Režisors: Deivs Džonsons / Lomās: Ādams Boldvins, Toms Konolijs / ASV, 2024
Ziemeļamerika, 1763. gads. Noslēdzies Septiņgadu karš, un angļi ir izspieduši frančus no to Amerikas kolonijām. Taču tūlīt sākas jaunas klapatas - otavas cilts virsaitis Pontiaks ir izracis kara cirvi un, apvienojies ar delavēriem, šaunijiem, mingo un hūroniem, sāk vienu pēc otra dedzināt vai citādā vīzē likvidēt angļu cietokšņus jeb fortus (īpaši efektīvs ir uzbrukums it kā draudzīgā lakrosa mača laikā). Pēdējais rietumu Pensilvānijas nocietinājums ir Pita forts, tur paslēpušies civilie, kolonisti un armijnieki, bet arī tas ir ciešā indiāņu aplenkumā. Ņujorkā atvaļinājumā esošais pulkvedis Anrī Bukē saņem pavēli nokomplektēt ekspedīcijas korpusu un pārraut Pita forta aplenkumu.
Apmēram tāds ir īss ieskats vēsturiskajos notikumos, bet tagad varam pāriet pie kino kā tāda. Teju visu pirmo stundu mēs skatāmies rāmu romantiku - kā jau tālaika konservatīvajā aristokrātijā bija pieņemts. Proti - pulkvedis te satiek savu jaunības dienu simpātiju un sāk savu sirdsāķīti pēc visiem buržuāzijas augstākajiem standartiem aplidot. Taču dienesta pienākumu pildīšanu tas, dabiski, neatceļ.
Ekspedīcijas korpuss pulcējas visai čābīgi - Bukē cer uz kādiem 3000 durkļiem, bet jau pēc pāris dienām saprot, ka lielā steigā viņam tādu vienību nenokomplektēt. Un tā 1763. gada jūlijā Bukē iziet no Kārlailas vien ar 500 vīriem - to skaitā ir nepilns Karaliskais amerikāņu pulks, divu skotu kalniešu pulki, pāris civilie vezumnieki, pāris reindžeri, kā arī vietējie takuziņi. Lielākā daļa maršētāju ir pilnīgi zaļknābji, un atpūtas vietā viņi tiek pamatīgi militāri dresēti.
5. augusta pēcpusdienā Edžhilas mežainajā apvidū pusotru kilometru no Bušīranas un pārsimt metrus no kalnavota angļu kolonnai uzbrūk indiāņi. Slaktiņš izvēršas abpusējs, un beigās indiāņi atkāpjas meža dzīlēs. Bukē visai improvizēti no smilšu maisiem uzbūvē reduti, kur tiek nobēdzināti ievainotie karavīri.
Pavisam drīz angļi konstatē, ka ir pilnībā aplenkti un viņiem tiek liegts pat pasmelties ūdeni no netālā avota. Bukē saprot, ka viss izšķirsies nākamā rīta uzbrukumā, un izplāno viltus manevru, kā izmānīt pretinieku atklātā kaujaslaukā. Viss beidzas angļiem labi, un jau drīz viņi iesoļo Pita fortā.
Sausajā atlikumā gan viss nav tik rožpilni, jo angļi ir zaudējuši 50 vīrus, lielākoties kalniešus. Savukārt indiāņu zaudējumi tiek lēsti no 60 līdz 120 karotājiem.
Skaidrs, ka filmas budžetu nevar salīdzināt ar Maikla Manna Pēdējo mohikāni, kas ir viena no visu laiku labākajām indiāņu stāstu ekranizācijām, bet tik un tā - kāpēc kostīmu mākslinieki ir ieģērbuši iezemiešus baltos flaneļa kreklos? Indiāņus, kuri ir kamuflāžas lielmeistari?! Viņiem droši vien ir bijusi sazvērestība ar filmas pirotehniķiem, jo nekas jau nav efektīvāks un skaistāks par mākslīgo asiņu izšķaidīšanu uz balta fona…
Starp citu, Anrī Bukē piedzima nelielā Šveices miestiņā Rolē un jau ļoti agri sāka militāro karjeru. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš stājās dienestā Holandes armijā, bet pēc trīs gadiem jau kalpoja Sardīnijas Karalistes pulkā. Vēlāk viņš atgriezās pie holandiešiem, nu jau kā Šveiciešu gvardes leitnants. 1756. gadā Bukē pievienojās regulārās angļu armijas Amerikas korpusam un nonāca aci pret aci ar indiāņiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita