Stāsts par radošiem pilsētniekiem, kuri pārcēlās uz laukiem un atrada tur savu laimi. Iepazīstieties - Jānis un Ieva Jomas, saldējuma zīmola Gogelmogels radītāji!
Jāņa ceļš
Diezgan ilgi sevi radoši meklēju. Maniem vecākiem bija tā sauktās normālās profesijas, abi strādāja rūpnīcā: mamma bija ekonomiste, tēvs - meistars. Arī es pēc skolas izvēlējos vienkāršāko ceļu un iestājos Universitātē studēt ekonomiku. Tās bija 80. gadu beigas un 90. gadu sākums - laiks, kad viss apkārt bruka, arī pasniedzēji bieži vien nezināja, ko īsti mācīt. Rezultātā ekonomikas studijas pametu. Pēc tam izmēģināju visu ko - un vienmēr radošajā jomā. Varbūt mani ietekmēja vectēvs? Viņš bija gleznotājs, mācījies pie paša Purvīša.
Apmeklēju teātra kritikas lekcijas pie Silvijas Radzobes. Iestājos Leļļu teātra aktieru kursā, bet drīz sapratu, ka šī forma nav domāta man. Ilgu laiku darbojos Rūtentāla kustību teātrī, tad Pēterburgā studēju teātra režiju. Milzīga pilsēta, intensīva teātra vide - tāds piesātināts dzīves periods. Bet vai nu biju pārāk jauns, bez nepieciešamās dzīves pieredzes un pārdzīvojumiem, vai arī man pietrūka pašpārliecības un ticības savai ģenialitātei, taču, nonācis līdz pēdējam kursam, nolēmu diplomdarbu neaizstāvēt. Nesajutu sevī mākslinieku - cilvēku, kurš realizē sevi un savas dzīves galveno jēgu caur mākslu. Diezgan ilgi to izjutu kā zaudējumu - it kā neesi salūzis, bet iekšā kaut kas pastāvīgi smeldz.
Laika gaitā sapratu, ka ne visam dzīvē ir jābeidzas ar uzvarām. Dažreiz vienkārši ir jānoiet ceļš, lai kaut ko par sevi saprastu. Šī pieredze mani padarīja par cilvēku, kuram ir svarīgi būt vidē, sajust, klausīties, skatīties un domāt.
Atgriezos Rīgā un sāku piezemētāku dzīvi. Man jau bija 29 gadi, laiks, kad jāstrādā, jāpelna, bet profesijas nekādas. Aizgāju uz būvniecību - iepatikās. Dari un uzreiz redzi padarītā rezultātu, arī atalgojums bija pieklājīgs; nekustamā īpašuma burbuļa laikā tur grozījās liela nauda. Vēlāk pats izveidoju savu brigādi un organizēju dzīvokļu remontus.
Tad manā dzīvē notika būtisks pavērsiens - satiku Ievu. Mēs apprecējāmies un pārcēlāmies uz laukiem.
Atmiņas par laukiem Lai gan ideju par pārbraukšanu iniciēju tieši es, man pašam nebija īpaši labu atmiņu par dzīvi laukos. Iespējams, tādēļ, ka man laukos dzīvoja tikai viena vecmāmiņa, turklāt vienistabas dzīvoklī. Un vienīgais, ko no bērnības atceros, ir braucieni vecā, smirdīgā autobusā.
Esmu pilsētnieks paaudžu paaudzēs - jau četrās. Taču izrādījās, ka manī ir kāda daļa, kas ir gatava lauku dzīvei. Iespējams, tā bija vēlme norobežoties - no pilsētas spriedzes, trokšņa, liekajām saitēm. Varbūt arī no tā sevis, kurš tobrīd dzīvoja pastāvīgā trauksmē, bailēs un nedrošībā. Nezinu… Bet lauku dzīvesveids ļoti precīzi sakrita ar to vajadzību, par kādu cilvēku es biju kļuvis tobrīd, pirms 18 gadiem.
