Havajas Debešķīga bauda asajā mērcē

Daunšiftera sapnis

Ģeogrāfija, tāpat kā jebkura cita realitāte, mums atklājas sajūtās. Manas sajūtas jau kopš pirmajiem mirkļiem liecināja, ka Havaju salas atrodas kādā īpašā, enerģētiski labvēlīgā zemeslodes zonā. Nelielu un pavisam sīciņu saliņu virtene Klusā okeāna viducī. Daudzas no tām ir neapdzīvoti rezervāti. Līdz tuvākajai civilizācijai, proti, līdz milzīgam cilvēku masas sakopojumam, jālido vairāk nekā sešas stundas, turklāt virs ūdens, kas attīra no visa negatīvā. Tad nu arī sajūties šeit tā, it kā tev būtu izrauts vads no rozetes un tu beidzot būtu pārstājusi vibrēt, dārdēt un nepārtraukti samalt kādu biezenī.
Dienvidu salas vienmēr šķiet bezrūpīgas. Droši vien pie vainas ir iedzīvotāju jautrais pofigisms. Iedzimtie havajieši ir pēcteči tiem polinēziešiem, kuri nesaprotamā veidā pārcēlušies uz šejieni jau 3. gadsimtā. Brīnišķīgs klimats. Fantastiska daba. Augļi krīt no debesīm. Zivju papilnam. Cilvēku maz. Saspringt nav iemesla. Skriet nekur nav jēgas. Par diētām vari aizmirst - jo apaļīgāka sieviete, jo iekārojamāka. Apskaužami?
«Tiksimies tad, kad tiksimies!» - tā havajieši saka atvadoties, un šī frāze, manuprāt, lieliski atspoguļo viņu dzīves filozofiju - ļaušanos straumei. Pastāv pat tāds jēdziens kā havajiešu laiks - neobligāts un neprecīzs. Skaidrs, kāpēc jauno ieceļotāju vidū visvairāk ir vāciešu, nomocījušos ar savu kvadrātligzdu ordnungu.
Un vēl viena subjektīva izjūta. Man šķita, ka šīs salas ir piepildītas ar iņ - sievišķo enerģiju. Te viss ir tā maigi, stiepti un plūdeni. Nemaz nav stingrības un agresijas. Ja arī gadās ekscesi, tie vairāk līdzinās nevis vīriešu niknumam, bet gan sieviešu dulnumam.

Kauai - brīnumdaiļā mežone

Pirmā diena Havajās. Vispirms kādu pusotru stundu es airēju (pirmo reizi!) vienvietīgā kajakā uz salas vidieni - pa zaļu upi, garām mangrovju audzēm un palmām. Pēc tam divas stundas bridu džungļu dzīlēs, līdz ceļgaliem iegrimstot rūsganā rāvā, klūpot pār saknēm un slīdot uz akmeņiem. Piepeši kaut kur no augšas uz takas uzradās liela saime, un tēvs priecīgi iesaucās: «Cilvēki, beidzot cilvēki! Dodiet ātrāk ūdeni, mēs jau piecas dienas pūlamies izkļūt laukā.» Ja ne velniņi acīs, es būtu noticējusi. Un ne tikai tāpēc, ka viņi izskatījās nomocīti un neiedomājami netīri. Sižeta pavērsiens Izdzīvotāju garā ļoti labi saderas ar Kauai salas dabu.

Lielāko Kauai teritoriju aizņem kalnaini, neizbrienami džungļi. Vēl nekad nebiju redzējusi augus, kas būtu tik ļoti apmierināti ar dzīvi. Spīdīgas, gaļīgas lapas. Milzīgi, izaicinoši spilgti ziedi. Krāšņas liānas, kas kaislīgi apvij gigantiskos kokus līdz pašai galotnei. Virs galvas - viss smaragdzaļš; pateicoties tam, pat gaisma šķiet zaļgana. Šeit ir uzņemtas visslavenākās filmas, kuru darbība notiek džungļos: Karalis Kongs, Mauglis, Juras laikmeta parks.
Apkārt salai kā pakavs vijas vienīgā šoseja, kas ziemeļos atduras pret nepārejamām klintīm. Lai pārbrauktu pāri visai salai, būs vajadzīgas trīs līdz četras stundas. Klasisks provinces ceļš, galvenokārt ar divām joslām un ātruma ierobežojumu līdz 40 km/h. Pie šosejas atrodas kotedžas un lauku mājas, nelieli ciematiņi un klusas pilsētiņas - tā arī visa civilizācija.
Pludmaļu ir daudz. Varētu teikt, ka visa okeāna piekraste ir viena vienīga pludmale. Īpašas ir mazītiņās lagūnas, kuras zina tikai savējie, jo tās nav saskatāmas no ceļa puses.

Kauai daba ir satriecoši skaista, tāpēc galvenā izklaide ir nevis pludmales, bet gan haikings jeb, vienkāršāk sakot, pastaigas. Līdz ūdenskritumiem džungļu sirdī (tajos var izpeldēties, un tas ir ļoti romantiski) un pa kalnu takām gar okeānu. Ļoti populārs ir Vaimea kanjons, kas pārsteidz ar savu krāsaino, spilgto raibumu.
Tomēr salas galvenais varonis ir Nā Pali krasts. Augstie kalni šeit apraujas okeānā, ar aizu krokām veidojot tik sarežģītas formas, līdz kurām droši vien aizdomātos Gaudi, ja būtu spēris vēl vienu drosmīgu soli arhitektūrā. Ieraudzīt Nā Pali iespējams tikai no augšas - no pastaigu helikoptera - vai no kuģa. Otrais variants ir ne tikai lētāks, bet arī simpātiskāks - gar krastu kursē delfīni un vaļi. Gan vieni, gan otri ir ļoti artistiski un priecē skatītājus ar sinhroniem lēcieniem gaisā.

Salas zvaigzne - Nā Pali krasts

Vaimea kanjona krāsas

Amizanta detaļa - 19. gadsimta sākumā te bijusi Donas upe un Jeļizavetas cietoksnis. Kauai vadonis pat vēlējies iekļauties impērijas sastāvā, taču krievi salu pametuši. Tagad droši vien kož pirkstos. Pat Aļaskas ir mazāk žēl - lai arī skaisti, tomēr gara ziema, briesmīgs aukstums un nikni lāči. Turpretī Kauai - īsta paradīze. Pat plēsoņu nav. Nekādu. Ne čūsku, ne citu nešķīsteņu. Tāpēc te lieliski klājas tūkstošiem no saimniekiem aizbēgušo savvaļas vistu. Tās klīst pa šosejām un pludmalēm, džungļiem un pilsētas veikalu stāvvietām. Pirmsausmas kikerigū visā salā piešķir tai apburošu lauku akcentu.
Kauai es nogaršoju visgardākos avokado - maigus, saldus, melones lielumā. Ananasi, banāni, zemeņu papaija un mangostāns - viss ir aromātisks, salds, nupat noplūkts no krūma kaimiņu dārzā. Ja tev garšo tunča sašimi, šī noteikti ir tava vieta. Havajiešu poki - svaiga tunča gabaliņi ar dažādām garšvielām un dažādās marinādēs - spēj padarīt vai traku. Toties izslavētā melnā havajiešu cūka - nekas īpašs, gaļa kā jau gaļa.

Lielā sala: «Es visa esmu tik pretrunīga»

Tās pareizais nosaukums ir Havaja, bet otro oficiālo vārdu - Lielā - salai piešķīra, lai izvairītos no pārpratumiem. Tās īpatnība ir pamanāma jau lidojuma laikā - blīvs mākoņu slānis, kas izskatās kā aizķēries aiz vulkāna malas. Virs salas ziemeļaustrumu puses tas karājas vienmēr. Un zem tā vienmēr ir nejauks lietutiņš. Tas nozīmē, ka 365 dienas gadā debesis ir klātas ar pelēkiem mākoņiem un no augšas pil. Un mēs vēl sūdzamies par saviem laika apstākļiem!
Bet otrā pusē vienmēr ir skaidrs un saulains laiks. Toties tur atrodas vulkāni. Un vulkāni uz salas darbojas vienmēr. Tātad 365 dienas gadā te kaut kas mutuļo, kūp, liesmo un izvirst. Paceļas tvaika stabi, tvaiks pārvēršas mākoņos, kas iestrēgst vulkāna virsotnē un pil atpakaļ uz zemes. Tā gluži sievišķīgi - pati sevi uzkurbulē un pēc tam raudi no pārdzīvojumiem.
Tieši šeit es izbaudīju visspēcīgāko, neparastāko, apbrīnojamāko piedzīvojumu savā dzīvē - nakts satikšanos ar vulkānu. Mēs iesēdāmies nelielā sešvietīgā kuterī un aiztraucāmies trakā ātrumā. Tik tumšs, ka vai acī dur, tikai zilas dzirksteles šķīst mums visapkārt - tur virs ūdens lēkā fosforescējošās zivis.
Bet pēc tam mēs pietuvojāmies elles vārtiem. Pilnīgā tumsā mutuļo sarkani dūmi, un viss apkārt ir vienās ugunīs - gan gaiss, gan zeme, gan ūdens. Trūkst tikai sēra smakas.

Vienmēr zem mākoņiem

Tā ir vieta, kur kūstošā zemes miesa no stāvā krasta līst okeānā. No spilgtās gaismas pat acis sāp. Es iegremdēju roku ūdenī - tas ir gluži karsts. Dažbrīd ainavu piepeši izgaismo koši sarkans salūts - krītot ūdenī, sprāgst sakaitēti rūdas gabali. Biedējošs, taču neparasti valdzinošs skaistums - ne acu nevar atraut.
Vispār jau visas Havaju salas ir radušās vulkānu darbības rezultātā, bet Lielā sala vēl aizvien ir radīšanas procesā. Uz tās atrodas vulkāns Mauna Loa, kas sācis darboties pirms 700 000 gadu un kopš tā laika nekādi nespēj aprimt. Un, lai arī tā pēdējais izvirdums notika 1984. gadā, tas vēl aizvien darbojas, tātad ir dzīvs - tur, iekšā. Turklāt tas aizņem pusi no salas - planētas lielākais vulkāns, kura garums sasniedz 112 kilometru, augstums - 4000 metru. Otrs vulkāns tiek uzskatīts par visaktīvāko Zemes virsū - Kilauea izvirdums sākās 1983. gadā un joprojām nav beidzies.

Pastaiga pa vulkāna krāteri

Vēl nesen šeit bija ceļš

Tiesa, atšķirībā no Islandes vai Filipīnu vulkāniem Havaju salu vulkāni nevis sprāgst, bet vienkārši noplūst, lavai sazarojoties pa plaisām. Un salas platība pastāvīgi palielinās.
Galvenā izklaide uz Lielās salas ir Nacionālais vulkānu parks. Milzīgā teritorijā ir daudz atrakciju. Var no augšas apbrīnot tumsā kvēlojošo vulkāna krāteri vai no sāniem - peldošās lavas straumes, vai no iekšpuses - iespaidīgo lavas caurules tuneli. Vai arī pastaigāties pa milzīgo sastingušo vulkāna Kīlauea Iki krāteri, kas vēl 1959. gadā bija burbuļojošas lavas ezers. Pārpasaulīga ainava - un mazliet satraucoša. Kad tu staigā pa plaisām, no kurām ceļas silta migliņa, tas kutina nervus.
Salas jaunākā daļa ir melnas, nedzīvas lavas lauku platības. Vecākā, kas paguvusi aizaugt, klāta ar krāšņiem dārziem un tropu mežiem. Te ir unikāla augu valsts, jo tā ir attīstījusies miljoniem gadu pilnīgā izolācijā. Ir daudz reliktu augu, piemēram, pie mājas, kurā mēs dzīvojām, savu minibusiņu novietojām zem papardes.

Punalulu melnā pludmale (pa kreisi) un Paparžu mežs (pa labi)

Lielā sala ir izslavēta ar savām melnajām pludmalēm, kuras iemīļojuši milzu bruņurupuči. Ir unikāla zaļa pludmale, kas par savu krāsu var pateikties hrizolīta kristāliem, tāpēc to var uzskatīt par pusdārgakmeņu pludmali. Ņemt šīs smiltis sev līdzi kā suvenīru ir aizliegts. Vispār ir aizliegts ņemt no salas jebkādus akmeņus - tiek uzskatīts, ka tajos mājo senču dvēseles. Lava arī ir tabu - havajieši ļoti godā vulkānu un uguns dievību Pelē.

Akaka - Havaju augstākais ūdenskritums

Uz Lielās salas es nogaršoju lieliskus svaigus makadamijas riekstus. Informācija par to, ka tie ir dārgākie rieksti pasaulē, ļoti uzlabo bezmaksas garduma garšu - mēs tos lasījām turpat makadamiju dārzā un uzreiz pāršķēlām uz akmeņiem. Rieksti ir Lielās salas galvenais suvenīrs. Tos pārdod svaigus un ceptus, ar čili un karamelē, šokolādē un matcha tējā. Uz salas ir pat kafijas šķirne ar makadamijas riekstu garšu un aromātu.
Kavas sakņu uzlējumu agrāk ļāva dzert tikai priesteriem un vadoņiem, pārējie par to varēja samaksāt ar dzīvību. Tagad Lielajā salā to var atrast daudzviet, galvenokārt dīvainās vietējo pulcēšanās vietās. Runā, ka šis dzēriens vairo jautrību un atslābina. Nu, nezinu gan… Duļķaina dzira ar nesaprotamu garšu. Smieties negribējās. Ja runājam par atslābināšanos - pēdējo dienu laikā es it nemaz nebiju iespringusi…

Oahu - glamūrā maita

Vaikiki ugunis

Ja es rakstītu angliski, tad izteiktos tiešāk - pludmales sterva, piesaucot vārdu beach un bitch fonētisko līdzību. Esmu sajūsmā par šo salu, taču tā arī to neiemīlēju.
Oahu ir slavena ar viļņiem. Tas padarījis salu par sērfotāju Meku. (Starp citu, tieši havajieši izgudroja šo izklaidi.) Visa pasaule pazīst vietu ar nosaukumu Pipeline salas ziemeļos, kur okeāns veido tiešām gigantiskus viļņus. Un arī nāvējoši bīstamus. Te notiek prestižas sacensības ar balvu fondu pusmiljona dolāru apjomā. Un tajās regulāri kāds iet bojā.
Šejienes ūdeņi ir sievišķīgi viltīgi. Es uz mirkli aizgriezos, un tūlīt pat mani notrieca no kājām, apgrieza riņķī un ar atvēzienu iemeta uz muguras smiltīs. Un nekas taču neliecināja par briesmām - gan viļņi līdz tam bija pavisam nelieli, gan arī ūdenī biju iebridusi tikai līdz ceļiem...

Tomēr glamūra uz salas ir vairāk nekā stervisma. Te ir vislabākās pludmales. Garas, platas, ar zeltaini zīdainām smiltīm. Ir pat perlamutra pludmales. Vārda tiešā nozīmē - no perlamutra daļiņām. Ak, kā tās mirdz un zaigo saulē! Un kāds šeit ūdens! Es pat nerunāju par temperatūru, bet par krāsu. Žilbinoša zilgme. Uz tās fona pat spilgtās pusdienlaika tropu debesis liekas izbalojušas un neskaidras. Šo eļļas gleznu bounty stilā noslēdz hrestomātiskās skulpturālās palmu grupas.
Oahu savas viesnīcas ir uzcēlušas visas dārgākās un slavenākās viesnīcu ķēdes. Te atrodas visglītākā un sapostākā pilsēta - Vaikiki. Pareizāk sakot, tā ir daļa no Honolulu - ASV piecdesmitās pavalsts Havaju galvaspilsētas. Greznas viesnīcas, tirdzniecības ielas ar zīmolu veikaliem, nebeidzami restorāni un kafejnīcas, nakts bāri un diskotēkas. Naktī viss mirdz un laistās vienās ugunīs, visur skan mūzika. Atmosfēra ļoti atgādina Lasvegasu.
Havajieši apgalvo, ka visas enciklopēdijas melo; leģendārais kokteilis Mai Tai uz ruma bāzes esot izgudrots tieši šeit. Mēs aizgājām uz viesnīcas Pink bāru, lai, tā sakot, pieplaktu pirmavotam. Nebija slikti, taču man daudz labāk iegaršojās Scorched Strawberry (Dedzinošā zemene) - tumšais rums, rīvētas zemenes, piparmētra, ananasu sula, čili pipari, un vēl glāzes maliņa iemērcēta cukurotos čili piparos.

Oahu pludmales

Oahu ir visblīvāk apdzīvotā no visām salām, te mīt teju miljons cilvēku - 70% no visiem Havaju salu iedzīvotājiem. Un lidojuma laikā tā izraisa vieglu šoku un paniku, raugoties uz drūmajiem, regulārās rūtiņās sarindotajiem māju kvartāliem. Kaut kādas bezgalīgas kazarmas…
Tomēr izrādās, ka pat šeit ir gana daudz savvaļas plašumu - slepenu alu un ūdenskritumu, romantisku taku kalnu virsotnēs, fantastisku skatu uz okeānu. Un pat tuksnesīgu pludmaļu.
Mani pārsteidza tas, ka Havajās vispār visas pludmales var uzskatīt par necivilizētām - nav nekādu zviļņu un pārģērbšanās kabīņu. Nekādu kafejnīcu un bāru. Pat saldējumu nepārdod. Neviens pat nestaigā ar vārītu kukurūzu. Tīra, ne ar ko nesabojāta dabas daļa. Oahu mežonīgajā krastā, kur jau beidzas šoseja, mēs saullēktā peldējāmies ar delfīniem. Bet skaistajā kūrorta ciemata pludmalē notika zīmīga tikšanās.
…Aizbraukšanas dienas rītā, saullēktā, mēs aizgājām pie okeāna atvadīties. Bijām paņēmuši līdzi uzdāvinātos orhideju vainagus. Iepeldējām dziļāk okeānā un aizmetām vainagus labi tālu. Un, kad grasījāmies griezties atpakaļ uz krasta pusi, virs ūdens parādījās liela, melna, mirdzoša galva - bruņurupucis. Tas izmēģināja manu vainagu ar kāju, tad uzlika uz zoba… un aizvilka to kaut kur okeāna dzīlēs.
Havajieši apgalvo, ka ieraudzīt bruņurupuci - tas esot honu, laba zīme. Nu ko, Havajas, tātad neatvadīsimies. Tiksimies tad, kad tiksimies!