Mēs domājam ar galvu, bet to, par ko domājam un kā domājam, mums priekšā pasaka… zarnu trakts. Un mēs pat nenojaušam, cik lielā mērā mūs vada šī “prozaiskā” gremošanas sistēma.

Netaisnīgi nenovērtētā

Kad cilvēka dīglis vēl tikai veidojas, tas sastāv no trim līdzvērtīgām caurulītēm: nervu, asinsrites un gremošanas. No pirmās veidojas galvas un muguras smadzenes, no otrās - sirds un asinsvadi, no trešās - viss, kas saistīts ar barības uzņemšanu, pārstrādi un izvadīšanu no organisma.
Mēs ar bijību izturamies pret sirdi, uzmanīgi ieklausāmies tajā un mēdzam teikt: “Mana sirds jūt…” Mēs sirdi apdzejojam un veltām tai mīlas dziesmas. Mēs ar cieņu izturamies pret smadzenēm, jo tās domā, kaut gan tās mums mēdz arī melot un sagrozīt īsto pasaules ainu.
Savukārt gremošanas sistēma tādu apbrīnu un glorifikāciju parasti neizpelnās, jo procesi, ko šī sistēma nodrošina, izskatās pagalam prozaiski - pa vienu galu mēs uzņemam barību, pa otru izvadām to, kas palicis pāri pēc “pārstrādes”. Ko gan te apjūsmot?
Bet tieši gremošanas sistēma mums dod dzīves enerģiju un pārvērš barības vielas šūnu “degvielā”. Turklāt no tā, kā funkcionē gremošanas sistēma, lielā mērā ir atkarīgas mūsu izjūtas un pat mūsu domas, būtībā visa mūsu dzīve.

Saistītie kompanjoni

Zarnu traktā atrodas miljoniem nervu šūnu - tikpat, cik muguras smadzenēs. Tās nervu šūnas, kas mīt zarnās, ir apvienotas atsevišķā sistēmā, kura uztur pastāvīgu saikni ar smadzenēm, bet darbojas neatkarīgi no tām. Šī sistēma pati zina, kad un kādu fermentu izstrādāt un kurp to novirzīt, kā regulēt zarnu trakta peristaltiku, ūdens uzsūkšanas ātrumu, kā arī tūkstošiem citu procesu. Un tas ir pareizi - nevajag uzmākties galvai ar, piemēram, tādu prozaisku uzdevumu kā sarēķināt, cik daudz insulīna vajag piegādāt asinīm, lai tiktu galā ar konfekti vai ar cukura triecienu pēc kolas glāzes izdzeršanas. To droši var atstāt gremošanas trakta ziņā.
Zarnu trakta “smadzenes” ar galvas smadzenēm saista klejotājnervs. Tas pastāvīgi informē galvu par to, cik daudz barības vielu atrodas katrā gremošanas sistēmas nodalījumā un kāda ir to kvalitāte. Šos signālus uztver īpaša galvas smadzeņu daļa talāms, kas izlemj, kuru informāciju nosūtīt “augstāk”, bet kurai nav jāpievērš lieka uzmanība, jo situācija atbilst normai. Un galva atbild uz saņemto informāciju. Ja kaut kā trūkst, tā mudina celties un iet meklēt barību vai labāku dzīvi. Ja visa ir gana, tas nozīmē, ka arī tepat ir labi, var mierīgi pasēdēt un palasīt grāmatu. Dažkārt gadās, ka no kuņģa kaut ko vajag steigšus “evakuēt”. Tad galvas smadzenes izraisa vemšanu un reģistrē: “Tie bija draņķīgi pelmeņi! Jāatceras to smarža, lai, vēlreiz ar tiem satiekoties, uzreiz kļūtu nelabi un nekādā gadījumā neienāktu prātā tos ēst!”
Bet, lai izvadītu nekvalitatīvu saturu no zarnu trakta zemākajiem “stāviem”, galvas smadzenes nemaz nav jāpieslēdz. Ar šo darbu “zarnu smadzenes” pašas tiks galā.

Zarnu traktā veidojas 95 % serotonīna, galvas smadzenēs - tikai 5 %.