Jānis: “Man svarīgs kļuva atklājums, ka tuvie cilvēki par mani domā daudz labāk, nekā es pats par sevi. Bet lielākajai daļai apkārtējo tu esi vienaldzīgs. Mēs velti tērējam spēkus un nervus, mēģinot kaut ko kādam pierādīt vai atbilst citu gaidām. Šī izpratne ļoti maina dzīves kvalitāti.”
Ievas ceļš
Skolā mācījos matemātikas klasē, un uzreiz pēc izlaiduma balles mani pieņēma darbā par ekonomisti skaitļošanas centrā. Tas skaitījās liels veiksmes stāsts. Taču realitāte man bija šoks - sēdēt astoņas stundas uz vietas un pildīt kaut kādus papīrus... Tik ļoti garlaicīga rutīna! Kopš skolas gadiem pati sev šuvu drēbes, jo veikalos neko normālu nevarēja nopirkt. Tieši tāpēc iestājos lietišķās mākslas skolā un apguvu trikotāžas modelēšanu. Tolaik tā skaitījās moderna specialitāte. Taču piecu studiju gadu laikā viss krasi mainījās - veikali bija pilni ar importētām drēbēm, un mana profesija izrādījās nevienam nevajadzīga. Devos mācīties datorgrafiku un sāku strādāt reklāmas aģentūrā. Tad pienāca 2008. gada krīze, aģentūra bankrotēja... Taču tas nebija galvenais iemesls, kāpēc pārcēlāmies uz laukiem.
Apprecējos, pavasarī piedzima meitiņa. Vasarā ar viņu sākām braukt uz laukiem - uz māju, kas man bija palikusi mantojumā no mammas dzimtas. Sākumā tikai brīvdienās - kaut ko remontējām, pļāvām zāli, tad atgriezāmies Rīgā. Bet gribējās izbaudīt lauku dzīvi, skaistumu, kuru bijām radījuši ap šo māju. Tā mēs sākām tur pavadīt vasaru, bet pēc tam jau pārcēlāmies pavisam.
Atmiņas par laukiem Piedzimu Rīgā, bet visas bērnības vasaras pavadīju laukos. Tas bija tieši tā, kā raksta grāmatās - govis, cūkas, vistas, ar zirgu ved sienu, kartupeļu talkās sanāk kaimiņi un radi, pēc tam visi sēž pie liela galda. Man tās bija pašas skaistākās, laimīgākās dienas. Neticami radošas - bērni dzīvoja savu brīvo dzīvi līdzās pieaugušajiem. Mēs rīkojām izrādes, modes skates, izdomājām dažādas spēles. Pilsētā vienmēr atgriezos raudādama. Manā atmiņā lauki bija kaut kas mīļš un ļoti silts - kā mākonītis ar zelta maliņu. Tāpēc, kad pašai jau bija bērni, izdomāju - mums ir jādzīvo laukos.
Ieva: “Man ļoti tuva ir stoicisma filozofija. Tajā es atrodu balstu un atbildes uz daudziem dzīves piespēlētiem jautājumiem. Nekad nenolaižu rokas un nesūdzos par apstākļiem. Jebkuras nepatikšanas vai grūtības ir vienkārši ir dzīves daļa un kārtējais uzdevums, kas jāatrisina. Ja man kaut kas nepatīk, es nebēgu, asti pacēlusi, bet saku sev - tā, man tas nepatīk. Kā to sakārtot šeit un tagad?”
Idille
Tā bija veca lauku māja, kurai bija nepieciešams kapitālais remonts. No akas uz māju bija izbūvēta caurule aukstam ūdenim, kas bija jāsilda katlos uz plīts. Apkure - malkas krāsns. Šādos apstākļos jaunā ģimene sāka dzīvot ar pusgadu vecu meitiņu. Ziemā Ieva saprata, ka atkal ir gaidībās.
“Atskatoties šķiet, ka tie bija ļoti skarbi dzīves apstākļi. Reiz pie mums atbrauca Jāņa draugs no Rīgas, aplūkoja te visu un teica - tiešām nesaprotu, kāpēc jums vajadzīgs šis mazohisms… Bet mēs bijām jauni, pilni spēka un enerģijas, un šīs grūtības pat nemanījām. Tieši otrādi - bija prieks par sīkumiem, kas izdevās. Iekurini krāsni, kļūst silti - un ir prieks. Turklāt šeit bija tāda īpaša sajūta, kas kompensēja fizisko diskomfortu, proti, te mēs paši sev bijām saimnieki. Vēl arī apziņa, ka bērniem ir labāk augt laukos - ar brīvību, plašuma sajūtu un vides daudzveidību, nevis būt pilsētas divistabu dzīvokļa kastē.”
Lielākais izaicinājums izrādījās nevis sadzīve, bet nepārtrauktais saspringums un milzīgais nogurums no darba. Kad spēka vairs nav, bet viss vienalga jādara, jo laukos neko nevar atlikt uz vēlāku laiku. “Reiz ģimenes pasākuma laikā vienkārši aizgāju mašīnā nosnausties,” atceras Jānis. “Man vairs nebija spēka ne sarunām, ne izklaidei.”
Eksperimenti
Sākumā jaunā ģimene gluži vai lidoja. “Mums šķita, ka rokas ir atraisītas. Naudas nebija, bet bija brīvība - dari, ko vēlies! Gribi - audzē trušus, šinšillas, gribi - taisi koka rotas vai kaut ko no keramikas… Viss šķita iespējams. Un mēs sākām eksperimentēt - bez jebkāda plāna. Vienkārši mēģinājām, vērojot, kas aizies,” atceras Ieva.
Enerģijas daudz, pieredze - nulle. Ģimene sāka ar stereotipisko lauku saimniecības modeli - viena dobe tam, otra šim -, bet izrādījās, ka mūsdienās tas nav ekonomiski. Iestādīja smiltsērkšķus, bet plāns nenostrādāja. Tāpat neizdevās ar kazām, tītariem, trušiem, aitām, piena produktiem. Tad kaimiņiene, kurai bija govis, piedāvāja Jānim sadarbību - viņa iegūst pienu, Jānis to pārstrādā. Viņš piekrita. Jau bija taisījis biezpienu sev - kāpēc nepamēģināt to realizēt? Gatavoja biezpienu, krējumu, jogurtu, kūla sviestu un produkciju pārdeva tirgos. Pamazām dzīve sāka sakārtoties - maziem solīšiem.
Vistas un lapsas
Tirgū cilvēki bieži jautājuši, vai nav mājās dētu olu. Ieva nolēma sekot pieprasījumam. Kā jau cilvēks, kuram patīk iedziļināties lietu būtībā, vispirms pamatīgi izpētīja jautājumu - apmeklēja kursus, klausījās lekcijas, lasīja grāmatas... Pirmie simts cālīši auga verandā. Pavasarī Ieva pati no dēļiem uzbūvēja nakts voljēru un palaida bērnus ārā. Lai pasargātu no lapsām, viņa blakus uzslēja sev telti nakšņošanai. Tad gan vīrs vairs neizturēja un stingri pateica - tas jau ir par traku, nāc gulēt mājās!
Tagad Ievai ir 200 vistu. Un viens gailis. Olu dēšanai gailis nav vajadzīgs - vistas labi var iztikt arī bez viņa. Gaili Ieva iegādājās… skaistumam. Un lai dzied no rītiem. Nu, un vīrietim mājās ir jābūt. “Vistas pēc dabas ir kašķīgas, visu laiku strīdas - kā jau sieviešu kolektīvā. Bet gailis izšķir strīdus, vistas pieskata un sargā, kūtī ieiet pēdējais. Viņš ir gan komandieris, gan policists, gan padišahs.”
Ieva ļoti rūpīgi izvēlas vistas, lai tām būtu laba imunitāte. Arī barību izmanto tikai kvalitatīvu, graudus diedzē, lai olās būtu vairāk vitamīnu. Vistu ēdienkartei pievieno arī ābolus. “Var jau, protams, barībā piebērt pigmentu, tad dzeltenums būs košāks. Bet tad saldējuma garša vairs nebūs tāda,” viņa saka.
Un te arī Gogelmogels
Tagad ģimenes galvenais ienākumu avots ir saldējums Gogelmogels. Ja jums kādreiz gadatirgos vai zemnieku tirdziņos ir gadījies to nogaršot, noteikti atcerēsieties gan pašu saldējumu, gan pārdevēju. Jānim ir iespaidīga stāja un teatrālas, uz augšu iegrieztas ūsas. Izcils mārketinga gājiens - šādu pārdevēju uzreiz pamana un patur prātā.
Veiksmīgā biznesa ideja Jānim un Ievai ienāca prātā gandrīz nejauši. Draugi uzdāvināja saldējuma aparātu, komplektā bija receptes. Pagatavoja plombīru - ļoti iepatikās. Pacienāja draugus, visi bija sajūsmā - jāāā, tādu veikalā nenopirksi! Dodoties uz tirgu ar piena produktiem, Jānis uztaisīja nelielu izmēģinājuma partiju. Nākamajā reizē uzticamie pircēji jautāja - bet kur tad ir jūsu saldējums? Tā Jānis un Ieva pārgāja uz saldējuma ražošanu komerciālos apjomos. Un nodarbojas ar to jau 12 gadus.
Tas ir sezonāls bizness - ap oktobri interese par saldējumu noplok. Bet vasarā, kad pieprasījums sasniedz kulmināciju, Jānis un Ieva strādā līdz spēku izsīkumam. Ceļas ar saullēktu, iet gulēt vēlu - lai cik liels būtu pieprasījums, uzņēmuma jauda nav rūpnieciska, te ir parasta mājražošana. Taču tai ir jāspēj nodrošināt ienākumus arī visam tukšajam gada periodam. Saldējumu pārdod tirgos Skultē (labākais zemnieku tirgus - tie, kuri zina, piekritīs), Kalnciema kvartālā, gadatirgos un pilsētu svētkos. Izpērk ātri, mēdz veidoties pat rindas.
“Receptes ir klasiskas, tās var atrast gan internetā, gan pavārgrāmatās, bet mēs šo to esam pielāgojuši,” stāsta Jānis. “Esam atraduši optimālas kombinācijas, kas pašiem ļoti garšo, - plombīra saldums ar rūgto šokolādi, ar smiltsērkšķu skābenumu, ar pikanto halvas noti. Viena ideja atnāca no kādas pircējas - saldējums ar ziedputekšņiem.
Kāpēc mūsu saldējums ir tik garšīgs? Piens un krējums ir ļoti svaigi un kvalitatīvi - no kooperatīva Straupe. Bet galvenais trumpis ir īsts olu dzeltenums. Palasiet veikala saldējumu sastāvu - olas tur neatradīsiet. Turklāt saldējuma garša ir atkarīga no tā, kā dzīvoja un ar ko barojās vista, kas šo olu izdēja. Vasarā visas mūsu vistu olas aiziet saldējumam. Reizēm, ja sezonas kulminācijā ar to nepietiek, mēs zinām, kur varam piepirkt. Nejaušas olas ņemt nevar - garša būs pavisam cita.”
Vasarā Jomu ģimene savā sētā uzņem arī tūristu grupas. Te brauc gan ar autobusiem, gan ģimenes ar automašīnām. Speciāli nācās uzbūvēt paviljonu degustācijām un meistarklasēm. “Ir lieliski, ja nauda pati pie tevis atbrauc,” smaida Jānis.
Nelielas saldējuma partijas tiek pārdotas Stockmann un Rimi Klētī. “Vēl mūsu produktu pasūtīja modīgais Rīgas restorāns Babo. Viņi paši ar mums sazinājās - bija pagaršojuši saldējumu, un tas viņus iespaidoja,” stāsta Jānis. “Mēs gatavojam saldējumu pieaugušajiem, kuri prot novērtēt garšas; bērniem jau galvenais, lai būtu salds. Lai gan esam amatieri... Darām to, kas mums pašiem patīk. Un mums tas ļoti labi izdodas.”
Dzīve laukos
Astoņpadsmit gadu laikā Jomu ģimenes dzīvē, protams, daudz kas ir mainījies. Māja ir ieguvusi vairāk komforta, darbs - mazāk spriedzes. Jānis jūt pārliecību par sevi un harmoniju ar pasauli. “Atskatoties saprotu, ka viss notika tieši tā, kā vajadzēja. Tas viss aizvirzīja mani tai dzīvei, kāda ir man vispiemērotākā. Un līdz pašam labākajam veidam, kā sevi realizēt.”
Savukārt Ieva uzsver, ka dzīve laukos rada vislabākos apstākļus personības izaugsmei. “Te problēmu mērogs ir cits - tās patiešām ir nopietnas lietas, nevis uzpūsti sīkumi, kurus patiesībā ir viegli atrisināt. Arī atbildības līmenis ir daudz augstāks. Es skatos uz savām meitām, kurām tagad ir 17 un 16 gadu, un domāju - ak, cik bērnišķīga es biju viņu vecumā! Pilsētas bērniem īstā dzīve notiek mājās, kad vecāki atgriežas no darba. Viņiem šķiet, ka dzīve ir izklaide, bet darbs - kaut kāda nesaprotama realitāte, kurā pieaugušie pazūd. Tad bērni izaug un piedzīvo šoku - nu kā tā, dzīve ir tad, kad lielāko daļu laika tu strādā?
Meitas jau kopš bērnības zina, kas ir darbs un no kurienes rodas nauda. Viņas ir strādājušas, pārdevušas saldējumu un par to saņēmušas algu. Vecākā, Annija, pabeidza Limbažu pamatskolu ar zelta medaļu, regulāri piedalās matemātikas olimpiādēs. Iestājās Rīgas 1. ģimnāzijā. Arī Paula pārcēlās uz Rīgu. Meitenes dzīvo patstāvīgi, viņām nav nepieciešana pieaugušo uzraudzība vai aizbildniecība, jo abām jau ir pieredze.”
Dzīve laukos ir pakļauta gadalaikiem. Vasarā laiks sablīvējas - tā nepietiek nekam liekam. Bet katras sezonas beigās ģimenei ir tradīcija doties uz Polijas ziemeļiem, kur kopā ar draugiem ar motorlaivām brauc pa ezeriem. Pagājušajā gadā viņi jau devās ar jahtu, jo Jānis ieguva kapteiņa tiesības. “Dzīvojam laukos, bet sapņojam par jūrām,” viņš nosaka. Savukārt, ziemas periods ir mierīgāks, meditējošs, bet dzīve tik un tā neapstājas. “Vakar, piemēram, pie loga redzēju dzeni ar koši zaļi dzeltenu muguru, mēģināju nofotografēt. Sīkums, bet arī interesanta dzīves detaļa. Droši vien tajā ir līdzsvars - vasarā ir troksnis, cilvēki, kustība, pēc tam - klusums, iespēja pabūt ar sevi. Abi ir svarīgi.”
Ievai ziema laukos gan īsti nepatīk. “Jāizdomā, kā piepildīt ziemu. Es braucu uz tirgu, lai satiktu cilvēkus un komunicētu. Nodarbojos ar radošām lietām, filcēju dekorus, nesen uztaisīju lielu mandalu. Vēl nolēmu atsvaidzināt datorgrafikas prasmes.” Jānim patīk dziedāt, ziemā viņš aktīvi apmeklē kori, ar to kopā uzstājas dažādos pasākumos, piedalījies arī Dziesmu svētkos. Mūzika Jānim ir ļoti svarīga - tā pastāvīgi ir viņa dzīvē. Mājās ir klavieres, un Jānis bieži spēlē - kaut vai pats savam priekam.
Un ne reizi šo gadu laikā viņiem tā arī nav gribējies atgriezties uz dzīvi pilsētā. “Man patīk lauku dzīves vienkāršība un brīvība.
Var mazāk izlikties. Mazāk spēlēt lomas. Vieglāk uzbūvēt savu personīgo pasauli pēc saviem noteikumiem,” saka Jānis. “Te atnāk svarīgākās atziņas. Jo tu visu mūžu kaut ko radi un sasniedz būtisko - to, uz kā balstīsies tavi bērni. Ir sajūta, ka neesi viens pats, neesi atrauts, jo esi zars plašā dzimtas kokā. Tu esi daļa no dzimtas.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita