«Es izgāzīšos»
Fantāzija par briesmām Man vajadzēja sagatavot grāmatas prezentāciju angļu valodā. Divus mēnešus dzīvoju pastāvīgā saspringumā - šķita, ka mana angļu valoda ir šausmīga, es nolādēju to brīdi, kad piekritu iesaistīties šai avantūrā, centos to atcelt, taču mani jau bija iekļāvuši pasākuma plānā. Es atradu angļu valodas skolotāju, pa naktīm skatījos Troņu spēles oriģinālvalodā. Bet tad man ieteica seriālu Ofiss, un es ar šausmām sapratu, ka ofisos runā pavisam citādi nekā Karaļa ostā. Un iespēja, ka mani klausītāji būs ofisu planktons, bija krietni vien lielāka. Es apjautu, ka izgāšanās ir neizbēgama, domās iztēlojos to visās detaļās, redzēju murgos un aiz bailēm iegādājos tiešsaistes mācību kursu iesācējiem ar rozā panterām, animētu Supermenu, bet somiņā kopā ar kredītkartēm vienmēr nēsāju līdzi vārdiņu sarakstu.
Prezentācija noritēja lieliski, grāmatu apstiprināja, visus jautājumus es sapratu, visas atbildes spēju noformulēt. Slēpu smaidu puķu pušķī un domāju - kāda velna pēc es tā satraucos un tā baidījos no šiem jaukajiem cilvēkiem?
Kāpēc viss izdevās Ja nebūtu baiļu un nelaimes priekšnojautas, es nebūtu apguvusi valodas nianses un nespētu paspīdēt ar tēmas pārzināšanu. Manas šausmīgās fantāzijas par katastrofu prezentācijā visbanālākajā veidā ļāva man no tās izvairīties, jo mans sākotnējais angļu valodas līmenis bija pavisam necils.
«Un ja nu viņi uzzinās...»
Fantāzijas par mīlestības zaudēšanu Trīsdesmit sešus gadus veca sieviete strādāja bankā, bet tad no darba aizgāja un kopā ar draudzeni atvēru nelielu ekskluzīvu ceļojumu biroju. Un baidījās pateikt mātei, bet jo īpaši tēvam, cienījamam ārstam ar privātpraksi, jo viņš jau tā meitu saukāja par bezatbildīgu muļķi un paredzēja viņai izgāšanos, lai pie kā viņa ķertos. Viņa domāja: “Ak vai, ko gan viņš teiks, kad uzzinās, ka esmu iemainījusi stabilu un drošu darbu bankā pret riskantu privātu biznesu, turklāt ieguldījusi tajā visu savu naudu!”
Pēc gada, malkojot viskiju tēva dzimšanas dienā, viņa izspēra: “Es vairs bankā nestrādāju - apnika svešu naudu skaitīt, aizgāju savu pelnīt!” Un izstāstīja par firmu. Tēvs paklusēja, saskatījās ar māti un pajautāja: “Dumiķe, tu vismaz visu apsvēri un sarēķināji?” Viņa atbildēja: “Visu aprēķināt un apsvērt nav iespējams!” Mamma novaidējās. Tēvs teica: “Ja nu kas, bankā tevi jebkurā brīdī paņems atpakaļ. Un kā jūs darāt - īrējat biroju vai strādājat attālināti?” Bet mamma piebilda par savu sāpi: “Varbūt tu tur ar kādu ceļotāju apprecēsies…”
Mūsu varonei šie vecāku vārdi izklausījās gluži kā eņģeļu bazūnes no debesīm. Viņa gaidīja bāršanos, zibeņus un pērkonus, kritiku un pārmetumus, bet pēkšņi apjauta, ka vecāki atbalsta viņas lēmumu!
Kāpēc viss izdevās Tāpēc, ka vecāki joprojām uzskatīja viņu par bezpalīdzīgu un infantilu būtni. Žēloja, taču necienīja. Bet, kad viņa uzvēla sev plecos atbildību par reālu uzņēmumu, vecāku - īpaši tēva - acīs viņa uzreiz cēlās. Pat ja viņa cietīs neveiksmi, tik un tā viņš meitu uzskatīs par pieaugušu un pārdzīvos kopā ar viņu, taču nebakstīs un nepazemos.
