Jau desmitiem gadu dažus pretrunīgus uzskatus par dzīvi mēs uztveram kā aksiomas, pat nenojaušot, ka tās jau sen ir novecojušas, kļūdainas vai pat nekad nav bijušas patiesas.

Pirmais mīts: par smadzenēm

Mēs nodarbinām tikai desmit procentu smadzeņu. Ja izdotos pilnībā izmantot smadzeņu potenciālu, mēs visi kļūtu par ģēnijiem - spētu levitēt, ar skatienu aizdedzināt priekšmetus, rakstīt poēmas piecpēdu jambā un komponēt kā Mocarts.
Patiesībā Šī tēze tika noraidīta pēc tam, kad smadzenes izpētīja ar magnētiskās rezonanses tomogrāfiju. Izrādās, mūsu smadzenes tiek pilnībā nodarbinātas, bet aktivitāte pārvietojas no vienas vietas uz citu, tāpēc visas smadzenes nevienu brīdi nestrādā ar pilnu jaudu. Smadzenes patērē milzīgu enerģijas apjomu - piekto daļu visas enerģijas, ko rada ķermenis. Ja kaut vienā smadzeņu daļā darbotos visi neironi reizē, enerģētiskā slodze būtu nepanesama - smadzenes vienkārši pārdegtu un izslēgtos. Tāpēc vienlaikus funkcionē tikai nelieli smadzeņu sektori, kas nepārtraukti mainās. Tas smadzenēm ļauj patērēt minimumu enerģijas, apstrādājot maksimālu informācijas daudzumu. Vienlaikus darbojas aptuveni 16 procenti neironu dažādās smadzeņu vietās.

Otrais mīts: par atmiņu

“Es skaidri atceros, ka viss notika tieši tā!” Mums šķiet, ka atmiņas glabājas tāpat kā grāmatas plauktos - paņem, izlasi, noliec atpakaļ.
Patiesībā Ik reizi, atceroties kādu notikumu, mēs to pārrakstām uz vienu vai otru pusi, padarot labāku vai sliktāku - atkarībā no tā, kādas emocijas ar šo notikumu saistās. Tāpēc nereti ir tā - jo tālāk no pagātnes aizejam, jo jaukāka tā šķiet. Tik bieži dzirdamas nopūtas: “Ak, toreiz bija tik labi, bet es nepratu to novērtēt! Cik žēl...” Patiesībā nepavisam nav žēl, jo visdrīzāk mūsu atmiņas ir mainījusi nostalģija, piešķirot pagātnei īpašu vērtību. Ja vēl salīdzina ar šodienas problēmām... Vēl trakāk - pakļaujoties kāda pārliecinošajiem apgalvojumiem vai savai kaislīgajai vēlmei, kaut viss būtu noticis tā, mēs esam spējīgi savas atmiņas izdomāt.
Vēl kāda interesanta detaļa - jo retāk mēs kaut ko atceramies, jo precīzākas ir atmiņas, jo notikums mazāk reižu ticis pielāgots vēlamajam.

Trešais mīts: par vēzi

Onkoloģiskās slimības attīstās stresa un smagu pārdzīvojumu dēļ. Pozitīvs skats uz dzīvi vēzi var izārstēt vai novērst.
Patiesībā Palūkosimies uz faktiem! Jau 2004. gadā amerikāņi veica interesantu pētījumu par stresu darbavietā un tā ietekmi uz onkoloģiskajām saslimšanām. Astoņus gadus viņi novēroja 37 562 medicīnas māsu veselību. Pētījums apliecināja, ka krūts vēža risks tām, kurām stresa līmenis bija augsts, bija par 17 procentiem zemāks nekā tām, kuras stress gandrīz neskāra. Savukārt dāņi 16 gadus pētīja 6689 Kopenhāgenas sieviešu veselību. Rezultāti izrādījās negaidīti - sievietēm, kurām bija augsts stresa līmenis un kuras bija piedzīvojušas nepatikšanas un zaudējumus, krūts vēža risks bija par 40 procentiem zemāks nekā tām, kurām bija maz stresa un kuras dzīvoja bez raizēm. Pagaidām nav saprotams, ko īsti šie fakti nozīmē, tāpēc tie gandrīz netiek apspriesti.
Tāpat arī zinātnieki nav atraduši saikni starp onkoloģijas pacientu pozitīvo attieksmi pret dzīvi un izdzīvošanas iespējām. Džeimss Koins un viņa kolēģi deviņus gadus novēroja 103 smagus vēža slimniekus. Grūtsirdīgiem un skumjiem pacientiem, kuru attieksme bija: “Esmu zaudējis cerību, viss ir briesmīgi!”, izdzīvošanas iespējas bija tieši tādas pašas kā tiem, kuri bija pārliecināti, ka izveseļosies. Daudzi pētījumi apliecina - onkoloģisko slimību gadījumos cilvēku negatīvajām emocijām (depresija, nemiers, dusmas) un pesimistiskajam noskaņojumam nav nekādas saistības ar dzīves ilgumu. Jā, pozitīvs noskaņojums ietekmē dzīves kvalitāti, bet nedziedina, kā pieņemts uzskatīt.
Kā radies šis maldīgais priekšstats? Tie, kuri ir izveseļojušies, stāsta - un paši labprāt tam tic -, ka bijuši pārliecināti par labvēlīgu iznākumu. Reti kurš atzīst, ka ļāvies bēdām un izmisumam. Tāpēc arī nostiprinājusies pārliecība par ciešo saikni starp pozitīvo domāšanu un izveseļošanos.

Ceturtais mīts: par dusmām

Liekais tvaiks jāizlaiž ārā; turēt sevī dusmas un citas negatīvās emocijas ir kaitīgi.
Patiesībā Ja tu sāc kliegt uz to, kurš kliedz uz tevi, vai mājās zvetē pa spilvenu, lai izgāztu dusmas uz pāridarītāju, tavs agresijas līmenis tikai pieaug. Jau vairāk nekā četrdesmit gadu zinātnieki to apstiprina ar aizvien jauniem eksperimentiem. Vari žņaugt rotaļu cālēnu, kas domāts speciāli dusmu mazināšanai, vai līdz spēku izsīkumam sist pa boksa maisu, bet, līdzko nogurums pāries, dusmas atgriezīsies ar jaunu spēku. Uz sirdsmieru pat neceri!
Tradicionālā metafora par pārkarsušo katlu te nederēs, lielāku labumu dos savaldīšanās. Dusmas un niknums atgādina ugunskuru mežā - ja to neapdzēsīs, tas pārvērtīsies meža ugunsgrēkā. Pētījumi liecina, ka savaldīgi cilvēki dzīvo ilgāk par tiem, kuri pat mazākā iemesla dēļ ļauj emocijām vaļu. Savaldīgie ir mazāk pakļauti sirds un asinsvadu slimībām, piemēram, stenokardijai un paaugstinātam asinsspiedienam.

Piektais mīts: par dzimumu atšķirību

Vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Veneras, viņiem ir atšķirīgi saskarsmes paradumi, un viņi viens otru nesaprot.
Patiesībā Atšķirība vīriešu un sieviešu komunikācijā ir minimāla. Ja vīrietis ir no Marsa, tad sieviete ir no kaut kā līdzīga snikeram, bet noteikti ne no Veneras. Ilgu laiku uzskatīja, ka sievietes ir runātīgākas par vīriešiem; ja vīrietis dienā pasaka 7000 vārdu, tad sieviete 20 000. Tomēr vēlāki pētījumi apliecināja, ka gan vīrieši, gan sievietes dienā pasaka aptuveni 16 000 vārdu, turklāt sieviete par sevi un saviem bērniem stāsta tikpat daudz, cik vīrietis (nevis vairāk, kā tika uzskatīts). Sievietes prot labāk nolasīt ķermeņa valodu (kustības, žesti, skatiens), savukārt vīrieši labāk orientējas kartē. Tomēr kopumā atšķirības starp vīrieti un sievieti nav būtiskas.

Sestais mīts: par laimi

Laime ir atkarīga no apstākļiem - jo vairāk naudas un mīlestības, jo laimīgāki esam.
Patiesībā Laimes pamatlīmenis ir iedzimts - to nosaka vielmaiņas procesi galvas smadzenēs, organisma spēja veidot dopamīnu, kas atbild par mūsu tiekšanos uz mērķi, un serotonīnu, kas ļauj mīlēt sevi un pasauli. Nelaimes mūs no šī dabiskā mantotā līmeņa izsit, bet tas atkal pamazām atjaunojas līdz katra individuālajai normai. Tas nav īpaši atkarīgs no tā, kā mēs dzīvojam. Pētījumi rāda, ka laimes līmenis, rēķinot pēc desmit ballu skalas, nabadzīgajiem amerikāņu amanītiem, kuri neizmanto elektrību un apstrādā laukus ar zirgiem, ir tāds pats kā miljardieriem. Pamatojoties uz socioloģiskajām aptaujām, sevi par pilnīgi laimīgiem uzskata 25 procenti laulāto un 21 procents vientuļnieku. Starpība nemaz nav tik liela, vai ne?
Vai tādā gadījumā vispār ir jēga tiekties pēc laimes? Jā, ir! Tikai nevajag sevi ne ar vienu salīdzināt. Tiek uzskatīts, ka mūsu apmierinātība ar dzīvi par 50-60 procentiem atkarīga no ģenētikas, par desmit procentiem - no ap stākļiem, par 30-40 procentiem - no dzīvotprasmes, t. i., prasmes izmantot un baudīt ikdienas labumus (garšīgu ēdienu, skaistu ainavu aiz loga) un gūt no tā prieku. To var iemācīties. Bet, ja tu esi drūma un pesimistiski noskaņota, tu nekad nespēsi priecāties par katru izplaukušo ziediņu un saņemto komplimentu.

Septītais mīts: par mīlestību

Pretpoli pievelkas. Ja jums ar mīļoto vīrieti ir dažādi temperamenti, raksturi un uzskati par dzīvi, jūs viens otru papildināt, un mīlestība būs ilga, laulība - stipra.
Patiesībā Raksturu un uzskatu nesaderība jūsu dzīvi padarīs par elli. Romānā ir interesanti lasīt par to, kā kautrīga, klusa sieviete savaldzina dēmonisku vīrieti un viņi kopā ir laimīgi. Tomēr tāda savienība ir iespējama tikai tad, ja dvēselē sieviete ir īsta velna mātīte un kopā ar vīrieti sevi apliecina; tad abi laimīgi dzīvos kā roka ar cimdu. Ja sieviete nav stingras audzināšanas apspiesta, bet tiešām ir klusa, viņa nesadzīvos ar vardarbīgu vīru, bet ar klusu un mierīgu gan. Diviem pedantiem ir daudz vieglāk būt kopā nekā kārtības mīļotājai un nevīžam.
Fakts - mūs divreiz vairāk pievelk tie, kuri ar mums ir vienisprātis sešos no desmit jautājumiem, nevis tikai trijos. Laimes, mīlestības un ilgas ģimenes dzīves ķīla ir raksturu līdzība. Tādā pārī vienam ar otru nebūt nav garlaicīgi, viņi izcili saprotas un viņiem ir kopīgas aizraušanās.

Astotais mīts: par intuīcijas un loģikas rašanos

Labā smadzeņu puslode atbild par radošumu, iztēli un intuīciju, kreisā - par loģiku un analītisko domāšanu. Visas problēmas rodas tāpēc, ka mēs vairāk attīstām kreiso, racionālo puslodi.
Patiesībā Pusložu funkcijas atšķiras, taču nepavisam ne tā, kā esam pieraduši uzskatīt. Piemēram, labā smadzeņu puslode atbild par orientāciju telpā un pārstrādā vairāk jaunas informācijas, bet kreisā vada rutīnas procesus un veido plānus. Kreisā puslode atbild par runu un uztver anekdotes būtību, bet labā puse par to smejas, jo reaģē uz humoru. Lai kādu problēmu cilvēks risinātu - matemātisku vai māksliniecisku -, viņš izmanto visas smadzenes, nevis tikai kādu to daļu. Abas puslodes viena ar otru nepārtraukti sazinās, izmantojot neaptveramu daudzumu neironu saišu. Kreisā puslode neuzkundzējas labajai, tās ir līdztiesīgas.
Nav tādu cilvēku, kuriem viena smadzeņu puslode būtu attīstītāka par otru. Vēl vairāk - ne bērniem, ne pieaugušajiem nav iespējams pastiprināti attīstīt vienu vai otru puslodi - var trenēt tikai visas smadzenes kopā.

Devītais mīts: par drošību

Atrasties pūlī ir drošāk nekā staigāt pa nomaļu ielu. Ja apkārt būs daudz cilvēku, vienmēr atradīsies kāds, kurš vajadzības gadījumā palīdzēs.
Patiesībā Liels cilvēku daudzums traucē sniegt palīdzību cietušajam. Ja kādu notrieks mašīna un tam būs viens aculiecinieks, viņš piezvanīs neatliekamajai palīdzībai, jo vairāk neviena nav, tātad atbildīgs ir viņš. Ja nepalīdzēs - pašvērtējums nokritīs zem nulles: “Esmu nelietis!” Savukārt, ja mašīna kādu notrieks piecdesmit gājēju acu priekšā, cilvēks paraudzīsies apkārt, novērtēs, kā reaģē pārējie, un apsvērs, vai ir jēga iejaukties. Visdrīzāk viņš paies garām pārliecībā, ka te taču ir daudz ļaužu - ja vajadzēs, kāds palīdzēs. Tāda izturēšanās tiek saukta par plurālisko neziņu.
Psihologi veica interesantu eksperimentu. Ja cilvēks uz testa jautājumiem atbildēja vienatnē un telpā, kurā viņš atradās, pēkšņi ieplūda dūmi, 75 procentos gadījumu viņš skrēja pēc palīdzības. Savukārt, pildot testu grupā, ar saucieniem pēc palīdzības prom metās tikai 38 procenti, bet pārējie sēdēja piedūmotajā istabā, truli turpinot rakstīt atbildes uz jautājumiem, kamēr vien kaut ko varēja saskatīt.
Interesants fakts - ja cilvēks par šo likumsakarību ir informēts, viņš ir atsaucīgāks. To apliecina eksperimenti ar sarīkotiem nelaimes gadījumiem. Tie, kuri bija lasījuši par plurālisko neziņu, palīdzēja divas reizes biežāk nekā pārējie.