Skani skaņi, mana balss...
Par savu balsi pirmo reizi aizdomājos, kad sāku darboties teātra studijā. Tikai mēģinājumu laikā man kļuva skaidrs, ka ar balsi nāksies pamatīgi strādāt. Runāt uz skatuves, lai tevi sadzirdētu, nav viegli, jo ikdienā un parasti mēs runājam vai nu pārāk klusu, vai uz galējās robežas, kad balss aizlūst vai pat vispār pazūd. Tāda runāšana nav ierasta, tāpēc ļoti nogurdina. Pārpūlējot balss saites, vispār var palikt bez balss.
Savas pirmās izrādes priekšvakarā es tiešā nozīmē paliku mēma - balss pazuda. Mani grasījās aizvietot. Es nespēju ar to samierināties, un balss atgriezās tikpat pēkšņi, kā bija pazudusi. Tajā brīdī es sapratu, ka man savu balsi nāksies “pieradināt”.
Bet desmit gadus vēlāk es sāku strādāt radio, un iepriekš iegūtās iemaņas man vairs nepalīdzēja. Pirmais atklājums radio - milzīga atšķirība starp to, kā es pati sevi dzirdu un kā patiesībā izklausos. Klausoties tiešraides ierakstus, šausminājos par savu balsi. Pagāja kādi gadi trīs, iekams es ar mēģinājumu un kļūdu metodi iemācījos noturēt tādu balsi, kas vairs nebiedēja sikspārņus. Mana līdzšinējā pīkstēšana ēterā nepavisam neizklausījās pārliecinoša.
Balss kā pierādījums
Cilvēka balss, tāpat kā pirkstu papillārās līnijas, ir unikāla. Pēc tās var noteikt, vai cilvēks ir slims vai vesels un kādā noskaņojumā viņš ir. Pēc balss var apjaust pat cilvēka fiziskos parametrus - garš vai maza auguma, apaļīgs vai kalsns. Tiesa, vecumu pēc balss grūti precīzi noteikt; laimīgi cilvēki izklausās par gadiem desmit jaunāki.
Kā dzīva vitalitātes izpausme balss uzrāda arī enerģijas līmeņa kritumu. Konkrētu diagnozi pēc balss, protams, nenoteiksi, taču nopietnu slimību vai depresiju tā noteikti nodos.
«Baltais troksnis»
Visai bieži ģimenēs notiek tā, ka cilvēki pārstāj klausīties cits citā. Un normāls dialogs pārvēršas “baltajā troksnī”. Ģimenes konfliktu lielākā problēma ir tā, ka laulātais faktiski kļūst par nepatīkamu kairinātāju. Tādā situācijā ir jāmēģina saraut patoloģisko saikni un jāizdara kaut kas negaidīts, piemēram, jāapsēžas līdzās un jāapskauj otrs cilvēks. Tā vietā, lai atkal strīdētos “par to”, var piedāvāt “par to” vispār vairs nerunāt un kaut kur divatā aizbraukt.
Svarīgi ir izdarīt to, ko no tevis negaida. Tas pavisam noteikti piesaistīs uzmanību. Piemēram, ja uz bērnu skaļi kliedz, viņš ātri pārstāj uztvert kliegšanu, toties sāk reaģēt uz ļoti klusām skaņām un niansētām intonācijām. Ir jāizdara kaut kas pretējs tam, kas darīts iepriekš.
Ķermenis un balss
Balsi ietekmē daudzi un dažādi faktori - sirds un asinsvadu, nervu, muskuļu un elpošanas sistēmas stāvoklis, vēdera dobuma orgānu stāvoklis, dzirde un pat noskaņojums. Taču īpaša nozīme ir ķermeņa enerģētiskajiem blokiem un hroniska saspringuma punktiem.
Piemēram, ja ir saspringts žoklis, nav iespējams runāt zemā reģistrā. Pastāvīgs košļāšanas muskuļu saspringums liecina par apspiestu agresiju. Kad slāpējam agresiju, mēs refleksīvi sažņaudzam plaukstas dūrēs un sasprindzinām žokļus. Laika gaitā tas rada žokļu spazmas.
“kamols kaklā” - arī tas ir mūsu gudrā ķermeņa signāls. To mēdz dēvēt par “neirogēno kamolu”. Šī sajūta bieži piemeklē tad, kad cilvēks nespēj atrisināt iekšējos konfliktus.
No kurienes rodas balss
Mēs runājam ar muti, kaklu, krūtīm un pat ar vēderu. Var iemācīties novirzīt balsi uz dažādām ķermeņa daļām, vēršoties pie dažādām personības daļām - pie intelekta, emocionālās vai seksuālās jomas.
Zīdainis raudot rezonē no galvas līdz pēdām, taču, cilvēkam pieaugot, balss zaudē spēju pieslēgt visu organismu. No pieaugušajiem laikam tikai operdziedātāji skaņas radīšanā iesaista visu ķermeni.
Brazīliete Džordžija Brauna (1980) iekļauta Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kam ir visplašākais vokālais diapazons (astoņas oktāvas). Viņai izdevies nodziedāt visaugstāko noti, ko cilvēks jebkad spējis.
Amerikānis Tims Stormss (1972) Ginesa rekordu grāmatā iekļuvis kā cilvēks, kas nodziedājis viszemāko noti un kura balss apveltīta ar visplašāko vokālo diapazonu (desmit oktāvu).
Slavenais itāļu tenors Frančesko Tamano (1850-1905) spēja ar balsi saplēst glāzi.
