Kostarika. Gandrīz paradīze

Desmit dienu laikā mēs divreiz šķērsojām šo valsti no Klusā līdz Atlantijas okeānam, uzrausāmies vulkānā un kaifojām termiskajos avotos, pablandījāmies pa džungļiem, pat pārlidojām tiem pāri milzīgā ātrumā, peldējāmies ūdenskritumā zem varavīksnes loka un sauļojāmies cilvēku neskartās pludmalēs, biedrojoties ar kolibri un sliņķiem…

Karību Jūra un Pērtiķu Bari

Mūsu pirmā apstāšanās bija Kauitā (Cahuita). Galapunktā nokļuvām jau tumsā, neko daudz neredzējuši; tikai pēc kartes nopratām, ka te jābūt pludmalei. Rīta apgaitā devāmies vēl pirms ausmas - izlūkot apkārtni un baudīt Karību saullēktu.
Ieraudzījām necilas vienstāva villas jautros toņos, kas ieslīgušas palmu zaļotnē un ziedošu koku puduros. Ciemats kā jau ciemats, toties tropisks - pat tumsā krāsains un skaists. Te pēkšņi tieši virs mūsu galvām kaut kas aizžņaugti iestenējās, ieūjinājās un ieķērcās necilvēcīgā balsī. Briesmīgi skaļi, liekot mums saspiesties ciešāk kopā. Tieši kā šausmu filmās - naivi tūristi mežonīgā vietā iziet no mājas un…
Kad uzausa gaisma, mēs ar šiem monstriem iepazināmies tuvāk. Viņi, šķību skatu mūs nopētot, laiski šūpojās koku zemākajos zaros. Bļauri un kapucīni - pārāk sīki pērtiķēni tāda trokšņa radīšanai. Runā, ka bļauriem turklāt esot riebīgs raksturs, varot cilvēkiem mest pa galvu, ar ko pagadās, vai pat apčurāt no augšas, kas, manuprāt, ir jau pārmēru pazemojoši…
Vispār skaitās, ka viņi dzīvo Kauitas nacionālajā parkā, taču saprast, kur beidzas rezervāta džungļi un sākas pilsētiņas zaļā zona, nemaz nav iespējams. Džungļu iemītnieki te rāpo, klīst, lido un lēkā visriņķī. Parks un pludmale sākas reizē - sper soli smiltīs un jau attopies rezervātā. Perlamutru atstarojošā Karību koraļļu pludmale stiepjas kilometriem tālu. Nekādu zviļņu, bāru un saldējumu - neskarta, dabiska pludmale. Un - vai spējat iztēloties? - tajā nav cilvēku. Nu, tikpat kā nav. Rīta agrumā droši var ļauties kailpeldei. Lūk, tā ir īsta paradīzes garša, un nevis šokolādei Bounty!

Pludmales vienā pusē stiepja koraļļu rifs ar bruņurupuču un dažnedažādu zivju bariem, tur ir pat milzu jūras velni un haizivis. Otrā - mežonīgi džungļi. Visgarām krastam vijas taka. Caur palmām pavīd tirkīzkrāsas jūra, koku zaros sasēduši tukāni un pērtiķi, pa stumbriem ložņā čūskas un iguānas, apakšā klimst skudrulāči un jenoti, aizaugušās upēs peld kaimani. Tiesa, jābūt trenētai acij, lai tropu raibumā ieraudzītu visu šo dzīvību. Tāda ir vietējiem iedzīvotājiem, kas par nelielu samaksu labprāt kļūs par jūsu gidiem.
Karības, pat to sauszemes daļa, sola svētlaimīgu dzīvi. Aicina nesteidzīgi pastaigāties pa sniegbaltajām smiltīm, patverties platu palmu lapu un mangrovju ēnā, kas fotogēniski slīgst pāri pludmalei. Šļakstīties caurspīdīgajā jūras ūdenī, bet siestu pavadīt mājās pie baseina. Barot ar maizi saimnieka kaķus. “Ko jūs! Viņi nav izsalkuši. Vienkārši viņi nepārtraukti dārzā rij vaboles un ķirzakas, tā ka olbaltumvielu viņiem netrūkst, bet ar ogļhidrātiem gan tā ir, kā ir...”
Pusdienās notiesāt avokado, kas noplūkts no koka pie baseina un apliets ar citronu sulu no blakus koka. Kad karstums ir pāri, atkal uz pludmali - peldēt un pastaigāties. Bet pēc tam ilgi sēdēt piejūras bārā, sūcot pinu koladu, kas gatavota no ideāli gatava ananasa sulas un vietējā ruma. Vērot saulrietu un tērzēt ar draugiem par kaut ko jauku.

