Vairāk par visu pasaulē cilvēki baidās no nāves - atliek tikai to pieminēt, un ballīte sabojāta veselai kompānijai. Taču ir psihologi, kas izmanto nāvi, lai cilvēkus dziedinātu no visdažādākajām kaitēm, dēvējot šo metodi par tanatoterapiju. Un jā - tā palīdz!
Gan inde, gan stimulators
Mēs visi baidāmies no nāves, jo neviens īsti nezina, kas gaida aiz tām durvīm, pa kurām agri vai vēlu ieies ikviens. Bet nezināmais vienmēr biedē. Bailes no nāves ir kā spēcīgas iedarbības zāles - lielās devās inde, bet mazās lielisks stimulators.
Ja nāves bailes nav stipras, doma par to ellīgi uzmundrina, sapurina, mudina darīt un pārtaisīt, ierakstīt savu vārdu vēsturē, priecāties par katru mirkli, mīlēt, laist pasaulē bērnus, rodot viņos turpinājumu, un vadīties pēc principa: “Ēd te, dzer te, viņsaulē nedabūsi!” Mērenas bailes no nāves liek mums izvairīties no briesmām, neklīst naktī pa tumšām nomales ielām, neiet pāri upei pa plānu ledu un pirms leciena pārbaudīt izpletni.
Savukārt pārmērīgas bailes no nāves mūs paralizē un pārvēršas uzmācīgās bailēs par tuviniekiem vai transformējas hipohondrijā: “Man noteikti ir vēzis, tikai to nevar atrast. Atklās ceturtajā stadijā, kad tas mani jau būs saēdis…” Kādam šķiet, ka nekam nav jēgas, jo mēs visi tik un tā nomirsim, un viņš ieslīgst depresijā, bet kāds cits domā - ja reiz viss tāpat beigsies, nav vērts kaut ko iesākt vai kādu mīlēt. Pārmērīgas bailes no nāves atņem mums milzīgi daudz enerģijas, laupa prieku un izraisa slimības.
Kurš izdomāja tanatoterapiju
Krievu psihologs Vladimirs Baskakovs strādāja ar matrožiem, kuri bija izdzīvojuši kuģu katastrofās un pēc tam paniski baidījās no ūdens un slēgtām telpām, mocījās vainas apziņā par bojā gājušajiem biedriem un uzskatīja, ka nav dzīves cienīgi. Viņš rūpējās, lai darba kārtībā būtu dziļūdens nirēji, kuru dzīvība atkarīga no tā, cik lielā mērā viņi spēj saglabāt mieru. Krītot panikā un nojaucot elpošanas ritmu, tiek traucēta skābekļa padeve un rodas dzīvībai bīstama situācija.
Psihologs aizdomājās par to, ka visas mūsu bailes tā vai citādi saistītas ar nāvi un kaut kā neatgriezenisku beigšanos. Un ieprātojās - kāpēc gan neārstēt cilvēku ar to pašu, ar ko viņš saslimis? Tā teikt, līdzīgais ārstē līdzīgo - bailes nomirt ārstē ar nāves pārdzīvojumu. Un viņš izstrādāja tanatoterapiju.
Kas tai kopīgs ar nāvi
Pilnīgs fiziskā atslābuma un miera stāvoklis. Un atsvešinātība. Milzīgu iespaidu uz Baskakovu atstāja rituāli, kas aprakstīti Tibetas mirušo grāmatā, - kā līķi lēnām un saudzīgām kustībām, lai nesabojātu kaulus un muskuļus, nogulda apbedīšanai piemērotā pozā. Tieši šīs kustības viņš lika metodes pamatā. Dzīvu cilvēku tās pārsteidzošā veidā nomierina, rada lidojuma sajūtu un ļauj aizmirst par saikni ar ķermeni - viņš kļūst līdzīgs līķim.
Vai tas nav šausmīgi?
Tanatoterapijas seanss notiek individuāli vai grupā, to vada tanatoterapeits. Pirms seansa jūs runājat par to, kas jūs satrauc, par dzīvi un nāvi, taču nav obligāti jāatklāj savas problēmas. Pēc tam telpa ieslīgst pustumsā. Skan klusa mūzika.
Tu apgulies uz paklājiņa. Tanatoterapeits piedāvā tev formulēt vēlmes, ko tu no seansa gribi, teiksim, satikt mīlestību vai nopirkt dzīvokli. Viņš zina, kādas muskuļu grupas nepieciešams atslābināt, saprot, par kādu problēmu tās atbild, kādas izjūtas bloķē ar saspringuma punktiem, un noņem šo saspringumu ar lēnām kustībām un pieskārieniem - punktveida un viegliem vai arī spēcīgiem un ilgstošiem.
