņa pasteidzās. Tieši tad, kad Nuno iekāpa lidmašīnā, man nogāja ūdeņi. Stella piedzima dažas minūtes pirms tam, kad viņš nolaidās Latvijā. Tīrā maģija! Draugs pa taisno atbrauca uz slimnīcu un ieraudzīja mūs.
Kā tas bija?
Mēs tik ilgi nebijām tikušies. Biju sanervozējusies, tikko dzemdējusi, pieņēmusies svarā, negulējusi... Tāds - ak Dievs, nu kā viņš mani tādu ieraudzīs. Tāds kā mazliet kauns. Bet viss kaut kā notika. Viņš palika slimnīcā pie mums, mēs gulējām kopā, bet it kā ne kopā, jo mazā Stella pa vidu. Pēc tam, nākamajā dienā, mums abiem viss bija skaidrs. Ka jābrauc atpakaļ. Tā es atgriezos, un mēs Ņujorkā apprecējāmies.
Kā viņu pieņēma tava ģimene?
Skeptiski. Portugālis, 14 gadus vecāks. Latviešiem tas viss šķiet par daudz, mana ģimene ir diezgan konservatīva. Atceros, tētis lauzītā angļu valodā mēģināja ar viņu runāt - nu, kas tur tagad būs... Vēl arī tas, ka mana ģimene ir ļoti akadēmiska, abi vecāki ir juristi, bet vīrs nav pabeidzis pat vidusskolu un ir modeļu aģents. Viņš ir tāds portugāļu cīnītājs, iekarotājs, kurš dzīvē ļoti daudz sasniedzis ar savu mērķtiecību. Tagad gan mana ģimene viņu jau ir pieņēmusi.
Domāju, viņi arī neuzticējas man, tam, ka es varētu būt attiecību cilvēks. Viss, ko viņi bija redzējuši, - ka esmu tusētāja, tāda ģimenes melnā avs. Viņi apšaubīja, vai spēšu būt laba mamma. Mamma teica, ka atgriezties Ņujorkā ir liela kļūda, un lai neaizmirstu parūpēties par bērnu. Iespējams, viņa domāja, ka netikšu galā.
Kā juties, saprotot, ka tev neuzticas?
Tas man deva spītu. Vēlmi kaut ko pierādīt. Tajā pašā laikā es pati šaubījos, vai manī maz ir pietiekami cilvēcīguma, lai es varētu būt gana laba māte. Es zināju, ka bērns ir dāvana, dārgums, iespēja, bet nekādas mātes jūtas grūtniecības laikā man neradās. Vēl vairāk - es pilnīgi noteikti nebiju sajūsmā par to, kas notika ar manu ķermeni. Bija lielas bailes, jo līdz šim ķermenis man garantēja darbu, un ko nu es darīšu tālāk, kā tikšu ar visu galā. Bet, kad Stella piedzima… Joprojām atceros to skaņu, ar kādu bērniņš iznāca ārā, to pļuk, kad viņu uzlika man uz krūtīm. Tas bija brīdis, kad viss manā dzīvē mainījās. Manī pamodās pilnīgi cits cilvēks. Es Stellu mīlu tā, kā nekad nebiju iztēlojusies, ka kādu var tā mīlēt. Tā saikne, kāda mums ir šobrīd, ir nenovērtējama. Bērns liek pārvērtēt sevi. Saprast, cik tas ārējais patiesībā ir nesvarīgs. Tagad esmu ļoti, ļoti laimīga.
Kā tiki galā ar emocionālajām problēmām?
Bija ļoti grūti. Kad kaut kādu lietu esi darījusi ļoti ilgi, tu nevari tā vienkārši izbeigt. Ir jāatrod, ko likt tā vietā. Es negāju pie speciālista, negribēju, lai kāds zina. Un es arī biju jau tik ilgi melojusi, ka man viss ir kārtībā. Ne tikai ģimenei, bet visiem. Tikai tad, kad izlēmu izstāstīt savam draugam, sapratu - atzīstot problēmu, ir iespējams izveseļoties. Vēlāk es sajutos tik mīlēta, ka pārējais kļuva mazsvarīgs. Man bija vienalga, kāds ir mans svars.
Tu pārvarēji bailes.
Jā. Un nolēmu ar to visu kaut ko darīt globāli. Sapratu, ka man ir kaut kas jādara ar to, ka man ir balss, ka cilvēki klausās tajā, ko saku. Ka man ir jārunā par šīm problēmām. Un, ja es kādam gribu palīdzēt, man vispirms ir jābūt atklātai par sevi. Savu pieredzi. Jūtām. Ka esmu pietiekami veca, ka man vairs nav bail atzīt savas vājības.
Tagad publiski iestājies par modelēm, akcentējot tās grūtības, ar kurām meitenes saskaras.
Negribu, ka manu mesidžu uztver kā ziņu par to, ka modeļu bizness ir viennozīmīgi slikts. Tam ir gan tumšās, gan arī gaišās puses, bet daudzām lietām būtu jāmainās. Tie centimetri ir tāds mindfuck. Mūsdienās vispār cilvēkiem ir ļoti neveselīgas attiecības ar to visu. Ne tikai modelēm, bet arī aktrisēm, dziedātājām - visiem, kas strādā sfērās, kur ir nozīme tam, kā izskaties. Gan sievietēm, gan vīriešiem. Pietrūkst mīlestības un cieņas pret sevi.
Kopš publiskā paziņojuma esmu saņēmusi daudz ziņu no meitenēm, kas saka - paldies, jūtos mazāk viena. Tāds me too par ēšanas traucējumiem. Domāju, aģentūrām būtu vairāk jārūpējas par savām modelēm. Tagad bieži vien neviens nepārstāv meiteņu intereses, tieši otrādi - ir vēlme izspiest pēdējo, nopelnīt sev, pretī negarantējot neko. Tas ir tik netaisnīgi.
Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai tu veidotu modeles karjeru?
Viennozīmīgi. Bet būtu gribējusi zināt, cik daudz būs jāupurē. Ka cietīs veselība, attiecības ar draugiem, puisi, ģimeni… Man negribētos, lai mana meita tā izaug, mokās, neēd. Vispār jau tas pats vārds modelis... Tam vajadzētu būt kā piemēram, bet kā šīs neveselīgās meitenes var būt kādam piemērs?
Ir pilns internets ar manām bildēm, kur esmu dažādos tēlos. Tās bildes ir skaistas, bet tā neesmu es - tās bildes melo. Reizēm domāju - tik daudzus gadus esmu ar savu darbu melojusi un likusi meitenēm justies slikti. Tām, kas ir skatījušās un domājušas, ka es esmu ideāls, bet ar viņām kaut kas nav kārtībā. Bet vēl trakāk ir tas, ka biju izveidojusi tēlu, ka viss ir vienkārši, nevis runājusi par to, ko īsti tas maksā. Par to es jūtos diezgan vainīga. Un tagad man ir svarīgi to izlīdzināt. Tā sajūta ir superīga. Absolūti pareiza.