Vulkāns, spa un sliņķi

La fortuna uz arenala vulkāna fona

Galvenais iemesls pabūt La Fortunā ir šīs pilsētas slavenākais apskates objekts - nesen apdzisušais vulkāns Arenals. Tā perfektā forma atgādina Japānas Fudzi, tikai bez baltās cepurītes. Arenals ļoti izdaiļo šo provinciāli jauko, taču ķēmīgo pilsētiņu. Starp citu, skaistu vai pat vienkārši pievilcīgu pilsētu Kostarikā vispār nav. Acīmredzot tāds ir līdzsvara likums.
Tieši La Fortunā iepazināmies ar sliņķiem. Tas notika birzī, kas nav daudz lielāka par skvēru, taču mēs no šīs vietas negribējām doties projām pat pēc divām tur pavadītām stundām - par spīti karstumam. Ar lielu tālskati vērojot smaidīgos zvēriņus, klausījāmies vietējā reindžera aizkustinošos stāstus. “Sliņķis, izdzirdot mātītes kāzu saucienu, nevaldāmā kaislē un neprātīgā ātrumā vairākas stundas traucas pie viņas uz… blakus koku.” Vai arī: “Sliņķi lieliski maskējas, saplūstot ar koka stumbru, tāpēc plēsēji viņiem nav pārāk bīstami. Taču zvēriņi kļūst pilnīgi neaizsargāti, kad reizi nedēļā norāpjas no koka, lai nokārtotu dabiskās vajadzības.” Manuprāt, uzbrukt tādā brīdī ir zemiskuma kalngals…

No kreisās: La fortunas ielas un baseini BALDIv SPA

Visi ceļi no La Fortunas ved uz milzīgo nacionālo parku vulkāna pakājē ar daudzveidīgām tūristu takām, ūdenskritumu un lavas melnu upi. Vēl šis parks ir slavens ar ziplainiem - džungļiem pāri stiepjas troses, pa kurām pāri gigantisku koku galotnēm lidinās cilvēki. Tās nav nekādas bērnu spēlītes - 40 metru augstumā ātrums sasniedz 80 kilometrus stundā. Aidā!
Nu, ko tur piebilst… Lidojumu uzsāc ar baiļu pārvarēšanu, pabeidz ar stāvu sajūsmu. Gar ausīm svilpj vējš, apakšā zib bezgalīgi džungļi, līdzās lido ērglis. Sirds auļo, acis gail. La Fortunas ziplaini tiek dēvēti par ekstrēmākajiem pasaulē. Noteikti pamēģini!
Uzreiz pēc tam, protams, visi uz spa! Vulkāns šai pilsētai dāvājis termiskos avotus, ap kuriem izauguši atpūtas centri - sākot ar maziem lauku eko variantiem, beidzot ar gigantiskiem kompleksiem. Mēs devāmies uz Baldi - pasaules lielāko spa termiskajos ūdeņos. Visi 25 (!) atklātie baseini dabiski iztek no vulkāna, katrā ir atšķirīga ūdens temperatūra - no 33 līdz 66 grādiem. Ūdens ir bagāts ar minerāliem (kūrortam ir oficiāls sertifikāts, kas apliecina ūdeņu dziedniecisko iedarbību). Visas ērtības - visapkārt baseinam koka zviļņi, iekšā - akmens. Vislielākajā baseinā arī bārs un diskotēka, slīdkalniņi un caurules, ūdenskritumi un pat dabiska tvaika sauna alā starp klintīm. Tas viss paslēpies džungļos starp palmām, ziedošiem krūmiem un kokiem.

Pastaigas debesīs un kolibri

Kostariku var dēvēt par rezervātu zemi - neskarti meži aizņem gandrīz divas trešdaļas valsts teritorijas. Pats slavenākais ir Monteverdes kalnu reģions. Tieši tur ir pasaules skaistākie džungļi, ko dēvē arī par mākoņu mežu. Tajos vienmēr ir mitrs un katru dienu līst, tāpēc nacionālā parka kasēs pārdod arī garus neilona lietusmēteļus.

Monteverdes džungļi izskatās tieši tāpat kā pirms miljoniem gadu. Te aug daudz retu augu sugu, piemēram, gigantiskas papardes tur kuplojušas vēl pirms dinozauru ēras. Pastaigāties pa mūžseno mežu - tas ir neapraktāms baudījums! Milzīgie koki, ieskauti liānu virvēm un apauguši orhidejām, izstaro spocīgi zilu atblāzmu. Saules gaisma laužas caur biezo lapotni, zīmējot spilgtus dekoratīvus starus. Čivina un treļļo savvaļas putni. Čalo ūdenskritumi un upes. Bet tu dodies arvien augstāk un augstāk, līdz taka ievijas mākoņos augstu virs koku galotnēm. Selvatūra parks ir slavens ar iekārtajām gaisa pārejām, kas sākas mūžzaļa kalna pakājē un tad pa deviņiem tiltiem paceļas virs gigantisku koku vainagiem 60 metru augstumā.
Monteverdes laukos mīt pasaules maigākie un aizkustinošākie putni. Aplūkojot kolibri tuvumā, tie izskatās nevis pēc putniem, bet drīzāk atgādina kaut ko starp feju un vienradzi. Vārdu sakot, absolūti pasakaini radījumi. Parka nostūrī izveidota barotava - zaros iekārtas dzirdinātavas ar sīrupu. Ap tām nepārtraukti plivinās 30-40 kolibri. Ja zem dzirdinātavas snīpja paliek pirkstu, kāds drosminieks ar savām miniatūrajām kājiņām noteikti uz tā nosēdīsies, jo padzerties lidojumā ir visai sarežģīti. Tas skats, kad kolibri vēcina spārniņus cilvēka acij netveramā ātrumā, ir patiesi maģiski hipnotisks - nav iespējams novērst acis.

Ūdenskritumi un varavīksnes

Savādi, ka Viento Fresko nav tūristu piepildīts rajons. Gleznaini klani šeit slēpj ūdenskritumu šaltis. Novirzoties no ceļa lejup pa taciņu, kas pārvēršas stāvās improvizētās kāpnēs, stundas pusotras laikā var apstaigāt piecus ūdenskritumus un pat nopeldēties. Vislabāk - Varavīksnes ūdenskritumā. Pirmkārt, tas ir skaisti. Varavīksne tur ir maza, gluži vai rokā paņemama. Var nostāties tieši zem tās un, kā jau tas pienākas, iedomāties vēlēšanos. Ūdenskritums zem varavīksnes izsitis pieklājīgu bedri, kurā var izpeldēties. Tas ir tieši laikā, jo nokāpšana prasa krietnu piepūli. Atpakaļceļā dodamies zirgu mugurā. Tas ir skaisti. Un kāpēc gan mocīties, kāpjot kalnā? Zirgus var iznomāt vietējā kafejnīcā.

Sērfotāji un pūķi

Plaija Hermoss

Hako pilsētas panorāma

Pie Klusā okeāna pulsē dzīvība. Lielas pilsētas, varenas viesnīcas, kūrortciematiņi. Šopings, bāri, diskotēkas. Daudz tūristu. Teltis un bārbekjū zem pludmales palmām - tā atpūšas vietējie. Tās nav paredzētas nakšņošanai, bet gan lai ērti nosnaustos dienas karstākajās stundās. Un vietējo
te ir daudz.
Atpūtai izvēlējāmies klusu nostūrīti Plaija Hermosā. Tās ir piecas sīkas pludmales viesnīciņas bezgalīgā melnu smilšu piekrastē, ko apskalo perlamutra nokrāsas ūdens. Un viļņi. Iespaidīgi viļņi. Vienmēr. Tāpēc šurp brauc sērfotāji no visas pasaules, te bieži notiek sērfošanas čempionāti.
Peldēties šeit nav iespējams, taču var izlēkāties pa viļņiem. Desmit minūšu gājiena attālumā no viesnīcas - nevienas dzīvas dvēseles, bet pēc 40 minūšu gājiena redzam, kā okeānā ietek upe, kurā čupojas krokodili. Vārdu sakot, apburoša nomale!
Ik rītu dodamies uz pludmali jau pirms ausmas, lai baudītu saullēktu virs okeāna. Vienlaikus parādās arī pelikānu gaisa rota. Izstieptas rokas attālumā no mums tie slīd tieši virs viļņu galotnēm. Kolīdz saule ir uzlēkusi, virs palmām sāk lidināties apdullinoši skaisti košsārti aras papagaiļu bari. Šādos brīžos jūties kā bērns, kas nokļuvis savas mīļākās multfilmas valstībā.

Un tad jau parādās saulē pārcepušies muskuļoti sērfotāji. Arī uz viņiem ir tīkami skatīties, tomēr tas vairs nav tas. Dodamies uz savu pludmales bāru malkot rīta kafiju zem palmām, kur šiverē arī mazas, melnas cūciņas. Dienas svelmi pārlaižam noīrētā mājā - plunčājamies baseinā, gatavojam ananasu un mango smūtijus, rīkojam pūķu foto medības. (Kostarikas iguānas ir milzīgas, ļoti skaistas un bezkaunīgas, tāpēc vajag slēpt ēdienu un sargāt atkritumu tvertnes no to uzbrukumiem.)
Vakarā, kad rimies karstums, dodamies uz tuvējo pilsētu Hako, kur mutuļo dzīve - šopings, bāri, diskotēkas.
Kostarikāņiem ļoti izplatīts ir teiciens - pura vida. Tiešā tulkojumā - tīrā dzīve, taču tiek lietots visplašākajā nozīmē. Ar šiem vārdiem sasveicinās un atvadās, flirtē un nododas filozofiskām meditācijām. Šī teiciena nozīme ir apmēram tāda: necepies pats un liec mierā citus; dzīve ir brīnišķīga - baudi to! Un šejienes nacionālajā dzīves uztverē nav nekā dīvaina. Šis brīnišķais zemes stūrītis nudien ir radīts, lai baudītu dzīvi.

Piezīmes uz lapas malām

• Kostarika ir tik populāra, ka tūrisms kļuvis par valsts galveno ienākumu avotu. Tomēr pirmatnējās dabas joprojām pietiek ikvienam. Pat aktīvākajā tūrisma sezonā pie vispieprasītāko dabas parku kasēm ir gluži ciešamas rindas, bet lielāko daļu izklaižu un ekskursiju var pieteikt tieši šeit un tagad.
• Šī ir ļoti miermīlīga zeme - pilnīgi droši var ceļot uz dullo ar mugursomu plecos. Bet ceļi gan ir vienkārši atbaidoši. Pirmkārt, jārēķinās, ka laiks krietni pārsniegs plānoto, tāpēc ka šosejas ir šauras un nemitīgi nākas mīcīties aiz kāda izgrabējuša kravas auto. Ja gadās avārija (kas nav nekāds retums), tad viss pagalam! Otrkārt, ceļi ir gruntsūdeņu izskaloti un
izdangāti, tāpēc neaizmirstiet par pilnu automašīnas apdrošināšanu.
• Iepirkšanās un suvenīrošanās ziņā var pilnīgi atslābt - tur nav nekā, ko pirkt. Kāda velna pēc no Kostarikas jāved indiešu krekli vai ķīniešu bižutērija! Bet ko tad lai nopērk? Nu, kafiju, rumu, šokolādi, un viss jāiegādājas lielveikalos. Pats oriģinālākais, ko man izdevās atrast kādā La Fortunas šokolādes bodītē, bija kakao pupiņu tēja. Šai bodītē no kakao izgatavoja pilnīgi visu - sākot ar ievārījumu, beidzot ar krēmu.
• Grūti samierināties ar faktu, ka augļus nevar saēsties ilgākam laikam uz priekšu. Kostarikas ananasiem nav nekādas līdzības ar tiem, ko var nopirkt pie mums, pat ja vieni un otri apzīmēti ar vienu un to pašu Kostarikas uzlīmi. Tieši tāpat ir ar banāniem, mango, papaiju un citiem augļiem. Taču kartupeļi gan viņiem ir negaršīgi!