Mēs iemīlamies, veidojam ģimeni, sagaidām bērnus… Tāds cilvēka dzīves cikls. Bērni prasa savu, par viņiem jārūpējas. Jāapģērbj un jāpabaro, jāaudzina un jāizglīto. Kad viņi izaug, tad aiziet no mājām, un ligzda paliek tukša. Bet priekšā vēl gandrīz puse mūža! Kā to piepildīt, kad bērni izauguši? Kā un kamdēļ dzīvot tālāk?
Kāpēc par to nerunāja pirms gadsimta?
Tolaik cilvēka dzīve bija skarba un īsa. Sievietes mira kārtējās dzemdībās, vīrieši krita neskaitāmajos karos, pārējos vajāja slimības un epidēmijas. Līdz sirmam vecumam nodzīvoja vien retais. Ģimenēs - gan zemnieku, gan karaļu - parasti dzima daudz bērnu. Piemēram, imperatore Marija Terēze dzemdēja 16 reizes, bet karalienei Viktorijai bija deviņas atvases.
Tukšās ligzdas sindroma problēma nepastāvēja, jo tika dzemdēts nepārtraukti, kamēr vien Dievs deva un daba ļāva. Par padzīvojušu uzskatīja cilvēku vecumā pēc četrdesmit, vecumdienas sākās pēc piecdesmit. Un, kad jaunākais bērns bija daudzmaz pieaudzis, vecākiem jau bija laiks doties mūžībā. Nebija arī pensiju fondu - to funkciju zemnieku, amatnieku vai tirgotāju ģimenēs pildīja bērns, kas mantoja māju kopā ar pienākumu rūpēties par novecojušo tēvu un māti.
Gadsimtiem ilgi bērni palika vecāku dzimtā, cieši saistīti ar ģimenes koku. Pat ja kāds aizbrauca aizjūrās, māja tukša nepalika. Īpaši turīgās ģimenēs mēnešiem ilgi mēdza uzturēties viesi, par visādiem nabaga radiniekiem un kalpiem nemaz nerunājot. Līdz ar to runāt par vientulību vienkārši nebija pamata.
«Tukšās ligzdas sindroms nav par to, ka bez bērniem būtu skumji vai garlaicīgi. Tā ir eksistenciāla krīze - dzīves jēgas zaudējums. Nespēja atbildēt uz jautājumu, kā un kāpēc man dzīvot, ja te vairs nav bērnu. Jo zemapziņā mīt pārliecība, ka dzīvei bez bērniem nav jēgas.»
Irēna Goluba, geštaltterapeite
Tad mainījās viss
Pie vainas ir tehniskais progress un medicīnas attīstība. Tie mums dod ne vien ilgu mūžu, bet arī iespēju pārcelties uz dzīvi, kur vien vēlamies. Jau 20. gadsimta otrajā pusē vidējais dzīves ilgums gandrīz dubultojās, vecumdienas attālinājās, planētu pārklāja autoceļu tīkls, aviolīnijas savienoja kontinentus. Pasaule saruka mazāka. Ceļš, kas agrāk aizņēma mēnešus, tagad paveicams dažās stundās. Līdz ar to dzimtas nams, kur zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes, vairs nevienam nav nepieciešams. Ja vēlies, kaut vai rīt dodies uz kādu no Kanāriju salām un veido savu jauno dzīvi tur! Bērni aiziet no ģimenes, izklīst pa pasauli un vij paši savas ligzdas.
Arī vecāki vairs nedzīvo savas pēdējās dieniņas, kad izaudzinātos bērnus palaiž pasaulē. Pat ja abiem ir ap piecdesmit, priekšā vēl vismaz trīsdesmit gadu! Mūsu laikmeta izaicinājums - ar ko piepildīt šo tukšo laiku? Pagājušā gadsimta 70. gados sociologi sāka pētīt jaunu parādību, ko nodēvēja par tukšās ligzdas sindromu. Tas piemeklē vecākus tad, kad viņu pieaugušie bērni atstāj mājas un dodas savā dzīvē.
Kā pieaugušie bērni mēdz aiziet
Bērni atstāj mūs ar vainas izjūtu - kāpēc es ar viņiem pavadīju tik maz laika kopā? Un ar apjukumu - kas tagad esam, kad bērni izauguši? Līdz šim bijām mamma un tētis, bet tagad?
Atdalīšanās jeb separācija var būt pilnīga vai nepilnīga. Nepilnīga atdalīšanās izpaužas, piemēram, itāļu tradīcijā - svētdienas pusdienas pie mammas. Kamēr mamma to spēj nodrošināt, svētdienās pie viņas pulcēsies pieaugušie bērni ar savām ģimenēm. Kad viņi dosies mājās, vecāki novāks traukus, sakops māju un pārrunās dzirdēto, jau plānojot nākamo tikšanos. Saikne saglabājas, tukšuma izjūtas nav, lai gan, saprotams, katrs bērns un arī vecāki ikdienā dzīvo savu dzīvi.
Pilnīga atdalīšanās notiek, kad bērni mācās vai strādā citā pilsētā vai valstī. Vai arī dzīvo netālu no vecākiem, bet neatzīst ģimeniskās kopā būšanas, ierodoties tikai svētkos. Reizēm ienāk pēc naudas, citreiz, tieši pretēji, paši atnes kādu dāvanu vai naudas summiņu. Šajā gadījumā emocionālā distance, pat dzīvojot vienā pilsētā, būs milzīga.
«Mūsu dzīvē ir divi uzdevumi: bioloģiskais - sevis turpināšana bērnos - un cilvēciskais - kaut kā jauna radīšana un izzināšana, darbs, radošums. Bioloģisko uzdevumu var izpildīt viegli, tas ir ierakstīts gēnos. Lai piepildītu cilvēcisko, jāpiedomā un jāizvēlas. Tas ne visiem patīk. Bet mēs neizbēgami ar to sastopamies, kad bērni aiziet savā dzīvē.»
Aleksandrs Moškins, psihoanalītiķis
Reakcija uz tukšo ligzdu
Piepildām dzīvi ar savām interesēm un attiecībām ar vīru. Jā, sākumā ir skumjas, vainas izjūta, nemiers. Rodas domas no sērijas - varēju taču toreiz nopirkt viņam arī sporta velosipēdu... Tas ir dabisks process. Mēs raizējamies, kā atvase iekārtojusies svešā pusē, ko ēdīs, kā būs ar draugiem, vai saģērbsies silti, vai neskums.
Mamma raud, tētis iegrimst darbos. Ar laiku iestājas miers. Izrādās, bērns tiek galā ar saviem pienākumiem - darbu vai mācībām. Viņš ir paēdis un drošībā. Zvani kļūst retāki, asaras nožūst, un mamma atgriežas savā dzīvē. Tukšuma izjūtu pamazām aizpilda jauni projekti, ambiciozi karjeras plāni, baleta studija pieaugušajiem, ceļojumi kopā ar vīru, tango, seriāli vakaros, tikšanās ar draudzenēm... Veselīgākais no krīzes pārvarēšanas variantiem - dzīve uzplaukst jaunās krāsās.
Varbūt piedzemdēt vēl vienu mazuli? Sieviete 40+ gadu vecumā - ar vīra piekrišanu, protams - var izlemt laist pasaulē vēl vienu bērnu. Hops - un tukšums aizpildīts! Vecuma atšķirība starp abiem bērniem gan būs mērāma pat divdesmit gados, bet... Ir zināmas ģimenes, kur bērni nākuši pasaulē ar 16-17 gadu starpību. Jo - urā, bioloģiskā dzīves jēga ir atgriezusies, un viss sākas no jauna: autiņbiksītes, bērnudārzs, skola. Nemaz nerunājot par to, ka mazulis var radīt jaunības ilūziju. Ja vien cilvēki pusmūžā spēs izturēt šo psiholoģisko un fizisko slodzi.
Kā būtu ar suni vai kaķīti? Dzīvnieks kļūst par bērnu, kurš nekad nepieaugs. Neticami, bet fakts - nereti pāris sevi mēdz saukt par mājdzīvnieka mammu un tēti. Reizēm tas aiziet pat tik tālu, ka mīlulis tiek barots ar ikriem vai garnelēm un, vedot pastaigā, tērpts zīmola apģērbos. Bet, ja vien netiek pārkāptas dzīvnieka tiesības, tā tiek uzskatīta par samērā nevainīgu psiholoģiskās kompensācijas formu.
Atrodam sevi mazbērnos. Tradicionāls veids, kā nodarbināt sevi vecumdienās ar diezgan lielu jēgu, ja vien neiejaucamies jaunās ģimenes uzstādījumos, ir iet talkā auklēt mazbērnus.
«Tukšās ligzdas sindroms mani pārņēma pilnībā, kad jaunākā meita pēkšņi paziņoja, ka studēs ārzemēs. Viņas viedokli mainīt nebija iespējams. Mēs viņu palaidām. Šķiršanās bija smaga. Meita pamazām pierada pie savas jaunās dzīves, es - pie dzīves bez viņas. Sākotnēji burtiski spiedu sevi būt aktīvai - plānoju tikšanās, gāju uz koncertiem, teātri -, bet ar laiku šāds dzīves ritms kļuva par manu režīmu.»
Natālija Mužičkina,
Modes muzeja izveidotāja un vadītāja
«Kad jaunākais bērns aizbrauca studēt uz ārzemēm, mūsu attiecībās ar vīru beidzot atgriezās tuvība un… sekss. Līdz tam gandrīz 30 gadus bijām šoferi, aukles, medmāsas, repetitori un, protams, bankomāti. Ne reizi vien domāju - viss, vairs nevaru, jāšķiras! Bet, kad palikām mājā divatā, beidzot parādījās laiks sev pašiem. Un arī viņš, šķiet, mainījās uz labu.»
Ilze, 56 gadi (vārds mainīts)
Kad krīze kļūst par katastrofu
1. VARIANTS: LAULĪBA IZJŪK. Tomēr gadās, ka, bērniem aizejot savā dzīvē, vecāki paliek vieni paši, paskatās tā uzmanīgāk viens uz otru un saprot - mums nav nekā kopīga. Mīlestība jau sen izplēnējusi, un runāt vairs nav par ko. Tad pāris vai nu turpina kopdzīvi pēc inerces, vai arī aiziet katrs savu ceļu. Lai kāda būtu izvēle, abi jūtas vīlušies un neredz izeju. Viens vai otrs var mēģināt to kompensēt ar sānsoļiem.
“Vīrietis uz to var reaģēt ar pastāvīgas mīļākās ieviešanu. Viņam ir skumji un vientuļi. Ar sievu pat nav par ko parunāt - viņa dzīvo savā realitātē. Mājās viss ir apnicis. Taču šķirties neļauj pienākuma izjūta, jo - sieva ir manu bērnu māte, viņa to nav pelnījusi. Attiecības pa kreisi visdrīzāk būs ilgstošas, jo savā būtībā viņš ir drīzāk monogāms, nevis brunču mednieks. Sieva bieži par to nojauš, bet, tā kā šajā laulībā jau sen nav ne emocionālās, ne seksuālās komponentes, izliekas neredzam. Galvenais, lai nekas nemainās; pietiek jau ar to, ka bērni aizgājuši no mājām,” komentē psihoanalītiķis.
2. VARIANTS: KONFLIKTI AR JAUNO PAAUDZI. No pieaugušā bērna pieprasa pastāvīgus apciemojumus un zvanus. Jaunajai paaudzei tiek pārmesta nevērība un vēsums. Vecāki pieaugušajiem bērniem zvana jebkurā diennakts laikā - audio vai video režīmā. Ierodas ciemos, kad ienāk prātā. Uzmācas ar palīdzēšanu, kad neviens nelūdz. Un raud, ja tas viss izrādās nevietā.
Tādējādi vecāki izvēlas visīsāko ceļu uz to, lai pieaugušais bērns norobežotos. Nezvanītu, nevēlētos ciemoties un sazinātos tikai formāli. Ja spiediens pastiprinās, viņš vispār var pazust no redzesloka - un, ja viņam ir jau sava ģimene un bērni, tad kopā ar tiem.
3. VARIANTS: SLIMĪBA KĀ IEROCIS. Kāds - biežāk mamma - sāk slimot, tā neapzināti cenšoties savu pieaugušo bērnu piesaistīt sev caur vainas izjūtu: “Tu aizgāji, un es no tā ciešu!” Traģiskākais, ka tā reti kad ir simulācija, bet gan psihosomatiska reakcija. Bet uz hroniska stresa pamata, ko rada šķiršanās, pat šķietami nevainīga kaite var pārvērsties nopietnās veselības problēmās. Streiko sirds, paaugstinās asinsspiediens, svārstās cukura līmenis asinīs…
4. VARIANTS: AIZSTĀJAM BĒRNUS AR MAZBĒRNIEM. Šajā gadījumā runa nav par vēlmi palīdzēt, bet gan par piesavināšanos. Reizēm tas arī izdodas, jo metodes, kas tiek liktas lietā, var būt ļoti skarbas.
Klasiska situācija - vīrs uzcēlis lielu māju cerībā, ka kopā ar viņu dzīvos vienīgās meitas ģimene. Meita apprecas - tēvs pat, iespējams, mudina viņu uz laulību - un atved vīru uz vecāku māju. Piedzimst dēls. Un izrādās, znotam te vietas nav. Tēvs viņu pazemo meitas acīs, novedot pāri līdz lēmumam šķirties. Meita ar mazdēlu paliek pie gādīgā vectētiņa. Saprotams, meitas māte atbalsta savu vīru - viņai dzīve lielajā mājā kopā ar meitu un mazdēlu šķiet ideāls variants.
Šāda scenārijā svarīgākais ir vecvecākiem iegūt savā varā mazbērnu. Viņi ļaus meitai dzīvot savu dzīvi, iespējams, pat atbalstīs dzīvi citur un nākamās attiecības vai laulību, jo galvenais - lai mazbērns paliek pie viņiem. Pazīstami?
Māte kā montāžas putas
Šis variants pastāv savrup - jo stāsti par šādu sievietes likteni no malas šķiet kā sapnis. Ingai bija trīs bērni un darbu meklēt nevajadzēja - vīrs strādāja augstā amatā bankā un labi nodrošināja ģimeni. Sievietes diena bija saplānota pa minūtēm, brīvi palika tikai starplaiki starp bērnu izvadāšanu: skola, sports, mūzika, dejas. Bērni
Ingai bija prioritāte, pēc tam - vīrs. Viņas pašas vajadzības un intereses tika īstenotas pēc atlikuma principa. Būtībā Inga bija kā montāžas putas ģimenei - te vīra dzīve, te bērnu dzīve, un viņa bija tā, kas to visu salīmēja kopā. Vīrs Ingu novērtēja, bērni klausīja.
Vai nav idille?
Bet tad bērni izauga. Vecākā meita aizprecējās uz Amsterdamu. Dēls studē un īrē dzīvokli kopā ar draudzeni. Jaunākā meita devusies mācīties uz ASV. Kas notiek ar Ingu, kad no viņas dzīves struktūras ir izņemti trīs milzīgi bloki? Te vairs runa nav par tukšumu, kas jāaizpilda, - ir sabrukusi visa viņas personība. Tā jāsaliek no jauna. Bet kā no sacietējušām montāžas putām izveidot ķieģelīšus būvei? Nekā.
Tāpēc ideālās un laimīgās mājsaimnieces, saskaroties ar tukšās ligzdas periodu, bieži iekrīt ilgstošā depresijā. No malas šķiet - tev taču viss ir labi! Bērnu pietrūkst, ok, paraudi, bet tagad tev taču ir tik daudz brīva laika un iespēju! Var mācīties vai atrast aizraujošu nodarbi, noskatīties visas operas un seriālus, ceļot, apmeklēt kosmetologu, pieteikties salsas nodarbībām kopā ar vīru. Darīt visu, par ko esi vienmēr domājusi!
Bet tur tā lieta, šajā gadījumā sievietei vispirms ir ne no kā jāizveido pašai sevi. Jā, tas prasa gadus. Jā, nav vienkārši. Bet ir iespējams.
Mišela Pfeifere: «Kad bērni izaug un aiziet no mājām… Man tas bija patiesi smagi. Pat tagad, tiklīdz par to padomāju, acīs saskrien asaras.»
