Tagad, kad jau esmu uzkāpusi savā pirmajā četrtūkstošniekā un dzirdējusi: «Apsveicu ar kalnu!» (šos vārdus saka alpīnistiem, kuri nokāpuši no kalna), es varu godīgi pastāstīt, kas mani turp aizveda.
Kalni neņem pretī
Tas nebija pirmais augstais kalns manā mūžā. Pirms tam jau bija Elbruss, kur aptuveni 3600 metru augstumā man uz šauras kalnu taciņas uznāca panikas lēkme. Starp citu, kāpt līdz virsotnei es toreiz negrasījos. Vīrieši (ieskaitot manu toreizējo vīru Andreju) kāpa kalnā, bet es šajā projektā biju atbildīga par bāzes nometni. Tomēr fakts paliek fakts. Saņēmusi pirmo galvas noglaudīšanu no kalna, es nokāpu lejā ar domu, ka augstienes nav domātas man, un vienā mierā tā nodzīvoju gandrīz desmit gadu.
Pēc tam bija vēl viens savāds gadījums - Kislovodskā, kurp es aizlidoju darba darīšanās un pēc dažām stundām nonācu reanimācijā. Nedēļu tur gulēju, man bija visas saindēšanās pazīmes un augsts spiediens, kuru nekādi neizdevās pazemināt. Beigu beigās pie manis izsauca kādu profesori, un viņa, rūpīgi visu izpētījusi, apjautājās: «Kā jūs vispār panesat augstumu?» Es kaut ko nomurmināju par Elbrusu, un viņa aizdomājusies pieļāva: «Iespējams, jums ir kalnu slimība. Dažreiz tā gadās pat mūsu ne pārāk augstajā Kislovodskā. Mūsu slimnīca atrodas 1100 metru augstumā, jūs vajag nolaist zemāk vismaz par trīssimt metriem, un tad varbūt jums kļūs vieglāk.» Mani pārvietoja 300 metru zemāk uz sanatoriju, un man tiešām kļuva vieglāk. Tā mani arī izrakstīja - ar diagnozi hipertoniskā krīze uz hroniskas kalnu slimības fona. Hroniskas! Nevarētu teikt, ka es toreiz būtu ļoti pārdzīvojusi, taču aizvainojoši tas likās. Ko tad tas nozīmē - ka kalni vispār nav domāti man?
Pēc tam bija daudz visa kā. Mēs ar vīru izšķīrāmies. Es ļoti pārdzīvoju un galīgi sevi aizlaidu, pārstāju nodarboties ar sportu. Bet pēc diviem gadiem negaidīti devos pārgājienā uz Krimu, tur iepazinos ar Artūru, iemīlējos, mēs sākām dzīvot un ceļot kopā.
Netīrā lupatiņa uz smadzenēm
Vasaras sākumā mēs ieradāmies Krasnaja Poļanā. Šo vietu ieskauj kalni, bet tūristi var apskatīt apkārtni, pārvietojoties ar daudzajiem pacēlājiem. Līdz 2300 metriem, tā saucamajai patver smei, pacēlāji ir slēgti - kabīnītes, bet tālāk jau atklātie krēslu pārcēlāji aizvizina līdz visaugstākajiem skatu laukumiem, un maršruts ved pāri aizai. Tiesa, es to vēl nezināju. Mēs vienkārši uzbraucām līdz 2300 metriem. Es kā zivs tvēru ar muti retināto gaisu - kā nekā augstums -, ieklausījos savā organismā, pārliecinājos, ka apkārt ir daudz cilvēku (ja nu kas, mani izglābs), un tad Artūrs pieveda mani pie atvērtā pacēlāja. «Varbūt nebrauksim?» es nobijos. «Aiziet, aiziet!» Mēs iesēdāmies, es sajutu zem sevis nedrošo, grīļīgo konstrukciju un tālāk tukšumu… Ak kungs, kas sākās! Kā es auroju… Nabaga Artūrs izdzirdēja par sevi tādas lietas… Līdz pašam galam es braucu ar aizvērtām acīm un kliedzu.
Mēs nonācām brīnišķīgā aizā, visapkārt bija kalni, lejā pavērās satriecošs skats, šur un tur vēl sniegs. Es biju vieglās čībās, bet tik un tā gāju pastaigāties.
