Režisors: Džeikobs Švarcs, lomās: Kristians Mortensens, Mahešs Džadu / ASV, Uzbekistāna, 2026
Vēsturiskā drāma mūs pārceļ teju septiņsimt gadu tālā pagātnē uz Vidusāzijas stepēm. 1363. gads, Samarkanda. Nakts melnumā pa pils koridoriem slīd klusas ēnas - tie ir algoti slepkavnieki, kuri okšķerē pēc saviem upurjēriem. Jaunais Timurs jeb Tamerlāns no barlasu cilts un viņa sieva Aldžaja izrādās pārāk ciets kumoss tuksneša nindzjām, taču pēdējie paspēj nogalināt Samarkandas emīru. Slepkavības pasūtījuma ēna krīt arī uz barlasu cilts galvu - Timura tēvoci Hadži, kas visai atklāti nostājies opozīcijā Tuglukhana pārvaldei, kura kontrolē šo bijušo Čagaitajas ulusa teritoriju. Timurs brīdina tēvoci par iespējamām dumpošanās sekām un pats pieņem Tuglukhana piedāvājumu apsargāt Zīda ceļa karavānas. Turp viņš dodas sievas un viņas brāļa Kazaghana mazdēla Huseina pavadībā. Kā noprotams, tēvoci Hadži vai nu nodod, vai pamet par ēsmu, un brīvdomības patvaļu nesaprotošie mongoļi viņu nogalina. Tikmēr Tuglukhans par Samarkandas vietvaldi ieceļ savu dēlu Iljashodžu, bet Timuru nozīmē viņam par padomnieku un liek uzņemties arī Kešas provinces - Timura dzimtenes - pārvaldi. Baltos zvirbuļus īpaši neviens nemīl, kur nu vēl mongoļi! Tuglukhans, apspiežot kārtējos mongoļu aristokrātu grautiņus, vēl nav paspējis šķērsot Sirdarju, kad viņa dēliņš jau gatavo atentātu pret Timuru un viņa komandu (nejaukt ar Gaidara stāstu!).
Te, filmas pirmajā pusē, arī apstāsimies. Ko mēs redzējām? Pirmkārt, vairākas vēsturiskas paviršības - 1363. gadā Timurs jau bija klibs; šo ievainojumu viņš guva gadu iepriekš kaujā pie Seistanes. Tur, starp citu, viņš zaudēja arī divus labās rokas pirkstus. Otrkārt, jautājums modes vēsturniekiem: vai tiešām XIV gadsimtā Vidusāzijas vīrieši jebkuros apstākļos, vienalga - kauja vai bankets, ēnoja acis? Nu gluži kā Roberts Smits no grupas The Cure.
Tāpat ir lielas šaubas par tā laika zoroastrisma kultu. Protams, mongoļi bija visai toleranti reliģiju disputos, taču islāmam tobrīd šajās teritorijās jau bija jābūt izspiedušam reliktās šamanisma formas.
Taču visvairāk tracina tas, ka, iespējams, otrs dižākais pērnās tūkstošgades karavadonis (pēc Čingizhana) ir naivs kā bāreņa asara. Uzticas viņš visiem un vienmēr! Pilnīgi un absolūti! Te nav jālasa Troņu spēles, lai saprastu, ka viduslaikos (un diemžēl arī vēlāk) tāda lētticība bija pielīdzināma pašnāvībai. Tādu greznību tolaik varēja atļauties kāds skroderis, gans vai varbūt āksts, bet ne jau valdnieks.
Kur ir redzami filmā ieguldītie 30 miljoni dolāru? Varbūt te attēlotajā 1365. gada batālijā, kura vēlāk tika pārsaukta par Kauju dubļos? Tajā Timura un Huseina karaspēks tikās ar daudz lielāko Iljahodžas armiju un, pateicoties no Ķīnas sarūpētajam pulverim, Timura flangs sāka gūt pārsvaru, kamēr Huseina kavalērija atkāpās - tātad viens no Timura uzmetieniem tomēr ir vēsturiski patiess. Filmas ārējās lokācijas lielākoties ir uzņemtas Uzbekistānā un Kazahstānā, iekšskati - Samarkandas piepilsētas paviljonos.
Jā, filma mums vēsta par lielā karavadoņa un valstsvīra karjeras pirmsākumiem un noslēdzas 1670. gadā - vēl pirms Timurs tiek pasludināts par Vareno emīru un pirms viņu apciemo Seids Baraka - gaišreģis no Mekas. Viņš paziņos, ka redzējis vīziju par Timuru kā Diženo valdnieku!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita