Pavasara/vasaras sezonā viena no aktualitātēm ir visdažādākās stila interpretācijas par astoņdesmito gadu stipro, pārliecināto un seksuālo sievieti. Šo tēlu pasaulei uzzīmēja modes dizainers Īvs Senlorāns. Viņš saredzēja sievietē ne vien trauslumu, bet arī milzīgu spēku. Senlorāna dzīvesdraugs un partneris Pjērs Beržē ir teicis: «Šanele atbrīvoja sievieti, Senlorāns deva viņai varu.
Sākums
Īvs Anrī Donats Matjē-Senlorāns (Yves Henri Donat Mathieu-Saint-Laurent) piedzima 1936. gadā 1. augustā Alžīrijā, Orānā, kā vecākais dēls Lusjēnas un Čarlza Matjē-Senlorānu ģimenē. Īva tēvs bija apdrošināšanas uzņēmuma vadītājs un kinoteātru ķēdes īpašnieks. Ģimenē auga arī Īva jaunākās māsas Mišela un Brigita.
Trīspadsmit gadu vecumā Īvs noskatījās Moljēra lugu Sievu skola, kas uz viņu atstāja dziļu iespaidu. Tieši tad viņš sev atklāja arī Žana Kokto mākslu. Mājās zēns no papīra izveidoja pats savas lelles un sāka strādāt pie to papīra tērpiem - par lielu prieku mazajām māsām. Tajā laikā Īvu bieži varēja redzēt ar grāmatu rokās. Viņš aizrāvās ar Marselu Prustu, bet ļoti iecienīta lasāmviela bija Gistava Flobēra Bovarī kundze - interesanta izvēle pusaudzim. Senlorāna dzīvē teātrim vienmēr tika ierādīta īpaša vieta, bet kā pirmos viņš vēl pusaudža gados uzzīmēja tērpus Žana Kokto lugai Sodoma un Gomora un Aleksandra Dimā Karaliene Margo.
Piecdesmito gadu sākumā Senlorāns sapņoja par savu modes namu, kuru dēvēja par Yves Mathieu Saint Laurent Haute Couture Place Vendôme. No mātes iecienītajiem žurnāliem Vogue, Jardin des Modes un Paris Match viņš izgrieza sieviešu attēlus un apstrādāja ar guašu un ūdenskrāsām, tā sākot radīt jau savus tērpu dizainus. Teātra iespaidā Īvs uzbūvēja miniatūru teātrīti no koka un izveidoja sieviešu figūriņas, kuras ietērpa paša dizainētos tērpos, slepeni sagraizot mātes kleitas.
Pie tā jaunietis neapstājās. Septiņpadsmit gadu vecumā Īvs iesniedza savas skices Starptautiskās vilnas ražotāju asociācijas (International Wool Secretariat) konkursam. Piedalīties varēja trīs kategorijās: mēteļi, kleitas un uzvalki. Darbus vērtēja tā laika atzītākie dizaineri - Hūberts Živanšī un Kristiāns Diors. Senlorāns, protams, pieteicās kleitu kategorijā, ieguva trešo vietu un kopā ar māti devās uz Parīzi pēc balvas. Tēvs izgādāja viņam iespēju satikt Vogue redaktoru Mišelu de Brinofu (Michel de Brunhoff), kurš ieteica jaunajam censonim koncentrēties uz vidusskolas pabeigšanu, tomēr neatmetot tērpu skicēšanu.
Jāatzīst, Senlorāna vecāki bija tiem laikiem ļoti saprotoši un, lai gan cerēja, ka dēls kļūs par juristu, atļāva viņam studēt modi. 1954. gada septembrī Īvs sāka mācības Augstās modes sindikāta skolā (Chambre Syndicale de la Haute Couture). Lai viņu atbalstītu, ģimene pārcēlās uz Parīzi. Pateicoties šai izvēlei, Senlorāns ieguva iespēju izveidot savu modes preču darbnīcu, jo pēc likuma tikai Augstās modes sindikāta locekļi drīkstēja izmantot apzīmējumu houte couture, kas liecina par modes izstrādājuma ekskluzivitāti. Mūsdienās houte couture ir izmirstošs jēdziens, bet vēl pirms gadsimta tā bija droša garantija, ka apģērbs ir Mode.
