Kura bija tā diena pirms pirmās dienas?
Vai tālajā 2009. gada janvārī, kad es pusdienlaika fitnesa zāli nolemju pamainīt pret - hmm, kāpēc ne? - deju nodarbībām? Vai 2006. gada septembrī, kad tēta 60 gadu jubilejā viņš pret rītu man uz pleca sūdzas, ka visu nakti bez apstājas diez kāpēc vairs nevarot nodejot… Vai tad, kad mani 3. klasē izmet no sarīkojumu deju pulciņa kā pilnīgi neperspektīvu: «Tu nedejo un nekad nedejosi…» (He, he, sveicieni skolotājam Tūbelim!) Vai ne tik tālajā 2010. gada jūnijā, kad es, svaigizcepta ballroom hobby dancer, kopā ar draudzenēm nejauši ieklīstu Argentīnas tango deju vakarā, ballītē - milongā, kur kopā ar tā laika Rīgas vēl ne pārāk plašo tango sabiedrību dejo arī skolotāji no Buenosairesas Laura Melo un Rikardo Bario. Bum! Tā sajūta, ka esmu nokļuvusi filmā par tango. Pēc tam tuvākajos mēnešos Sallijas Poteres filmu The Tango Lesson noskatījos apmēram 20 reižu. Un katru - katru! - dienu un vakaru gāju šo tango mācīties, lai augustā nokļūtu vienā no pirmajiem Argentīnas tango festivāliem Latvijā, kur uzzināju, ka tango deju vakaros melodijas spēlē tandās, t. i., pa četrām no viena un tā paša orķestra, un starp tām skan aizkariņi - cortinas, kuru laikā visi dejotāji dodas malā, lai uz nākamo tandu jau lūgtu dejot citu partneri. Un ka Argentīnas tango nākt klāt un lūgt dāmu no rokas ir sliktais tonis un visa pirmsdejas komunikācija starp kungu un dāmu notiek no attāluma ar cabeso (acu skatiens un tikpat kā nemanāms mājiens ar galvu) un mirada (acu skatiens) palīdzību, un tikai tad, kad acu kontakts nodibināts un meitenes piekrišana saņemta, puisis dodas pie partneres un pavada viņu uz deju laukumu. Ka deju zālē pāri dejo tango nevis haotiski, bet vienā kopējā plūdumā, pret pulksteņrādītāju virzienu, un to dēvē par ronda. Ka el abrazo jeb tango apskāviens sociālajā tango ir svarīgāks par soļu un figūru klāstu...
Bet varbūt tas bija mirklī, kad šajā pat festivālā, neizsakāma apbrīna pārņemta, vēroju, kā tango šovu dejo par Latvijas tango karalieni pamatoti dēvētā Margita. Vai - kad jau gadus vēlāk manis pašas talantīgākais students Gvido pilnībā pārņem no manis tango apmācību grupu vadīšanu un es vairāk pievēršos jaunu tango festivālu rīkošanai. Bet varbūt diena pirms pirmās bija todien, kad, tikko iepazinušies, pēc festivāla nakts milongas Liepājā esam nopļāpājuši līdz saullēktam ar tagad man tuvu draugu, itāļu tango dīdžeju, dejotāju un pasniedzēju, mūzikas maģistru Andrea, kurš ikdienā dzīvo un strādā Romā, bet uz Argentīnu dejot un turpināt mācīties dodas katru gadu. «Ginta, with Your love for tango, You have to go to Buenos Aires. But, remember… Buenos Aires will change your life forever…»
Uz Buenosairesu jādodas pie autentiskajām tango saknēm. Dejot vietās, kur tango dejo jau gadu desmitiem, un mācīties pie vēl dzīvajiem sirmajiem milongero. Tiem, kuri bija jauni tango zelta laikmetā 30.-40. gados un dejo jau vairāk nekā 75 gadus. Izbaudīt, kā tas ir, kad milongu izvēle pilsētā katru vakaru iesniedzas krietni otrajā desmitā un lielākajā daļā katru vakaru ir ne tikai dīdžejs, bet arī labs tango šovs un īsts, dzīvs orķestris, bet pie izcilākajiem tango meistariem grupu klasēs var sastapt lielu daļu Eiropā zināmo tango skolotāju.
Pirmo reizi šeit, svešā milongā, esmu pilnīgi viena. Lllll...labi, llll…lai notiek. Dažas minūtes vēroju un līdz ar pirmo tandu saņemu flashback! Tango meitenes zinās, par ko es runāju... Tik atbildīgs mirklis, un manā astotajā tango pieredzes gadā mani atkal pēkšņi krata tā, ka aizmirstas elpot. Pie sevis pasmejos - galu galā jebkuru no šiem cilvēkiem taču redzu, jādomā, pirmo un pēdējo reizi. Taču starp vēlākām tandām izrādās, ka pasaule joprojām ir maza un ka patiešām viss ir divu rokasspiedienu attālumā. Satieku kādu, kurš ir labos draugos ar kādu itāļu tanguero Viļņā, ar kuru labos draugos esmu arī es.
Viva La Pepa Milonga Villa Malcolm nokļūstu mirkli pirms šova. Galdiņš šovakar ir labā vietā, un rokas stiepiena attālumā ar aizturētu elpu vēroju, kā savā 75. tango un 87. dzīves gadā dejo leģendārais maestro Eduardo Pareja - Parejita!
|La Viruta zālē pret rītu dejo daudz lielo vārdu un uzvārdu, un uz katru šo pāri vēl līdzi nāk bariņš nedaudz mazāku vārdu un uzvārdu. Lielie no mazākiem atšķiras arī ar to, ka lielie (pazīstamie lielie) sveicinās, bet mazie - tad, ja ir vaļa un ja nu sanāk. Lido kājas, glāzes un krēsli. Pēc formāta - praktika, cortinu nav, un skaitīt līdz četri - voila! - nav obligāti. Saimnieks savā mājā muzikalizē, kā pašam un arī tautai tīk, un pēc Ultima tanda ar Orchestra Tipica Misteriosa visi vārdi un uzvārdi - un arī visi citi - turpina ar bačatu un kizombu, kamēr viss šampanietis ir izlietots un ledus traukos izkusis. Somu tūristam saimnieks palūdz šo nefilmēt...
Svešā milongā pilnīgi viena. Mirkļi un vērojumi. Katram tango dejotājam ir savs stāsts par Buenosairesu. Gan tiem, kuri turp doties nedomā, gan tiem, kas atbraukuši jau vienpadsmito reizi. Arī tiem, kuri uzskata, ka ir par agru vai par vēlu. No ko gan es tādu tur ieraudzīšu līdz Buenos Aires will change your life forever, baby. No šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur es vispār varu dejot, līdz every time I go to Buenos Aires, my dance will change (katru reizi, kad esmu Buenosairesā, mans tango mainās.) Šeit viss ir un nekas nav pārāk nopietni.
Pussešos pielijušā parciņā uz Armenia un Costa Rica stūra rīta krēslā smaržo klājienā dzeltenbrūnas kļavu lapas un milzu magnolijas koks.
Sešu stundu laika starpība. Dzīve sākas stipri pēcpusdienā, un diena noslēdzas nākamajā rītā pēc Viruta. Salīdzinājumā ar Rīgu grafiks ir ar 12 stundu nobīdi un brīžiem jūtas pamatīgi apjucis. Šajā pilsētā ir 15 miljoni iedzīvotāju... Mēness debesīs karājas otrādi, un man tomēr ir pārsteigums, kad es atklāju, ka tā pati saule, ko redzam Eiropā, šeit iet uz otru pusi!
Uz mana balkona Margita apžēlojas par saimnieku neaplietajiem puķu podiem, un jau nākamajā dienā pateicīgs ir izplaucis kaktusa zieds. Ielu malās jebkurā diennakts laikā var nopirkt lielākus un mazākus podiņus ar telpaugiem, garšaugiem, krūmu un koku stādiem. Uzreiz pēc bazilika krūmiem vislabāk man patīk zaļums vai košumaugs ar nosaukumu Dolar. Vai manos draugos kāds kaut ko zina par stādu eksporta biznesu?
Argentīnieši uz milongām iet burzīties, satikt draugus, iepazīties, meklēt piedzīvojumus, atrast draudzeni, paēst, iedzert... Cita starpā arī padejot. Latvijā manā pieredzē tas nav iespējams, un es neticu nevienam, kurš saka, ka arī pie mums uz milongu iet «kafiju padzert» un «mūziku paklausīties».
Tagad es zinu, ka piektajā tango diennaktī var iestāties mirklis, kad beidzot milongas laikā bez sirdsapziņas pārmetumiem un sajūtas, ka nelietderīgi tērēju dārgās minūtes, var doties uz bāru ar mērķi mierīgi pavakariņot. Empanadu pīrāgi, milzu kartupeļu-omletes sacepums, vīns, nemitīgi Hola! Cómo estás? - Muy bien gracias! - un tango…
Viss ir pilnīgā saskaņā.
Uz milongu nāk burzīties arī ļaudis, kuri tango nedejo. Pie mums piesēžas saksofonists-folklorists-kalnu filozofs un labi nostādītā balsī un ar izjūtu tieši mums dzied vairākas tandas pēc kārtas.
