Viņa darinātos tērpus valkā tādas popmūzikas ikonas kā Madonna, Rianna un Lady Gaga. Lai to sasniegtu, modes dizaineram Fjodoram Podgornijam bija jāatrod drosme ne vien būt pašam, bet arī, par spīti visam, sekot savam aicinājumam un ceļam. Tagad viņš ir ticis vēl tālāk - spējis izkāpt no modes industrijas «žurku skrējiena», lai kļūtu absolūti brīvs.
Izstāde
Sadursmes harmonija…
Divus gadus domāju par izstādi. Meklēju vietu, kas nebūtu visiem zināma, un, kad draugs man parādīja šo telpu, mirklī ieraudzīju, kā tas būs - zila zāle, tērpi, krāsa pret ķermeni. Uzreiz bija skaidrs koncepts. Šī vieta man atgādināja Musée Bourdelle Parīzē, kur pirms gadiem septiņiem bija izstāde ar Kristobala Balensjagas tērpiem. Viņa melnie tērpi, to mijiedarbība ar skulptūrām…
Bet šeit, lai gan arī notiek mijiedarbība, viss ir citādi - daudz laikmetīgāk. Scenogrāfiski, ar košiem, krāsainiem un daudzveidīgiem dizainiem. Man ļoti patika ideja par skulptūras kailo, ekspresīvo ķermeni un gaisā levitējošo kleitu. Tērpu košums ir gan saskaņā ar skulptūrām, gan pretestībā. Tā es izjūtu to sadursmes harmoniju, kas parādās izstādes nosaukumā. Tas parādās arī renesanses mākslas un laikmetīgo tērpu saspēlē.
Tātad tieši telpa radīja tēmu?
Jā, pirms tam biju meklējumos. Skulptūru mežs ir pērle, kas sniedz man prieku un komforta sajūtu. Apzināti izstādes periodam te ieklāju zilas zāles paklāju, kur cilvēki varētu ērti apgulties, apsēsties, lai lauztu kaut kādas barjeras un atbrīvotos no sajūtas - esmu muzejā. Tas dod iespēju savienoties ar šeit notiekošo. Man ir ārkārtīgi svarīgi radīt izjūtas. Dot cilvēkiem iespēju ļauties brīvam plūdumam.
Vai kāda skulptūra izstādes laikā tiks apģērbta?
Neesmu plānojis. Man patīk to kailais ekspresīvisms. Un arī tas, ka tērps arī var būt ekspresīvs pats par sevi. Savā laikā un vietā.
Kura skulptūra tevi uzrunā visvairāk?
Laokoonts. Šeit ir daļa no skulptūras Laokoonts un viņa dēli, kas cīnās ar jūras čūskām. Atceros to vēl no lietišķajiem, kad zīmēju ceturtajā kursā. Mani fascinē šīs skulptūras ekspresija, joprojām glabāju arī savu zīmējumu. Te ir dzīvība un spēks, lai gan patiesībā skulptūra ataino nāves mirkli. Tāds paradokss.
Kas ar šīs izstādes tērpiem un aksesuāriem notiks pēc tās slēgšanas?
Tie ir vēsturiski arhīva eksemplāri. Mēs ar Golanu esam vienojušies, ka tie nekad netiks pārdoti. Mums ir glabātava Londonā, arī vieta Latvijā, pāris tērpu atgriezīsies savās mājvietās muzejos.
Mēs un cilvēki līdzās
Apģērba un kailuma saspēles sabiedrībā mainās nepārtraukti, vērtējot, kas ir un kas
nav pareizi un piedienīgi. Piekrīti?
Neapšaubāmi. Pārstāvu viedokli, ka cilvēkam vajadzētu būt komfortā pašam ar sevi.
Pieļauju, ka par simts procentiem tas nav sasniedzams, bet uz to būtu vērts tiekties. Sevis izpratne un pieņemšana, nevis cenšanās izdabāt sabiedrības uzstādījumiem. Pats to atskārtu salīdzinoši nesen. Un man jau ir četrdesmit… Kaut gan joprojām paliek dialogs pašam ar sevi. No tā mēs nevaram aizbēgt. Tu sevi kritizē.