Kur piedzimst laime

Ja cilvēks ir labi paēdis, viņš parasti jūtas mierīgs un līdzsvarots. Sāta sajūta cilvēku pat spēj darīt laimīgu, un tā tas notiek divu iemeslu dēļ.
Pirmais iemesls. Zarnu traktā no aminoskābes triptofāna veidojas serotonīns - viela, kas rada labu noskaņojumu un apmierinātības izjūtu. Augsts serotonīna līmenis organismā rūpējas par labu atmiņu un uzlabo libido jeb seksuālo tieksmi. Un vēl serotonīns ir nepieciešams galvas smadzeņu veselības saglabāšanai. Serotonīnu var salīdzināt ar tādu kā sargu, kas atrodas pie katra neirona un pieņem lēmumus par to, vai pielaist tam impulsus no kāda orgāna vai ne. Tas atšķiro svarīgo no nesvarīgā, un signāls “TV studijā ir pārāk spilgts apgaismojums, jūtu diskomfortu, biežāk mirkšķinu” tālāk netiks. Acis turpinās mirkšķināt. Serotonīns palīdzēs nokļūt tālāk svarīgajam signālam: “Palīgā, gaisma ir pārāk spilgta, tā žilbina, es vairs neko neredzu!” Un smadzenes tūliņ atbildēs: “Uzliec tumšas brilles!” Atliek secināt, ka pietiekams serotonīna līmenis organismā ir nepieciešams, lai nodrošinātu cilvēka adekvātu reakciju uz notiekošo.
Otrais iemesls. Kad cilvēks ir paēdis un iestājusies sāta sajūta, klejotājnerva aktivitāte samazinās. Tas ir signāls galvas smadzenēm, ka viss ir labi. Cilvēkam rodas vēlme atpūsties, piemēram, atgulties uz dīvāna, palaiskoties kopā ar kaķi, palasīt grāmatu vai paskatīties seriālu. Bet, ja cilvēks ir izsalcis, serotonīna līmenis krītas un klejotājnerva aktivitāte pieaug. Rodas trauksmes izjūta un drudžaina vēlme kaut ko pasākt - vai nu atrast barību kuņģim, vai nomierināt prātu. Turklāt mērķi var būt dažādi un atšķirīgi mērogos, piemēram, cepeša šķēle pusdienās vai direktora amats kā nākamais pakāpiens karjerā. Kad izvirzītais mērķis būs sasniegts, klāt būs arī labsajūta.

Ko darīt, ja radušies gremošanas traucējumi

19. gadsimta angļu rakstnieks Čārlzs Dikenss savos darbos drūmus, ar visu mūždien neapmierinātus un viegli aizkaitināmus cilvēkus mēdza raksturot kā tipus, kuri acīmredzot cieš no gremošanas traucējumiem. Jāatzīst, ka šāds vērojums bija visnotaļ precīzs.
Ja ēdiens zarnu traktā tiek slikti pārstrādāts un barības vielas netiek pilnvērtīgi uzsūktas, piemēram, iekaisuma vai fermentu deficīta dēļ, tad serotonīns tiek saražots mazākā daudzumā, nekā būtu nepieciešams, un rodas sajūta, ka ne ēdiens, ne dzīve nesniedz pietiekami daudz prieka. Nav apmierinājuma izjūtas, noskaņojums ir nomākts un drūms. “Viss ir slikti, tikai nevar saprast, kāpēc,” galvas smadzenēm ziņo zarnu trakts. Un smadzenes sāk prātot, kur gan radusies problēma. Pasaule šķiet netaisnīga, vīrs krīt uz nerviem… Ko darīt? Šādā situācijā, iespējams, labākais risinājums ir konsultācija ar ārstu un atbilstoši medicīniskie izmeklējumi. Jo zarnu trakta stāvoklis var mainīt ne tikai domāšanu, bet arī dzīvi.
Zinātnieki uzskata, ka serotonīna deficīts spēj iedarbināt aizkaitinājuma mehānismus un izraisīt panikas lēkmes. Ja trūkst serotonīna, pat visvājākie signāli par visniecīgāko diskomfortu nonāk galvas smadzenēs, un tas izraisa bailes un trauksmi. Un cilvēks ne no šā, ne no tā saņem pilnu nepatikšanu buķeti - panikai pievienojas sirdsklauves, strauji kāpj asinsspiediens. Pa galvu šaudās doma: “Kas gan ar mani notiek?”, kas jau tā nelāgo situāciju padara vēl ļaunāku.
Tātad, ja tevi piepeši sagrābj paniskas bailes, piemēram, pēkšņi ir bail iet pāri ielai, jo neatkāpjas uzmācīga doma, ka tūlīt pakļūsi zem mašīnas riteņiem, tad varbūt ir iemesls padomāt ne tikai par vizīti pie psihoterapeita, bet arī pārliecināties par zarnu trakta veselību un pārbaudīt, kā tas pārstrādā un uzsūc barības vielas.
Neirogastroenteroloģija ir salīdzinoši jauns medicīnas novirziens, bet varbūt tieši tas var izrādīties noderīgs, lai atrisinātu kādu samilzušu problēmu.

Ko tas nozīmē tev

Kolumbijas Universitātes profesors Maikls Geršons (Michael D. Gershon), ko dēvē par neirogastroenteroloģijas tēvu, uzskata, ka visas mūsu galvenās sajūtas un emocijas rodas zarnu traktā. Tieši tur dzimst mūsu intuīcija un prieks, trauksme un bailes, sajūsma un maigums, iemīlēšanās sajūta un līdzpārdzīvojums. Pat skaistuma izjūta rodas tur! Interesanti, ka tad, kad mēs redzam kaut ko skaistu un pievilcīgu, mums to burtiski gribas apēst.
Zarnu trakts ar tā dzīlēs esošo neiromediatoru palīdzību raida dažādus signālus galvas smadzenēm, piemēram: “Man ir bail! Tieciet skaidrībā, kāpēc tā!” Vai: “Man ir labi, gribu tikai mieru. Parūpējieties par to!”, “Man tas patīk, esmu sajūsmā! Piefiksējiet un atcerieties šo sajūtu, lai to varētu atkārtot vēl un vēl!” Šādās situācijās smadzenes domā, analizē, kaļ plānus un meklē risinājumus. Un zarnu trakts apgādā tās ar enerģiju darbam. Ja smadzenēm ir par maz barības vielu, domāšanas process nevedas, pasliktinās atmiņa, apdziest zinātkāre, samazinās interese par dzīvi.
Šādas “zarnu smadzenes” ir gan sliekai, gan citām dzīvām būtnēm. Šī radniecība diez vai glaimo cilvēka patmīlībai, jo atgādina, ka arī radības kronis ir cēlies no vienkāršas un kaut ko nepārtraukti gremojošas barības trakta caurulītes, kuras “spriedumi un secinājumi” par gaisa temperatūru, mitrumu vai apgaismojumu, izvērtējot šos parametrus no viedokļa “vai tas der apēšanai”, ir evolucionārais pamats gan mūsu estētiskajām izjūtām, gan visu emociju attīstībai.
Tātad, ja labsajūta un skaistuma izjūta rodas zarnu traktā, tam ir jābūt veselam un labi apgādātam, kā arī tur jābūt un omulīgi jājūtas visām nepieciešamajām baktērijām, kuras sintezē dažādus neiromediatorus. No tā vai cita mediatora īpatsvara organismā jeb no zarnu mikrofloras sastāva ir atkarīgs ne tikai cilvēka noskaņojums, bet arī raksturs.
Galvas smadzenes dažkārt mēdz “sajukt prātā”, un tad cilvēks cieš no šizofrēnijas. Viņš domā nepareizi, neredz realitāti un nespēj dzīvot sabiedrībā. Tieši tāpat reizēm var “nojukt” arī “zarnu smadzenes”. Tas izpaužas kā kairinātu zarnu sindroms, kad it kā nekādu iekšējo orgānu traucējumu nav, bet cilvēku moka stipras vēdergraizes, kas traucē normāli dzīvot.

Interesants fakts Vīrieši uz serotonīna trūkumu organismā biežāk reaģē ar aizkaitinājumu un dusmām, sievietes - ar skumjām un grūtsirdību. To var izskaidrot, raugoties no evolūcijas skatpunkta. Vīrietim jebkurā situācijā ir jābūt aktīvam, jāgādā pārtika un kāds jāaizsargā, savukārt sievietei jāprot palūgt, lai kāds viņai sagādā ēdienu un parūpējas par viņu.