Hiva - mājīgā pilsēta
Mēs iepazīšanos sākām pareizi - ar visburvīgāko, labā nozīmē provinciālāko un autentiskāko. Tas drīzāk ir pilsētas tipa ciemats - ar putekļainām ielām, saplaisājušām mājām, patērētāju biedrības veikalu un autentisku atmosfēru. Bet pašā centrā, aiz augstiem, vareniem mūriem - Ičan-Kalas cietoksnis, senā Hiva.
Vai varat iedomāties, cik bagāta ir šīs nelielās pilsētas vēsture, ja mēs sākām nogurt gida nemitīgi plūstošā stāstījuma sestajā stundā? Arheologi apgalvo, ka Hivai ir vairāk nekā 2500 gadu. Leģendas vēsta, ka Horezmas pamatakmeni licis Sims, Noasa dēls, kurš oāzē izracis aku. Tā vēl joprojām tur ir. Vēl stāsta, ka tieši Hivā dzimis Zaratustra. Starp citu, zoroastrisms galvenās reliģijas godā te bijis vairāk nekā 1000 gadu - pirms islāma. Pilsētas uzplaukuma periodi mijās ar pilnīgu sabrukumu. To iekaroja gan arābi, gan Čingizhans, bet 19. gadsimta beigās ieņēma Krievijas impērijas karaspēks. Tas arī pielika punktu pasakai par Hivas hanisti.
Tā bija mūsu pirmā uzbeku pilsēta, tāpēc staigājām, mutes atplētuši. Neprātīgas glazūras un majolika. Smalki, ažūri rotājumi. Grezni ornamenti. Sarežģītas formas. Iespaidīgas pilis un mošejas. Padomā tikai - Džumas mošejas iekšējās velves balsta 218 kokā grieztas kolonnas (vissenākās ir no 10. gadsimta!), un raksti uz to virsmas neatkārtojas. Lūk, ko nozīmē Austrumu izsmalcinātība!
Tā bija pirmā pilsēta mūsu Zīda ceļā, tāpēc uzreiz drusku sajukām prātā un metāmies to izlaupīt. Visi vecās Hivas pagalmi un ielas ir viens vienīgs Austrumu tirgus. Tirgošanās notiek patīkami, bez agresīvas uzbāzības. Bet cenas!... “Cik maksā tas kokvilnas mētelis? Ņemu!” (Fonā viesi no Rīgas korī dzied ārijas: “Man arī... Un man!”) “Par cik karakula cepures? Dodiet divas!” “Zīda šalles cik? Dodiet piecas!” “Cik pialas maksā? Ņemu visu servīzi!” Dieviņ tētīt, kādu keramiku taisa Uzbekistānā! Es pat nerunāju par formu vai gleznojumiem uz glazūras - tā skan kā kristāls.
![]()
![]()
Vēl Hivu raksturo tās iedzīvotāju jautrā ziņkārība un labvēlīgā viesmīlība. Izdzirdusi mūziku, ielu tirgotāja paķer tamburīnu un metas dejā. Vecenīte, kas atvelk elpu ēnā pie sienas, labprāt pozē kamerai, acīm un visiem 30+ zelta zobiem šķelmīgi mirdzot. Tradicionālajos tērpos ģērbušos (te daudzas tā staigā) visai nobriedušu dāmu kompānijas ik pa brīdim paķer zem rokas kādu no blondajām baltietēm, lai kopā nofotografētos piemiņai. Veikaliņa pārdevēja nemanāmi (!) ieliek pirkumu maisiņā arī šalli. Bufetniece kafetērijā izsit čeku bez salātiem: “Tā ir dāvana!” Viesnīcas administrators stundu vadā mūs pa vakarīgo pilsētu savā mašīnā, meklējot kādu pārtikas veikalu, kas vēl būtu vaļā. Bet veikalā visi vīrieši ne tik vien neprotestē, bet pat mudina iebraucējus iet pie kases bez rindas. Un tā tālāk, un tā joprojām…
Laba pilsēta. Sirsnīga un vienkārša. Varbūt tāpēc, ka lielākā daļa varenās tūristu straumes līdz tai nemaz neaizplūst.
Buhāra - svētku pilsēta
![]()
Nē, nu Buhāra - tā ir pavisam cita lieta. Tā jau ir pilsēta. Izskatīga un viegla. Uz katra soļa kafejnīcas, restorāni, bāri un pat karaoke ar ārzemju hitiem - no Ļepsa līdz Lobodai. Platas ielas, skvēri, moderni veikali, uzposušies cilvēki un ļoti daudz tūristu.
Arī Buhāras senā daļa, protams, ir iespaidīgāka. Uzreiz redzams, kā tā bijusi lielas un bagātas valsts galvaspilsēta. Par to liecina kaut vai pieminekļu vērienīgums un to daudzums vienā laukuma vienībā, lai gan daudz kas gājis bojā pēc revolūcijas, kad Frunze iekaroja pilsētu un bombardēja to no gaisa. Eh…
Taču saglabājies skaistais kā Austrumu pasaka Arkas cietoksnis, kurā savulaik bija emīra un viņa galma rezidence. Izturējusi arī emīra ārpilsētas pils - ar neiedomājamiem sienu un griestu gleznojumiem, ar rožu dārzu un pāviem. Debesskrāpis-minarets, mauzoleji, medrese - vecpilsēta ir brīnumaini skaista. Turklāt daudziem Buhāras namdaru un akmeņkaļu radītajiem brīnumiem ir vairāk nekā 1000 gadu.
Pēc vienas versijas, pilsētas nosaukums cēlies no sanskrita vihara - budistu klosteris. Tiesa, līdz šim nav atrasta nekāda šīs vietas saikne ar budismu, taču vēsturniekiem vēl visa mūžība priekšā, lai pagātnē atklātu ko jaunu.
Saskaņā ar otru versiju Buhāra ir zināšanu mītne. Šis variants nākot no persiešu priesteriem-magiem, un tas visnotaļ atbilda patiesībai viduslaikos, kad Buhāra bija liels zinātnes un kultūras centrs. Šeit dzīvoja un strādāja ievērojami ļaudis, dažus no tiem zinām pat mēs, piemēram, Omaru
Haijāmu vai Firdousī. Leģendārais Avicenna (Ibn Sīnā) ir dzimis ciematā netālu no Buhāras. Stāsta, ka viņš 17 gadu vecumā esot izārstējis nedziedināmi slimo emīru un kopš tā laika palicis galmā. Par tā laika Buhāras akadēmisko līmeni liecina Avicennas atsauksme par emīra bibliotēku: “Es atradu tādas grāmatas, par kurām nezināju un kuras nekur citur savā dzīvē netiku redzējis. Manā priekšā atvērās vārti uz tādiem zināšanu dziļumiem, par kuriem es pat nenojautu.”
Ir arī trešā versija - ka Buhāra esot laimīgā vieta. Varbūt tāpēc, ka tā ir viena no sūfisma septiņām svētajām pilsētām? Uz turieni arī mūsdienās brauc svētceļnieki no visas pasaules, lai lūgtu izpildīt vēlēšanās un atbrīvot no grēkiem. Bet varbūt tāpēc, ka tā ir oāze starp diviem tuksnešiem. To šķērsoja Lielais zīda ceļš, par šo pilsētu zināja tirgotāji no Vidusjūras līdz pat Indijai un Ķīnai. Četri tirgi no tiem dižajiem laikiem - slavenie tirgus kupoli - darbojas vēl tagad.
![]()
![]()
Buhāra ir amatnieku pilsēta - uz katra soļa atrodamas unikālas darbnīcas, kur, rūpīgi sargājot ģimenes noslēpumus, strādā dinastijas jau piektajā sestajā paaudzē. Metālkaļi un juvelieri, audēji un kalēji, podnieki un šuvēji. Var par visai pievilcīgu cenu nopirkt ar rokām austu zīda paklāju vai zeltā izšūtu tērpu, vai no Damaskas tērauda kaltu kinžalu - no meistariem, kuru darbi rotā pasaules muzeju zāles. Labi, ka pēc Hivas čemodānos vairs nav vietas un var vienkārši staigāt, ar sāta sajūtu vērojot visas šīs brīnišķīgās lietas un lietiņas.
Taču remisija nebija pārāk ilga - tikai līdz brīdim, kad nokļuvām tirgū. Mammīt mīļo! Kopš bērnības līdz sāpēm pazīstamās žāvētās aprikozes (īstās, brūnās!). Medainas rozīnes. Kaltētas melones. Žāvēta hurma, kas pildīta ar valriekstiem. Pistāciju halva. Kokvilnas medus. Galvu reibinošas garšvielas.
