Vienreizlietojamās drēbes
Sešdesmitajos gados, īpaši Amerikā, bija modē tā saucamās papīra kleitas - jautri apdrukātas trapeces piegriezuma minikleitas no papīram līdzīga materiāla. Tās varēja uzvilkt pāris reižu un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem izmest. Par šo interesanto modes vēstures faktu atcerējos, kad feisbuka sienā manu uzmanību piesaistīja ziņa, ka šovasar Lielbritānijā aptuveni 2,7 miljardi mārciņu tikšot iztērēti apmēram 50 miljoniem apģērba gabalu, kas tiks uzvilkti tikai vienu reizi. Pētījumā teikts, ka lielākoties šie apģērbi-viendienīši domāti kāzām un citiem formāliem pasākumiem, mūzikas festivāliem, bārbekjū ballītēm, saulainām dienām (kas Britu salās sava retuma dēļ patiesi varētu prasīt īpašu apģērbu), kā arī ceļojumiem.
Kas ar šiem 50 miljoniem apģērba gabalu notiks pēc tam? Baidos, ka to īsais mūžs pēc pagulēšanas kaut kur dziļi skapī, gaidot uzvilkšanai piemērotu brīdi, kas tā arī nekad nepienāks, beigsies atkritumos. Šokējoša statistika vēsta, ka, piemēram, ASV kopš sešdesmitajiem gadiem izmestā tekstila apjoms palielinājies par 811 procentiem.
Vai Latvijā ir labāk? Šādi pētījumi nav veikti, un, ņemot vērā atšķirību ienākumos, mēs par apģērbu varam atļauties iztērēt mazāk un, iespējams, valkājam to mazliet ilgāk, taču tendence noteikti ir līdzīga. Un tas liek aizdomāties. Pa kuru laiku apģērbs no individuāli un pēc mēra šūta tērpa, kas tik daudz stāsta par tā valkātāju, pārtapis bezpersoniskā auduma izstrādājumā, ko viegli nopirkt gatavu, viegli valkāt... un tikpat viegli izmest.
Šalcošā zīda ēnā
Savulaik lielākā daļa apģērba tapa vai nu mājās, vai arī tika pasūtīti pēc mēra, respektīvi, ikviens zināja, kurš tieši šuvis apģērbu, ko viņš velk mugurā. Šūšana pēc mēra ir intīma un delikāta norise, kas saistīta ar ķermeni un tā slēptākajām daļām, ar pieskārieniem un skatieniem. Kad slavenais kuturjē Čārlzs Frederiks Vorts 19. gadsimta otrajā pusē Parīzē atvēra savu modes salonu, tas bija kas nedzirdēti skandalozs - vīrietis šūs tērpus augstdzimušām dāmām?! Redzēs un mērīs viņas laikā, kad pat ārsti nedrīkstēja pacienti kārtīgi apskatīt?
Arī drēbniekiem, kuri šuva kungiem, bija ieteikts, noņemot mērus, īpaši neskatīties uz klientu - par spīti tam, ka nācās, piemēram, smalkjūtīgi uzzināt, kurā pusē kungs glabā savu vīrišķo mantību, lai pareizi, ar vajadzīgo uzlaidumu piegrieztu bikses.
Interesanta nianse - līdz pat 19. gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad parādījās klasiskā mērlente, izcilajiem Londonas drēbniekiem to aizstāja unikālas papīra strēmelītes, kurās noteiktā attālumā bija iegriezti robiņi; tie bija visi viena klienta izmēri. Atšķirīgie robiņu veidi nozīmēja konkrētu mēru, bet garums no lentes sākuma līdz konkrētajam robiņam arī bija tas attālums, kas drēbniekam bija jāņem vērā. Drēbnieku darbnīcās glabājās simtiem, pat tūkstošiem šādu strēmelīšu - katram klientam sava. Tās bija pavisam citas attiecības ne vien ar apģērbu, bet arī starp cilvēkiem, kuri šo apģērbu šuva un valkāja.
Protams, pēc mēra tapušais apģērbs vienmēr bija īpašs un nereti tika ilgus gadus glabāts tāpēc vien, ka nesa sevī tā valkātāja nospiedumu, atmiņas par tuvu cilvēku, viņa vai viņas smaržu. Apģērbs kļuva par konkrēta ķermeņa ārējo čaulu. Viktorijas laikā tas atgādināja par ķermeņa daļām un auguma aprisēm, par kurām nebija pieņemts runāt (bet bija ļoti patīkami klusībā domāt); valdīja pilnīgs un vispārējs fetišisms. Dāmas izgāja sabiedrībā, zīda svārkiem šalcot un švīkstot, un šī skaņa vien esot likusi pielūdzēju ceļiem ļodzīties. Kungi devās viņām pretī elegantās tumšās smalkvilnas fraku bruņās, kurām dāmas tā vien tīkoja pieskarties ar smalkā cimdā ietērptu plaukstu.
Labāk nezināt
Līdz ar šujmašīnas izgudrošanu - sevišķi pēc Zingera uzlabotā modeļa, ko sāka tirgot 19. gadsimta vidū, - parādījās aizvien vairāk gatavu apģērbu, un pamazām saikne starp šuvēju un valkātāju kļuva vājāka, līdz izzuda pavisam. Mērlentes vietā nāca standartizēta izmēru sistēma, kurā mums jāspēj ietilpināt savas visnotaļ individuālās krūtis, gūžas, dibenus, kājas un rokas. Būsim godīgas - mūsdienu tā saucamās masu modes apģērbs ir absolūti bezpersonisks. Tas - un vēl zemā cena - ir galvenais iemesls, kāpēc mums atšķirībā no mūsu vecmāmiņām ir tik viegli apģērbu izmest. Vēl vairāk - mums lielākoties nav ne jausmas, kādos apstākļos tas šūts. Tas notiek kaut kādās tāltālās valstīs, milzīgās fabrikās, kas vairāk atgādina skārda angārus un kur audumu griež lāzeri, nevis drēbnieka šķēres.
Mēs parasti tā arī nekad neuzzinām, ka firma, kam Āfrikā pieder rūpnīcas, kurās šuj triju klasiskāko un populārāko džinsu zīmolu bikses, piever acis uz fabrikās nodarbināto sieviešu masveida un sistemātisku seksuālu izmantošanu - menedžeri sola izmisušajām, nabadzīgajām sievietēm pastāvīgu darbu un bonusus, ja viņas būs pretimnākošas. Un ja klusēs par to... Tāpat mēs neuzzinām, ka kādā valstī, kas savulaik ļoti gribēja iestāties Eiropas Savienībā, ir veseli ciemati, kuru iedzīvotāji nodarbināti džinsa auduma krāsošanā un, jau knapi sasnieguši 20 gadu vecumu,
ir neglābjami sabojājuši veselību šai procesā izmantoto kaitīgo ķīmisko vielu dēļ. Vai ka pesticīdi un milzīgais ūdens daudzums, kas tiek izmantots kokvilnas audzēšanā, padara kokvilnas maisiņu par labāku alternatīvu polietilēna iepirkumu maisiņam vien tad, ja šo kokvilnas maisiņu izmanto vismaz 150 reižu. (Nereāli.) Patīkamāk ir to nezināt un par to nedomāt. Ja vien mēs vēl varētu to atļauties…
Vēsturiskā aritmētika
Skaidrs, ka apģērbs nekad tā īsti nav bijis domāts tikai kailuma piesegšanai un tikai aizsardzībai no aukstuma un citiem klimata brīnumiem. Ne velti tas izsenis ticis rotāts un krāsots - un tam nu nav nekāda sakara ar dzimumatšķirību piesegšanu vai sasildīšanos ziemā. Apģērbs stāsta, kas esmu, no kurienes nāku, par ko domāju, pēc kā ilgojos, kādu sevi vēlos citiem parādīt. Gadsimtiem ilgi apģērbs gan vairāk stāstīja par to, cik man (vai biežāk - manam vīrietim) makā zelta naudas... Tas viss tika uztverts pavisam burtiski un patiešām strādāja. Līdz 19. gadsimta sākumā kungi (jo vēsturiski visu modes inovāciju pirmie ieviesēji vienmēr bija vīrieši) nolēma, ka personība un individualitāte tomēr kaut ko nozīmē, tā ir rādāma, izceļama, apbrīnojama, apskaužama un attiecīgi ietērpjama. Šie kungi, bez šaubām, bija pirmie dendiji. Un viņi zināja, kā lietas darāmas. Kravate jāsien kaut divas stundas, bet tā, lai izskatās nevērīgi eleganti, toties zābakus vislabāk pucēt ar šampanieti.
Te nu mēs nonākam pie tā, ka apģērba gabalu - ja vien finansiāli ir kaut neliela iespēja to atļauties - vienmēr ir vairāk, nekā racionāli būtu nepieciešams. Skaits, protams, svārstās, un vēsturiski šie skaitļi ir bijuši dažādi. Piemēram, 1872. gadā izdotajā grāmatā Ņujorkas dzīves gaismas un ēnas lasāms, ka smalka dāma nekad nevelk vienu un to pašu tērpu divreiz (runa, protams, ir par tērpiem, ko viņa valkā publiski, ārpus mājas). Un pēc tā, cik daudz dažādu pasākumu sezonas laikā dāma apmeklē, var aptuveni spriest arī par viņas garderobi un tās izmaksām. Uzreiz piebildīsim - tās ir lielas, jo nav nemaz īpaši pārspīlēts, ja bagātai sabiedrības dāmai ir divas kleitas katrai gada dienai, tātad aptuveni 720 tērpu.
Iztikas minimums ir apmēram šāds: “Viņai noteikti vajadzēs vienu vai divas samta kleitas, kas nekādi nevar maksāt mazāk par 500 $ katra. Viņai nepieciešamas tūkstošiem dolāru vērtas mežģīnes svārku izrotāšanai atbilstoši gadījumam. Pastaigu tērpi maksā no 50 līdz 300 $, balles kleitas visbiežāk tiek importētas no Parīzes un attiecīgi maksā no 500 līdz 1000 $. Kāzu kleitas savukārt maksā no 1000 līdz 5000 $. Jaukas baltas lamas vilnas žaketes maksā 60 $, robes princesse vai mežģīņu virssvārki izmaksās 60-200 $. Tad nāk kleitas ceļošanai no melna zīda, eponža, velūra vai pikē, to izmaksas svārstās no 75 līdz 175 $. Tad nāk tērpi vakaram no Šveices muslīna, lina kleitas laika pavadīšanai dārzā vai kroketam, kleitas zirgu skriešanās sacīkstēm un burāšanas regatēm, naktstērpi un peņuāri, kleitas brokastīm un vakariņām, kleitas pieņemšanām un viesībām, kleitas kūrortiem pie ūdens un kleitas visiem iespējamiem gadījumiem. Lēdija, kas dodas uz dziednieciskajiem avotiem, ņem līdzi no 20 līdz 60 tērpiem un piepilda ar tiem neskaitāmas ceļojumu lādes.” Īsi sakot, šīm dāmām pat ļaunākajos murgos nav rādījušies mūsdienu aviokompāniju bagāžas svara ierobežojumi un kredītkartes limits.
Drēbju otrā dzīve
Ko smalkās dāmas darīja ar savām, hmm, 720 kleitām, kas tika uzvilktas vien nedaudzas reizes? Pirmkārt, pāršuva. Diezgan daudzi līdz mūsu dienām nonākušie vēsturiskie tērpi liecina par pāršūšanu, lai pielāgotos mainīgajai modei (un reizēm arī figūrai) vai citai valkātājai. Otrkārt, atdeva kalpotājiem. Viņi bija sajūsmā par šādu uzmanības izrādīšanu un, ja dzīvoja gana lielā pilsētā, pirmajā brīvajā dienā (pareizāk sakot, pusdienā, jo lielākoties brīva bija vien svētdienas pēcpusdiena) aiznesa tos uz kādu no daudzajām lietotu apģērbu tirgotavām. Treškārt, lielajos savrupnamos daudzas lietas gluži vienkārši iegūla lādēs un tika kaut kur noglabātas, par ko tagad var priecāties tādi kolekcionāri kā Aleksandrs Vasiļjevs. Savukārt to, kas jau bija pavisam novalkāts - īstas lupatas, kas vairs nenāca no kungu, bet gan no nabagu mājokļiem, - uzpirka tā saucamie lupatlaši. Tālāk lupatas nonāca papīra ražotnēs - līdz pat 19. gadsimta vidum lielāko daļu papīra izgatavoja tieši no lupatām, tas bija dārgs un tika pirkts loksnēs.
Par spīti neprātīgajai izšķērdībai un neskaitāmām dārga auduma kleitām, kas tika uzvilktas vien pāris reižu, apģērba mūžs bija garš, līkumots un sarežģīts. Un atšķirībā no mūsdienām tas nebeidzās miskastē.
Runa nav par drēbēm
Ko darīt? Kā neattapties izmisumā pie pārpildīta skapja, turklāt globālas ekoloģiskās katastrofas priekšvakarā? Ir dažas vienkāršas idejas: pirkt mazāk, valkāt ilgāk, pārveidot, dot lietām otro dzīvi, mainīties, nomāt un aizņemties, nevis pirkt. Ja vien tas būtu tik viegli izdarāms...
Slavenā minimāliste, modes dizainere Donna Karana, jau astoņdesmitajos gados nāca klajā ar tā saucamo kapsulas kolekciju - nedaudziem savstarpēji maināmiem un kombinējamiem apģērba gabaliem, kas lieliski sader kopā un ļauj veidot pilnvērtīgu garderobi. Jā, piekrītu, tas der disciplinētajām un perfekti organizētajām. Impulsīvajām šādi dzīvot ir grūti, varbūt pat neiespējami. Taču internetā atrodams daudz dažādu padomu, kā veidot kapsulas garderobi. Galvenais laikam ir saprast, ka runa jau nav par drēbēm. Nu, vismaz lielākoties ne par tām.
Amerikāņu blogere Kerolaina, kura vada blogu Un-Fancy un pirms vairākiem gadiem aizsāka 37 priekšmetu kapsulas garderobes ideju, par to stāsta ļoti precīzi: “Pirms es sāku savu kapsulas garderobi, ievēroju, ka man ir slikts paradums iet iepirkties ikreiz, kad gribas uzlabot sev garastāvokli. Grūta diena darbā? Šopings! Šodien nejūtos īpaši skaista? Šopings! Problēmas ģimenē? Šopings!” Mēs pērkam laimi, prieku, krāsaināku dzīvi, drošības izjūtu, glītākas aprises slaidinošajos uzmērīšanas kabīņu spoguļos, taču tas viss ir tikai fantāzija un ilūzija, kas jau pēc brīža sabrūk, atstājot mūs vēl nomāktākas. Un ko tad? Protams, šopings!
Neuzvilktā apģērba lāsts
Modes muzejam joprojām nes un dāvina dažādus padomju laikā nopirktus apģērba gabalus, kas nekad nav tikuši valkāti; tiem bieži ir visas birkas. Savulaik tādi sagūla skapjos un kumodēs, jo deficīta laikā cilvēki aiz izmisuma pirka visu, ko vien varēja dabūt, - pat tad, ja nevajadzēja; pat tad, ja nederēja. Un stājās rindas galā, pat nezinot, ko tirgo, jo - ja rinda, tātad kaut ko dod. Tas bija izmisuma radīts reflekss, līdzīgs tam, kāds raksturīgs badu pārcietušiem cilvēkiem, kuri veido pārtikas rezerves - ja nu vairs nebūs? Astoņdesmito gadu modei veltītajā izstādē mums pat ir viena aksesuāru vitrīna, kurā var apskatīt šādas nekad nevalkātas lietas ar visām ražotāju zīmītēm.
Tagad it kā nekā netrūkst, un nu mūs vilina ar cenu - akcijas, atlaides, izpārdošanas, izdevīgi, ņem trīs, maksā par diviem un tā tālāk. Un mēs ņemam. Pat ja nevajag un skapī vairs nav vietas. Vajadzīga zināma pašdisciplīna, lai atturētos no šādas pirkšanas, taču, kā liecina kāds pētījums, cilvēka gribasspēka rezerves ir ierobežotas. Un, lai sevi mierinātu, iepriecinātu vai apbalvotu, roka stiepjas pēc kārtējā jaunā apģērba gabala, kurš, iespējams, tā arī nekad netiks uzvilkts.
Man vājuma brīžos savākties palīdz maksimāls godīgums pret sevi. Atliek uzdot sev jautājumu “Kāpēc es vispār pērku šo?” un “Vai man to tiešām vajag?”, un deviņos gadījumos no desmit (nu labi, septiņos no desmit) es nolieku paņemto apģērba gabalu atpakaļ. Iespējams, mainoties tam, kā un ko domājam par apģērbu (un ko pret to jūtam), šausmīgā drēbjuviendienīšu statistika par mazu kripatiņu uzlabosies. Un mēs dzīvosim par mazu kripatiņu tīrākā pasaulē.
P.S. Reizēm paveicas nopirkt (drīzāk - pēc ilgiem un izmisīgiem meklējumiem atrast) ideālo apģērbu, kas ir kvalitatīvs, labi izskatās un ir emocionāli ietilpīgs, respektīvi, tas man neapnīk un katru reizi, kad uzvilkts, rada gandarījumu un prieku. Tā ir laime. Varbūt tieši to mēs veikalos meklējam, bet gandrīz nekad neatrodam, tāpēc dodamies mājup ar kaut ko pavisam citu. Lai jau pēc neilga laika atkal dotos meklējumos…