Līdz ar muskuļu saspringuma punktiem zūd arī robeža starp tevi un tavām jūtām. Tās parādās no tavas būtības dziļumiem un top apzinātas: “Izrādās, es visu savu pieauguša cilvēka mūžu esmu apskaudusi jaunāko māsu!” Taču tas nenotiek uzreiz, bet gan pēc kāda laika - stundas, dienas vai divām. Un tev enerģijas pieplūdumā nepavisam nav grūti pieņemt ikvienu savu pārdzīvojumu. Var atnākt atmiņas, kas reiz sagādājušas tādas sāpes, ka nācies tās apspiest ar depresiju, lai nemitīgi neciestu.
Tanatoterapijas seansi izšķīdina šos pārdzīvojumus tavā personībā gluži tāpat, kā cukurs izšķīst tējā. Tie nepaliek kā nosēdumi, bet kļūst par daļu no tevis. Tu mainies, tātad paliec plastiska un dzīva. Jo dzīve - tās vienmēr ir pārmaiņas.
Kam un kad iesaka tanatoterapiju
Tā palīdz cīnīties ar jebkādu atkarību - seksa un alkohola, nikotīna un azartspēļu. Un ar atkarību no otra cilvēka. Interesants novērojums - pēc tanatoterapijas seansa iereibušie atskaidrojas, jo aknās aktivizējas alkohola neitralizācijas process un tas tiek izvadīts no organisma.
Šī metode palīdz tikt galā ar panikas lēkmēm un uzmācīgām bailēm. Palīdz arī depresijas gadījumā, jo pilnīga atslābināšanās ne tikai noņem saspringuma blokus, bet arī atjauno mundruma un līdzsvarota noskaņojuma neiromediatoru izstrādi. Process ilgst apmēram pusgadu. Šo terapiju izmanto arī nāves baiļu mazināšanai un kā zāles pret zaudējuma sāpēm.
Tanatoterapija palīdz neizskaidrojamos neauglības gadījumos - tajos, kad ārsts saka sievietei un viņas vīram: “Jums abiem viss ir kārtībā,” bet uz jautājumu, kāpēc tad nav bērnu, tikai parausta plecus. Lieta tāda, ka sievietēm, kuras ieradušas sevi kontrolēt, ir grūti palikt stāvoklī. Tanatoterapija atslābina totālo kontroli. To izmanto arī personības attīstībai, kad nav īpašu vajadzību vai problēmu, ir tikai uzdevumi, mērķi un vēlme uzzināt vairāk par sevi un pasauli.
Tanatoterapija ir sertificēta un daudzās pasaules valstīs pieņemta metode. Tā ļauj maksimāli atslābināties, atveras slūžas starp apziņu un bezapziņu. Ķermeņa temperatūra pazeminās, arteriālais asinsspiediens arī. Pulss kļūst lēnāks. Rodas sajūtas, kas līdzinās klīniskās nāves pārdzīvojumam. Mēdz pat būt, ka cilvēki redz tuneli, redz sevi no malas, redz mirušos tuviniekus un baltu gaismu, un visa pagātne paslīd gar acīm vai arī uzpeld sen aizmirstais. Vai arī cilvēks redz vīzijas.
Ja nomiršanas stāvoklī gremdējas ar konkrētu mērķi - gribu labāk gulēt; gribu atrast jaunu darbu -, tas īstenojas, jo tā realizēšanai tiek novirzīta visa atbrīvotā enerģija. Protams, pārmaiņām nepieciešams laiks. To apjaušana var prasīt vairākas dienas vai nedēļas.
Kapa variants
Tanatoterapijas seansos nevienu negulda zārkā. Tā nav kapa metode, ko izstrādājuši Meksikas psihoterapeiti. Meksikā nāvi godā, tur tā ir daļa no kulta un ikdienas, un gada vislielākie svētki - Visu svēto diena - ir veltīti tieši mirušajiem. Kapa metode paredz, ka cilvēks īsu brīdi atrodas kapā zem zemes. Šāda tradīcija ir zināma daudzām tautām, arī Kastaņeda par to ir rakstījis. Tā izraisa milzīgu stresu un mūsdienās kā rituāls tiek izmantota atsevišķās praksēs, piemēram, cilvēkus mēģina dziedināt, uz laiku liekot tiem atrasties zem zemes, nodrošinot gaisa pievadi. Tā ir šoka procedūra. Daudzi drošības labad kapā ņem līdzi mobilo telefonu un gandrīz uzreiz pēc aprakšanas zvana un lūdz “pēc iespējas ātrāk rakt ārā”.
Taču arī šajos pārdzīvojumos ir racionālais grauds - pēc tāda stresa standarta problēmas no sērijas “vīrs besī ārā, bet negribu šķirties, baidos no vientulības” adrenalīna uzplūdā tiek risinātas ātri - ņēma un izšķīrās. Pieaug dzīves vērtība. Tomēr visbiežāk cilvēki piedzīvo nevis apskaidrību, bet gan spēcīgu emocionālo šoku, atvieglojumu, atkal ieraugot dienasgaismu un sauli, un izjūt adrenalīna draivu - esmu dzīva! -, kas pāriet pēc pāris nedēļām.
Esi gatava neizskaidrojamam
Vai tanatoterapeitam nav bail? Viņam taču visu laiku jārunā un jādomā par nāvi… Tas nav biedējošāk kā zārciniekam taisīt zārkus vai patologanatomam secēt līķus. Ja paskatāmies uz šo jautājumu dziļāk - tanatoterapeiti sāk saudzīgāk izturēties pret dzīvi un izvairīties no neattaisnota riska, bet attaisnotu risku rūpīgi aprēķina.
Viņi ļoti nopietni uztver nāvi un saprot, ka ar lielo pāreju joki mazi. Ir smalkas lietas, ko grūti izskaidrot, taču tās mēdz notikt. Piemēram, tanatoterapeits vadīja kolēģiem demonstrācijas seansu. Cilvēks apgūlās uz paklājiņa, viņam palīdzēja atslābināties ar lēniem pieskārieniem. Un pustumsā visi ieraudzīja gaisā virs viņa saules pinuma spožu zilganu lodi. Neviens nesāka kliegt: “Paskaties, kas tas?!” Pacienta intereses profesionāļiem bija pirmajā vietā, un pacientu nedrīkst biedēt. Pēc pāris minūtēm lode izšķīda gaisā. Visi to pēc tam apsprieda, taču netika skaidrībā, kas tas īsti bija - enerģijas sabiezējums, dvēsele, kas iznākusi no ķermeņa, vai kolektīva halucinācija. Ja tu strādā ar sakrālām lietām, esi gatavs neizskaidrojamam.
Mazās nāves ik dienu
Cilvēki pastāvīgi saskaras ar četriem mazās nāves veidiem.
1. Miegs. Katru vakaru mēs liekamies gulēt un nomirstam, lai katru rītu atdzimtu. Cilvēki saprot, ka šķērso kādu būtisku robežu un tad atgriežas, tāpēc pirms miega lūdzas, izdomā sapņu ķērājus, stāsta par dvēseles naksnīgajiem ceļojumiem ārpus ķermeņa.
2. Orgasms. Tā augstākajā punktā cilvēks piedzīvo atdalīšanos no sevis un saplūšanu ar partneri. Sevis zaudēšana tiek uzskatīta par nāves pazīmi.
3. Pilnīga atslābināšanās. Vienu no āsanām jogā tā arī sauc - mirušā cilvēka poza. Šo veidu modelē arī tanatoterapijā.
4. Neprāts ar pilnīgu personības zudumu. Te izzūd tas, ko uzskatām par cilvēka būtību. Kabala atzīst neprātu par smagāko nelaimi, kas var mūs piemeklēt, pat sliktāku par nāvi.
Viss būs labi
Iespaidos pēc tanatoterapijas seansa dalās Lidija Linkeviča, kas strādā finanšu jomā
Semināra laikā mēs sadalījāmies grupās un tanatoterapeita uzraudzībā cits citam veicām nomiršanas seansu.
Bija vairāki dīvaini momenti. Pirmajam manu uzmanību pievērsa meita. Es viņai pēc seansa stāstīju, kā viss notika, un viņa mani pēkšņi pārtrauca: “Paga, tu gribi teikt, ka nepazīstama tante satvēra tevi aiz potītes, bet tu turpināji gulēt kā beigta, neraustījies, nepielēci kājās un neaizmuki?” Meitas izbrīns bija saistīts ar to, ka man ārkārtīgi nepatīk svešu cilvēku pieskārieni. Visi mani mājinieki to zina.
Seansa laikā man prātā iezīmējās aina - jauna sieviete ar gariem matiem, ģērbusies garā baltā kreklā, cenšas izkļūt no bedres, viņai virsū birst zemes pikas. Kaut arī aina bija murgaina, man nebija bail. Zeme, kas bira man virsū, bija silta un mīksta, un es biju pārliecināta, ka tikšu laukā no bedres. Šī sieviete man asociējās ar mani pašu.
Pirms pēdējā uzdevuma terapeits lūdza formulēt problēmu, ko vēlos atrisināt, un es iedomājos par atmiņas uzlabošanu. Iepriekšējā dienā mēs ar draudzeni sēdējām kafejnīcā, saruna aizvirzījās pie simboliem un glezniecību. “Atceries to gleznu,” es ieteicos un apjautu, ka neatceros ne autoru, ne gleznas nosaukumu. “Nu to, kur ir pāris, holandieši, viņa izskatās pēc grūtnieces, jo viņi ir tikko apprecējušies, bet vīrietis līdzīgs Putinam…” Īsi sakot, tēmu attīstīt neizdevās. “Jans van Eiks, Arnolfīni portrets,” man uzpeldēja atmiņā, kad pēc tanatoterapijas seansa gāju uz mašīnu. Tiesa, nevaru pateikt, vai mana atmiņa kopumā ir uzlabojusies.
Pēc semināra jutos ļoti labi, viegli, biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Un vēl man bija dīvaina, neaprakstāma sajūta, ka esmu saskārusies ar kaut ko neizprotamu, neizskaidrojamu, taču ļoti labvēlīgu.