Bet tas, kādus standartus mēs Latvijā sev uzliekam… Nu, tas ir par daudz. Tā izpatikšana apkārtējiem, sabiedrībai, kaut kādām normām, ka tam jābūt tā un šitā. No šī ieraduma būtu jātiek vaļā.
Nereti var redzēt, ka pat vide, kur cilvēks dzīvo, sāk diktēt, ko drīkst un ko ne, vai nu tas būtu Klu-sais centrs, vai kāds cits rajons. Bet mani savukārt interesē - kas notiks, ja es izdarīšu tieši pretēji? Pie-mēram, kāpēc sievietei katru dienu jābūt ieveido-
tiem matiem?
Ar visu savu ilgo pieredzi, dzīvojot ārzemēs, un saskarsmi ar slavenībām varu teikt - salīdzinoši mēs šeit esam super kopti cilvēki. Tad kāpēc mēs to nenovērtējam? Kāpēc vēl joprojām par sevi šaubāmies?
Protams, ja tā visa ņemšanās atbilst cilvēka paša iekšējam komforta līmenim, tā ir viena lieta, bet cita, ja viņš to dara tāpēc, ka tā ir jābūt, jo - kā es citādi drīkstu iziet uz ielas?
Ko vēl esi sajutis, pēc ilga laika atgriežoties dzimtenē?
Ļoti var just, kurš cilvēks dara savu lietu un kurš to, kas patiesībā neiet viņam pie sirds. Pat ja tas nes naudu, darot sev svešas lietas, tās mūs iznīcina.
Ir jābūt drosmīgiem. Jāiziet šis ceļš - saprast, kas esmu. Jāspēj atšķirt savu no sveša, atzīt to sev. Uzdrīkstēties. Visapkārt redzu ļoti daudz cilvēku, kas nav apmierināti ne ar sevi, ne savu dzīvi. Un, ja viņi it kā sāk kaut ko labot, tad labo un kārto, bet beigās tam nav nekādas jēgas. Tas nav par kaut kādas mazas lietas sakārtošanu, bet pamata uzstādījumu jautājums. Mēs jau varam lāpīties, bet - cik ilgi?
Kas notiek, ja mēs sevi noliedzam?
Iespējams, skanēs banāli, bet - gribam vai ne, patīk mums vai ne, dzīvē kaut kādā mirklī mums neizbēgami ir jāpieņem sevi, savu personību un individualitāti.
Ilgi, varbūt garus gadus, varam censties, izlikties, mēģināt slēpties, bet vienā mirklī tas viss vai nu uz-sprāgst, vai izlien uz āru. Vai arī mēs paši vairs gluži vienkārši nespējam funkcionēt tālāk tāpat kā iepriekš. Pat ja no malas sabiedrībai šķiet, ka viss ir kārtībā.
Un tad ir jautājums - varbūt to sevi būtu bijis vērts akceptēt jau no paša sākuma? Kaut vai par izskatu - arī tas mums ir jāpieņem. Jo galu galā ir labi, tā kā ir.
Zīmju valoda
Vai tici domai, ka mūsu pašu dvēsele uzzīmē mūsu ideālo ķermeņa izskatu?
Ļoti interesanta ideja… Kā tu to domā?
Ir pieņēmums, ka dvēsele uzraksta cilvēka dzīves ceļu, piemēram, to, ka tu piedzimsti ar konkrētu ķermeni, tādā un tādā ģimenē, saskaries ar noteiktām grūtībām, lai tev izveidotos konkrēta personība, kā rezultātā tu varētu kļūt par ģeniālu dizaineru...
(Smejas.) Sevi nesaucu par ģēniju. Par talantīgu varbūt. Man ģēnijs ir Terijs Muglers. Vai Kristobals Balensjaga.
Zini, man nekad nav bijis svarīgi šis - esmu vai neesmu ģēnijs. Daudz būtiskāk man ir izpausties un radīt to, kas kādu cilvēku uzrunā un palīdz viņam justies autentiski - savā ādā. Par to izjūtu vislielāko gandarījumu. Sajūta, ka esmu uzkāpis uz pareizā nerva, kad jūtu, redzu - jā, uzvilkt manis dizainētu tērpu cilvēkam ir izaicinājums, bet viņš jūtas ērti un tur kaut kas būtisks notiek. Tur ir mans sasniegums un mans ceļš.
Bet nedomāju, ka mana dvēsele ir uzrakstījusi kādu scenāriju. Katrā cilvēkā ir viņa potenciāls, šis dievišķais pieskāriens. Jautājums, vai viņš to izzina un atver vai ne. Vai ir drosme cilvēkā, vai arī tās nav.
Tici zīmēm?
Simboliem, zīmēm, praksēm. Esmu pārbaudījis lietas un zinu, kas man strādā.
Vai tas parādās arī tērpos?
Jā, ir simboli, kas veidoti apzināti, bet daži radušies emociju iespaidā. Domāju, cilvēki to jūt. Ne visi, saprotams. Bet katra zīme, kas pievienota, ir uz labu. Uz labāku nākotni.
Dizaini
Tavi dizaini ir izaicinoši…
Jā. Ir nepieciešama personība. Cilvēki baidās, jo tie ir demonstratīvi, brīvi. Nereti cilvēkiem pietrūkst šīs uzdrīkstēšanās pat pamēģināt kaut ko tādu uzlaikot, kaut gan es kā dizainers redzu viņos šo vajadzību, vilkmi ļauties šādai brīvībai. Nekad nevienam nepiedāvātu neko, kas būtu too much viņa personībai, bet varu mēģināt izaicināt. Jo tas ir mans uzdevums, mana misija. Saruna, diskusija, mazliet stīvēšanās - tā tiek uzaudzēts iekšējais spēks. Personiski man gandarījumu dod mirklis, kad cilvēks ļaujas, uzvelk tērpu, un notiek klikšķis. Viņš sajūt - yes, it’s me! Tas ir mans triumfa brīdis. Lai gan mēs abi zinām, ka bez mana pamudinājuma viņš nekad mūžā neko tādu mugurā nevilktu. Cilvēkos ir instinkts paslēpties. Jo īpaši Latvijā. Es vēlētos, lai mēs kā sabiedrība tiktu tam pāri.
Ir foršāk, ja mēs izstumjam sevi no komforta zonas. Un tas nav par kaut kādu narcistisku sevis apbrīnošanu vai ekshibicionismu, bet par veselīgu pašapziņu.
Pats tam esmu gājis cauri. Esmu eksperimentējis. Un izdzīvojis. Man vairs nav bail.
Tavuprāt, apģērbs ir otrā āda, bruņas vai mājas?
Kāpēc jāizvēlas? Vienu dienu tās ir bruņas, otru sniedz māju sajūtu, trešajā dienā tas ir rīks, kas palīdz sasniegt konkrētu mērķi. Tas ir veids, kā es izmantoju drēbes. Un zinu, ka daudzi šādam nolūkam izmanto mūsu zīmola apģērbu. Kā viena kliente teica - if I need to kick ass, I go wear FYODOR GOLAN. Bet, lai tas izdotos, mums jābūt kontaktā ar sevi. Vai arī var izmantot industrijas speciālistu pakalpojumus… Katrs dara, kā prot un kā tas viņam vajadzīgs.
Ceļš
Vai tavs radošums nāk no ģimenes?
Interesanti, bet nē. Veidojot ģimenes koku, brālis nekādas radošas profesijas neatrada.
Iespējams, mans radošums attīstījās tādēļ, ka bērnībā piedzīvoju lielas sāpes. Kad biju astoņus gadus vecs, nomira mamma - viņa gāja bojā autokatastrofā. Es iegāju dziļi savā pasaulē. Nezināju, kā tikt galā ar emocijām. Man neviens nepalīdzēja. Un es nezināju, kā ar to tikt galā, kā dalīties.
Tā sāpe nekur un nekad neaiziet. Tikai ar laiku, atspoguļojot, iemācies ar šīm rētām sadzīvot. Bet tās paliek. Tagad esmu sapratis - ja visu turi sevī, ja par to nerunā, tas tevi riktīgi grauž. Ja dalies, jā, sāpe jopro-jām tur ir, bet pamazām vari to pieņemt.
Vecākā māsa un brālis pēc vidusskolas aizbrauca uz Rīgu. Es paliku pie omes Ventspilī, kur bija visādi sarežģījumi. Ne tas, kam bērnībā vajadzētu iet cauri. Tēvs pēc mammas nāves aizgāja reliģijā...
Bet - tas viss mani stiprināja kā cilvēku. Sapratu, ka viss ir manis paša rokās. Manā gadījumā māksla kļuva par ceļu, kā izdzīvot. Un mode kā dziedinājums.
Vai savulaik gribēji kļūt par mākslinieku?
Jā, par gleznotāju. Kādu laiku ļoti ar to ņēmos. Mo-de arī mani interesēja, bet bija grūti saprast, ko šajā jomā Latvijā varētu darīt. Jau kopš agras bērnības pirku žurnālus, mani interesēja gan Bazzar, gan Vogue; deviņdesmito gadu beigās Ventspilī tas viss bija pie-ejams. Parādījās internets, un es savā nodabā izzināju dizainerus, viņu kolekcijas. Tad sapratu, ka jātiek lietišķajos. Man jātiek tālāk - bija tāds iekšējs dzinulis. Bija jāsaņem visa sava drosme, jāsper tas solis un jātiek vietā, zinot, ka tur neviens mani negaida. Šajā gadījumā tā bija Antverpenes skola. Pateicoties manām tehniskajām spējām, tiku iekšā un tur ieguvu tādas zinā-
šanas, kas tobrīd nebija pieejamas šeit. Protams, ar finansēm bija kā bija, bet jutu sevī lielu apņēmību. Nevienu brīdi nebija viegli. Un nevienu brīdi nebija garantijas, ka izdosies.
Tālāk ceļš virzījās uz Londonu, strādāju ar Issey Miyake zīmolu, tad mani pamanīja Japānas zīmols. Devos turp. Tad kādu laiku pastrādāju ar zīmoliem Parīzē. Un tad sākām personīgo modes zīmolu. Ir jāsajūt, kas ir tev un kas nav tev. Un jāiet, neskatoties ne uz ko.
Kāds tu biji bērnībā?
Tolaik es biju diezgan… Ne gluži vienpatis, jo es labi zīmēju, un cilvēki to novērtēja. Man ļoti patika dejot, es piedalījos Popielās. Bet tajā pašā laikā biju kluss.
Manī bija tāda kā iekšējā cīņa. No vienas puses, biju ekspresīvs, bet no otras - noslēgts. Lietas, kurās jutu, ka tas ir atkarīgs tikai no manis, kā tā pati dejošana vai zīmēšana, jutos brīvi, bet, tikko bija nepieciešams iesaistīties komunikācijā ar citiem, man bija grūti uzticēties.
Iespējams, tā pamatā bija audzināšana. Tu baidies, ka neiederēsies, ka pateiksi vai pajautāsi kaut ko nepareizi. Tas spiediens nāca arī no skolas sistēmas. Man kā radošam bērnam bija ļoti grūti. Nekad īsti nezināju, vai drīkstu paļauties uz savu izjūtu, instinktiem, komunicējot ar apkārtējiem. Mūsdienās tā nav, bet toreiz viss bija ļoti autoritatīvi.
Kristiāns Diors new look tēlu veidoja savai māsai Katrīnai Diorai, tā cenšoties dziedēt savas sāpes par viņas piedzīvotajām ciešanām koncentrācijas nometnē. Vai iespējams, ka tavi silueti ir veltījums mammai?
(Domā.) Ne konkrēti tērpi. Un, iespējams, ne apzināti. Bet kā sieviete mamma ir mans iedvesmas avots. Mana ikona. Viņa vienmēr ģērbās izteiksmīgi. Balināja matus, grieza īsus. Tad bija tumši. Diezgan pārsteidzoši tiem laikiem. Mamma bija ļoti stilīga un skaista sieviete Ventspilī, tagad to saprotu un novērtēju. Pēc profesijas uzņēmēja. Ļoti sabiedriska, ar plašiem kontaktiem. Patiesībā tikai tagad, šajā vecuma posmā, esmu ļāvis to visu ieraudzīt sevī. Saikni, kas mūs vieno.
Kad viņa nomira, mammas bērēs… Nekad neesmu redzējis tik daudz cilvēku. Simtiem. Tagad saprotu, cik daudzus viņa savas dzīves laikā bija skārusi. Toreiz to neapzinājos, tagad saskatu paralēles. To, kāda viņa bija personība. Svetlana. Gaisma.
Bet arī šī drosme to atklāt, ieraudzīt sevī man kaut kādā periodā bija jāatrod.
Uz tēvu manī vairs nav aizvainojuma. Esmu sapratis, ka viņam bija savs ceļš, savas izvēles, bet man savējais.
FYODOR GOLAN
Kā bija atvērt personīgo modes zīmolu FYODOR GOLAN?
Ne vienkārši. Pirmā kolekcija tapa par personīgiem līdzekļiem. Otro - mēs uzvarējām konkursā, un tas pavēra ceļu uz modes nedēļu, studiju un arī šovrūmu Parīzē, kas deva iespēju tirgot kleitas veikaliem. Bija interesanti toreiz ar šo - dzelteno kolekciju; tā debitēja arī RFW. Parādīt Golanam Latviju, to, no kurienes es nāku.
Bet tagad tu, šķiet, jau kādus četrus gadus esi nopietni atgriezies Latvijā. Kāpēc?
Tas ir ļoti personisks jautājums. (Domā.)
Mēs ilgi bijām kopā ar Golanu. Ciešā sadarbībā.
Un tad nolēmām izšķirties. Joprojām esam labi draugi. Arī tagad uz izstādes atklāšanu viņš bija atbraucis. Starp mums viss ir kārtībā. Bet - cilvēki mainās. Lietas mainās. Viss mainās. Un nekad vairs nav iespējams tikt atpakaļ tur, kur reiz ir būts, lai kā arī gribētos.
Abi bijām kopā trīspadsmit gadu. Bet tad… Mūsu zīmols - tas viss bija ārkārtīgi intensīvi, jo citādi nebija iespējams. Mēs strādājām, elpojām, dzīvojām kopā. Lai gan, nepārproti, mēs nebijām pāris, nē, tikai labākie draugi. Bet, ja tev ir lielas biznesa ambīcijas un ja tu arī dari to, kas tevi patiešām interesē, ir jāiegulda sevi visu un pilnībā.
Bet vienā brīdī tā ir par daudz… Šī pauze bija nepieciešama mums abiem, lai gan lēmums nebija vienkāršs. Un tad sākās kovids, līdz ar to šī sarunātā atpūta iestrēga ilgāk. Es atgriezos šeit, viņš aizbrauca uz Izraēlu, un pa to laiku pasaule mainījās. Vairs ne-kas nav kā iepriekš.
Esat runājuši par nākotnes plāniem?
Jā, mēs runājām. Bet sapratām, ka labāk tomēr nemēģināt atgriezties tajā, kas jau aizgājis. Abi pieņēmām lēmumu zīmolu aizvērt.
Un kā ar to jūties?
Esmu pieņēmis domu par atpūtu. Patiesībā kaut kā tāda man nav bijis ļoti ilgi, pat neatceros, kad. Apzināti iemetu sevi Latvijas kultūrā, nolēmu izzināt, skatīties, vērot cilvēkus, procesus, mēģināt izprast. Ju-tos ļoti ziņkārīgs. Veidoju personiskas saites. Man
šie dialogi ir ārkārtīgi svarīgi. Tieši tā arī radās visa mana izstādes veidotāju komanda. Viens aizved pie otra, trešā…
Agrāk man bija grūti. Esmu piedzīvojis arī identitātes krīzes. Iespējams, es bēgu no kaut kā, pats no sevis, bet ne tagad. Tagad esmu brīvs no tā visa. Tā ir ļoti laba, atbrīvojoša, mierinoša sajūta.
Nākotne
Zīmols ir aizvērts - ko tagad?
Strādāju individuāli. Konsultēju zīmolus ārzemēs, veidoju sadarbības. Ne tikai mode, kaut kas plašāks.
Tagad esmu brīvs. Zīmols, mantas - tā ir milzīga spriedze. Agrāk man tas viss - šie procesi, lietas un arī materiālās vērtības - bija svarīgs. Un tas bija interesanti - pastrādāt pašam ar sevi šajos jautājumos. Saprast - tas nav vajadzīgs. Neņem lieko. Neizpatikt. Teikt to, ko domā. Atteikt. Izsišanās modes pasaulē prasa milzīgu ieguldīšanos, sevis atdošanu un stresu. Bija brīži, kad visa bija par daudz, kad gribēju padoties un bēgt, lai tikai tiktu laukā no ātrā skrējiena, kurā biju ierauts tik daudzus gadus. Jo tāds ir modes industrijas ritms. Tagad man ir šī brīvība. Un tā ir ārkārtīgi liela dāvana.
Kā tas izdevās?
Atzīstu, bija jātiek galā ar nekontrolējamām emocijām. Lai kas arī notiek, es nedomāju par to, kas dzīvē ir vai nav negodīgi. Tā nav manā audzināšanā, līdz ar to manī nav tīru dusmu. Bet ir emocijas. Sajūta, ka esmu ievainots. Un tad es meditēju. Tas palīdz nevis nomierināties, bet apzināties. Tā saprotu, ko tieši man vajag un ko ne. Un lietas sakārtojas. Jo bie-ži mēs cīnāmies par lieko. Ja tas ir tavs ceļš - nebūs jācīnās. Tāda ir mana pieredze un pārliecība.
Kāda ir sajūta tagad?
Tagad esmu sevi atradis arī šeit, Latvijā, man pat nevajag pasauli, ārzemes. Esmu atvēries un jūtos šeit labi. Redzu sevi kā daudzveidīgu personu, un to visu man devusi pieredze. Tas ir ļoti forši! Manuprāt, bū-tu labi, ja varētu šeit veicināt kaut kādas lietas modes, kultūras vai sabiedrības attīstības vai uztveres ziņā. Nav pietiekami, ja mēs paskatāmies uz visu, kas mūs neapmierina, un tikai nosakām - nu jā… Jautājums - ko tu izdari, lai situācija būtu labāka? Kāds ir plāns? Tieši tāpēc esmu atvērts dažādām sadarbībām.
Londonā man bija tāda viena vieta, kur ienākot jutu - this is home. Un tagad atgriežoties es jūtu to arī šeit. Man beidzot šī sajūta ir arī Latvijā. Tas ir milzīgs prieks un gandarījums.
FYODOR GOLAN ir Londonas modes zīmols, kuru 2009. gadā izveidoja dizaineri Fjodors Podgornijs (Latvija) un Golans Frīdmans (Izraēla). 2011. gada septembrī duets uzvarēja prestižajā Fashion Fringe Award konkursā. Zīmola kolekcijas izrādītas Londonas, Berlīnes, Singapūras un Šanhajas modes nedēļā, kā arī Fashion in Motion skašu sērijā Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Zīmola tērpus iecienījušas Madonna, Rianna, Dženifera Lopesa, Ariana Grande un vēl daudzas pasaules zvaigznes, kā arī Kristīne Opolais, Margarita un Kristīne Balanas, Krista Dzudzilo un citas Latvijas kultūras personības.