Prakse oratoram
Daži padomi, kas palīdzēs Mazināt ķermeņa saspringumu
“Iezemēšanās” pirms uzstāšanās. Jānostājas maksimāli stabili uz abām kājām, izkārtojot ķermeni taisnā līnijā, un jācenšas izjust, it kā tu ar saknēm ieaugtu zemē. Tevi burtiski tur neredzama enerģija un neļauj nokrist. Kad “iezemēšanās” notiek, cilvēks iztaisno plecus un mugurkaulu, plaušas sāk elpot brīvi, un nekas netraucē diafragmai.
Atslābināšanās. Vienkāršs, bet efektīvs veids ir visa ķermeņa “izpurināšana”. Sāc ar plecu joslas izkustināšanu, tad pārej pie rokām un apakšdelmiem, pēc tam pie plaukstām - kā nopurinot ūdens lāses no pirkstiem. Tas palīdz atslābināties.
Pašmasāža. Tā var labi palīdzēt, ja ir žokļu spazmas. Ar pirkstiem, veicot apļveida kustības, sāc masēt žokļu muskuļus, cenšoties uztaustīt vissaspringtākās vietas. Nepieciešams izmasēt arī muskuļus ap muti, taču, ja ir sajūta, ka seja ir saspringusi kā maska, tāda masāža var būt sāpīga.
Vingrināšanās. Ar rokām saspied muskuļus ap muti un pamēģini parunāt, cenšoties pārvarēt roku radīto pretestību.
Atbrīvošanās no “kamola kaklā”. Arī šajā gadījumā noderēs atslābināšanās. “Kamolu” vajag vieglītēm un maigi “izklauvēt”, pieskaroties kaklam ar sasprindzinātu pirkstu spilventiņiem un radot sīki vibrējošas kustības.
Plaukstu un apakšdelmu
atslābināšana. Panākot plaukstu un apakšdelmu atslābumu, automātiski atslābināsies arī galva. Vispirms kārtīgi saberzē plaukstas, līdz tās kļūst siltas. Tad iztēlojies, ka tu turi kaut ko rokās un mīci. Pamēģini saprast, kas tas ir - plastilīns, akmens vai gumija. Spied vienu plaukstu pret otru, izjūtot pretestību, palielinot un samazinot to. Tad pārej pie pirkstiem - no katra pirksta “noņem” ļoti ciešu gredzenu, bet pēc tam gluži kā no kaķenes aizšauj to pēc iespējas tālāk. Ar izsaucienu “Ha!” sūti balsi un enerģiju tālāk, aiz auditorijas robežām.
Uzstājoties publiski, ar balsi ir “jāaizsniedzas” ne tikai līdz pēdējai rindai, bet vēl 5-7 metrus tālāk. Lai tevi sadzirdētu, jārunā auditorijai, kas ir lielāka par reālo. Ja runāsi pirmajās rindās sēdošajiem, tie, kas atradīsies pēdējās rindās, neko nedzirdēs.
Izjūti sevi! Nostājies pie spoguļa un sāc runāt. Sāc klusi, tad skaļāk, vēl skaļāk, pavisam skaļi! Nosaki, no kādas ķermeņa daļas nāk skaņa, kad tu runā zemāk vai augstāk, klusāk vai skaļāk - no vēdera, diafragmas vai kakla. Piefiksē, kā tu “skani no diafragmas” un kā skani tad, kad atkal sāc mocīt balssaites.
Ieraksti savu uzstāšanos, noklausies, pievēršot uzmanību runas ātrumam, pauzēm, žestiem. Pēc pāris nedēļām vēlreiz nofilmē sevi un pavēro, kāda ir dinamika. Vai esi sākusi sev vairāk patikt? Ja tā - apsveicu, tu esi uz pareizā ceļa!
Dāmu knifi
Sievietes, kuras strādā vīriešu kolektīvā, ar laiku sāk runāt zemākā balsī, turklāt tas notiek neapzināti.
Kad sieviete sarunājas ar vīrieti, kurš viņai simpatizē, viņa paaugstina balsi.
Cilvēki neapzināti runā augstākā balsī, kad no kaut kā
baidās. Parasti tā rīkojas tieši sievietes. Spiedzīgas intonācijas parādās arī tad, kad satraucamies. Savukārt vīrieši, klausoties sievietē, kas ātri runā paaugstinātā balsī, to uztver kā uzbrukumu. Šī nianse noteikti jāņem vērā attiecībās, citādi var gadīties, ka vīrietis uz sievietes teikto negaidīti reaģē ar agresīvu atbildi vai asu rīcību.
Un tieši tāpēc sarežģītās vai kritiskās situācijās jārunā pēc iespējas lēnāk un pēc iespējas zemākā tonī.
Vārdi materializējas
Vārdi var iedarbināt dzīvību radošus procesus. Mēs arī smeļamies spēkus lūgšanās, kad ir grūti.
Psihologi, kas pievērsušies pāru terapijai, apgalvo - tiklīdz skaļi pateikts vārds “šķiršanās”, tiek iedarbināta sava veida programma. Ja izteikta frāze: “Es tevi nemīlu!”, process vairs nav apturams.
Jebkura kritiska vai neglaimojoša piezīme, kas adresēta citam cilvēkam, nosēžas kaut kur viņa zemapziņā, lai reiz uzpeldētu un parādītu savu graujošo spēku. Bet labi vārdi, uzslavas un atbalsts noteikti palīdzēs kādam uzplaukt.