«Mirada Fatale…!» Pie blakus galdiņa sēž kungs, kas savas tango gaitas sācis apmēram zelta laikmetā. Es apsmejos: «No Entiendo, Señor.» Sirmais milongero piemiedz aci: «Entiende, entiende…»
Pusnaktī uz ielas gaisā vēsmo siltums, smaržo pēc subtropiem, un es laikam sāku saprast šīs pilsētas ielu-avēniju-kvartālu numuru loģiku un daudzmaz nojaušu, kur atrodos.
Ja es tagad kaut ko gribētu Visumam lūgt, pasūtīt, vienoties kaut kā - lai varu dabūt uz mājām līdzi izmantošanai ikdienā un darbā to prieka izjūtu un vieglumu, ar kādu šeit rit dzīve. Un nākamo biļeti uz šejieni arī, lūdzu…
El Chamuyo nozīmē tādu sirsnīgu papļāpāšanu ar komplimentu elementiem, un šodien, jaunās milongas atklāšanas vakarā, el chamuyo koncentrācija šai pilsētai nepierasti kompaktajā klubiņā sasniedz biezu un taustāmu intensitāti. Te ir vismaz trīsreiz vairāk cilvēku nekā kvadrātmetru, brīvdomīgi alternatīva gaisotne un smēķēšanai paredzēts iekšpagalmiņš ar zālēs ieaugušu vannu, salauztu velosipēdu, grafiti un puskaltušiem kaņepju stādiem podos.
Buenosairesā kā Bābeles tirgū tu satiec visus. Pilnīgi visus. Latviešus, kuri te dzīvo, jo - «kāpēc gan ne». Un visdažādākos vietējos tēlus, kas izskatās plašā spektrā no tipiskiem itāļiem, spāņiem un portugāļiem līdz vikingu karavadoņiem, Amerikas indiāņiem, kā arī labus vietējos tango skolotājus ar pilnīgi aziātiskiem vaibstiem. Igaunieti, kura jau pusgadu apceļo Dienvidameriku, bet tango sākusi dejot tikai šeit. Itāļu finanšu analītiķi, alias tango dīdžeju Džuzepi, kurš dzīvo, strādā un arī dejo gan šeit, gan Milānā. Tikko pilngadību sasniegušu brazīliešu meiteni Kerolu, kura šeit ir jau astoņus mēnešus un būs vēl vismaz gadu. Maiklu no Portlendas, kurš savos 30 studē meditāciju un šeit apgūst laikmetīgo deju un tango kā sevis apzinātības un klātbūšanas formas. Afroamerikānieti ar grieķu vārdu Antia no Šefīldas, kura tikko atgriezusies no mēnesi ilga pārgājiena Patagonijā un koķeti sūdzas, ka tango kleitas viņas vēl arvien iespaidīgajai pēcpusei kļuvušas mazliet par lielu. Bandoneonistu ar augstāko muzikālo izglītību no pazīstama orķestra, kurš izskatās pēc īru pēcteča. Igauņus
Someru un Džesiku, kuri te ir regulāri, šoreiz jau ar visu bēbi un veselu mēnesi, tikko atgriezušies no vīkenda Rio un jau svētdien dosies mājup, jo «cik tad var».
Kad ar klašu un praktiku kolēģiem norunā vakarā satikties, tad vakars nozīmē pēc diviem naktī un vieta netiek apspriesta. Citur pasaulē visi ceļi ved uz Romu, bet Buenosairesā - uz La Viruta pie Godoy, kurš pats katru nakti liek mūziku, spiež viesiem apelsīnu sulu, līdz ar bārmeņiem gatavo kafiju un, kamēr pēc Ultima Tanda ar nemainīgo Orchestra Tipica Misteriosa zāle turpina čilot ar salsu un bačatu, kopā ar oficiantēm novāc tukšās šampanieša pudeles un saslauka ballītes laikā kritušās glāzes. Mūsu galdiņš no četrvietīga, kad ierodamies, nemanāmi pārtop par padsmitvietīgu.
Formāts joprojām ir praktika - kortinu nav, un tandu daudzums nav ierobežots, un uz vienu kopīgo foto savākties visiem nav īsti iespējams. Godoy muzikalizē garšīgi, sirmi kungi dzied savas jaunības melodijas, un mans pabarotais ego smīn kā Češīras kaķis... Sākotnējā pārbaude acīmredzot ir ieskaitīta, un šī vairs nav sveša milonga svešā pilsētā. Dzīve Godoy La Viruta skudru pūznī veļas vāliem kā milzīgs Iņ-Jan ritulis...
Sirmajam kungam Pedro Toto Faraldo ir 88 gadi, tango viņš dejo 70… Esmu saņēmusies pie viņa pieiet un visu, ko gribu, pajautāt, mana spāņu valodas prasme bez tulka neļauj, bet to, ko vecais vīrs stāsta un man jautā, es sa-pro-tu! Toto ir dzīva vēstures liecība un runā par to, kā mainījusies milongu kultūra viņa mūža laikā. Kad bijis jauns, tad vairāk kā uz vienu milongu vienā vakarā neviens neesot gājis, un - neesot arī bijis vajadzības… Viņš daudznozīmīgi smīn. Tagad viņš katru vakaru ir goda viesis teju visās milongās, kurās man ir izdevies būt. Sirmais kungs dejo mierīgi, vada saprotami un nelaiž garām iespēju pēc tandas piedāvāt iziet «paelpot gaisu tepat uz balkoniņa». Argentīnieši ir vienkārši kā saimniecības ziepes!
De Quarusa man pašai par pārsteigumu iegaršojas mate, un mūsu pasniedzējs Tanguito saka - noslēpums ir nedaudz pievienotajā cukurā. Bāra saimniece, sirmā kundze Susanna, tango nedejo, jo viņas sirds pieder flamenko, bet tango cilvēkus viņa pabaro ar prieku. Te es mundrumam tieku pie sava pirmā Fernet y Cola.
Vakarā dodamies uz Los Zucca. Toto ar līdzgaitniekiem ir jau priekšā. Zālē padaudz tūristu, un es pieķeru sevi pie izcili lecīgas domas, ka par tūristiem es domāju - viņi, nevis mēs. Rezervētais galdiņš izrādās goda viesu zonā, vakara saimnieks Karloss piesēž uz glāzi šampanieša, grīda ir labākā, ko līdz šim esmu šajā pilsētā piedzīvojusi, ļoti jauns dīdžejs muzikalizē harmoniski un ar izjūtu… Viruta šodien paliek bez mums.
Tango Buenosairesā tevi paņem un nes. Šejieniešiem raksturīgajā manierē mans kultūras objektu apskates, klašu, praktiku un milongu plāns dzīvo savu neatkarīgu dzīvi, un izpētei parādās notikumi, vietas un cilvēki, kurus ieplānot nekādi nebija iespējams. Tango kā milzu mozaīka sastāv no īsākiem un garākiem stāstiem, radikāli pretējiem uzskatiem, dažādu cilvēku aizraujošām un sāpīgām pieredzēm, arī noteikumiem un to pārkāpējiem.
Pasaules tango čempionāts? Hmm, Argentīnā tam nozīmi nepiešķir. Ja tu dejo vai gribi dejot tango profesionāli, tā ir jauka pieredze, un katram ar adrenalīna atkarību ir vērts to izmēģināt. Tomēr der apzināties, ka par tevi kā par tango cilvēku jebkura vieta tajā vai pats piedalīšanās fakts kaut ko pasaka tikai vienā diezgan šaurā lokā. Jā, gatavojoties tev ir iespējas izkopt savas prasmes, tehniku un gaumi, kas pilnīgi noteikti gan tev, gan tango kopumā nāk par labu, bet… tango vienmēr ir ļoti personīga pieredze. Un kā gan kāds no malas var izvērtēt, tieši uz kādu atzīmi tu, piemēram, iemīlies vai raudi?
Milongas Buenosairesā? Salon Canning ir īsta milonga. Cachirulo ar atsevišķajām sēdvietu rindām dāmām un kungiem. Tas, kas notiek Centro Región Leonesa, Club Gricel varbūt. La Catedral ir drīzāk hipsteru vieta. La Marshall - vispārzināma minoritāšu milonga, El Yeite bija jauniešiem, un arī Sunderland pēc nesenās saplēšanās ar uzraudzības iestādēm pašlaik ir ciet. Sin Rumbo - vietējāka, nekomerciālāka. Al Fulgor ir labs dejotāju līmenis, bet līdz ar La Viruta arī tā ir drīzāk disene un naktsklubs. Katra vieta piedāvā dažādu pieredzi, un vērts ir redzēt tik daudz, cik vien iespējams.
Ja es kādreiz atkal gleznotu, šī pilsēta būtu nevis akvareļos, bet biezā guašā.
Dzīve Buenosairesā - ļoti izglītojoša ne tikai tango, bet arī cilvēcisko attiecību ziņā. Šurp dodoties, pieredzējušo draugu galvenie ieteikumi bija - ej pie izciliem skolotājiem, kuri uz Eiropu neceļo, satiec vecos milongero un «apskati taču to La Boca, par ko tu runā visu laiku»... Hmmm, nu jau droši, ka La Boca un citas tūristu apskates vietas paliks kādai no nākamajām reizēm.
