Ja jūti, ka viss - tev ir nepieciešama pauze šeit, tagad un tūlīt -, Malta ir īstā vieta. Ārkārtīgi viesmīlīga, pieklājīga, klusi nogaidoša, varētu teikt - nepelnīti aizmirsta, Vidusjūras krāšņā pērle tā pārsteidz ar daudzslāņainām bagātībām, kas atveras tikai laipnām, zinošām acīm.
![]()
Ja brauksi tagad, kamēr vēl nav sezona, te nekā nebūs par daudz. Ne cilvēku, ne skaļuma, ne karstuma. Un tu atradīsi laiku sev. Kā tajā slavenajā filmā Brīvdienas, kur Kameronas Diazas varone Keitai Vinsletai jautā - vai jūsu pusē ir vīrieši? Kad viņa atbild - absolūti neviena -, abas momentā apmainās ar mājām savu ideālo brīvdienu vārdā. To, kā beidzas filma, tu vari nojaust; ja ne, noskaties kādā lietainā nedēļas nogalē. Jo ne jau vīriešu esamībā vai neesamībā ir sāls. Un, ja kas, puiši Maltā ir, bet pamatdoma tajā visā ir līdzīga. Tomēr vienlaikus viss ir citādi. Nekā no dienvidu zemju ierasti kaislīgajiem skatieniem.
Iespējams, gadsimtiem ietrenētie bruņinieku jeb, pareizāk būtu teikt, mūku tikumi nospēlējuši savu lomu, vai arī šejienieši ir ļoti pieklājīga un inteliģenta tauta. Galvenais ir tas, ka Maltā valda pilnīgs un absolūts miers. Ar piebildi - ja vien tas ir tieši tas, ko vēlas tava sirds. Personīgi es braucu lūkoties saules. Un tās man tika daudz un dāsni.
Zvanu terapija
Nezinu, vai esi pamēģinājusi gongu terapiju. Protams, izcili Tibetā. Bet var arī Latvijā. Ja ne - pamēģini! Ļoti relaksējošs pasākums. Iedomājies - tu, nezin kādā veidā izkrāpusi laiku savā mūžīgajā skrējienā, absolūti atslābinājusies guli uz mīksta paklājiņa, nekas nedeg, ir silti un ērti, tev beidzot pieder viss pasaules laiks, un tad tūkstošiem gadu veca dārgmetāla (ja paveicas) vibrācija burtiski izvējo katru tava ķermeņa šūniņu, aiznesot līdzi stresu, rūpes un liekas domas. Jo tādā troksnī domāt vienkārši nav iespējams.
![]()
Tad, lūk, dzīvojot Valletas centrā, man bija šāda nepārtraukta baznīcas zvanu attīrīšanās kūre. Burtiski. Pirmo reizi pieredzēju, ka zvani skan arī nakts stundās. Nezinu, kā citiem, bet personiski mani tas fascinēja. Sākumā Valletā bija plānojusi uzturēties vien pāris dienu un tad doties tālāk iekšzemē, bet tieši zvani nozaga manu sirdi, un es paliku. Nenožēloju to ne mirkli!
Valleta ir pilsēta - muzejs. Pa to var staigāt stundām ilgi un vērot skaistās, mežģīņotās franču celtnes, kas mijas ar romiešu perioda statiski cēlajām dāmām. Pa vidu iemaldās kāda arābiete, bet visam pāri ar aci miedz maltiešu balkoniņi. Tādus var redzēt tikai te - interesantas konstrukcijas slēgti balkoni, kas ieceļojuši Maltas tradīcijās pateicoties arābu ietekmei, lai sievietes, kurām reiz nebija ļauts iziet ielās, lai neparādītu sevi svešajiem, tomēr varētu sekot tam, kas notiek ārpus mājas. Ciemojoties vienā no tādiem namiem, saimniece parādīja, ka balkona apakšā un sānos ir ierīkots atverams aizbīdnis. Atverot to, kas sānos, varēja aprunāties ar kaimiņienēm - protams, ja viņas atvilka arī savējos. Pa apakšējo varēja paskatīties, kas klauvē pie durvīm, un izlemt, ir kāds šodien mājās vai nav. Mūsdienās gan daudzos maltese balcony jeb gallarijos, kā tos mēdz dēvēt, šīs atveres ir aizmūrētas. Citi laiki, citas vajadzības un citi tikumi.