Divas lietas Buhārā mūs īpaši pārsteidza. Melns saldējums, no kura man visu atlikušo dienu bija melnas lūpas, mēle un zobi, un sausais uzbeku vīns. Ļoti labs. Vecpilsētā uzskrējām virsū karavānserālam, kur notika vietējo vīnu degustācijas. Starp tiem bija pat Saperavi. Vīnmīļi - lūk, jauns un eksotisks punkts vīna ceļojumu kartē!
Samarkanda - dižā pilsēta
Kā gan es kļūdījos par Buhāru! Ļoti daudz tūristu - tas ir Samarkandā. Slavenajā valdnieku mauzolejā - tirkīzzilajā Šahi-Zindā - mēs pat iekšā negājām, kad ieraudzījām, kādi ceļinieku pūļi drūzmējas pie ieejas.
Ļaudis tic, ka te apglabāts pravieša Muhameda brālēns, tāpēc svētceļojums uz šo kapu jau no viduslaikiem tiek pielīdzināts hādžam uz Meku.
Ir vēl viens svētais kaps, pie kura dodas triju dažādu konfesiju ticīgie. Musulmaņi uzskata, ka tur apbedīts pravietis Donijārs, kristieši un jūdi - ka pravietis Daniēls. Ateisti arī turp iet - padzerties ūdeni no svētā avota. Par skādi nenāks!
Samarkanda bija ievērojama pilsēta jau Aleksandra Lielā karagājienu laikā. Taču tās zelta laikmets, protams, saistīts ar leģendāro Tamerlanu (Timuru), kurš pasludināja Samarkandu par savas impērijas galvaspilsētu. Tolaik tā bija varenākā impērija - galu galā Tamerlans iekaroja gan Zelta Ordu, gan Persiju, gan Osmaņu impēriju, gan Indiju. Un nav zināms, kā būtu klājies Ķīnai, ja Tamerlans nebūtu nomiris tieši pirms plānotā karagājiena. Viņš apglabāts Guri Amir mauzolejā zem milzīgas viengabala nefrīta kapa plāksnes. Interesanti, ka šis mauzolejs vēlāk kļuva par slavenā Tadžmahāla prototipu - Tadžmahālu būvējis viens no Tamerlana pēctečiem, kas pēc tam valdīja pār Indiju.
![]()
Bet Samarkandā valdīja viņa dižais mazdēls Ulugbeks, kas iemantojis pasaules slavu kā zinātņu vīrs. Viņš lika pamatus astronomijai un aprēķināja vairāk nekā 1000 zvaigžņu koordinātas; šis darbs vēl 17. gadsimtā tika izdots Oksfordā. Kāpēc es pieminu tik daudz vēsturisku faktu? Laikam jau tāpēc, ka mani personiski ļoti pārsteidza iepazīšanās ar Uzbekistānas vēsturi - mans eiropeiskā snobisma līmenis stipri pazeminājās.
Nedaudzās lauskas, kas vēl saglabājušās no bijušā diženuma, rada priekšstatu par to, cik grandioza un grezna bijusi viduslaiku Samarkanda. Pirmām kārtām tas, protams, ir Registāns - tik skaists, ka elpa aizraujas. Bet vakarā, kad no tumsas to izceļ apgaismojums un prožektori, tā veidols ir neaizmirstams. Ļaudis nāk uz Registānu ar paklājiņiem un spilveniem, sasēžas uz amfiteātra pakāpieniem un stundām ilgi vēro aizraujošo ainu. Taču arī mūsdienu Samarkanda priecē acis. Tā ir skaista, sakopta, mūsdienīga pilsēta ar plašām, ēnainām alejām, skaistiem parkiem, spodrām ielām un laukumiem.
![]()
Plovs un ne tikai
Manuprāt, ēdiens ir diezgan vienveidīgs. Gaļa ar kartupeļiem un dārzeņiem - šurpa. Gaļa ar nūdelēm un dārzeņiem - lagmans. Toties dārzeņi ir īsti, nevis plastmasīgi. Toties nūdeles ir pašu taisītas - pat ceļmalas dastarhanā. Toties gaļai ir piesātināta garša. Un vispār - gardākais ēdiens, ko pamēģināju, bija… vienkārši vārīta jēra gaļa. Mēs to pasūtījām tikai tāpēc, ka Buhāras restorāna saimnieks ļoti rekomendēja. Ar aizdomām gaidījām, ko mums atnesīs, bet tad galda vidū nolika milzīgu kūpošu bļodu - un mēs nopriecājāmies, ka paklausījām saimnieka padomam un pasūtījām puskilogramu gaļas uz cilvēku.
Lai pagaršotu īstu uzbeku plovu, gide mūs aizveda uz “pareizo vietu”. Pēc skata - necila divstāvu ēdnīca. Visas zāles pilnas. Tūristu nav, tikai vietējie. Plovu gatavo ārā, pagalmā, starp daudzdzīvokļu mājām. Uz trotuāra stāv divi milzīgi katli, kazani, un uz dzīvas uguns gatavojas rīsi ar aunazirņiem, burkāniem un rozīnēm. Kad rīsi bija gatavi, pavārs ielēja katlā lielu bļodiņu karsta saulespuķu un sezama eļļas maisījuma. “Mēs mājās obligāti tā darām,” stāstīja gide. Pārsteidzoši - pat sezonas laikā, kad darbs ir bez brīvdienām, viņa mājās gatavo plovu vismaz divreiz nedēļā, jo: “Kā tad bez plova?!”
Un uzbeku plāceņi un pīrādziņi!!! Asprātīga konstrukcija - pārvietojamais tandirs ķerrā. Tikko ceptas samosas ar sulīgu jērgaļu vai kartupeļiem - jebkurā pilsētas tūristu vietā. Gardi!
Pasaules valdnieka sieva
![]()
Leģendas jums stāstīs daudz un visur. Tā droši vien ir Austrumu īpatnība. Es pastāstīšu to, kas man patika vislabāk.
Tamerlana mīļotā sieva Bibi hanuma nolēma vīru no kārtējā karagājiena sagaidīt ar tik grandiozu mošeju, kādas nav visā pasaulē. (Tālāk seko garš mošejas izcilo īpašību uzskaitījums, kur kupols salīdzināms ar debesjumu un tamlīdzīgi). Beidzot pienāk ziņa, ka karaspēks atgriežas no Indijas, taču mošeja vēl nav pabeigta. Tās jauniņais arhitekts bija iemīlējies Bibi, tāpēc vilka garumā. Viņa lūdza meistaru pasteigties, un tad viņš ķērās pie šantāžas - uzbūvēšot laikā, ja vien Bibi viņu noskūpstīs. Bibi hanuma sāka visādi izlocīties. Parādīja viņam krāsotas olas: “Lai cik dažādas tās izskatās, iekšpusē visas ir vienādas. Ņem dāvanā jebkuru no manām verdzenēm!” Tad būvnieks atnesa divas glāzes - ar ūdeni un ar vīnu. “Tās izskatās vienādi, taču no ūdens es neko nejutīšu, turpretī vīns būs kā liesma. Tā arī ir mīlestība.”
Īsi sakot, Bibi hanuma atļāva sevi noskūpstīt, bet pēdējā brīdī pielika sejai priekšā lakatiņu. Taču arhitekta kaisle bija tik kvēla, ka skūpsts izdedzināja audumā caurumu un uz vaiga palika pēdas.
Atgriezās vīrs, nopriecājās par mošeju, bet tad pamanīja zīmi sievai uz vaiga un visu uzreiz saprata. Nācās vien izstāstīt… Tamerlans šausmīgi sadusmojās un pavēlēja nekaunīgajam puisim izpildīt nāvessodu. Taču viņš uztaisīja sev spārnus un aizlidoja. Tad Tamerlans izdzina sievu no pils, ļaudams viņai paņemt līdzi tikai vienu lietu - visdārgāko. Bibi hanuma pasauca kalpus, lika atnest nestuves un iecelt tajās visdārgāko, kas viņai bija, - savu vīru. Te nu Tamerlana sirds atmaiga. Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.
Šai leģendā nav ne grama patiesības. Ne jau Bibi sāka celt mošeju, bet pats Timurs. Un viņa bija nevis mīļākā, bet vecākā sieva. Un diezin vai būtu spējusi izraisīt jaunekļa kaisli - galu galā viņai jau bija pāri sešdesmit. Taču atjautīgam prātam šī leģenda daudz stāsta par vīrieša dabas īpatnībām un sievietes gudrību.