Argentīniešu mīlestība pret savu zemi izpaužas tieši un nepastarpināti. Valsts galvenais karogs vidēja futbollaukuma izmērā plīvo tik cēli, ka arī es ar viņiem kopā sajūtos lepna. Kad viņiem kaut kas nepatīk, viņi ņem kastroļus, pannas, tūkstošiem mazo karodziņu un dodas ielās iestāties par demokrātiju valstī vai skolotāju tiesībām, vai… jebko. Vara to ņem nopietni un demonstrācijas laikā katram gadījumam ātri norīko uzsliet žogu ap valdības māju.
Arī lietus Buenosairesā uztverams ļoti nopietni, tāpat kā brīdinājums paņemt līdzi galošas un plašķi. Gaisu var griezt biezās šķēlēs kā siltu sieru, pa ietvi ūdens plūst līdz potītēm un augstāk, lietussargs nepalīdz, transports līdz augšai piešķiež ielu malās esošos kioskus, un divu kvartālu laikā līdz metro stacijai esmu pilnīgi slapja. Zem straumēm pa pulētajām ielu flīzēm ar čībām iet nav iespējams. Plikām pēdām varētu, bet katra nākamā flīze ir atšķirīga un parasti slīd vēl vairāk.
Hesus Valeskēza klasē klimats ir vēl dramatiskāks nekā uz ielas. Darbojas četri milzīgi ventilatori, mati plīvo un līp, bet pa muguru tērcītē gāžas sviedri. Parketa grīda, pat nokaisīta ar talku, slīd apmēram tikpat labi kā svaiga līmes kārta, un tehnikas daļā Hesus pivotus šodien negribīgi atceļ.
Runāt, runāt un runāt ar cilvēkiem. Iet pie šovpāra un teikt viņiem atzinīgus vārdus, ja man patika, kā viņi dejoja, un klausīties, kā viņi sajūt to, ko dara, un cik daudz strādā, lai nokļūtu tur, kur šobrīd saņem ovācijas.
Tieši un nepastarpināti dvēselē šeit iespēlē daudzi orķestri. Līdzās visur mūzikā esošajiem profesionāliem vijolniekiem, basistiem, pianistiem un dziedātājiem, lai cik patētiski izklausītos, bandoneons kā tango dvēsele ir atrodams tikai tango.
Šodien Canninga uzstājas Orcestra Tango Bardo, un bandoneonists spēlē man teju blakus krēslā. Es skatos un klausos, kā viņš dzīvo tajā, ko rada, un man uz brīdi aizmirstas elpot.
Šejieniešiem, protams, arī ir savi stereotipi par ļaudīm, kas te atbrauc.
Kā jums šķiet, cik reižu katras milongas laikā eiropiete dzird tekstu: «Mmm, zini…
Tu man ļoti patīc. Es dzīvoju tepat netālu, kādi divi kvartāli. Gribu ar tevi pavadīt vairāk laika.» - «Heiiii, man! You can not be soooooo boring!» Dažs uzmet lūpu, cits pasmejas, kāds sakautrējas, bet citi turpina censties vēl vairāk. Ir pa kādam, kas tevi milongā vairs nepazīst vai no rīta pie izejas ar dusmīgu seju smēķē, bet vairumā gadījumu visi saprot, ka nekas no tā nav personisks. Mēs esam Dienvidamerikā, komplimentu teikšanas kultūra šeit ir augstā līmenī, un vienkāršas cilvēciskas attiecības veidojas ļoti siltas. Ar meitenēm, ko esmu šeit satikusi, mēs čalojam tā, it kā būtu draudzenes no vidusskolas laikiem.
Buenosairesa mēdz uzvesties kā piecgadniece pirms svinībām - sapucējusies skaistajā kleitiņā, košas bantes matos, kurpītes spīd, un, kad šķiet, pārāk maz uzmanības, uzkāpj uz krēsla, saliek roķeles sānos un piecērt kājiņu. Ir jāsaprot, ka pašai Argentīnai gar mani nav tieši nekādas daļas.
Runājot par taxidancers - viņu ir daudz, katrā milongā, un uz galdiņiem vienmēr ir šī pakalpojuma reklāma. Glīti un mazāk glīti, gan ar labu augumu, gan ne sevišķi, bet - vienmēr - pietiekami labi kopti, pietiekami labi dejojoši puiši, kas naudu pelna ar dejošanu par maksu visu vakaru ar vienu konkrētu dāmu (nez vai ir arī meitenes, kas strādā šo darbu?).
Ikkatrs darbs ir cienījams, un, ja kāds vai kāda nevēlas vai vairs nevar sapūlēties, arī šeit vismaz viens no pāra kļūst mazliet tango-laimīgāks. Uz taxidancers sejām man, lai cik demokrātiska es būtu citu cilvēku un viņi vājību pieņemšanā, tomēr ir skumji skatīties. Arī tāds ir tango.
Zālē kā siltu zirnekļa tīklu pilnīgi taustāmi var sajust dažādu cilvēcisko attiecību, rotaļu un to stadiju pavedienus.
No šejienes neatvadās. Jo tas nekad vairs nebeidzas. Sólo se puede devolver, si deja. (Tu vari atgriezties tikai tad, ja esi bijis aizgājis...)
Par dzīvi buenosairesā
Praktiskas piezīmes un vērojumi tango ceļotājas sadzīves saprātīgai organizēšanai
Buenosairesa ir viena no lielajām pasaules pilsētām, kur nav ne labāk, ne sliktāk kā vairumā citu lielo pilsētu, kurās es esmu bijusi. Visplašāko vispārīgo ieteikumu klāstu noteikti var izlasīt oficiālos ceļvežos, piemēram, https://turismo.buenosaires.gob.ar/en/article/getting-around.
Mana pieredze ir subjektīva un vairāk no tango dejotāju viedokļa.
Spāņu valoda Ļooooti ieteicama, bet pirmajā reizē var sākt arī ar krīzes minimumu - «Mi nombre es Ginta y soy de Letonia, entiendo mas o menos y hablo un poco.» Un, protams, vēl šo to. Ja tas arī viss, ir risks nepiekļūt tuvāk pirmavotiem, bet nonākt pie komercpasniedzējiem.
Ne labi, ne slikti, bet tādus var dabūt arī Eiropā. Būs izcili neceļojoši pasniedzēji un personības, īpaši vecie milongero, ar kuriem gribēsies runāt, un tad ir labi, ja vismaz saproti, bet izteikties palīdz kāds draugs. Uz vietas, kad esi sadraudzējies ar vietējiem, spāņu valodas prasmes pieaug ar katru dienu. Viņi ar prieku runā lēnāk un palīdz formulēt teikumus. Uz ielas angliski saprot apmēram kā pie mums vai drusku mazāk.
Naudas maiņa Kādreiz esot bijušas lielas kursa atšķirības oficiālajā un neoficiālajā maiņā, bet tagad faktiski visur tas pats. Viena iespēja ir pietiekami lielu summu uz peso samainīt lidostā. Kaut kur var maksāt eiro, bet kurss nebūs izdevīgs. Supermārketos un dažos nopietnākos veikalos var maksāt ar karti, bet pamatā visur būs vajadzīgi peso. Milongās, praktikās un klasēs, ciktāl sniedzas mana pieredze, par ieeju var maksāt tikai ar peso.
Mobilie sakari Vietējā SIM karte ar datu plūsmu ir ļoti ieteicama, pat kategoriski nepieciešama: 1 MB datu plūsma uz LV maksā 5 EUR. Var izmantot teju visur esošo Wi-Fi un Whatsapp. Tomēr Argentīna ir Dienvidamerikā, un gan streiki, gan lietus var uz krietnu brīdi aizskalot internetu. Tad noder Argentīnas mobilais numurs. LV desants pamatā izmanto Claro tīklu, bet ir arī citas opcijas. Priekšapmaksas kartes ir iegādājamas uz vietas, bet dažas kursē arī pa Rīgu; tās nodod nākamajam braucējam kā stafetes kociņu.
Elekstrība No Eiropas atvestajām elektroierīcēm būs vajadzīgs adapteris vietējām kontaktligzdām - trim plakaniem zariem.
Transports un pārvietošanās pa pilsētu Taksometru ar iedegto lampiņu libre ir pietiekami daudz. No mūsu dzīvokļa Palermo uz De Quarusa Boedo streika dienā aizbraucam par apmēram 100 peso, kas ir ap 6 eiro. Tomēr to pašu maršrutu var veikt ar metro par vidēji 7,5 peso - ap 0,45 eiro (naktī gan metro nedarbojas) vai ar kādu no neskaitāmajiem autobusiem, kas kursē visu nakti, par apmēram 37 centiem. Autobusi, protams, brauc vienā satiksmē ar taksometriem un var likt sevi gaidīt stundu, bet ar metro no punkta A līdz punktam B var nokļūt prognozējamā laika sprīdī.
Lai saprastu, kurp ar kuru transportu, no kuras uz kuru pieturu un cik ilgi, vajag lejupielādēt Como llego interaktīvo karti un mobilo aplikāciju. Subte karti braukšanai pilsētas metro un autobusos var aizņemties no šeit jau bijušajiem draugiem un pēc tam atdot tālāk. Karte ir uzpildāma, un to 24 stundas diennaktī var izdarīt kioskos un metro. Es pirmajai reizei sagatavoju lietošanai Google personīgo karti, kurā ierakstīju nozīmīgās vietas ar adresēm. Sarakstu laika gaitā papildināju; tas palīdzēja noorientēties mērogā.
Drošība Es arī Rīgā ne labprāt naktī uz ielas atrodos viena, un tāpat sevi jāpieskata arī Buenosairesā. Ir rajoni, kuros nevajagot atrasties nekad, bet divu nedēļu laikā es tur nenonācu. Somas uz vēdera jānēsā un jāpietur visur, un telefons stingri rokā vai somā jātur visu laiku.
Kurā rajonā dzīvot Katru nākamo reizi katram pašam būs viedoklis, bet pirms pirmā brauciena ir svarīgi pajautāt cilvēkiem, ar kuriem sakrīt tango gaume. Galvenais ieteikums - saņēmu, izmantoju un iesaku citiem: «The better district is Palermo. Because there is the best Milongas and La Viruta where you have to go after any Milonga. Search an apartment in Airbnb around cross Armenia & Gorriti.» Jo svarīgi ir, lai pēc noslēdzošās milongas vēlu naktī vai agri no rīta esi pēc iespējas tuvu mājām. Bet te pilnīgi viss atkarīgs no tavu tango punktu izvēles pilsētas kartē.
Kā organizēt dzīvošanu Tās pašas iespējas, kas visur pasaulē. Ja gribas dzīvot viesnīcā, kam ir savi plusi, tās ir plašā izvēlē, tāpat arī hosteļi. Abus labāk rezervēt caur booking.com, jo, kontaktējot pa tiešo, var trāpīt uz stundu viesnīcu,
kas šeit arī saucas hostel, bet paredzēta acīmredzami citiem nolūkiem. Vēl ir tā sauktās tango mājas - sava veida kopmītne, kur dzīvo tikai tūristi, kas atbraukuši tango dēļ. Man patīk Airbnb koncepts un izvēles iespējas. Pirmajā vizītē ļoti lietderīgi, kad ir savi hosti, kuri palīdz noorientēties un arī, piemēram, pastāsta, ka rīt būs streiks vai demonstrācija un kā tas ietekmēs tavu dzīvi. Mīnuss dzīvošanai pie hostiem ir tas, ka pamatā nav pieņemts šeit aicināt draugus. Streika dienā, lai arī dzīvojamās istabas izmēri un parkets ļautu sarīkot LV mērogiem pieklājīgu milongu cilvēkiem 30, mēs dodamies ielās. Citādi - savs balkons, jumta terase, kur sauļoties, un saimnieki kā pašsaprotamu uztver, ka pārrodies jebcikos no rīta.
Kā saprast pilsētu Ielu loģika kļūst saprotama diezgan ātri. Ir svarīgi atšķirt ielas, kas krustojas ar avēnijām, un zināt, ka vismaz tuvākajā apkaimē visu paralēlo ielu/avēniju kvartālu māju numuri šajā noteiktajā kvartālā ir tajos pašos ciparu simtos un tūkstošos. Ja esi nokļuvis līdz 5500. numuram, tad 4900. būs piecu kvartālu attālumā u. tml.
Pārtika& vīns Alu es nedzeru, bet vīnam ir apskaužama izvēle. Tiesa, daudzviet krodziņos baltvīna nav, jo - vai tad Malbec nav pāri visam?
Ēst var krodziņos, kur cenas atkarībā no līmeņa var būt gan 75, gan 275 peso par otro ēdienu. Ja produktus pērk vietējos supermārketos, mūsu piemājas Superneto līmeņa veikals vienalga ir pusotru reizi dārgāks nekā Latvijā. Lieliskākās empanadas mēs bez milongu kafejnīcu piedāvātā sortimenta atradām arī piemājas picu-empanadu take-a-way ceptuvītē. Viens gabals maksā ap eiro, un tās ir tik bagātīgas, ka man vakariņās ar divām pietiek.
No rīta pēc La Viruta visi, kas vēl arvien negrib šķirties, dodas uz La Bomba empanadu brokastīs.
Par vietējo kafijas piedāvājumu mani savlaicīgi brīdina, tāpēc 0,5 kg Merrild paņemu līdzi. Milongās dažviet kafija ir dzerama, bet izmēri vienalga kā Itālijā.
Skaistumkopšana Pieejams pilnīgi viss, ko var vēlēties tango meitenes sirds un ķermenis: masāža, solārijs, vaksācija, frizieris, un, protams, nagi. Cenas kā Rīgā, strādā ātri un profesionāli. Saloniņi mazi, to ir daudz, jānāk ar pierakstu, bet angliski gan tur īsti nerunā.