Džuliana Mūra: «Vecākiem tas ir šoks - pēkšņi saprast, ka bērni ir izauguši. Es iegāju dēla istabā, apsēdos, paskatījos apkārt un nodomāju - viņš taču te vairs nekad neatgriezīsies, vairs nekad nedzīvos kopā ar mums…»
Sūzana Sarandona: «Man patika būt mammai. Bet man patīk arī apciemot viņus jaunajā, pašu dzīvē. Esmu gatava mainīties kopā ar viņiem.»
Andželīna Džolija: «Šķiet, es samulsināju bērnus ar savām asarām, kad pavadījām Medoksu uz koledžu. Nekādi nespēju savaldīties… Bija sajūta, ka mana pasaule sabrūk.»
Kā pārdzīvot krīzi ar minimāliem zaudējumiem
Vēlams tajā ieiet ar trīs sasniegumiem: mana personīgā dzīve, mana dzīve kopā ar vīru un mana dzīve kopā ar bērniem. Ja kaut viena no tiem trūkst tavā bagāžā - esi sveicināta, drāma! Krīze būs jāpārdzīvo ilgi un, godīgi sakot, mokoši. Kas palīdzēs?
1. Paredzi, ka bērns būs jāatlaiž. Japānā ir teiciens: “Bērns ir viesis tavā mājā.” Ar cieņu pieņem bērna patstāvības izpausmes. Lai viņš velk to, kas patīk, lai veikalā pats izvēlas sev jogurtu, nakšņo pie vecmāmiņas, dodas pārgājienā ar draugiem. Mācās veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ne tikai ar vecākiem. Jā, mēs atbildam par viņa drošību un nosakām robežas. Taču mazais cilvēks aug un noteikti mēģinās tās pārkāpt, īpaši pusaudža vecumā. Un pārkāps! Kā lai saprotam, ka viņš ir pieaudzis? Viņa patstāvība būs garantija, ka viņš nepazudīs, kad sāks dzīvot viens. Savukārt tev šis process būs mācība, kā iztikt bez viņa un uzticēties viņa prasmēm (atbilstoši vecumam). Tad arī vēlākais atdalīšanās process noritēs maigāk. Jo viņš taču gan sporta nometnēs, gan pārgājienos izdzīvoja, vai ne?
2. Dzīvo savu dzīvi. To nekad nav par vēlu sākt! Ja fokusējamies tikai uz ģimeni un nestrādājam... Nepārtraukta klātbūtne bērnu dzīvē nav cienījams šāda dzīvesveida attaisnojums. Nav grēks uzaicināt vecvecākus vai aukli, lai izskrietu satikt draudzenes, aizietu uz izstādi vai jogu, iestātos maģistrantūrā vai apģērba modelēšanas kursos. Vai palasītu grāmatu parkā. Pilnīgi pieņemami ir arī doties iepirkties, uztaisīt manikīru. Nav jādzīvo vainas izjūtā, ka dari tādas nevajadzīgas lietas tā vietā, lai būtu ar bērniem. Jāspēj atdalīt savu dzīvi no bērnu dzīves. Arī interesanta profesija un aizraujošs darbs ir labs ieguldījums tavā nākotnē.
3. Atceries par vīru. To vērts paturēt prātā pat tad, ja bērnam ir temperatūra vai sāp kakls, un tas nenozīmēs - esmu slikta māte. Viņš nav bezjūtīgs briesmonis, ja aicina uz kopīgu tējas dzeršanu, novēršot domas no mājas rūpēm vai kopīgām nodarbēm ar trīsgadīgo meitu. Tas ir viņa veids, kā saglabāt jūsu mīlestības teritoriju, kur ir vieta tikai jums abiem. Vakariņas divatā, ceļojums bez bērniem, apskāvieni, spa viesnīca, teātris un koncerts
kā agrāk, kopīgas nodarbības deju zālē vai šautuvē - tas viss ir ieguldījums jūsu kopīgajā nākotnē,
nevis egoisms.
4. Neaizmirsti par veselību. Jo tikai tad būs pamats, uz kura būvēt savu jauno dzīvi. Patīk mums vai ne, ar vecumu fizisko iespēju loks sašaurinās. Jā, salsu var dejot arī 55 gados, bet sākt nodarboties ar jāšanas sportu būs grūtāk. Tāpēc nevajadzētu atlikt uz vēlāk neko, kas interesē. Ir vērts vingrot sporta zālē vai mājās, ārstēt hroniskās kaites. Tas dos iespēju vēlāk ar bērniem draudzēties kā ar pieaugušajiem. Ja nu viņi jūs uzaicinās doties kalnu pārgājienā?
