Ir divi jautājumi

Mēs izšķīrāmies ļoti ātri. Visticamāk, tas bija impulsīvs lēmums, taču labākais, kas ienāca prātā, jo spriedze un gaisotne mājās bija kļuvusi neizturama. Es ierosināju, vīrs piekrita, un mēs parakstījām laulības šķiršanas līgumu. Voilà! Kļuvis par bijušo, mans dārgais uzdāvināja ziedus man un notārei. Noskūpstīja un novēlēja patīkamu vakaru. Dienu vēlāk es aizlidoju uz Indiju, uz pančakarmu.
Noskaņojums man tajās dienās bija kā gigantiskās šūpolēs - no vienas emocionālās galējības līdz pretējai. Un ne uz brīdi nepārstāja urdīt galvenais jautājums: “Ko tālāk?” Iepriekšējais kurss bija zudis, bet jauna nebija.
Ar to sākās mana saruna ar dakteri Šambu, brīnišķīgu ājurvēdas ārstu no Keralas. Es pajautāju: “Dakter, ir divi jautājumi. Mēs izšķīrāmies. Viss tika izdarīts tā, kā es gribēju. Tad kāpēc es jūtos kā pilnīga lūzere? Un ko man darīt tālāk?” Viņš atbildēja: “Tās ir senās sieviešu smadzenes, kas tevi biedē.”

Nodevas savam vīrietim

Dakteris Šambu ir ājurvēdas speciālists. Un vēl viņš ir ļoti gudrs vīrietis. Divu nedēļu laikā mēs runājām par daudzām tēmām, kas saistītas ar nobriedušu cilvēku attiecībām, tostarp par to, kā man plānot dzīvi pēc šķiršanās.
Viņš sāka aplinkus. Laulība kā institūcija sāka veidoties pirms daudziem tūkstošiem gadu, līdz ar zemkopības attīstību, kad parādījās īpašuma jēdziens. “Esmu izaudzējis šo augli - tas ir mans.” Pamazām šī loģika tika attiecināta arī uz pēcnācējiem, bet šādā formā: “Es barošu šo bērnu, ja viņš ir mans.” Apmēram tajā pašā laikā monogāmas attiecības sāka gūt pārsvaru pār poligāmām - senās sievietes saprata, ka pastāvīga tuvība ar turīgu tēviņu nodrošinās viņas bērnu izdzīvošanu. Lūk, un šis senais sievietes prāts, kas nāk vēl no tiem tālajiem laikiem, biedē: “Ja tu palaidi prom vīrieti, tev draud briesmas.”
Daba iekārtota tā, ka ārēji un iekšēji sievietes mainās daudz dramatiskāk nekā vīrieši. Mūsu hormonālais fons mainās bērnu iznēsāšanas, dzemdēšanas un audzināšanas dēļ. Un, kā uzskata dakteris Šambu, tas noved pie tā, ka sievietēm visu laiku nākas maksāt sava veida nodevas, lai noturētu vīrieti līdzās un saglabātu mūsu attiecības mūža garumā. Ja viņa pārstāj maksāt šīs nodevas, agri vai vēlu vīrietis paceļ enkuru un dodas meklēt jaunu veco.
“Tāpēc, lūk, tev viens no iespējamajiem uzvedības scenārijiem: “Ja zirgs ir beigts, kāp nost un skaties apkārt, vai tuvumā nav citu transportlīdzekļu.” Atzīsti, ka vecā attiecību vienošanās ir pabeigta un visas saistības izpildītas, tāpēc pabeidz to un sāc slēgt jaunas vienošanās. Tādas, kādas tu gribi, un ar tiem, ar kuriem tu - kāda esi tagad - gribi. Bet var, protams, turpināt spēlēt veco spēli un maksāt nodevas. Tev ir brīva izvēle.”
Dakteris sevi dēvē par off-the-grid cilvēku - ārpus sistēmas esošu. Šo terminu izmanto, lai aprakstītu autonomu dzīvesveidu, kurā netiek izmantoti kopējie enerģijas vai ūdens avoti. Taču mans sarunbiedrs paplašina šī jēdziena nozīmi un attiecina to uz sociālajām institūcijām, piemēram, laulību. Viņš saka: “Manā praksē ir bijusi tāda off-the-grid pieredze, kad sieviete pēc 30 gadu ilgas laulības nolīga savam vīram mīļāko, jo gribēja saglabāt laulību un attiecības.”
Īsumā stāsts ir šāds. Ļoti turīgs amerikāņu pāris, abiem pāri 50, viņa ir juriste, viņš no akadēmiskajām aprindām. Sieva nonāk pie domas, ka nebūtu slikti “nolīgt pāris sieviešu savam vīram”, lai dažādotu viņa dzīvi, jo viņa jūt, ka vīrs “sācis garlaikoties un vairs nav tāds kā agrāk”. Sacīts - darīts. Viņa atrod kandidātes, noorganizē ar viņām pārrunas (kā darba intervijas), instruē un pat paraksta līgumu. Pēc tam viņa izstāsta par savu ideju vīram. Viņš pretojas, iebilst, bet tad piekrīt pamēģināt. Līgums ar pikantā servisa sniedzējām tika izpildīts, pāra attiecības pacēlās superaugstā līmenī, sieva nodemonstrēja sievišķo matriarhāta spēku, vīrs raugās uz viņu kā uz dievieti, un, iespējams, viņi kopā ir laimīgi.
No mana sarunbiedra skatpunkta šis ir ekstrēms piemērs ārpus sistēmas pieejai un “nodevu maksāšanai maksimāli drošā un kontrolētā formā”. Var jau būt, ka tā arī ir, tomēr man rodas jautājumi, kāpēc un kas būs tālāk.

Attiecības vai intereses?

Droši vien tie ir labi jautājumi, jo sakarīgu atbildi vēl neesmu izdomājusi. Mūsdienās pasaule ļoti strauji mainās, izmaiņu temps un mērogs ir tāds, kāds vēl nekad nav bijis. Es nezinu, kāda būšu pēc pieciem vai septiņiem gadiem, kur es dzīvošu, ar ko gribēšu nodarboties, tāpēc tik vērienīgas investīcijas nākotnes attiecībās izskatās visai bezjēdzīgas.
Dakteris piekrita manai domu gaitai: “Jā, man arī šķiet, ka mūsu dienās satuvināšanos var veidot pēc daudz piemērotāka modeļa - emociju un intelektuālās saderības. Pēc interesēm vai hobija galu galā.”
Viņš uzskata, ka klasiskās attiecības kā tādas uzreiz pēc šķiršanās man nav vajadzīgas: “Nekādu attiecību. Nekādu gaidu. Nekādu plānu. Nekādu saistību.” Visi spēki un uzmanība man jāvirza uz savas tagadējās formas meklējumiem un izpratnes veidošanu par to jauno (domām, jūtām, vēlmēm), kas manī rodas. “Ar masāžu mēs atbrīvosim tevi no iepriekšējo attiecību imprintinga*. Tad parādīsies jauna telpa un jauna enerģija. Tu kļūsi cita. Kāpēc gan liet jaunu vīnu vecajā traukā?” viņš jautā. Kad es līdz galam sapratu šo vienkāršo domu, man kļuva ļoti labi, jo pasaule pēkšņi paplašinājās, visi uzstādījumi zaudēja jēgu, bet es ieguvu brīvību!
Whatsapp draudzenei: “Un zini, tālāk man pateica burtiski tā: “Cilvēku apkārt ir daudz. Atrodi sev patīkamus cilvēkus dažādām nodarbēm. Kādu - kafijai un tējai, kādu - ceļojumiem un pastaigām, kādu - intelektam, kādu - emocijām-izstādēm-teātrim, kādu - seksam.” Tātad galvenā doma ir tā pati - atrast patīkamus cilvēkus, ar kuriem ir interesanti kaut ko darīt. Un nesaistīt sevi ne ar kādām saistībām. Vienkārši dzīvot un komunicēt.”
Atbilde: “Kad man bija 30-35 gadi, es saņēmu no vīriešiem daudz uzmanības un domāju, ka ar vienu partneri uz visu dzīvi man būs par maz. Ar vienu man ir interesanti sarunāties, otrs sajūsmina ar savām rūpēm. Trešais raksta dzeju, kas man kā sievietei liek justies īpašai. Ceturtajam ir zelta rokas, un viņš palīdz man risināt visādas praktiskas problēmas. Ar piekto man ir satriecoši labi gultā. Un tā tālāk. Man bija ļoti grūti atrast vīrieti, kurā būtu apvienojušās visas šīs īpašības. Tādu droši vien nemaz nav. Tad sākās kaut kādas pārdomas, sirdsapziņas pārmetumi, un ap 40 gadiem es kļuvu kā visas. Nolēmu, ka tā, kā man gribējās, nav pareizi. Taču tagad, kad man ir 55, sirds dziļumos esmu pārliecināta, ka tieši tā arī vajag dzīvot, lai nebūtu savstarpēju saistību, tātad arī pretenziju. Privātīpašnieciskums visos aspektos ir bezjēdzīgs, bet šajā jo īpaši.”

Dzīve aiz mūra sienas

Ir tāds teiciens: “Aiz vīra kā aiz mūra sienas.” Interesanti, ka sarunā ar manu angļu valodā runājošo sarunbiedru radās tas pats tēls. Mūris. The Wall.
Dakteris teica, ka pasargātības sajūta, pieņemsim, dzīve kādas sienas jeb mūra aizsegā, ir raksturīga visiem. Tu it kā piebūvē savu mazo namiņu pie liela, droša mūra un sajūties mājīgi un mierīgi.
“Šo dabisko tiekšanos pēc drošības ģenerē tās pašas senās sieviešu smadzenes, kas gluži kā narkodīleris manipulē ar tevi. Tieši tādēļ tev ir bail un gribas pieņemt jau zināmus lēmumus, ātri atrast savu mūri. No fizioloģijas viedokļa tas ir absolūti normāli - tādi impulsi vada mūs visus.
Taču būtībā jebkurš mūris ir nedrošs. To baro enerģija, ko izstaro tie, kas pie mūra raduši patvērumu, un tas pārstās strādāt, līdzko pārstās saņemt enerģijas pieplūdumu. Reāla aizsardzība no ārējās pasaules grūtībām - tā ir mūsu spēja pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tāpēc izlem pati, ko vēlies. Protams, tu vari atrast jaunu vīrieti un apprecēties, taču esi gatava tam, ka ir liela iespējamība - pēc gadiem desmit tu būsi tādā pašā situācijā kā šobrīd. Vai arī maksāsi pārmērīgu nodevu par drošības ilūziju. Taču parunāsim labāk par jaunām pieejām. Un ja nu tu tomēr neslēptos aiz mūra?”
Whatsapp draudzenei: “Klausies, viņš ierosina paskatīties uz to, kā dzīvo jauni cilvēki, mileniāļi. Viņiem nemitīgas un straujas pārmaiņas ir dzīves norma, tāpēc viņi nav tik konservatīvi kā mēs. Viņiem ir svarīgi, lai būtu iespēja izdarīt jaunas izvēles ikvienā dzīves mirklī. Iespēja brīvi pārslēgties. Tas ir kā izvēlēties drēbes, kas piemērotas laikapstākļiem un situācijai. Un tas, pēc viņa domām, ir uzvedības modelis, kas derētu arī man, jo ļautu izvairīties no “seno smadzeņu manipulācijām”. Zināms patiesības grauds tajā ir.”
Atbilde: “Bet kā tad ar attiecību attīstīšanu? Mēs taču sliecamies pieķerties otram cilvēkam, pilnveidot un padziļināt attiecības ar viņu.”
Whatsapp draudzenei: “Manuprāt, viss atkarīgs no vecuma un situācijas. Jaunībā, kad gribas dzemdēt un audzināt bērnus, ir vieni uzdevumi un noteikumi. Bet mūsu 50+ gan prasības, gan iespējas ir pavisam citas. Mēs jau varam visu! Un svarīgs ir tikai tas, ko gribas darīt. Jo vēlme pilnveidot attiecības var uzrasties, bet var arī neuzrasties. Un tad arī jautājums “Ko tad?” nemaz nebūs aktuāls.”
Atbilde: “Jā, tā droši vien ir. Bet es domāju, ka mūsu paaudze diez vai spēs paņemt sev kaut ko no mileniāļu dzīvesveida. Viņi taču izvēlas situācijai piemērotas drēbes, bet mēs labākajā gadījumā - kur pielikt kādu aksesuāru, lai pārveidotu to apģērbu, ko esam pieradušas valkāt. Varbūt vienkārši drosmes trūkst?”

Par izvēlēm

Lūk, viena no daktera Šambu metaforām, kas man ļoti iepatikās: “Es domāju, ka mūsu paaudzes cilvēki - tie, kam 50 un vairāk, - rīkojas kā à la carte restorāna apmeklētāji: pasūta vienu ēdienu no ēdienkartes un tad sēž pie tā visu vakaru. Bet mileniāļi dod priekšroku iespējai izvēlēties - buffet style. Lai ņemtu, ko gribas un cik gribas.
Mūsdienās jaunas meitenes vairs nerunā par nākamo vīru. Viņas runā par “mana bērna tēvu, kurš būs labs partneris šai lomai”. Iespējams, piemērotā laikā un apstākļos tēva lomu bagātinās vēl kas vairāk, piemēram, kopīgas intereses. Bet varbūt tā nenotiks. Kas zina, kā viss iegrozīsies. Ir svarīgi saprast sevi un būt gana drosmīgai, lai izdarītu izvēli.”
Es jautāju, cik lielā mērā to iespējams attiecināt uz nobriedušiem cilvēkiem, kuri nav mileniāļi. Un ko viņš pats izvēlas? Dakteris atbild: “Es pieņemu šo filozofiju. Esmu pats mēģinājis tā dzīvot un pārliecinājies, ka tas strādā. Es saskatu šīs pieejas plusus, cenšos aizvirzīties tālāk no mūra un ceru, ka vismaz pirmos soļus esmu spēris. Varbūt pagaidām tikai ar vienu kāju, taču jau esmu viņpus.”
Whatsapp draudzenei: “Tādi, lūk, ieteikumi, mīļā.”
Atbilde: “Pajautā viņam par to, kā citi vīrieši reaģē uz šo filozofiju! Man tomēr liekas, ka tas izklausās diezgan traki. Es neticu, ka vīrietim, kurš pēc savas dabas tomēr ir privātīpašniecisks, būs vienalga, ka sieviete ir “lojāla pret sevi”, ka viņu interesē vēl kāds cits vīrietis, ar kuru kopā viņa dara kaut kādas citas lietas - kaut vai ar sportu nodarbojas. Vismaz es tādus neesmu satikusi.”
Whatsapp draudzenei: “Viņš atbildēja apmēram tā: jā, ja vīrietis atbalsta tradicionālos uzskatus par dzīvi aiz “mūra”, tāda pieeja viņam šķitīs absolūti nepieņemama. Bet, ja viņš jau ir pavirzījies tālāk un stāv uz abām kājām, šāds jautājums viņam vienkārši šķitīs bezjēdzīgs. Kaut kā tā…”
Atbilde: “Nu ko, tad novēlu, lai mums gribētos ielūkoties "buffet" un lai būtu drosme izvēlēties dažādus ēdienus. Un, ja šādi momenti būs - tas būs lieliski. Tā arī ir dzīve!”

