Nereti sieviete mīļotajam vīrietim atdod sevi visu - savas prasmes, laiku, talantu, uzticību un darbu -, jo domā: “Viņš taču ir mans, un visi viņa sasniegumi arī ir manējie.” Viņa kļūdās! Viņš nepieder viņai, tāpat kā viņa sasniegumi. Ne pateicību, ne apbrīnu par savu ziedošanos, ne arī ieguldīto sieviete no viņa atpakaļ nesaņems. Un ne jau tāpēc, ka viņš ir nelietis, bet tādēļ, ka sieviete rīkojas kā muļķe.
Laiki mainās, bet sindroms nepazūd
Ķīmiķe un zinātņu doktore Klāra Imervara apprecējās ar ievērojamu vācu zinātnieku Frici Hāberu aiz mīlestības. 20. gadsimta sākumā tas bija retums. Viņš pieņēma viņu savā laboratorijā, un viņa bija laimīga. Pirmie pasaulē viņi sintezēja amonjaku un izgudroja slāpekļa minerālmēslus. To viņi paveica kopā. Laiks gāja, Fricis kļuva par profesoru, vadīja institūtu. Viņa kā bija, tā palika laborante. 1914. gadā Hābers izgudroja indīgo gāzi iprītu, kuru militāristi nekavējoties izmantoja frontē. Par lielu sajūsmu vācu virspavēlniecībai, ar šo gāzi izdevās noindēt daudz franču kareivju. Frici kā kara varoni uzaicināja pie ķeizara, apbalvoja, piešķīra kapteiņa pakāpi. Viņa villā tika sarīkots svētku bankets par godu izcilajam atklājumam. Aizvainotā Klāra tajā pašā vakarā dārzā nošāvās. Viņa neizturēja vīra panākumus un pirmsnāves zīmītē uzrakstīja: “Visi viņa sasniegumi ir mani zaudējumi.” Fricis viņu īpaši neapraudāja...
Mani paziņas Lija un Artūrs kopā studēja arhitektūru. Viņš kļuva par pieprasītu arhitektu, saņem apjomīgus pasūtījumus. Lija audzina dēlu, nekur oficiāli nestrādā, palīdz vīram un visiem stāsta, cik viņš ir labs un veiksmīgs. Bet es zinu, ka daudzu projektu idejas ir viņas, nevis Artūra. “Kāda starpība, kurš izdomāja, galvenais, ka ideja ir īstenota,” reiz viņa sacīja.
Es ticu pašaizliedzīgai mīlestībai, bet skaidri zinu, kas aiz tās stāv un liek aizmirst par sevi. Sindroms parasti ir kā plāksteris, kas sievietes dvēselē aizsedz kādu ievainojumu. Varbūt tās ir bailes, vainas apziņa vai vientulības izjūta. Bet ievainojums ir atrodams vienmēr.
«Ir tik ļoti bail dzīvot!»
Lai man piedod romantiskās ideālistes, bet, ja mēs mīlestības dēļ kaut ko darām cita cilvēka labā, aiz tā vienmēr slēpjas mūsu personīgais izdevīgums. Un tas ir brīnišķīgs pamats veiksmīgām attiecībām. Sieva no darba brīvajā laikā izdevniecībā rediģē vīra rakstus zinātniskam žurnālam. Padarītā izdevīgums ir redzams uzreiz - vīrs ir priecīgs un apmierināts, vakaros agri iet gulēt, un viņiem ir sekss, nevis bezmiegs un uztraukumi. Arī raugoties nākotnē, tas ir izdevīgi, jo vīrs ātrāk tiks jaunā amatā, ģimenes ienākumi pieaugs. Sievas dzīves mērķis no tā necietīs, un viņas mīlestībā pret vīru nav nekā slimīga.
Atgriezīsimies pie Klāras Imervaras un manas paziņas Lijas. Viņas nepalīdz vīram - viņas vīram uztic savu sapņu īstenošanu, bet pašas stāv malā, tomēr procesā piedalās. Kāpēc? Tāpēc, ka baidās dzīvot un cīnīties par savu vietu zem saules. Radošas idejas ir kā pārgatavojušās sēklas, kas sprāgst ārā no savas pāksts. Tās nešķiro, kura galvā nobriedušas, vīrieša vai sievietes, tām vienkārši jātiek ārā pasaulē. Un sieviete atdod idejas un ieceres mīļotajam, jo viņš ir daļa no viņas pašas. Savā dāsnumā, daloties ar idejām, kādu laiku viņa aizmirst par sevi un priecājas par to, cik ļoti ir vajadzīga mīļotajam. Viņas prieks ir vienīgais labums, ko viņa gūst.
Vīram pienāk zvaigžņu stunda, un viņa redz, ka viņš sasniedzis viņas mērķus un saņem naudu vai slavu. Bet izrādās, ka viņš visu ir izdarījis pēc sava prāta un viņai vairs nav vietas vīram līdzās, kopā ar viņu. Sievietei gribas kliegt: “Tā ir mana vieta!” Tas ir aizvainojoši un sāpīgi - tā, it kā vīrietis būtu nozadzis viņas panākumus, nevis viņa pati tos būtu atdevusi.
Marija Kirī, kura kā līdzīgs ar līdzīgu kopā ar vīriešiem darbojās zinātnē, indējās ar radioaktīvo poloniju un ne no kā nebaidījās, par savu darbu saņēma Nobela prēmiju - kopā ar vīru, jo bija viņam blakus un neslēpās aiz viņa muguras.
Riska zona
Ja sievietei ar vīru ir kopīga profesija, ja viņi strādā vienā jomā vai birojā, iespēja, ka viņa pakļausies pašatteikšanās sindromam, sāks pārāk daudz no sevis atdot vīram un kaut nedaudz dzīvot viņā, ir ļoti liela. Jo lielāka mīlestība, jo lielāka iespēja, ka tā notiks. Viņi apvienojas un savijas kopā, tiecoties uz kopīgu mērķi, un sākumā nav svarīgi, kāda tajā ir katra loma. Bet pēc tam skan uzvaras fanfaras, viņš kļūst par profesoru, bet viņa ir tikai asistente - kaut nošaujies kā nabaga Klāra!
«Nav sievišķīga»
Vēl pirms gadiem divdesmit bailēs no vīriešu pasaules, kurā vajag īstenot savus mērķus, pašaizliedzīgās mīlestības sindroms zēla un plauka. Mūsdienās šo sindromu aizvien biežāk uztur sajūta: “Es neesmu sievišķīga!” Un sindroms sāk izpausties citā veidā...
Bieži nākas dzirdēt, ka sievietei galvenais ir ģimene. Pat ja tev ir talants, nav ko rāpties pa karjeras kāpnēm, ja vīrs dirn dīvānā neiedvesmots un neiedrošināts. Uz kurieni tu taisies doties, aizmirsusi par vīru?
Pārnāc no darba, un tev gribas gaļu, vīnu un seksu, turklāt ātru. Bet tas nav sievišķīgi! Vīru tu mīli un gribi viņam būt kvalitatīva sieva. Tu jūties vainīga, atbīdi savas vēlmes maliņā, gatavo, mazgā, gludini. Un savā vainas apziņā tā aizraujies, ka vīrs jau sāk tevi kaitināt. Nekādas pateicības no viņa puses, viņš domā, ka tev visi tie mājas darbi patīk, bet tu auro uz viņu tikai tāpēc, ka esi kašķīga. Skaidrs taču, ka viņam vairāk patīk vāļāties dīvānā, nevis sēdēt priekšnieka krēslā. Tad kāda jēga ar viņu runāt par karjeru?!
«Nu paņem taču visu, kas man ir!»
Ir arī sievietes, kuras biežāk nekā pārējie sirgst ar pašaizliedzīgas mīlestības sindromu. Viņām ir tik zems pašnovērtējums un tik lielas bailes no vientulības, ka viņas ir gatavas atdot partnerim visu uz pasaules, lai tikai viņš paliktu kopā ar viņu.
Viņa gan dzīvokli uzkops, gan strādās divās darbavietās, ceps pīrādziņus un veikalā atņems vīrietim smago iepirkumu somu, jo: “Tev taču vakar mugura iesāpējās!” Viņa neatkāpsies no vīrieša ne soli - gan rakstu viņa vietā uzrakstīs, gan prezentāciju uztaisīs, ne reizi viņam neko nepārmetīs un viņa panākumus nekad neapskaudīs.
Ko jūt pašaizliedzīgās mīlestības objekts?
Ja tu viņam sāksi sevi visu atdot, viņš arī paņems. Varbūt ne visu, tikai to, kas viņam vajadzīgs, toties bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo - tas taču notiek mīlestības dēļ! Viņš patiesi ir pārliecināts, ka tev patīk, ja viņš ir laimīgs. Un viņš nevar pat iedomāties, ka vēlāk tu par to pieprasīsi uzticību līdz kapa malai vai arī vietu uz troņa viņam blakus.
Ar ko atšķiras pašaizliedzīgā mīlestība no upurēšanās?
Kad kaut kas tiek upurēts, ir skaidrs: “Man būs slikti, bet es to pacietīšu, jo man ir mērķis, un tas ir tā vērts.” Piemēram, aiziet no tango skolas, jo vīrs ir greizsirdīgs. Miers ģimenē ir svarīgāks par dejām, lai gan dejot gribas. Upurēšana var būt labprātīga, bet nav priecīga un jautra.
Ja esi sasirgusi ar pašaizliedzīgās mīlestības sindromu, tev ir eiforija, tu esi entuziasma pilna un nedomā par ciešanām. Tās nāk vēlāk un negaidīti.
Kā nesaslimt?
• Nav slikti, ja ar mīļoto ir kopīgas intereses, bet ne darbs, turklāt vienā telpā. Jā, kopīgs darbs satuvina, bet risks no sevis atdot pārāk daudz un pēc tam to nožēlot ir pārāk liels. Ja tev ir ģeniāla ideja, atceries - tā ir tava ideja! Īsteno to, un viņš lai tev palīdz, nevis otrādi.
• Vairāk jautā mīļotajam, ko viņš grib no tevis un no dzīves. Vai viņam ir vajadzīgi tieši tevis, nevis veļas mazgātavā izmazgāti un izgludināti krekli? Varbūt viņam pašam patīk gatavot, un vakarā viņš pats uzceps gaļu? Vai viņu apmierina pica vai suši ar piegādi mājās?
• Sastādi savu dienas darbu sarakstu un neieraksti tajā to, ko vīrs var izdarīt pats.
• Reizi nedēļā izej no mājām, kaut vai ciemos pie mātes, lai jūs varētu atpūsties viens no otra.
• Ja kaut ko dari viņa labā, apdomā, kāds ir tavs izdevīgums. Ja labuma nav nekāda - kāpēc tev tas ir vajadzīgs?!
• Tas nav egoisms. Tā ir tiekšanās pēc harmonijas attiecībās.