Valleta Eiropas arhitektūras un pilsētbūvniecības vēsturē ir unikāla arī ar to, ka šīs pilsētas būve tika sākta, pirms tam rūpīgi izplānojot ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu, ēku un ielu izvietojumu tā, lai konkrētajā klimatiskajā vidē iedzīvotāji justos viskomfortablāk. Bet drošībai apkārt tika uzbūvēti grandiozi nocietinājumi - aptuveni 1000 m garš, 18 m dziļš un 20 m plats aizsarg-grāvis. Personīgi man tas šķiet iespaidīgi arī mūsdienās.
Visu projektēja viens arhitekts, pēc profesijas militārais inženieris - itālis Frančesko Laparelli; viņš arī slavenā mākslinieka Mikelandželo māceklis. Uz Valletu Laparelli norīkoja pats pāvests Pijs V, kurš arī nodrošināja lielu daļu naudas pilsētas būvei. Valletas pirmsākumu var datēt ar 1566. gada martu, bet diemžēl pats arhitekts nepieredzēja, kā viņa plāni tiek realizēti dzīvē, jo pāris gadu vēlāk nomira no mēra. Interesanti, ka joprojām pilsētas departaments strikti ievēro sākotnēji izstrādātos un apstiprinātos principus.
Saint John’s Co-Cathedral
Lai tevi neapmāna tās ārējais monumentālais smilšakmens pieticīgums - iekšpusē no zelta pārpilnības apžilbs acis. 16. gadsimtā baroka stilā celtā Svētā Jāņa katedrāle darbojas gan kā sakrāls centrs, gan kā muzejiska vērtība. Nopērkot ieejas biļeti, var doties stundu vai ilgākā ekskursijā (ieteicams izmantot audiogidu angļu valodā), apskatot izsmalcinātos rotājumus, pa trepītēm uzkāpjot līdz pat griestu arkām, un, protams, aplūkojot Karavadžio gleznas oriģinālu.
Bet var arī atnākt uz dievkalpojumu, kas sāksies un beigsies ar lielisku ērģeļmūzikas priekšnesumu. Garantēju - iespaids jebkurā gadījumā būs grandiozs.
![]()
Casa rocca piccola.
Casa Rocca Piccola
Lai tevi nemulsina tas, ka šī 16. gadsimta maltiešu aristokrāta pils Valletas vidū no malas izskatās vienkārša, ne ar ko īpaši neizceļoties kaimiņmāju vidū. Tādas mājas Valletā ir daudzas, un tu nemaz nezini, kas slēpjas to sirdīs, kamēr netiec ieaicināta. Mans ieteikums - ja izdosies ieplānot laiku tās apmeklējumam, noteikti piesaki gidu. Tas neprasīs papildu izmaksas, bet atklās tev citu, daudz dziļāku kulturālu izpratni par maltiešu sieviešu un vīriešu attiecībām gadsimtu garumā. Piemēram, par to, kāpēc tēvs izdod meitu par sievu bagātam pavecākam kungam, bet kā kāzu dāvanu pasniedz gleznu, kur tā pati meita attēlota, sapinusies tīklos un slīkstam jūrā. Un šī glezna tā arī karājas visu mūžu viņas guļamistabā, kurā sieviete dzemdē deviņus bērnus… Tas ir arī stāsts par dzimtu, kuras pārstāvji ir divas reizes piedalījušies angļu karaļa kronēšanas ceremonijā, pirmie Maltā sākuši operēt ar sudraba ķirurģiskajiem instrumentiem, nodibinājuši lielāko slimnīcu, kas joprojām darbojas, Otrā pasaules kara laikā atbrīvojuši savu smalko vīna pagrabu, lai pārvērstu to par bumbu patvertni kaimiņiem, tā izglābjot simtiem dzīvību… De Piro ģimene ir unikāla, stāstu ir ļoti daudz, un tie ir daudzslāņaini - katrs atradīs sev to, kas viņam tuvāks. Interesanti, ka māja nav tikai muzejs, tajā joprojām dzīvo ģimene. Publiskai apskatei nams tika atvērts, pateicoties baronam un marķīzam Nikolasam de Piro (9th Baron of Budach un 9thMarquis de Piro) - vēsturniekam un sešu grāmatu autoram.
Un vēl mājā līdzās simtiem interesantu vēstures liecību ir koka statuja - Madonna bez rokām. Franču okupācijas laikā francūži esot laupījuši visu, kas no dārgmetāla, un nošķeltas arī Madonnas sudraba plaukstas. Ģimene joprojām cer, ka kādu dienu tās atradīsies un svētā tiks atpakaļ pie savām rokām.
![]()
Silent City
Nekad neesmu bijusi vējainākā vietā. Mdina - Klusā pilsēta, kurā paaudzēm dzīvo vien ap 300 pastāvīgo iedzīvotāju. Par viņu mieru cenšas atgādināt ik uz stūra izvietotās plāksnītes, bet vējš tā rausta zvanu auklas, ka, manuprāt, par klusumu vietējie var tikai sapņot. Sākotnēji Mdina bijusi Maltas galvaspilsēta. Šo cietokšņpilsētu 8. gadsimtā pirms mūsu ēras nodibināja feniķieši. Romieši to pārsauca par Melītu, bet arābu okupācijas laikā tā ieguvusi Mdinas vārdu.
Pēdējos gados pilsēta ir būtiski atjaunota, caku cakām izcakota un līdz ar to izskatās pasakaini - smilšu, medus un karameļu krāsas nami, gleznainas, krāsainas durvis un slēģi, visdažādākie klauvēkļi un citi aksesuāri, vējtveri, soliņi, skursteņi, protams, zvani, torņi un tornīši… Un visam fonā - ainava. Nav brīnums, ka Mdinā ir uzņemts milzum daudz filmu, simtiem, tūkstošiem, piemēram, daļa Gladiatora, Trojas, slaveno Troņu spēļu ainu. Brīnišķīga vieta iedvesmojošai pastaigai savas fantāzijas pasaulē!
Kinomānija
Ja filmu režisoriem un producentiem nepietiktu ar to, ka papildus arhitektūrai Malta piedāvā skaistas klintis, zeltainas pludmales un zilzaļi mirdzošu jūru, šeit ir arī speciāli uzbūvēta kinostudija un liels trīs baseinu ūdens rezervuārs, kas ideāli saplūst ar apvārsni. To uzbūvēja 1963. gadā un bieži izmanto, uzņemot jūras skatus, bet Maltā pieeja-mās neskartās teritorijas pēc būtības var pierakstīt dažādām valstīm - Senajai Grieķijai, Romai, Itālijai, Tuvajiem Austrumiem…
Tā 1970. gadā Alana Pārkera episkais Pusnakts ekspresis daļēji tika uzņemts Maltā, Sentelmo forta kazarmām pārtopot par turku cietumu, bet režisora Ridlija Skota filmas Gladiators vajadzībām uz trīs mēnešiem Rikasoli rajonā tapa Kolizeja kopija. 2003. gadā Maltā filmēja Troju ar Bredu Pitu un Orlando Blūmu galvenajās lomās. Zināms, ka ūdens rezervuārs Maltā tika izmantots filmām U-571 ar Metjū Makonahiju, Bilu Pekstonu un Džonu Bondžovi, Aiznestie ar Madonnu, Slepkavnieku sala ar Džīnu Deivisu.
Maltā tapušas arī filmas Lielisko džentlmeņu līga, Grāfs Monte Kristo, Troja, Da Vinči kods, Spiegs, kurš mīlē-ja mani, Nekad nesaki nekad un daudzas citas - kopā vairāk kā trīssimt. Tātad, ja esi Maltā un dzerot tēju vai pastaigājoties satiec kādu savu kinoelku, ir liela iespējamība, ka tas tiešām ir viņš. Pasveicināt, spiedzot skriet pēc autogrāfa vai smalkjūtīgi ļaut cilvēkam baudīt inkognito - tā jau ir katra iekšējās inteliģences izvēle.
Un jā - Vidusjūras kinostudija Rinella atrodas netālu no Valletas. Te katrs var pārliecināties, kā ar pāris pogu palīdzību var pārvaldīt jūru, izsaucot vētru, un tad atkal to nomierināt. Kāpēc ne?
Marsaxlokk
![]()
Nešaubies ne mirkli - šī zvejnieku pilsētiņa ir viens no mūsdienu Maltas lepnumiem un pati to lieliski zina. Te agros svētdienas rītos vietējie (un arī tūristi) steidzas pretī laivām ar apbrīnojamiem lomiem. Vieni kaulējas par labākajām cenām saviem restorāniem vai ģimenes virtuvei, citi nepagurdami klikšķina fotoaparātu un mobilo telefonu kameras. Un ir jau arī, ko redzēt. Ne tikai zivis un jūra - arī laiviņas ir skaistas. Lielākā daļa no tām izskatās kā rotaļlietas, skaties un brīnies, kā ar tādu var iet jūrā, kā izdzīvot viļņos… Bet katram jūras vilkam acīmredzot ir sava gudrība. Tā vienai laivai ir Svētās Katrīnas vārds un krusts laivas galā, cita aplīmēta ar bērnu dāvātām mīļmantiņām, vēl kādai pāvesta bilde sola drošu ceļu. Bet visbiežāk šīm maltiešu laivām ir acis. Acis Maltā pieskata un strādā pret ļauno aci. Bet tās ir pavisam citādas nekā ierastās turku acis, drīzāk sievišķīgi koķetas. Tomēr neļaujies apmānīties - kā zināms, sievietes acs pamana visu un neaizmirst neko.
![]()
Bet, runājot par Marsaksloku - viennozīmīgi, šeit ir īstā vieta, kur baudīt svaigi ķertas jūras veltes. Un tieši tāpat kā Meksikā avokado garšo absolūti citādi nekā tas, kurš nomedīts Latvijas lielveikalā, tā šeit svaigas zivs tartars savā varenībā pārspēja ierasto saldēto māsu tik lielā mērā, ka jāatzīst- biju aizmirsusi, kāda ir īsta jūras garša. Cik tā patiesībā ir piesātināti, bagātīgi, sviestaini dāsna.
Comino Blue Lagun
Pati Komino sala ir mazākā no trim Maltas salām, kādreiz dēvēta par Ephaestia. Skati patiešām ir pasakaini. Te ir gan Zilā lagūna, gan kristālzaļā. Ūdens ir dzidrs, caurspīdīgs, tāds, kas tā vien vilina nopeldēties. Arī nesezonā ir drosminieki, kas šķeļ viļņus. Kāpēc gan ne - pie mums vasarā bieži vien jūrā ūdens temperatūra ir tieši tāda pa-ti kā tur ziemā. Un mēs taču peldam!
Jebkurā gadījumā Komino par paradīzi sauc snorkelētāji, nirēji un vindsērfinga cienītāji. Bet kādreiz to bija iecienījuši pirāti, tāpēc uz salas tika uzcelts aizsardzības tornis, savukārt franču okupācijas laikā to izmantoja kā karantīnas zonu. Ja vienmēr esi sapņojusi par dienu uz vientuļas salas un trāpi tur nesezonā - bingo! Un kas zina, varbūt jūras dievi būs tavā pusē un sacels tādu vēju, ka tā pāris dienu jūra nebūs kuģojama, lai vari pabūt ar sevi, mīļo, tik ilgi, cik tev vajag. Jo tur tiešām ir skai-sti. Bet paņem līdzi lakatus, lai silti.
Vai es braukšu vēl? Noteikti.
