Šī spilgtā, krāšņā un dāsnā valsts atgādina labsirdīgu pasaku, kurā ir daudz eksotiskā, neparastā un pat fantastiskā. Šeit maksā putnos, dod piesmēķēt Dievam, audumus darina, izmantojot Zemes enerģiju, un, iebraucot valstī, apskauj robežsargus.
![]()
Ketsals
Nauda
Nu, piemēram, nauda. Gvatemalā lietas un pakalpojumus maina pret ketsaliem. Bet ketsals ir putns. Ļoti rets un dīvains. Tam ir mežonīgi gara aste, un, kad ketsals lido, tā viļņojas kā Ķīnas gaisa pūķis. Putns dzīvo augstu kalnos, smaragdzaļajos mākoņainajos mežos (mākoņains nav metafora, bet termins). Reti kurš gvatemalietis savā mūžā ir sastapis šo būtni - ja nu tikai redzējis uz naudaszīmēm, ģerbonī vai iegravētu valsts augstākajā (zelta) ordenī.
“Cik maksā mango?” - “80 ketsalu”. Šāds dialogs izklausās pilnīgi normāli. Bet kā izklausītos: “Par cik zemenes?” - “Atdošu par pieciem zvirbuļiem.”
Pilsēta
Antigvu Gvatemalu ļoti skaisti ieskauj vulkānu grēda. Daži no tiem joprojām ir aktīvi. Naktīs vulkāni mēdz ierēkties un piesaista skatu ar liesmojošām nopūtām virsotnēs, bet pēcpusdienās debesīs iepūš baltus dūmu mākoņus. Reizēm tie saniknojas, un dusmas vulkānus pārņem tik ļoti, ka tiek arī apkārtējām pilsētām un ciemiem. Pēdējo reizi Antigva cieta zemestrīcē pirms desmit gadiem.
![]()
Antigva
Visskaistākais skats paveras no laukuma nevis vulkāna pusē, bet otrā. Visa pilsēta te ir kā uz delnas - kārtīgas vienstāva māju rindas, ko izraibina baznīcu torņi, šauras ielas, kas izritinās zaļos skvēriņos un laukumos. Un tas viss uz efektīgo vulkānu fona. Šeit noteikti fotografējas visi tūristi - pastkarte piemiņai!
Vēl visi fotografējas pie Santakatalinas arkas, virs kuras slejas vulkāns. Kādreiz tā savienoja klosteri un skolu, lai pasargātu mūķenes no pasaules kārdinājumiem. Turpat blakus atrodas baroka laika baznīca de la-Merced, uzposta kā tāda provinciāla krēmkrāsas torte.
Antigva ir ļoti grezna pilsēta. Mājas krāsotas karameļu krāsās, ielas bruģētas spīdīgiem akmeņiem. Un pa tām, tērpušies spilgtās svētku drēbēs, staigā mazi, smaidīgi cilvēki ar bronzas krāsas ādu, piķa melniem matiem un iešķībām acīm, mazliet atgādinot hobitus.
Bet virs pilsētas plešas tīras, zilas debesis, uz kurām skatu neaizsedz biezs elektrisko vadu tīklojums, kā tas parasti mēdz būt šādās vietās. Tas tapa iespējams, pateicoties kokakolai. “Klausieties, Antigvas ļaudis! Ja jūs dzersiet mūsu dzērienu (kolu) vairāk nekā ienaidnieka (pepsi), mēs atbrīvosim jūsu debesis,” teica Coca-Cola. Un pilsētas iedzīvotāji noticēja un dzēra kolu vairāk. Un kompānija Coca-Cola turēja vārdu un apraka visus elektrības vadus zem zemes. Par godu šim lielajam līgumam Antigvas centrā izvietoti pat īpaši piemiņas stabiņi.
Starp citu, vārds Antigva nozīmē senā Gvatemala. Gandrīz 300 gadu tā bija milzīgas spāņu koloniālās pasaules galvaspilsēta - no Peru līdz Meksikas dienvidiem. 17. gadsimta beigās pēc briesmīgas zemestrīces galvaspilsēta pārcēlās tālāk projām no vulkāniem, un tagad Antigva Gvatemala ir klusa, mājīga, gandrīz muzejiska pilsētiņa pusotra kilometra augstumā. Bet milzīgais rokdarbu tirgus padara to par visu Centrālamerikas suvenīru galvaspilsētu. Tekstils un keramika, magnētiņi un krekliņi, glezniņas un figūriņas - tieši no šejienes tas viss nonāk pārdošanai tūristiem Nikaragvā un Salvadorā, Panamā un Hondurasā...
Ezeri
![]()
Sanhuana la laguna
Jau no piestātnes uzreiz ir redzams, ka Sanhuana La Laguna ir mākslinieku pilsēta. Piestātne nemanāmi pāriet ielā, virs kuras greznojas spožu lietussargu virtenes. To apdzīvo mākslas galerijas, kas piedāvā dzīvespriecīgas gleznas. Un ar gleznām, pareizāk sakot, mūsdienu freskām ir izrotātas gandrīz visu ēku sienas - ar sižetiem no maiju vēstures, neparastiem putniem, ziediem un dzīvniekiem, ikdienišķām ainām…Sanhuanā var nokļūt tikai ar laivu, jo pilsētiņa atrodas ezera krastā. Tā nosaukums - Atitlans - tulkojams kā vieta, kur varavīksne iegūst krāsas (kā gan šeit nerasties mākslinieku pilsētai?).
![]()
Ezers ir ļoti liels un gleznains, bet ūdens vēss, jo tas atrodas augstu kalnos. National Geographic vairākkārt nodēvējis šo ezeru par skaistāko pasaulē. Bet Atitlans ir visai nervozs - dienas vidū tas sāk kļūt nemierīgs (braucot ar laivu, glābšanas vestes ir obligātas). Tas tāpēc, ka gandrīz katru dienu viena otrai pretī traucas vēja brāzmas no Klusā un Atlantijas okeāna, lai tieši virs ezera noskaidrotu, kura stiprāka...
Ap Atitlanu dzīvo galvenokārt maiji. Viņi tic maiju dieviem, valkā nacionālos tērpus, ievēro tradīcijas un runā savā valodā. (Gvatemalā vispār vairāk nekā 60 % iedzīvotāju ir maiji, kas ir absolūti unikāli, un runā viņi 23 dažādās valodās.) Galvenie ienākumu avoti - tūristi, zivis, šokolāde. Bet pirmām kārtām - tekstils. Maiju sievietes visu dara pa vecam - dziju krāso ar dabiskiem pigmentiem no augiem un citiem dabas elementiem, izmantojot Zemes, Kakao un Sievietes gara enerģiju. Auž ar rokām. Jāstrādā ļoti rūpīgi, un process ir darbietilpīgs. Kad uz birkas izlasi, ka šo apģērbu izgatavošanai patērētas divas nedēļas (katru dienu pa astoņām stundām), kaulēties par cenu mute neveras.
Vēl pie Atitlana ir hipiju pilsēta, kur kopš septiņdesmito gadu beigām cilvēki no visas pasaules staigā basām kājām, meditē un smēķē marihuānu. Un ebreju pilsēta, kur pēc armijas brauc atslābināties puiši un meitenes no Izraēlas. Un gidi apgalvo, ka tieši pie Atitlana Sent-Ekziperī izdomājis savu Mazo princi, un rāda zelta kalna Oro fotogrāfiju, kura siluetā ideāli iederas tas pats zilonis, kuru norijusi čūska.
Upes
![]()
Rio Dulce (Saldā upe) ir visskaistākā Gvatemalā. Spilgti zaļa, ar nefrīta un absinta nokrāsu, tā saplūst ar apkārtējo selvu un sava ceļa galā ietek Karību jūrā. Tās krastus rotā mangrovju audzes, liānas, kas noliecas līdz pašai ūdens virsmai, stāvas klintis ar karstiem ūdenskritumiem. Vietām upe izirst kanālos, un ūdens klusajās izelpās izklājas liliju paklāji.
Bet starp biezo tropu zaļumu plešas trausli dēļu būvju puduri, uz mazajām zemes saliņām spēlējas bērni, savā nodabā ņemas vistas, suņi un cūkas - visi stiegraini un kaili. Nokļūt mājās var tikai pa ūdeni, jo visapkārt plešas aizauguši džungļi. Jā, šeit ir klasiskās degvielas uzpildes stacijas - laivām un kuteriem.Ir arī restorāni - nu kā tad bez tiem? Arī uz ūdens, uz peldošajām platformām un augstiem pāļiem. Jo Rio Dulce ir populārs tūrisma virziens. Atpūtas zonās mīksto krēslu vietā ir šūpuļtīkli. Tualetes telpās ūdens plūst nevis no krāna, bet no lieliem jūras gliemežvākiem.
Saldā upe ir ļoti viltīga un var iespaidot jūtīgas dvēseles. Gide izstāstīja šādu gadījumu. Jauna sieviete, kas strādāja tūrisma jomā, vizinot cilvēkus ar jahtu, nolēma mazliet padzīvot uz upes savam priekam. Pietauvojās pie mangroves, bet, kad pamodās, izrādījās, ka pagājuši jau septiņi gadi...
Jūras
![]()
Baltā pludmale ir vienīgā pludmale Gvatemalas Karību krastmalā. Koraļļu smiltis, kokosriekstu palmas, ūdens kā perlamutrs, cilvēku gandrīz nav. Pie pludmales nav arī nekādu viesnīcu un kūrortu, jo šeit cenšas saglabāt pirmatnējo dabu. Starp citu, Gvatemalā ir aizliegtas all inclusive viesnīcas, lai tūristi dotos uz pārtikas veikaliem, kafejnīcām un restorāniem, tā atbalstot vietējo biznesu.
Līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai Livingstonai jābrauc 20 minūtes ar laivu pa jūru. Tā ir viena no divām pilsētām Gvatemalā, kur apmetās afrikāņu vergu pēcteči, kurus ieveda spāņi darbam niedru plantācijās. Pilsēta atrodas tieši tur, kur Rio Dulce ieplūst Karību jūrā. Lielākā daļa iedzīvotāju ir melnādainie, un viņi tiek saukti par garifūniem. Ielās skan regejs, redzamas rasta cepures, visi smaidīgi, un jūtama tusiņa atmosfēra. Tomēr logiem ir metāla režģi, bet žogiem - dzeloņstieples. Visiem.
Katru dienu rītausmā un saulrietā Livingstonā ir tāds troksnis, ka nav iespējams sarunāties. Tie ir putni, kas sagaida un pavada sauli. Putnu šeit ir tūkstošiem, un tie blīvi apdzīvo visas piestātnes un kuterus, palmas un krūmus.
![]()
Livingstona
Dzīvnieki
Virs ūdens lidinās pelikāni, līdzīgi maziem pterodaktiliem. Pa zemi rikšo iguānas, līdzīgas maziem dinozauriem. No viesnīcas, kas uzcelta selvas malā, ezerā ved laipa. Uz tās brīdinājuma plakāts: “Nepeldēties! Krokodils!” Vispār jau krokodilam uzlēkt uz šīs laipas būtu nieks, bet tādu incidentu nav bijis. Ezerā dzīvo Dolārs, kuru baro pavāri un viesmīļi no viesnīcas restorāna.
Starp citu, ja jums pakaļ pa sauszemi metas krokodils, jābēg straujiem zigzagiem. Lai redzētu, krokodilam jāpagriež galva, un šajā manevrā viņš zaudē laiku.
Ēdieni
Garifūnu virtuve ir slavena ar zupu tapado - pēc principa visu, kas ir, lieku katliņā. Tās pamatā ir zivis, omāri, garneles un citi jūras radījumi, plus kokospiens, laims, visādas garšvielas. Gids teica - ļoti garšīgi, bet 75 procentiem cilvēku vēders to nevar panest. Tā kā mums bija paredzēts ceļot ar kuteri, visi mani lūdza atturēties, tomēr es noriskēju. Jā, garšīgi, bet ne tik ļoti kā līdzīgā Taizemes Tom Yum zupa.
Gvatemalas virtuves pamatā ir zivis, jūras produkti, vista, kukurūza. Vista man garšoja pēc bērnības, kukurūza un dārzeņi ir ekoloģiski. Kad zemniekus mēģināja piedabūt audzēt ģenētiski uzlaboto kukurūzu, viņi nobloķēja šoseju ar traktoriem. Un visiem mango, ananasiem un citiem gardumiem šeit ir saulē nobriedušu augļu saldums.
Kaimiņi
Starp divām barjerām ir vienstāva māja. Vairāki lodziņi - kā pastā. Pa vienu padod pasi un saņem vienas valsts spiedogu, kuras simbols ir putns ketsals. Pārej pie blakus lodziņa un saņem otras valsts spiedogu, kuras simbols ir papagailis ara. Tā izskatās Gvatemalas robeža ar Hondurasu.
Visdraudzīgākā robeža, ko jebkad esmu redzējusi. Iespaidīga auguma robežsargs, pavisam ne biedējošs pēc izskata, ar prieku ļāvās fotografēties piemiņai ar tūristēm. Priecājās kā bērns...
![]()
Mašimons un viņa priesteri
Dievi
Mašimons ir labs dievs, tāpēc arī viņam jādzīvo ar prieku. Tas neko nenozīmē, ka viņš izskatās pēc koka lelles. Viņam patīk smēķēt un iedzert. Mēs ziedojām cigareti, priesteris deva dievam piesmēķēt, un tas uzreiz izpūta dūmus. Visus šķidros dāvinājumus (tekilu, kokakolu, kandžu) viņam ielej caur muti (iekšpusē ir īpaša tvertne, kuru dienas beigās ar bijību iztukšo priesteri.) Mašimons sēž tumšas, nokvēpušas istabas vidū, bet fonā ir stikla zārks ar Jēzu Kristu. Un vēl viņš ir apkarināts ar skaistām kaklasaitēm un naudu.
Mašimons ir sens dievs. Kad Amerikā ieradās baltie cilvēki ar zobenu un krustu, maiji viltīgi izdomāja, kā paslēpt savu dievu. Viņi teica priesteriem, ka tas ir Jūdas iemiesojums, lai gan paši uzreiz saprata, ka Mašimons ir Jēzus tēvs. Lieldienās šis stāsts iegūst pilnīgi sirreālistisku pavērsienu. Lielajā Piektdienā Mašimonu pārnes uz kapelu katoļu baznīcā, pakarina to kokā (Jūda taču pakārās), pēc tam visu dienu viņš tiek sists un apdziedāts. Bet naktī, kad beidzas krusta gājiens, Mašimonu iznes no kapelas un nes pa pilsētas ielām ar lielu cieņu, kāda pienākas Jēzus tēvam. Un tā katru gadu.
Mašimons dzīvo Santjago Atitlanas pilsētiņā. Divpadsmit maiju ģimenes ir viņa priesteri - glabātāji. Katra uz gadu pieņem dievu pie sevis. Uz jaunām mājām Mašimons pārceļas tad, kad kāds citā namā viņu ir redzējis sapnī. Kamēr tā nav, Mašimons grib palikt vecajā vietā. Uzņemt dievu ir gan pagodinājums, gan izdevīgi. Ģimene atrodas pilnīgā kopienas apgādībā un tikai apkalpo koka elku. Bet tikai neprātis mēģinās tikt pie Mašimonu ar viltu. Tas taču ir īsts dievs! Pie viņa brauc pēc palīdzības un aizsardzības no visas Centrālamerikas! Un visi Gvatemalas prezidenti, stājoties amatā, nāk pie viņa pēc svētības.
Senči
![]()
Arheoloģiskā kompleksa galvenais laukums Tikalā
![]()
Stēla Kopanā
Mēs uz brīdi ieskrējām arī Hondurasā, lai apmeklētu seno maiju pilsētu Kopanu. Dibināta vēl pirms mūsu ēras, tā sasniedza uzplaukumu 7. gadsimtā, kad tās priekšgalā bija valdnieks, kuru dēvēja par Uguni uz ūdenskrituma malas. No pilīm un tempļiem palikušas iespaidīgas drupas, bet saglabājušās brīnišķīgas stēlas - tēlniecības meistardarbi, kas veltīti Kopanas valdniekiem. Mūsu gids tās nosauca par maiju instagramu - katra stēla satur varoņa attēlu parādes formā un aprakstu hieroglifos par viņa dzīves galvenajiem sasniegumiem. Kopana mani ļoti iespaidoja.
Un pilnīgi apstulbināja Tikala - vieta, kur dzirdamas garu balsis. Seši lieli tempļi un neskaitāms daudzums mazu, divstāvu un trīsstāvu pilis, observatorija, akropoles, ūdenskrātuves, lielas bruģētas platības un ielas. Nesenās National Geographic veiktās izpētes no gaisa liecina, ka šeit selvā slēpjas apmēram 30 tūkstoši ēku. Eksperti uzskata, ka uzplaukuma periodā Tikalā dzīvoja aptuveni miljons cilvēku.
![]()
Tikalas vizītkarte ir Lielā jaguāra templis centrālajā laukumā. Tur tika apglabāts bagātākais valdinieks Ah Kakao (Šokolādes kungs). Maiji zeltu augtu nevērtēja, uzskatot to par saules izkārnījumiem. Viņu galvenā valūta bija kakao augļi, kuru Šokolādes kungam bija tik daudz, ka viņš nēsāja kaklarotu no žadeīta četru kilogramu svarā.
Netālu esošais Divgalvu čūskas templis ir maiju pasaulē augstākais (72 metri). No šejienes paveras brīnišķīgs skats - nebeidzami džungļi, kas aprijuši seno megopoli, par kuras kādreizējo varenību liecina vairs tikai tempļu virsotnes. Un dvēseli pārņem sajūsma un skumjas.
Tikala pārstāja eksistēt 9. gadsimtā nezināmu iemeslu dēļ. Pamatotākas šķiet divas versijas. Pirmā - ekoloģiskā. Miljonu pilsētas vajadzības lika grandiozos apjomos izcirst mežus, pēc tam Tikalu piemeklēja nāvējošs sausums un bads. Otra - estētiskā. Piļu fasāžu un tempļu krāsošanai izmantoja toksisku krāsu, kuras sastāvā bija dzīvsudrabs, kas lietus laikā iekļuva dzeramajā ūdenī. Tas bija iemesls, kāpēc cilvēki masveidā aizgāja bojā.
Lai nu kā, bet maiji no dievu nolādētās pilsētas devās uz ziemeļiem, uz Meksiku. Bet, kā mēs zinām, viņu liktenis bija nolemts arī tur...