Ko vilkt mugurā Ikdienai ir pieejami visi lielie veikalu tīkli; ja nu kaut kas nav paņēmies līdzi, tad te nav jāaizdomājas. Noder lietus jaka un lietussargs.
Uz milongām ir svarīgi nepārpucēties. Eiropas festivālu zelta kleitas droši var līdzi neņemt - es neredzēju nevienu, kas tā ģērbtos, pat krievietes nē, pat ne Cachirulo, nedz Canning, nedz Los Zucca, kur ir pilsētā labākā grīda! Vietējo tango meiteņu mode drīzāk ietver nevis kleitas (ja tomēr kleitas, tad tikai pieguļošas), bet dažādus lielākoties divaudumu vai mežģīņu, vai jebkādus zīmuļsvārkus, elastīgus vai ar šķēlumu - augstu vai ļoti augstu - un piemērotu vai komplekta topiņu ar plikām rokām un pliku muguru. Un dažkārt arī joslu plika vēdera, bet tas nav obligāti. Nekādu plīvojošu asimetrisku lupatu vai ielaidumu ar volāniņiem.
Kurpes nopērkamas ļoti plašā izvēlē, līdzi jāpaņem vairāk nekā viens tango apavu pāris, tomēr ar pieciem pāriem, kas man noderētu Eiropas festivālos, šeit bija par daudz.
Milongu un praktiku izvēle Pilns saraksts ar visām šodien pilsētā notieko-šajām vietām, klubu adresēm, programmu un kontaktiem katru dienu redzams Hoy-milonga.com. Ļoti bieži pirms milongas vai praktikas ietvaros notiek kāda zvaigznes vadīta klase, un tajās ir vērts piedalīties, lai, pat ja neko vairāk, vismaz izpētītu, kā strādā skolotājs, un iepazītos ar citiem. Maksā tās līdzīgi un variē starp 75 peso (4,5 eiro) un 130 peso (8 eiro). Daudzviet pirmsmilongas klase ir iekļauta cenā. La Viruta pēc pulksten 2 ieeja ir par brīvu. Milongu izvēlē ir ap desmit nosaukumu katru vakaru, un, kamēr veidojas pašam savs short-list, lai līdz ar vispārējo kultūršoku jēdzīgi izvēlētos savam dzīvesstilam saprotamu vietu un organizatorus, jāpakonsultējas ar draugiem, kuru viedoklim uzticies. Dārgākajās milongās (kā Canning) katru vakaru spēlē orķestris un pāris dejo šovu.
Galdiņu rezervācija Ļoti vēlama, ja nevēlies stutēt bāru. Savlaicīgi no rīta veikta, tā dod iespēju apsēsties labā redzamības zonā. Ņemot vērā manas nosacītās spāņu valodas zināšanas, es rezervēju galdiņus nevis zvanot, bet rakstot spāniski e-pastu uz attiecīgās milongas lapā norādīto adresi. Ļaudis runā, ka, to pašu darot angļu valodā, iespējams, piemēram, Canning, nonākt zonā, kurā sēž tūristi, bet, kad vēstule ir spāniski, mēs allaž sēžam ļoti labās vietās. Ja nu gadījumā milonga ir pār-pār-pār-bāzta, var gadīties, ka pat laikus veiktā rezervācija jau pusnaktī ir tikusi atcelta un atsevišķs galdiņš vairs nav pieejams.
Draugi, paziņas un partneri Ja nav neviena, kas sākotnēji kādā milongā būtu pazīstams (un pirmajās dienās tas vēl ir iespējams), atceries, ka tango ir universāla valoda, un lielākā daļa vismaz sākotnēji nāk ar noskaņu un vēlmi dejot. Milongā, ieraugot neredzētu seju, vietējie ar interesi tev pievēršas. Tad noder smaids, acu kontakts, eleganta pastaiga - darbojas tas pats, kas visur! Der apbruņoties arī ar krietnu līdzsvara devu, lai adekvāti un savu interešu ietvaros reaģētu uz arvien pieaugošo seksa piedāvājumu skaitu. Ja vēlies dejot ar pasniedzējiem, ar uzvārdiem vai ar zvaigznēm, tad, lai procesu paātrinātu, nekautrējies lūgt kopīgus paziņas, citādi savstarpējā pētniecība var ieilgt, līdz konstatēsi - cik žēl, man pēc stundas uz lidostu, bet viņš tikko ir izlēmis ar mani padejot… Un tad mēs mirkli dejojam uz ielas, lai konstatētu, ka būtu derējis reaģēt ātrāk.