Izdzīvojušo kļūda

Ir tāds jēdziens izdzīvojušo kļūda. Tā ir tieksme fokusēties tikai uz sasniegumiem un pētīt tikai to cilvēku pieredzi, kuri ir pārdzīvojuši visas likstas, lai ko tas nozīmētu. Es negribētu, lai tās domas, kas pierakstītas pēc sarunām ar dakteri Šambu, tiktu uztvertas šādā veidā. Es drīzāk gribu tās piedāvāt kā atspēriena punktu pārdomām, kas raisās pēc radikālām pārmaiņām dzīvē. Kā to darīju es.
Es skatos uz sevi - tādu, kāda esmu šobrīd. Man ir jauni draugi un interesantas nodarbes. Es lieliski izskatos un jūtu, ka dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi.Tātad bija vērts kāpt nost no tā beigtā zirga?

• Vispirms es padarīju savu mājokli par savu. Es aizvācu visu, kas liecināja par manu kopdzīvi ar bijušo vīru. Saliku plauktos atlikušās grāmatas, nomainīju šādus tādus traukus, nopirku jaunus dozatorus vannas istabai, nomainīju dīvāna spilvenus. Pavisam vienkāršas darbības, taču to radītais terapeitiskais efekts bija negaidīti spēcīgs. Es izveidoju savu personisko telpu, un man kļuva gan komfortabli, gan priecīgi.
• Es sāku darīt tikai to, ko gribēju. Sāku ar ikdienu. piemēram, es beidzot ēdu, skatījos un lasīju tikai to, ko gribēju. Bez bažām par otra cilvēka viedokli. Es vēroju sevi un ļoti jūtīgi reaģēju uz visām, pat visnenozīmīgākajām vēlmēm. Par laimīgu momentu kļuva jauna doma, kas man ienāca prātā tai brīdī, kad smadzenes ierasti sāka čīkstēt: “Cik es esmu nelaimīga…” Tā bija spilgta izjūta: “Bet man taču ir tik forši un komfortabli pašai ar sevi!” Un es uzreiz nomierinājos. Un visas senās šausmenes pagaisa. Es atcerējos šo sajūtu un pēc tam ne reizi vien atsaucu to atmiņā, lai paliktu uzticīga pati sev sarežģītākās situācijās.
• Dakteris Šambu man ieteica apmēram trešdaļu savu resursu (laika, rūpju, atvērtības u. tml.) veltīt tikai sev. Un, jā, tas ir svarīgi! Ir jāveido sava intīmā telpa un laiks, kas veltīts tikai sev. Tā ir vieta, kur personība atpūšas, pārdomā, pēta, dzīvo savu dzīvi un iegūst jaunu pamatu zem kājām. Atjauno vai pārformatē sevi. Starp citu, tas ir ļoti patīkams dienas laiks, kad neviens nenovirza uzmanību un ir iespēja nodarboties ar kaut ko jaunu, piemēram, šī raksta rakstīšanu.
• Un vēl ir ļoti svarīgi svinēt sasniegumus un apbalvot sevi par tiem. Tas ir tikai taisnīgi. Es zināju, ka esmu paveikusi milzīgu darbu ar sevi (bet tas ir pats sarežģītākais pasaulē!), un rezultātā esmu sākusi justies labāk. Esmu mainījusi frizūru un stilu. Esmu devusies superīgā ceļojumā. Esmu piedalījusies pāris apmācību programmās. Es zinu, ka virzos tuvāk arvien labākai un labākai iekšējai sajūtai un aizvien labāk izprotu pati sevi, savas prasības. Es nekad nepiemirstu nosvinēt šos laimīgos momentus.
• Kad sajutu, ka iekšējā pārformatēšanās sekmīgi virzās uz priekšu, es sāku drosmīgi nodoties aizvien neparastākām nodarbēm. Sāku nodarboties ar jaunu sporta veidu - un mans paziņu loks strauji paplašinājās. Sociālo tīklu Facebook un Instagram profilu aktivizēšana nesa daudz kontaktu un ideju, dažādas nodarbes, notikumus un tusiņus, kas nemitīgi notiek mums visapkārt. Šodien ir neticams daudzums iespēju nodarboties, ar ko vien vēlies, un iepazīties, ar ko vien gribi. Vienkārši izvēlies, ej un dari. Es ievēroju šo principu.