Kad mēs savās fantāzijās iztēlojamies šausmīgas vecāku dusmas par mūsu patstāvīgajiem lēmumiem, nereti aizmirstam, ka ikviena vecāka sapnis ir pieauguši bērni. Un psiho vecāki visbiežāk tad, kad domā, ka to no mums nekad nesagaidīs.
«Esmu vissliktākā»
Fantāzijas par atstumšanu Vēl viena standarta situācija - jaunai darbiniecei uzticētas pārrunas ar svarīgu klientu, bet viņa tās salaidusi grīstē. Katru dienu kolēģi jautā, kā sokas, bet viņa sarkst, bālē un melo, ka viss pamazām virzās uz priekšu, jo nespēj atzīties, ka cietusi neveiksmi. Viņa nomirs aiz kauna, kad visi uzzinās patiesību un sapratīs, cik viņa ir neprofesionāla.
Galu galā, aiz bailēm nosvīdusi, viņa ieiet šefa kabinetā un čukstus atzīstas, ka piedzīvojusi fiasko. Bet šefs parausta plecus: “Dievs mans liecinieks, esmu darījis visu, kas manos spēkos, ar šito tipu netika galā divi mūsu pieredzējušākie darbinieki. Es domāju, ka varbūt tu kaut kādā brīnumainā veidā atradīsi viņam pieeju, jo tev vēl nav mūsu stereotipu, bet neizdevās. Nekas, ej, viss kārtībā.”
Un viņa aizgāja. Un apjauta, ka kolēģi uztver viņas neveiksmi ar sapratni, bez ļauna prieka. Paši kādreiz bijuši iesācēji un izgāzuši uzticētos uzdevumus. Un viņai vairs nebija nedz kauns, nedz bail.
Kāpēc viss atrisinājās viegli Tāpēc, ka cilvēki mīļuprāt piedod citu nekompetenci. Viņiem tā ir saprotama, visi savureiz gājuši tam cauri. Tad jau drīzāk satrauks citu cilvēku panākumi - izraisīs skaudību.
Ja tavas neveiksmes ne pārāk bieži sit pa citu cilvēku kabatu, pasaule pret tām izturēsies ar iecietību, īpaši, ja tu jutīsies vainīga un to izrādīsi. Un ja neuzstāsi, ka vainojams kāds cits - pat tad, ja atbildību dalījāt uz pusēm.
«Man atteiks!»
Fantāzijas par nicinājumu Vēl sliktāka par neveiksmi un atzīšanos tajā ir lūgšana. Vienalga, ko tu prasi - mīlestību, algas paaugstinājumu, kredīta nosacījumu pārskatīšanu. Ja reiz prasi, tātad esi nemīlēta, nabadzīga, neveiksmīga, otršķirīga. Tev var atteikt un nedot mīlestību vai naudu, un tu - vismaz tev pašai tā šķiet - noliksies uz grīdas un nomirsi aiz izmisuma.
Pirms lūguma izteikšanas - brīdī, ko iekrāso citu cilvēku augstprātība un tavs pazemojums - sirds tā sāp, ka grūti elpot. Bet tad tu saņemies, prasi - un tev iedod. Noskūpsta uz kakla. Uzreiz izraksta nepieciešamo izziņu vai arī parāda, kur tādas izsniedz. Un tu domā: “Cik viss labi atrisinājās! Un no kā es tā baidījos?”
Kāpēc viss izdevās Kad tu prasi, tu esi vāja un atkarīga, bet cilvēks, pie kura tu vērsies, ir spēcīgs un varens. Tāpēc lūgt - tas nozīmē arī glaimot šim cilvēkam, atzīt viņa pārākumu, gudrību. Tādā situācijā reti kurš ir nekaunīgs un rupjš - visiem taču patīk justies spēcīgiem un palīdzēt. Protams, ja vien tas nav pārāk sarežģīti izdarāms.
Bet par to, ka tev atteiks… Tici, ikvienam no mums ir grūti pateikt nē. Vienkārši tāpat, aiz tīras nejaucības, normāli cilvēki nemēdz atteikt. Un ja šim cilvēkam ir iemesls atteikt, atrodi citu, kuram tāda nav.
Kā padarīt fantāzijas mazāk šausmīgas
ieņemsim, ka tev gaidāma plānveida operācija. Tad vajag koncentrēties uz labo - ko patīkamu tu sev izdarīsi, kad tā būs garām, kā tu atlabsi un atgūsi spēkus. Tā var būt jauna kleita, nedēļu ilga atpūta pie jūras ar seriāliem un iemīļotākajām grāmatām, biļetes uz koncertu. Domā par to pēc iespējas biežāk - mūsu smadzenes neatšķir īstu prieku no tā, ko izraisījusi iztēle, un ražo laba garastāvokļa neirohormonus tāpat kā tad, ja tu īstenībā atpūties pie jūras, tikai mazākā daudzumā. Iztēle jau ir tikusi pāri bīstamajam momentam, un tu zini, ka nākotne eksistē.
Pēc tam ieskaties acīs savām bailēm un neitralizē tās citu pēc citas. Un dari to godīgi, bez visādiem “Kaut nu nelaimi nepiesauktu!”. Jā, šausmīgi baidos - ja nu es nomirstu; baidos no sarežģījumiem, no sāpēm… Izvēlies ķirurgu, kuram uzticies, iepazīsties ar anesteziologu, parūpējies par klīniku un piemērotu palātu, veic visus nepieciešamos izmeklējumus. Aktiva darbošanās vienmēr mazina trauksmi, bet, jo zemāks trauksmes līmenis, jo labāks miegs un mazāk fantāziju.
Nebaidies izskatīties pēc paranoiķes, meklējot dažādus slēptus apdraudējumus un neitralizējot tos. Iztaujā, precizē un salīdzini. Bet, tiklīdz esi izvēlējusies, apstājies. Mokošā svārstīšanās, izvēlēties to slimnīcu vai citu, to darbavietu vai citu, liecina par to, ka abi varianti ir vienādi. Vari mest monētu vai uzticēties intuīcijai.
Šausmīgais ir svarīgāks par patīkamo
Tā ir daļa no izdzīvošanas instinkta. Evolūcija mums devusi spēju visos sīkumos iztēloties šausmas, vēl pirms tās reāli notikušas, lai mēs pagūtu no tām izvairīties. Smadzenes ir iekārtotas ļoti praktiski - tās aktīvāk uztver negatīvos signālus, nevis pozitīvos, un baismīgas ainas atceras labāk nekā priecīgas. Tās prognozē sliktāko un iekrāso to emocionāli, lai mēs varētu sagatavoties sliktākajam scenārijam.
Lai cik apgaismots optimists būtu cilvēks, svarīgāk ir neiekrist bezdibenī, nevis apjūsmot kraujas malā augošu ēdelveisu, un skatu vairāk piesaistīs šaušalīga aina ar aizā nokritušu nelaimīgo, nevis ziedu skaistums. Un ne jau tāpēc, ka cilvēks būtu sevišķi asinskārs pēc dabas. Tas ir brīdinājums: “Nerikšo pa kalnu takām bez aprīkojuma, citādi tevi piemeklēs tikpat baiss gals!” Tieši te arī sakņojas mūsu tieksme skatīties avārijas un katastrofas - lai neatkārtotu tās un neiekļūtu ķezā. Un lai izdzīvotu.
Kā nenoslīkt fantāzijās, kas balstās iedomātās bailēs
Lai līdzīgos gadījumos nemocītos šaubās, nevajag vilcināties. Dari to, ko esi iecerējusi, saki to, ko nespēj nepateikt… un pārdzīvo to. Cita ceļa nav.
Bieži vien mēs mokāmies, domājot par kāda cilvēka iespējamo reakciju, vienkārši tāpēc, ka slikti saprotam šo cilvēku, no kura gaidām reakciju, un neesam pārliecināti, cik lielā mērā esam viņam svarīgi. Vecāki - skaidrs, viņi mīl pēc definīcijas. Bet vīrs - vai mīl? Kolēģi - ciena? Priekšnieks - novērtē? Nu ko - to visu tu sapratīsi pēc viņu uzvedības. Un tad varēsi balstīties reālos faktos, nevis baiļu fantāzijās.
Realitātē labi iezemē apziņa, ka neviens no mums nav ideāls, bet nemācēšanu un bezpalīdzību var piedot vieglāk nekā spožas spējas un spēku.
Un noslēgumā - nevajag sevi strostēt par baiļu fantāzijām. Galu galā tieši iztēle un spēja novērst nepatikšanas, pirms tās radušās, ir palīdzējušās vājajam cilvēkam izdzīvot šajā sarežģītājā pasaulē.