Man, riteņbraukšanas amatierim, šis kāpiens ir prasījis piecas stundas. Nu jau atlikuši vien pāris serpentīna līkumi cauri priežu mežam, par kura esamību tur, lejā, neliecināja pilnīgi nekas. Un tad vienā mirklī priedes pašķiras un skatienam paveras neiedomājama Mēness ainava. Vulkāniskās lavas lauki rada neaizmirstamu skatu, bet pāri tam visam majestātiski paceļas Teide. Šis 3715 metrus augstais vulkāns ir ne vien Spānijas augstākais punkts, bet arī UNESCO Pasaules mantojuma objekts. Teide valda pār visu salu kā kluss, visu zinošs stāstnieks, kurš lappusi pēc lappuses gatavs atklāt neskaitāmus salas noslēpumus.
Klusums pirms kāpiena
Šodienas rīts ir īpašs. Jāatzīst gan, Tenerifē visi rīti ir īpaši. Gaiss ir silts jau pirms saullēkta, un pat ziemā klimats ir tik maigs, kādu Latvijā jūt tikai jūlija sākumā. Sala lepojas ar vairāk nekā 300 saulainām dienām gadā, un, kad es agri no rīta izstumju savu šosejnieku no viesnīcas, gaisā virmo solījums par kārtējo jauko dienu.
Aiz muguras paliek okeāns un bezgalīgā pludmaļu rinda, kur dienas gaitā pulsa ritmā skan viļņu šalkoņa un atpūtnieki laiski bauda mūžīgo siltumu. Taču šodien mani neinteresē ne pludmale, ne okeāns. Šodien es braukšu kalnā. Pa vienu no iespaidīgākajiem maršrutiem Eiropā - 55 km nepārtraukta kāpuma virzienā uz vienu no augstākajiem vulkāniem pasaulē, kurš turklāt joprojām darbojas.
Katra ainava kā stāsts
Noklikšķ ātruma pārslēdzējs, pedāļi sāk griezties, un kāpiens sākas uzreiz - Tenerife nedod laiku iesildīties. Pirmie kilometri ved cauri piejūras pilsētai. Te starp neskaitāmām viesnīcām, restorāniem un veikaliem palmas nesteidzīgi šūpojas vējā, kas nes okeāna sāļo smaržu.
Taču, jo augstāk ved ceļš, jo straujāk mainās ainava. Pēc spožajiem skatlogiem nāk klusi kalnu ciemati, baltu māju rindas, mango un apelsīnu koki, banānu plantācijas, vietējo kartupeļu un tomātu lauki.
Ir laiks pirmajai atpūtas pauzei. Te cilvēki dzīvo savā tempā. Kafija tiek dzerta nesteidzīgi. Sarunas neviens neskubina. Šī ir tā Tenerife, kur tradīcijas joprojām dzīvas tur cilvēki, kas tepat dzimuši. Šis kontrasts starp moderna kūrorta aktīvo dzīvi un mieru salas iekšienē padara Tenerifi īpaši daudzslāņainu.
Pamazām gaiss kļūst plānāks un arī vēsāks, lai arī saule kāpj augšup - kalnos vienmēr ir dzestri. Mainās ainava - palmas aizstāj kaktusi, bet starp klintīm vietām uzziedējis ķiršu koks - Tenerife ir pārsteigumu sala. Katrs ceļa līkums sola jaunu ainavu, bet katra jauna ainava šeit nāk ar savu stāstu. Priekšpēdējais ir īpaši pārsteidzošs: priežu meži gandrīz tādi kā mājās - ar nebeidzamiem pastaigu taku kilometriem, kas kopā ar okeāna un kalnu gaisu ir īpaši veselīgi.
Sastingušas uguns majestātiskums
Kad sasniedzu Teides augstieni, sākas īpaša, gandrīz sakrāla klusuma zona. Skuju koku meži atkāpjas, un priekšā atveras Teides Nacionālais parks - UNESCO Pasaules mantojuma teritorija. Šeit viss izskatās kā no citas planētas. Lavas lauki, kas stiepjas kilometriem tālu, klinšu sarkanie, brūnie un melnie toņi, sausa vēja švīkstoņa. Tik daudz pieminētā Marsa ainava te nav metafora - tā ir realitāte.
Es apsēžos uz lavas akmens un skatos apkārt. Sirds, kas vēl pirms brīža fiziskās pārpūles dēļ kāpa pa muti laukā, sāk nomierināties. Ātrāk nekā citkārt - tik jaudīgs ir šejienes miers. Teide valda nevis ar spēku, bet ar klusu, nepārprotamu klātbūtni. Šī ir Tenerife, kas nav redzama no pludmales krēsliem - vieta, kur jūtama zemes iekšējā elpa.
45 minūtes adrenalīna
Kad spēki nedaudz atgūti, laiks desertam! Nobrauciens! Garas 60 minūtes totāla adrenalīna. Modernās šosejnieka riepas cieši saķeras ar perfekto asfaltu, katrā līkumā sanāk iegulties kā dejā, bet taisnajos posmos jāsaraujas pavisam maziņam, cenšoties sasniegt maksimālo ātrumu. Dzestrais vējš svilpj gar ausīm, un šis nudien nav īstais brīdis mielot acis ar Tenerifes ainavām.
Kad beidzot tieku lejā līdz jūras līmenim, saule jau slīd uz vakara pusi, un mani atkal sveic pilsētas dzīve. Gaisā virmo mūzika, cilvēku balsis, karstais vakara gaiss, kas jūtams tikai vietās, kur rudens nepastāv.
Katram cits ceļš
Braucot ar velosipēdu, tu nevari noslēpties - ne aiz stikla, ne skaņas izolācijas, ne aiz kondicioniera. Tu esi pilnīgi atklāts pret ainavu, saplūsti ar to vienā veselā, kļūstot par tās daļu. Visas smaržas, skaņas, ainavas un pat vietējo iedzīvotāju sveicieni tiek uztverti daudz dziļāk, kontrastaināk. Tāpēc man šķiet, ka šo salu vislabāk ir apceļot ar riteni - tu ne tikai redzi Tenerifi, tu to iepazīsti ar visu savu ķermeni.
Taču es arī zinu, ka velosipēds nav vienīgais ceļš. Katrs šeit var meklēt savu Tenerifi pats savā veidā. Te var iet kājām - klejot pa takām, kas ved pāri laukiem uz mežu, klintīm un ciemiem. Var braukt ar mašīnu - izbraukt salas mugurkaulu, piebremzēt pie skata punktiem, kur ikreiz gribas iekliegties aiz sajūsmas. Tenerife ir galamērķis jebkuram, kurš vēlas redzēt pasauli dzīvu.
Tenerife - dabas spēks, kas dzīvo
Teide un vulkāniskās ainavas. Tenerife ir vulkāniskas izcelsmes sala. Teides masīvs ir tās sirds, kas ne tikai veidojis reljefu, bet joprojām nosaka klimata nianses, mākoņu kustību un pat ainavu krāsas. Vulkāniskais mantojums ir unikāls Eiropā - no melnas smilts pludmalēm līdz dziļām gravām un krāteru sienām.
Anaga - zaļā, senā un miglā tītā. Ja Teide ir salas uguns, tad Anaga ir tās zaļā dvēsele. UNESCO biosfēras rezervāts, kur migla karājas kokos kā dūmakains plīvurs, bet lauru meži izskatās tik seni, ka tie varētu būt vecāki par cilvēces vēsturi. Mazajos ciemos var redzēt īsto Tenerifi - kā cilvēki šeit joprojām dzīvo saskaņā ar dabu un tās likumiem.
Vējainās piekrastes zvejnieki. Rietumu piekraste ar savām klintīm un dramatiskajiem skatiem parāda salas mežonīgo pusi. Šeit okeāns vairs nav maigs, tas ir jaudīgs - tāpat kā cilvēki, kas dzīvo līdzās šai dabas stihijai. Mazie zvejnieku ciemi smaržo pēc tīkliem, sāls un svaigām zivīm.