Aizgāju visai tālu, tur bija tik skaisti! Un man pašas no sevis sāka birt asaras. «Kalni, kāpēc jūs mani nemīlat? Kāpēc visi var, bet es nevaru?» es vaicāju. Skaidrs, ka kalni klusēja.
Augšup brauca vēl viens pacēlājs. Vajadzēja doties tālāk. Es saņēmos, uzrāpos ar kājām uz sēdekļa - tā bija vieglāk. Īsti labi nejutos, tāpēc, lai novērstu uzmanību, nolēmu pafotografēt. Taustos pa kabatu, bet tur - tukšums. Saprotu, ka telefona nav un ka pēdējā vieta, kur es to redzēju, bija tā aiza. Saku Artūram, un viņš: «Nu ko, braucam lejā!» Un te es apjēdzu, ka braukāšu ar šo pacēlāju mūžīgi mūžos, ka mani no šejienes laukā nelaidīs droši vien tik ilgi, kamēr palaidīs pavisam. Tā, lūk, arī bija atbilde uz jautājumu, vai kalni mani mīl. Visticamāk, nemīl, bet arī prom nelaiž. Vārdu sakot, mēs uzbraucām augšā, tad - lejā, atradām telefonu, pēc tam vēlreiz uzbraucām augšā, nobraucām, un beigu beigās virs tās aizas es braucu ar paceltu stiklu, pārkārusies pāri malai, un kliedzu - nu jau no sajūsmas. Tai brīdī, braukdama lejā, es nolēmu atcelt visas savas hroniskās kalnu slimības. Pateicu sev, ka nepadošos. Kāpēc man vispār ir ienācis prātā, ka es baidos, ka man augstumā ir slikti? Tik bieži taču lidoju ar lidmašīnu, tik bieži esmu kāpusi tajos pašos kalnos, dodamās pārgājienos. Es skaidri ieraudzīju, kā izskatās pārliecība par kalnu slimību, - kā netīra lupatiņa uz smadzenēm. Es to noņēmu un izmetu ārā. Un pazaudēju pēdas.
Izvēlos vecu, apdzisušu vulkānu
Bet pēc tam nāca Kazbegi, kurp mēs devāmies ceļojuma laikā pa Gruziju. Kopā ar mani bija draudzene, un viņai bija mazliet bail. Kad ieradāmies skatu laukumiņā, viņa teica, ka palikšot mašīnā. Nekā nebija! Ko tikai es ar viņu nedarīju - lēju ūdeni uz galvas, iebaroju kaut kādas tabletes, tomēr piespiedu izkāpt un aiziet līdz skatu laukumam. Un, lūk, tad, kad viņa bija uzveikusi savas bailes, man širmis atnāca vaļā pavisam. Es stāvēju skatu laukumā, nokārusi galvu lejup, un sapratu, ka gribu kāpt kalnos. Nevis vienkārši braukt ekskursijās, bet gan patiešām kāpt. Atgriezos un sāku meklēt internetā, lasīt, skatīties, pētīt. Tas mani aizrāva. Pārsteigta atklāju, ka vispār jau kalni manā dzīvē bijuši vienmēr. Piemēram, esmu pabijusi Alatau, slavenajā alpīnistu bāzē, kad devos pārgājienā uz tāda paša nosaukuma kalnu. Gandrīz mēnesi pavadīju glābēju bāzē Elbrusā, daudzreiz esmu bijusi Sajānos. Mēs pat kāpām kalnos, bet kur tajā laikā bija mana sirds un mans prāts? Jutos tā, it kā piepeši un negaidīti būtu pamodusies un visu ieraudzījusi.
Kalnā es apsēju lentīti ar tradicionālo latviešu ornamentu. Nopirku to Rimi pirms izbraukšanas. Nekāda zemteksta tajā nebija, vienkārši gribējās izdarīt kaut ko atmiņā paliekošu, bet ne pārāk ārišķīgu. Tomēr, kad sēju, acīs sariesās asaras un sagribējās palūgt laimi un mieru mums visiem.
Drīzumā ierados Rīgas birojā, bet tur atradās liela kaste. Un tajā divas mugursomas, lielā un vētras, drošības sistēma black diamond, karabīnes, divi briļļu pāri kāpšanai - ziemas un vasaras, vēl visādi sīkumi. Prasu, kas tas ir, un man atbild: «To tev atsūtīja Andrejs. Tas ir tavs! Vai tad tu neatceries, tev to visu nopirka pirms desmit gadiem.» Es to neatcerējos. Biju šokā. Sēdēju un raudāju, apķērusi vētras mugursomu. Man vispār vairāku gadu garumā bija savādas aizmirstības periods, kad cita pēc citas pazuda man nozīmīgas lietas, bet es nespēju pretoties un mierīgi noskatījos, kā viss sabrūk.
Pirms dažiem gadiem man parādījās ienaidniece. Ne sāncense, bet, teiksim, nelabvēle. Šai sievietei bija liela ietekme uz manu vīru, un viņa izdarīja daudz ko, lai mēs izšķirtos. Darbā tika laists viss, ieskaitot burvestības. Ir pierādījumi, viņa to pat neslēpa. Es izgāju cauri visiem posmiem - no nolieguma un neticības līdz aktīvai cīņai. Nav manā dabā padoties kaut kam tamlīdzīgam, bet pēc gadiem, atskatoties uz šo savas dzīves posmu, es saprotu, ka atrados… kā zem stikla kupola. Domāju, tas bija vajadzīgs, lai es kļūtu stiprāka, pati uzdrošinātos, beidzot sāktu strādāt ar smalko matēriju un palīdzēt citiem. Tagad sausajā atlikumā ir pieredze un pārliecība, ar kuru es saku saviem klientiem - nekad neielaidiet savā ģimenē svešus cilvēkus, pat ja svēti ticat savas mīlestības spēkam.
Otrais, ko izdarīju, - izveidoju no akmentiņiem savas jaunās treniņprogrammas nosaukumu Es neesmu upuris. Kamēr liku, domāju par tiem, kas nāk pie manis un tāpat kā es cīnās par to, lai kļūtu par sava likteņa noteicējiem. Nofotografēju un nolēmu uzrakstu izjaukt, taču Antuāns sacīja: «Nevajag, atstājiet!» Nezinu, cik ilgi tas noturēsies, bet, domājot par to, manī uzrodas spēks.
Un tad es nolēmu, ka jāizvēlas kalns.
Un noteikti tajā jāuzkāpj savā dzimšanas dienā, jo tā ir viena no dienām, kad cilvēks var mainīt savu likteni. Izvēlējos no tiem, kas ir vienkāršāki, taču ar vēsturisku nozīmi. Man pietika prāta neķerties klāt piectūkstošniekiem. Tā parādījās Aragacs. Skaists kalns, Armēnijas galvenā virsotne, kura man ļoti patīk, un arī augstums iespaidīgs - 4090 metru. Vārdu sakot, viss! Es vēl toreiz pasmējos pati par sevi, piezvanīju draudzenei un teicu: «Aragacs ir vecs, apdzisis vulkāns, tieši tāpat kā es, tāpēc mēs sapratīsimies!» Atradu tūri - neparastu piedāvājumu, ar divām virsotnēm. Parasti Aragacā uzkāpj vienas dienas laikā, taču vieglākajā - Dienvidu virsotnē. Bet es atradu ar divām un trīs dienu garumā. Vienu dienu ilgs pārgājiens līdz nometnei, otrajā dienā uzkāpšana un nokāpšana. Rezultātā, tā kā sniega nebija, nometnes mums arī nebija. Mēs vienkārši pēc kārtas uzkāpām divās augstienēs, taču tas nav svarīgi; svarīgi ir tas, ka bija super!
Kad sāku gatavoties, domāju - tagad uzkāpšu un ierakstīšu virsotnē video, pateikšu trāpīgu un jēgpilnu patiesību, lai tie, kam vajag, ieraudzītu un saprastu, ka es neesmu padevusies. Taču visas šīs domas pazuda jau sagatavošanās gaitā un vairs neatgriezās. Kalni vispār ātri vien atrisina iekšējos konfliktus. Tu tur kļūsti pieaugušāks vai… Es vispār visiem, kas ir sevi pazaudējuši, iesaku kāpt kalnos.
Iegaumēt uz visiem laikiem
Es ļoti samulsu, uzzinot, ka mūsu grupu vadīs Armēnijas Alpīnisma federācijas viceprezidents Antuāns Ananjans. Manuprāt, līdz tādam pavadonim es vēl nebiju izaugusi. Taču pavadoni sarūpēja firma, bet, kad atsūtīja vārdu un koordinātas un es iegūglēju, bija tāda sajūta: «Ej tu nost… Un šis cilvēks vedīs mani kalnos? Vai jūs neko neesat sajaukuši?» Vispār pavadoņi kalnos ir dievi. Ne tādā nozīmē, ka nez ko no sevis iedomājas, lai gan droši vien ir arī tādi, bet tādā nozīmē, ka var just, cik nesalīdzināmi spēcīgāki viņi ir, cik lielā mērā viņi tur ir savējie, kamēr tu esi ciemiņš. Iepazīstoties Antuāns izrādījās ļoti vienkāršs, neiedomājami viesmīlīgs, gudrs un taktisks cilvēks. Esmu laimīga, ka liktenis dāvāja man tādu pavadoni! Otrajā dienā mūs veda viņa draugs, arī absolūti fantastisks puisis. Pacietību viņiem, protams, vajadzēja. Es neīdēju, taču gāju ļoti lēni, bet pieredzējušam cilvēkam kalnos galvenais ir temps.
Pati kāpšana nebija nemaz tik grūta, kā es iedomājos. Mocīja aizdusa, sevišķi pirmajā dienā. Sagatavošanās periodā es pabiju vēl divos pārgājienos, uz Arhizu un Urāliem, un Arhizā man bija grūtāk. Domāju, ja mēs jau pirmajā dienā nebūtu sākuši kāpt, bet vienkārši pastaigātu pa apkārtni, būtu vieglāk, tāpēc, ja tu piepeši nolemsi izdarīt ko līdzīgu, paņem vienu dienu aklimatizācijai. Mums diennakts laikā sanāca kāpiens no 0 līdz 3800 metriem, un tas tomēr ir daudz.
Tā visa noteikti nebūtu, ja ne Artūrs. Tagad viņš ir mans sargeņģelis. Un viņš ir cilvēks, kurš ir kā radīts kalniem. Tāpēc visi mani stāsti par grūtībām, par tempu, par aizdusu uz viņu neattiecas. Viņš ir spēcīgs, izturīgs un absolūti īsts, bet kalni tādus mīl.
Kāpjot Rietumu virsotnē, pēdējais solis, lai sasniegtu plato - vajag mazliet pievilkties ar rokām un izlīst cauri spraugai. Es piegāju klāt, un galvā jau uzradās ierastais: «Es taču nemāku!» Taču tad es nodomāju: «Kā - tā nemāku?» - un itin viegli pievilkos. Un šajā brīdī kaut kas noklikšķēja un mainījās. Kaut nu man izdotos neaizmirst šo sajūtu un saglabāt to uz visiem laikiem!
Nākamā diena man pagāja limonādes zīmē. Es atkal sajutu - tāpat kā bērnībā - gan šos maģiskos burbuļus, gan sintētisko saldumu. Ak kungs, cik tas ir garšīgi! Un mēs to dzērām, dzērām un dzērām, pudeli pēc pudeles. Tarhunu, bumbieru, citronu... Atsevišķa saruna ir par to, cik daudz ūdens prasa kalni. Kad tu trīsreiz dienā pāršņorē zābakus un savelc ciešāk jostu, tāpēc ka sakrīties acu priekšā. Runā, ka alpīnisti viena kāpiena laikā zaudējot vairākus kilogramus. Grūtākie kāpieni varot prasīt līdz ceturtdaļai svara. Tā tas ir, taču lielākoties tas ir ūdens. Un, kad tu beidzot nonāc pie mērķa, tad spēj ilgoties tikai pēc viena - skābenā gāzētā dzēriena, kas būs tur, lejā. Bet attēlā ir redzams ēdiens, kas var iekļūt manas dzīves 10 lieliskāko ēdienu topā. Šo šķīvīti Antuāns mums atnesa uzreiz pēc nokāpšanas. Vai maz jāteic, kādu sajūsmu tas izraisīja?