Diors
1954. gadā Īvs atkal iesniedza skices Starptautiskās vilnas ražotāju asociācijas konkursā, šoreiz iegūstot pirmo un trešo vietu starp sešiem tūkstošiem pretendentu kleitu kategorijā. Viņš joprojām uzturēja kontaktu ar Brinofu. Kad 1955. gadā Īvs viņam parādīja savas jaunākās skices, Brinofs jauno censoni iepazīstināja ar tā laika kulta modes dizaineru Kristiānu Dioru, iesakot pieņemt Senlorānu darbā Dior modes namā. Un Diors paklausīja.
Senlorāns vienmēr ar lielu pietāti izturējās pret mentoru, atzīstot, ka Diors viņu fascinē. Vēl vairāk - Īvs atzina, ka tieši Diors palīdzējis viņam saprast paša mākslinieciskā redzējuma pamatu, kaut gan sākumā viņš tika norīkots dekorēt studiju, vēlāk- dizainēt aksesuārus. Tikai pēc gada Īvs varēja beidzot ķerties pie kolekcijas skicēm.
Diora un Senlorāna attiecības bija ļoti tuvas, Īvā Diors redzēja savu pēcteci. Kad 1957. gada 24. oktobrī modes metrs negaidīti nomira no sirdslēkmes, Senlorāns kļuva par Dior nama galveno dizaineru, 21 gada vecumā kļūstot arī par jaunāko modes dizianeru pasaulē.
“Strādāt Kristiānam Dioram man bija kā brīnums. Es bezgalīgi viņu apbrīnoju.” Tā Īvs Senlorāns vēlāk sacīja par savu skolotāju.
Dizainers
Gods nāca kopā ar milzīgu atbildību. Tobrīd Dior modes nams bija slavenākais zīmols pasaulē, nodrošinot vismaz 50 % Francijas modes industrijas eksporta. Uzņēmumā strādāja 1400 cilvēku - tam laikam neiedomājams skaitlis. Bet, lai cik talantīgs mākslinieks bija Īvs, viņš nekad iepriekš nebija vadījis uzņēmumu, kur nu vēl tik lielu. Viņam galvenais šķita koncentrēties uz modi, pirmo skati pēc Diora nāves parādīt tā, lai visiem būtu skaidrs - nekas nav beidzies. Un Senlorānam tas tiešām izdevās. Kolekcijai ar nosaukumu Ligne Trapeze bija satriecoši panākumi. Senlorāns gan riskēja, mainot Diora iecienīto smilšu pulksteņa siluetu un piedāvājot jaunu - trapeci. Lēmums izrādījās pareizs. Faktiski šī skate un šie panākumi mainīja visu modes industriju. Kas zina, ja pirmā personīgā skate Īvam Senlorānam nebūtu izdevusies, mēs varbūt joprojām dzīvotu pēc veciem modes principiem.
Pāris dienu pēc skates Īvs satika savu mūža partneri - Pjēru Beržē. Tā nu bija sagadījies, ka arī Pjērs tika redzējis Senlorāna skati. Patiesībā tā bija pirmā modes skate, kuru viņš vispār bija apmeklējis. Un mozaīka salikās - lai gan abi bija ļoti atšķirīgi kā personības, viņi perfekti viens otru papildināja. Būdams pāris gadu vecāks, Beržē vairāk turējās pie zemes, viņam piemita ķēriens uz darījumiem - tieši tas, kā tik ļoti pietrūka Senlorānam.
Panākumu spārnots, Īvs drosmīgi gāja savu ceļu. Viņš bija pirmais modes dizainers, kas iedvesmojās no streetstyle, padarīja vieglākus siluetus, ignorēja visu to, ko tolaik par modi zināja un mācīja.
Senlorāns uzskatīja, ka stilam ir jāmainās no kolekcijas uz kolekciju. Šāds piegājiens ir aktuāls mūsdienās, bet toreiz modes nami siluetus mainīja reti un ļoti piesardzīgi, baidoties pazaudēt pircējas. Lielākoties spēles notika ar audumiem un aksesuāriem.
Tieši šis straujums, risks, redzējums, kuram apkārtējie nebija gatavi, bija par iemeslu tam, ka Senlorāna nākamā kolekcija izgāzās. Beat Look skatē tika izrādītas a’la motociklistu ādas jakas no čūskādas. Senlorāns pirmais uz modes mēles parādīja ādas jaku, augstus, kājai piegulošus zābakus, īsākus nekā pienākas svārkus... 1960. gadā tas izraisīja lielu skandālu.
Vēsture klusē par to, cik liela ietekme bija modes nama īpašniekiem, lai gan avoti apstiprina, ka Dior nama īpašnieks barons Marsels Busaks (Marcel Boussac) izdarīja spiedienu uz iestādēm, un Senlorāns tika iesaukts armijā. Smagāku sodu grūti iedomāties. Īvs nemaz nenonāca līdz atklātai karadarbībai - viņš piedzīvoja nervu sabrukumu jau apmācību laikā. Ārstēšana bija skarba - elektrošoks, milzīgas trankvilizatoru devas un stimulatori. Senlorānu izglāba Pjērs Beržē, tomēr piedzīvotais viņu vajāja visu dzīvi.
Atgriezies Parīzē, Senlorāns uzzināja, ka Dior modes namā vairs nav gaidīts. Viņa vieta jau bija aizņemta. No sabrukuma viņu atkal izglāba Pjērs. Beržē pārdeva savu dzīvokli un sameklēja Senlorānam investoru. Ar Pjēra palīdzību dizainers uzvarēja tiesas prāvā pret Dior namu, un vinnētais līgumsods, 700 tūkstoši franku, kļuva par jaunā modes nama Yves Saint Laurent pamatkapitālu.
YSL
Tas bija laiks, kad pasaule ļoti strauji mainījās. Dizainera vārds un logo YSL kļuva par sinonīmu jaunākajām modes tendencēm. Interesanti, ka tagad tik populāro logo uzzīmēja grafiskā dizainere ar ukraiņu saknēm Kasandra. Taču ambīcijas bija viena lieta. Lai tām būtu vērtība, bija nepieciešama uzvara. Un pirmdienā, 1962. gada 29. janvārī, pie YSL modes nama Parīzē, Spontani ielā 30, pulcējās cilvēki. Parīzes grāfiene princese Anne, baronese de Rotšilda, Rolands Petits un Zizi Žanere, Fransuāza Sagāna un modes industrijas pārstāvji bija liecinieki mazā modes prinča atgriešanās brīdim. Jau nākamajā rītā presē tā tika nodēvēta par skaistāko kolekciju pēc Chanel (Life, 1962). Viens no kolekcijas triumfa iemesliem bija vīriešu modes inspirēts mētelis dāmu garderobē.
Bet no prinča par modes karali (Women’s Wear Daily) Senlorāns pārtapa, pateicoties 1965. gada kolekcijai, kas tika veltīta Mondriāna mākslai. Šī skate bija īsts triumfs! Un pieprasījums auga ar katru brīdi. Senlorāns radīja tērpus teātra un baleta izrādēm un, protams, kino, ietērpjot tā laika slavenākās dīvas Klaudiju Kardināli, Katrīnu Denēvu, Romiju Šneideri, Maiju Pļisecku, Izabellu Adžanī un daudzas citas.
Iespējams, tas, ka Īvam Senlorānam vairs neatradās vieta Dior namā, patiesībā bija liela veiksme. Līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tieši Senlorāns noteica modi visā pasaulē, iekļūstot arī Japānas, Ķīnas un Dienvidkorejas tirgos.
Āfrika
Par dizainera otru mīlestību kļuva Āfrika. 1966. gadā Īvs kopā ar Pjēru devās savā pirmajā ceļojumā uz Maroku un burtiski iemīlējās tajā, pat nopirka tur mazu namiņu, sauktu par Čūsku māju. Turpmāk dizainers nereti savas kolekcijas zīmēja tieši tur. Vēlāk, 1974. gadā, pāris iegādājās lielāku īpašumu - leģendāro Laimes māju (the House of Happiness in Serenity).
1966. arī bija gads, kad Senlorāns kā pirmais modes dizainers atvēra ready to wear veikalu, kuram tika radīta atsevišķa kolekcija - lētāka, bet ne mazāk rūpīgi izstrādāta. Senlorāns uzsvēra: “Lielā atšķirība starp augsto un valkājamo modi nav dizainā. To nosaka audumi, laikošanas un roku darbs. Radīšanas akts abos gadījumos ir viens un tas pats.”
Modē 1966. bija milzīgu pārmaiņu gads - sievietes ķermenis tika atkailināts. Pirmais bija Senlorāna dizainēts atkailināts tops, bet 1968. gadā viņš jau piedāvāja pilnīgi caurspīdīgu šifona kleitu, rotātu ar pāva spalvām. Kailums bija dzimis.
Āfrika viņa kolekcijās ieviesa arī safari žaketi un citus elementus, bet 1967. gadā kolekcijā Āfrika tērpus demonstrēja melnādainas modeles - pirmo reizi modes vēsturē.
55 rue de Babylone
1970. gadā Senlorāns un Beržē atradās pašā virsotnē. Šķita, ka tas ilgs mūžību. Viņi pārcēlās uz milzīgiem, 600 kvadrātmetru plašiem apartametriem Babilonas ielā ar skatu uz greznu dārzu. Modē joprojām bija svarīgi provocēt, un 1971. gada kolekcija Libération demonstrēja īsas kleitas, masīvas platformas kurpes, neierasti smagnēju grimu un polsterētus plecus- to, ko vēlāk modes pārzinātāji sauks par power dress. Tomēr, pat ja prese Senlorānu nesaprata, klienti viņam pārliecinoši sekoja. Šajā laikā strauji attīstījās arī Senlorāna smaržu piedāvājums. Ne mazāk slavenas bija kolekcijas Russian (1976) un Homage a Picasso (1979).
Šķita - kur nu vēl labāk. Senlorāns bija pirmais dizainers, kura darbu retrospekcijas izstāde notika, viņam vēl dzīvam esot. 1983. gadā Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja Kostīmu institūtā Daiena Frīlenda sarīkoja monogrāfisku retrospektīvu Senlorāna darbu izstādi. Citu pēc cita viņš saņēma apbalvojumus: 1982. gadā International Fashion Award of the Council of Fashion Designers of America, 1985. gadā Oscar de la mode, 1999. gadā Goda balvu, kā arī daudzus citus.
1988. gadā viņš bija pirmais, kurš izrādīja skatē 180 tērpu piecdesmit tūkstošu skatītāju lielai auditorijai, bet 1992. gada 3. martā YSL modes nams svinēja 30 gadu jubileju, izrādot galā skati tūkstotim prominentu viesu. Tomēr viss vairs nebija tik spoži, kā izskatījās no ārpuses. Lai gan 1989. gadā YSL modes nams tika kotēts biržā, pieprasījumam pārsniedzot piedavājumu, jau dažus gadu vēlāk, 1993. gadā, Yves Saint Laurent grupa ar lieliem parādiem pievienojās Sanofi. Senlorāns paziņojumā gan uzsvēra, ka šis lēmums bijis labprātīgs, bet patiesībā tas nozīmēja veselas ēras beigas.
Stils
Ne tikai trapeces piegriezuma kleitas un ādas jakas - Senlorāns daudzās jomās bija pirmais modes vēsturē. Viņš pirmais radīja sieviešu smokingu, pielāgojot to sievietes figūrai. Kopš 1966. gada smokings ir bijis visās modes metra kolekcijās. Vienas no pirmajām slavenībām, kas to ieviesa savā garderobē, bija Bjanka Džegere, Lorēna Bakala un Laiza Minelli. Pateicoties Senlorānam, sievietes sāka valkāt bikses, bikškostīmus, kombinezonus, lai gan sākumā pirmās fašionistas riskēja, ka viņas šādā apģērbā neielaidīs daudzās sabiedriskās vietās. Biksēm sekoja arī citas vīriešu kostīma sastāvdaļas, uz palikšanu iekārtojoties sieviešu skapī. Arī mūsdienās joprojām tik aktuālais trencis daiļā dzimuma garderobē ienācis, pateicoties Senlorānam. Viņš to komentēja tā: “Tolaik daudzi Parīzes restorāni aizliedza sievietēm ierasties garajās biksēs, taču vajadzēja ņemt vērā laika specifiku. Sievietes arvien vairāk iesaistījās tāda veida darbībā, kur bija nepieciešama kustību brīvība. Un es to viņām uzdāvināju.”
Tomēr Īvs Senlorāns neradīja principiāli jaunus apģērbus, vienīgi uzdrīkstējās jau esošos parādīt savā unikālajā redzējumā. Viņš pirmais uzmanību no tērpa novērsa uz cilvēku, uzskatot - nevis cilvēkam ir jāpiemērojas apģērbam, bet otrādi. Tā pamatā bija dizainera vizionārisms, spēja redzēt, kurp virzās sabiedrība un kas tai drīz vien būs nepieciešams. Senlorāna sapnis bija padarīt modi demokrātisku, tuvāku tautai, un viņam izdevās to realizēt. Faktiski viņš iznīcināja houte couture un radīja pamatu masu tirgum. Pats Senlorāns uzsvēra, ka nerada modi, viņa mērķis ir stils. Tieši viņš ir autors teicienam - mode nāk un iet, bet stils paliek.
Atvadas
Mūža nogalē Senlorāns nogura - emocionāli un fiziski izdega. Dizaineru pārņēma depresija, un viņš atzina, ka pakļāvies “viltus draugiem - trankvilizatoriem un narkotikām”.
Yves Saint Laurent modes nama un arī tirdzniecības markas pārdošana bija kā nagla viņa zārkā. 2002. gadā Īvs Senlorāns oficiāli paziņoja par lēmumu aiziet no modes pasaules, žurnālistiem sakot, ka “vienmēr piešķīris visaugstāko nozīmi šim arodam, kas nav gluži māksla, bet kura eksistencei ir vajadzīgs mākslinieks”.
Tajā pašā 2002. gadā Īvs un Pjērs nodibināja fondu - Fondation Pierre Bergé - Yves Saint Laurent. Šā fonda kolekcija ir viena no izcilākajām modes bibliotēkām. Visus 40 dizainera karjeras gadus abi dzīves un arī biznesa partneri veidoja arhīvu, saglabājot katras kolekcijas spilgtākos modeļus, zīmējumus, skices, preses materiālu kopijas, modes skašu videoierakstus un tamlīdzīgi. Tagad fonda īpašumā ir apmēram 5000 tērpu un vairāk nekā 15 000 zīmējumu un piegrieztņu.
Mākslinieks, modes karalis un ģēnijs nomira 2008. gada 1. jūnijā Parīzē 71 gada vecumā. Dažas dienas pirms nāves, it kā jūtot neizbēgamo, Senlorāns ar savu uzticamo biedru un partneri Beržē nolēdza civilu savienību.
Atvadīšanās no modes mākslinieka notika Senrošas baznīcā Parīzē. Tā bija slavenību pārpildīta: Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ar sievu Karlu Bruni, Parīzes mērs Bertrāns Delano, bijušā Francijas prezidenta sieva Bernadeta Širaka, Žans Pols Gotjē, Džons Galjano, Kenzo Takada, Valentīno, Ibērs de Živanšī, Sonja un Natalī Rikeles,
Vivjena Vestvuda, Kristiāns Lakruā, kā arī modes mēles leģendas Klaudija Šīfere un Letīcija Kasta… Tajā pašā laikā pie baznīcas Senonorē ielā uz lieliem ekrāniem rādīja izcilā kuturjē pēdējās modes skates, kuras ar aplausiem sveica milzīgs cilvēku pūlis. Pjērs Beržē no dzīves šķīrās 2017. gadā 86 gadu vecumā savā Parīzes namā.
Pirmā Beržē un Senlorāna mantu izsole tika sarīkota 2009. gadā - gadu pēc Īva nāves. Toreiz Beržē pārdeva darbus no kopīgi izveidotajām mākslas darbu kolekcijām, ieskaitot tādu mākslinieku daiļdarbus kā Anrī Matiss, Marsels Dišāns, Pīts Mondriāns un Džordžo de Kīriko. Tika iekasēti 374 miljoni eiro - rekordliela summa. Gadu pēc Pjēra nāves, 2018. gadā, notika otrā izsole, kurā tika piedāvātas lietas, mākslas un interjera priekšmeti no visiem četriem Beržē un Senlorāna īpašumiem: Parīzes (Rue Bonaparte) - 18. gadsimta villas, kurā piedzimis Eduards Monē, Provansas (Mas Theo), Marokas (Villa Mabrouka) un Normandijas (Datcha). Visi izsolēs nopelnītie līdzekļi nonāca Fondation Pierre Bergé - Yves Saint Laurent. Pateicoties tam, ir atvērti divi modes muzeji. Viens atrodas bijušajā YSL modes salonā Parīzē, otrs - Mažorela dārzā Marakešā.