Ja mamma bērnu audzina viena
Šādai mammai, kura ir palaidusi pieaugušo meitu - savu emocionālo saulīti - studēt uz ārzemēm, iestājas skumju laiks. Viņa paliek viena. Blakus nav partnera, ar kuru dalīt ilgas, un tas sāpes pastiprina. Šādos gadījumos krīze tiek pārdzīvota vēl asāk. Un arī vēlme neatlaist bērnu ir stiprāka. Tomēr vientuļo māšu bērni bieži ir patstāvīgāki nekā bērni no pilnām ģimenēm. Viņi ātrāk pielāgojas dzīvei citā valstī, tāpēc par viņiem var mazāk uztraukties.
Atlaid savu bērnu drosmīgi! Un padomā, kā jauniegūto laiku veltīt karjeras izrāvienam, jaunas profesijas apgūšanai, tam, lai pārceltos uz citu valsti vai iekārtotu jaunu ģimenes ligzdu.
«Meklējat jaunus dzīves mērķus? Ir sajūta, ka daudz palaists garām? Vērts padomāt, kas vēl nav palaists. Par ko, atskatoties atpakaļ pēc gadiem 20-30, varētu teikt - o, bet es to izdarīju! Un bija tik labi! Lūk, arī mērķis.»
Irēna Goluba,
geštaltterapeite
Dzīves otrā elpa
Tukšās ligzdas periodu var uzskatīt par krīzi, bet var uztvert arī kā pāreju - brīdi, kad atgriežas brīvība. Šo posmu arvien biežāk dēvē par dzīves otro elpu - laiku, kad var nesteigties, izvēlēties un beidzot sākt dzīvot sevis dēļ. Pētījumi rāda, ka jau pirmajā gadā pēc pēdējā bērna aiziešanas no mājām daudziem vecākiem samazinās stresa līmenis, uzlabojas garastāvoklis un pieaug subjektīvās labklājības izjūta. Tiek atzīts, ka atbrīvošanās no pastāvīgajām ikdienas rūpēm par ģimeni dod laiku sev un attiecībām. Pāriem nereti pastiprinās emocionālā tuvība un apmierinātība ar laulību - šo posmu pat dēvē par attiecību otro jaunību. Taču galvenais un būtiskākais pozitīvais efekts ir personīgās telpas paplašināšanās. Pētījumi liecina, ka aktīva līdzdalība sociālajā un radošajā dzīvē ir tieši saistīta ar labāku psiholoģisko un fizisko pašsajūtu cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma, īpaši sievietēm.
Kāda man pazīstama sieviete pēc tam, kad viņas dēli sāka dzīvot atsevišķi, no jauna izbaudīja attiecības ar vīru. “Labāk nekā 25 gados, un vairs nav jāizsargājas.” Atbildot uz jautājumu, kā izdevās paaugstināt mīlestības temperatūru, viņa sacīja: “Mēs darām viens otram to, ko agrāk darījām bērniem. Gatavojam ēdienu - tādu, kāds otram garšo. Vedam viens otru uz mūzikas un sporta nodarbībām, brokastojam gultā, skatāmies seriālus, graužot popkornu…”
Zinu cilvēkus, kuri sākuši ceļot, vēl kāds iemācījies spēlēt klavieres vai zīmēt, viena draudzene ieguva jogas pasniedzējas diplomu, cita devās politikā. Daudzi šajā vecumā iegūst papildu izglītību, atgriežas pie senām interesēm, apmeklē radošās studijas, ceļo vai maina karjeru - nevis nepieciešamības, bet savas vēlmes dēļ. Līdz ar to, nonākot savā dzīvē līdz tukšās ligzdas periodam, mēs nevis zaudējam lomu, bet tā transformējas, sniedzot mums iespēju pāriet uz brīvāku un nobriedušāku pašrealizācijas formu. Un tā sākas vispiepildītākā mūsu dzīves nodaļa. Tukšā ligzda sniedz tik daudz iespēju! Lai gan - vai tā maz ir tukša? Tajā taču dzīvojam mēs!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita