Lita Markere šķiet maiga un trausla, taču aiz šīs ārienes slēpjas neizsīkstoša enerģija. Varētu domāt - bērni izauguši, māja kļuvusi klusāka, laiks dzīvot mierīgu dzīvi. Taču Lita kopā ar vīru teju no nulles atjaunoja senu muižas ēku, pārvēršot to par mūsdienīgu viesu namu. Un radīja klubu sievietēm, kas ieņēmis nozīmīgu vietu mazpilsētas dzīvē. Bet par visu pēc kārtas.
Vai tāda ir mīlestība?
Es piedzimu un uzaugu Dobelē. Tur pagāja skolas gadi, jaunība, tur gūta arī pirmā darba pieredze. Šķita, ka te ir pasaules centrs - mamma, tētis, viss pazīstams un saprotams. Tolaik man nebija lielu sapņu - ne par ārzemēm, ne par citādu dzīvi. Tas mainījās 1997. gadā, kad pilsētā parādījās pirmie ārvalstu uzņēmumi. Kādu dienu draudzene teica: “Nāc līdzi, es iepazinos ar pāris puišiem, ārzemniekiem. Sarunāju tikšanos, bet vienai iet negribas, bailīgi.” Es devos līdzi - vienkārši kompānijas pēc. Un satiku Kentu, puisi no Dānijas. Tusiņš bija ar šašlikiem, toreiz tā bija pieņemts. Es biju saposusies, uzvilkusi šaurus svārkus ar šķēlumu un, kā kāpu mašīnā, tie aizgāja pa vīli - saplīsa. Nezinu, kāpēc tieši šis šķietami sīkums ir labi palicis atmiņā. Joprojām liekas smieklīgi.
Mums nebija mīlestības no pirmā acu skatiena - paēdām un izklīdām. Attiecības attīstījās lēnām - zvani, sarunas, tikšanās. Tolaik nebija mobilo telefonu, tikai stacionārais, ja kādam tāds mājās bija.
Un zīmītes, ar kurām mainījāmies, un norunas - tiksimies tad un tad, tur un tur. Iniciators vienmēr bija Kents, es vienkārši ļāvos notikumiem. Angļu valodas zināšanas man bija tik vien kā skolā apgūtais, bet ar to pietika, lai mēs saprastos. Vēlāk dzīve piespieda - laika gaitā šī valoda man ir kļuvusi par teju otro dzimto.
Mans pirmais iespaids par Kentu bija neitrāls - puisis kā puisis. Tiešām nedomāju, ka tas būs ilgi un nopietni. Tolaik ārzemnieks vēl neskaitījās nekas īpašs, vismaz ne mūsu mazpilsētā un ne manā izpratnē. Iespējams, Rīgā dzīvoja pēc citiem principiem. Tomēr apkārtējo reakcija, kad viņi uzzināja, ka tiekamies, bija dažāda. Kāds rādīja ar pirkstu, citi sačukstējās, noteikti bija arī skaudība. No tā visa jutos mazliet neērti. Tas, kas tagad šķiet pilnīgi normāli, tolaik bija sava veida izaicinājums.
Jaunība policijas iecirknī
Pabeidzot skolu, īsti nezināju, ko gribu darīt. Gadījās, ka man piedāvāja darbu Kriminālpolicijā kā izmeklētājai. Kolēģi ķēra noziedzniekus, bet mans uzdevums bija vākt pierādījumus, aprakstīt faktus un sagatavot lietu nodošanai prokuratūrai. Darbs bija interesants, bet sarežģīts - 24 stundu dežūras, izsaukumi uz slepkavību vietām, smagiem notikumiem. Katru dienu bija jāpiedzīvo kaut kas nepatīkams - asinis, asaras, traģēdijas. Tas nav viegli.
Tagad domāju - labi, ka nepaliku tur visu savu dzīvi. Pazīstu sievietes, kuras tur strādā gadiem - nogurušas, izsmeltas. Šādā darbā saglabāt vieglumu, sievišķību un sevi nav viegli.
Vecāki pārbaudīja, vai ir īstais
Mēs ar Kentu turpinājām tikties. Mamma, protams, sāka uztraukties. Kādudien Kents, atbraucis man pakaļ pēc darba, teica: “Zini, kas šodien pie manis bija? Tava mamma!” Viņa kopā ar manu krustmāti, kura nedaudz prata angliski, bija aizgājusi ar Kentu iepazīties - novērtēt, kas viņš par cilvēku, vai drīkst viņam uzticēties. Bet Kentam tas patika, viņš saprata - tas ir veids, kā mamma par mani rūpējas.
Drīz vien oficiāli iepazīstināju viņu ar vecākiem, kuri gan angliski nerunāja; toreiz reti kurš prata svešvalodas. Mans tētis ātri vien aizveda topošo znotu uz makšķerēšanu un medībām, un tā viņiem radās kopīgas intereses. Kents drīz iemācījās runāt latviski.
Puķes, kuras vērts dāvināt
Dānijā nav pieņemts palīdzēt sievietei nest smagu somu vai arī dāvināt ziedus tāpat vien, bez īpaša iemesla, viņiem ir cita randiņu kultūra. Attiecību sākumā tas mani mulsināja. Atbilstoši padomju laiku audzināšanai bija radies noteikts priekšstats par ideālo vīrieti. Taču ar laiku sapratu - svarīgākais nav ziedi un to skaits, bet cilvēks pats. Tomēr mans vīrs šo savu trūkumu laboja - reiz Ķīnā 8. martā pārnāca ar milzīgu pušķi, sakot: “Mums darbā pateica, ka šodien visiem vīriešiem jānes mājās puķes.” Es biju gar zemi! Arī manā dzimšanas dienā viņš skraidīja pa visu pilsētu, meklējot ziedus.
Domāju, mēs daudz mācījāmies viens no otra. Es mēdzu skatīties uz lietām pesimistiskāk, pačīkstēt, bet viņš vienmēr atrada citu skatpunktu. Ar laiku pamanīju, ka sāku domāt līdzīgi - pozitīvāk.
Kāzas, bet ne pēc scenārija
Vispirms mums piedzima divi bērni, bet apprecējāmies tikai pēc desmit gadiem - viss notika ne tā, kā tradicionāli pieņemts. Vecākais dēls piedzima 1999. gadā, un mamma gadiem prašņāja, kad būs kāzas. Dānijā, ja cilvēki dzīvo kopā, to jau uzskata par ģimeni, zīmogs pasē nav tik svarīgs. Es pie tā pieradu. Tad vienā brīdī Kents mani tomēr bildināja. Godīgi sakot, es to negaidīju un pat pirmajā mirklī apjuku... Kāzas sarīkojām mēneša laikā - tās notika starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Svinības bija lielas, dejojām un smējāmies līdz pat pieciem rītā. Nekādu obligāto tradīciju, viss vienkārši - balta kleita, baznīca, mūzika, ēdiens un mīļi cilvēki. Joprojām ar prieku atceramies šo dienu.
Ukraina: pirmā lielā pārbraukšana
2004. gadā vīram piedāvāja darbu Ukrainā, Ivanofrankivskā. Pēc mazās Dobeles pilsēta ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju likās milzīga. Kents strādāja metālapstrādes nozarē, bet es iepazinu jauno vidi un cilvēkus. Mani patiesi pārsteidza, ka pilsētas centrā var augt gara zāle, ka parkā var brīvi klejot kazas un zosis; Latvijā neko tādu neredzēsi. Cilvēki bija ļoti sirsnīgi.
Ar Ukrainu mani saista arī kāds sirsnīgs stāsts. Bērnībā, 3. klasē, sarakstījos ar meiteni no kāda kolhoza Karpatos. Tolaik tā bija pieņemts - vēstuļu draugi. Sarakstījāmies diezgan ilgi, un es biju saglabājusi šīs vēstules. Kad biju Ukrainā, man izdevās uziet šo ciemu pēc adreses uz vēstulēm. Atradām māju, pagalmu, tajā govs. Durvis atvēra veca omīte, un izrādījās, ka tā ir Ļubas vecmāmiņa. Pati Ļuba tagad esot Čerņivcos. Atstāju savus kontaktus, bet neviens man tā arī nepiezvanīja. Tomēr pats atrašanas fakts šķita kā brīnums.
Ķīna: cita planēta
Pēc Ukrainas Kentam bija darbs Ķīnā. Pirmie septiņi gadi - Šanhajā. Pilsēta ar 20 miljoniem iedzīvotāju, traks ritms un absolūti cita realitāte. Sākumā baidījāmies ēst ielas ēdienu, bet vēlāk bez tā dzīvi pat nespēju iedomāties. Vecākais dēls gāja starptautiskajā skolā, kur mācības notika angliski, jaunākais sāka iet ķīniešu bērnudārzā. Kad
lidoju uz Latviju, nolīgām angliski runājošu filipīniešu aukli. Kad pēc pāris nedēļām atgriezos, bērni jau brīvi runāja angliski. Patiesi iespaidīgi! Abi dēli brīvi komunicē četrās valodās: latviešu, angļu, ķīniešu un dāņu.
Starptautiskais ciemats lielpilsētā
Dzīvot svešā un milzīgā pilsētā, kurā pēc būtības esi viena, nav viegli. Vīrs darbā, bērni skolā, un vismaz sākumā tu jūties kā izkritusi ārpus realitātes. Ko darīt? Jāveido kontakti.
Sazvanījos ar Latvijas vēstniecību, pajautāju, vai Šanhajā ir latvieši. Tā atradu tautiešus - vispirms vienu sievieti, bet caur viņu veselu kompāniju. Sākām tikties, organizēt kopīgas maltītes, svētkus: Lieldienas, Jāņus, dzimšanas dienas... Olivjē salātus gatavoju kastrolī, lai gan tiem piemērotu desu varēja atrast tikai specializētā veikalā.
Pēc tam sāku piestrādāt bērnudārzā, kur mācījās diplomātu un bagāto ķīniešu bērni. Daudzi nāca Gucci zābaciņos, redzēju, ka mazie tiek atvesti ar ekskluzīviem auto, pa kuru durvīm steigā burtiski tiek izmesti. Viņiem pietrūka galvenā - vecāku uzmanības un mīlestības. Daudzi mazuļi uzvedās kā dieviņi, pieradināti, ka viss apkārt tiek pakārtots viņu vajadzībām. Vecāku sapulcēs bieži vien atkārtoju - lūdzu, dodiet saviem bērniem bērnību! Ķīnā ir milzu konkurence. Lai tai sagatavotu, vecāki cenšas bērniem iedot maksimumu, ko vien spēj. Jau pirms skolas vecuma viņiem ir liela slodze - pulciņi un dažādas nodarbības līdz pat vēlai stundai. Bet bērnam reizēm nepieciešams arī brīvi paskriet un pablēņoties.
Tiaņdzjiņa, angļu un ķīniešu valoda
Tad pārcēlāmies uz Tiaņdzjiņu, pilsētu apmēram 160 kilometru attālumā no Pekinas. Negribēju sēdēt mājās bez nodarbes, pabeidzu TOEFL tiešsaistes kursu un ieguvu sertifikātu, kas dod tiesības pasniegt angļu valodu ārzemniekiem. Neilgu laiku pastrādāju vakarskolā un arī vidusskolā, tad nolēmu, ka nebūtu slikti apgūt arī ķīniešu valodu. Iestājos universitātē. Katru dienu 20-30 hieroglifu, vakaros stundām pildīju uzdevumus. Tās bija grūtas, bet aizraujošas studijas, studē katru hieroglifu tik ilgi,
līdz izproti sistēmu. Sadraudzējos ar kursabiedriem no Ziemeļkorejas. Studiju sākumā viņi ne ar vienu nekontaktējās, sēdēja stūrītī. Visiem priekšā telefoni, bet viņiem - biezas vārdnīcas. Bet grupas ekskursijas laikā ledus sakustējās - sākām sarunāties. Vienmēr un tikai ķīniski.
Ķīna manī: ēdiens, kompānijas un velosipēds
No Ķīnas es atvedu ne tikai valodu, bet arī ieradumus, piemēram, garšas sajūtu. Man mīļākie ēdieni ir tudou si un ma-po tofu. Pirmais ir mizoti, smalki sagriezti kartupeļi, kas ātri apcepti uz pannas ar čili, reizēm pievienojot arī burkānus. Ma-po tofu ir tofu ar dārzeņiem ļoti asā mērcē. To pasniedz ar rīsiem. Ķīnā vienmēr pieņemts no sākuma servēt mazu trauciņu ar rīsiem, un tad jau tu papildini maltīti ar dažādām piedevām, ko liec tiem virsū; tā mērce piesūcina rīsus. Tagad es tos ēdu šādi.
Vēl viena būtiska dzīves sastāvdaļa bija velosipēds. Mums bija kaimiņš, kurš aizrāvās ar velobraucieniem. Viņš pierunāja Kentu iegādāties normālu riteni, kuru abi garāžā salika kopā no detaļām. Beigu beigās izveidojās diezgan liela starptautiska velomānu kompānija: korejieši, amerikāņi, spāņi, austrālieši un mēs, saprotams. Katru nedēļas nogali tika plānots kāds izbrauciens - pa kalniem, līdz Lielajam Ķīnas mūrim, reizēm devāmies garākā ceļā un izīrējām namiņus, kur palikām pa nakti.
Kopš tā laika Kents nešķiras no velosipēda, arī Latvijā jau atradis sev labu kompāniju, bet mans ritenis pagaidām vēl krāj putekļus...
Mājas, kas kļuva par trešo bērnu
2014. gadā atbraucu uz Latviju apciemot vecākus. Tolaik mums te nebija savas mājas. Vīrs pamanīja sludinājumu, ka tiek pārdota saimniecība, un teica - aizbrauc paskaties! Aizbraucu. Slapjš, netīrs, vecas muižas pussabrukušas sienas... Bet tad virs dīķa lidojumā pacēlās pīļu pāris... Nodomāju - manam medniekam šis viss ļoti ies pie sirds! Nopirkām saimniecību, ļaujot pārim gados, kas te bija dzīvojuši, palikt savā mūža nogalē.
Braucām atvaļinājumā, katru reizi ar konkrētu plānu - nojaukt vecos šķūņus, sakārtot teritoriju. Nopirkām tehniku, algojām strādniekus. Sākumā domājām, ka vecais nams jānojauc un tā vietā jāceļ
jauns, bet, tīrot gruvešus, atklājām skaistu vecu kamīnu un kupolveida griestus. Nolēmām muižu restaurēt. Lielie darbi sākās 2018. gadā. Pirmajā gadā stiprinājām sienas. Atceros, pavasarī ar vīru atlidojām no Ķīnas, cietām no laika joslu maiņas, īsti nesaprotot ne rīta, ne vakara, teju naktī likām ap galvu lukturīšus un gājām skatīties paveiktos darbus. Pēc Ķīnas smoga tīrais Latvijas gaiss šķita kā maģisks brīnums.
Vispirms domājām te izveidot mednieku māju vīram un citiem medniekiem, bet sapratām, ka būs par lielu. Tad radās ideja par viesu namu. Kad pirkām, saimniecības nosaukums bija Ādami, bet vecās kartēs un dokumentos 19. gs. tā dēvēta par Adamshof - Ādama muiža. Uzrakstīju domei lūgumu atjaunot vietas vēsturisko nosaukumu, un jau nedēļu vēlāk tas oficiāli tika atjaunots. Par agrākajiem īpašniekiem zināms maz. Kara laikā te notikušas cīņas, bet padomju laikos bijis slēgts tankodroms.
Ar laiku sākotnēji iegādātajiem 50 hektāriem piepirkām klāt vēl zemi. Domu par lauksaimniecību atmetām ātri - tas nav mūsu lauciņš.
Lai gan celtniecība no attāluma nav ne vienkārši, ne ātri, viss virzījās veiksmīgi, jo mums paveicās ar cilvēkiem, kuriem varam uzticēties. Kad vecīši devās mūžībā, viņu vārdos nodēvējām divas istabas - Zoja un Ilgonis. Pārējās ir mūsu vecvecāku vārdos. Katrā numuriņā radīju savu stāstu - ķīniešu, mednieku, latvisko, dāņu.
Šo māju mīlu un loloju kā savu trešo bērnu. Pati krāsoju sienas, pārbīdīju mēbeles, izdomāju, kur un kas atradīsies. Joprojām baudu iespēju sajust māju un mainīt lietas vietām. Viesu māju oficiāli atvērām pirms trīs gadiem. Tagad te notiek svinības, kāzas, pasākumi, atpūšas ceļotāji un, protams, arī mednieki.
Sieviešu klubs
No Ķīnas atvedu arī ideju par sieviešu klubu - mūsu Sauvignon Club. Reizi mēnesī rudens un ziemas periodā es rīkoju sieviešu saiešanas. Vasara ir pilna iespēju, tad daudzi ceļo, atpūšas, bet gada tumšākajā laikā nepieciešamas sarunas. Pie mums ir gaidīta jebkura sieviete no 18 gadu vecuma. Tiek izvēlēta tēma, uzaicināti eksperti. Piemēram, oktobrī, kas ir krūts veselības mēnesis, tikāmies ar onkologu un sievieti, kura tikko veiksmīgi pabeigusi krūts vēža ārstēšanas procesu. Ārsts sīki izstāstīja, kā pareizi sevi pārbaudīt, kam pievērst uzmanību, kādi simptomi ir bīstami. Viesiem varēja uzdod jebkurus jautājumus.
Klubs ir veids, kā satuvināties. Atnāk daudzi arī savstarpēji nepazīstami cilvēki, sarunājas, atrod saskarsmes punktus, pat sadraudzējas. Mēs arī svinējām ķīniešu jauno gadu, tad aicināju no Rīgas deju grupu, kas demonstrēja pūķa deju. Būtiskākais ir izdomāt kaut ko interesantu. Nevis tā, ka tiek tikai padzerts vīns, bet lai rodas emocijas un iegūta jauna informācija. Un, kad man jautā: “Kad atkal tiekamies?” - tas ir labākais apliecinājums, ka ideja izdevusies.
Kad ligzda kļūst tukša
Tukšās ligzdas jautājums man ir ļoti personisks. Formāli jaunākais dēls Kevins vēl ir kopā ar mani - viņš Rīgā studē arhitektūru. Bet viņa dienas paiet studijās, praksē, draugu vidū. Pat fiziski jūtu, kā dēla klātbūtne samazinās.
Ar vecāko, Klintu, bija vēl sarežģītāk, viņš burtiski aizlidoja. No Ķīnas pārcēlās uz Dāniju pie vecvecākiem, jo vajadzēja tur pavadīt noteiktu laiku, lai saglabātu pilsonību. Un man bija mierīgāk, zinot, ka viņš ir pie savējiem. Tad viņš iestājās Varšavas Universitātē studēt psiholoģiju. Bija svarīgi atrast programmu angļu valodā, un Polija izrādījās labs variants. Pati viņu aizvedu uz Varšavu, atradām dzīvokli, palīdzēju iekārtoties. Tas, ka redzēju, kur un kā viņš dzīvos, manī radīja zināmu mieru, tomēr, kad braucu mājās viena, bija smagi, bira asaras. Norunājām, ka viņš rakstīs vismaz reizi dienā - viss kārtībā. Sākumā pati rakstīju viņam daudz biežāk, ar laiku iemācījos palaist. Tagad reizēm ir otrādi - viņš jautā, kur esmu pazudusi. Un tas ir tik ļoti mīļi…
Tomēr joprojām katru reizi, kad viņš dodas projām, man ir sāpīgi. Lai gan ar prātu saprotu, ka viņš ir pieaudzis un prātīgs, spēj par sevi parūpēties, bet mana mātes sirds paliek sarāvusies, līdz saņemu ziņu - viss kārtībā, atbraucu.
Joprojām saucu viņus par zēniem. Vīrs smejas - kādi zēni, pieauguši vīrieši! Vecākajam ir 26 gadi, ir draudzene, abi kopā īrē mājokli, domā par nākotni. Es saprotu - bērni aug un dodas savā dzīvē. Tas ir normāli. Bet dažkārt sirds ilgojas pēc laikiem, kad viņi bija maziņi, māja dunēja no abu balsīm, “mammu, paskaties”, un nevarēja paspert ne soli, neuzkāpjot uz kādas rotaļlietas.
Varbūt tāpēc es tik ļoti ieguldos muižā un sieviešu klubā - lai radītu vietu, kur enerģija turpina dzīvot. Palīdz tas, ka mēs ar vīru esam kā viena komanda. Ja viens stipri pārdzīvo, otrs viņu spēj noturēt. Mēs protam pārslēgt trauksmi darbībā - darbs, sports, plāni, radošums.
Tomēr - mamma vienmēr paliks mamma. Lai cik tālu dotos bērni, vienmēr būs tā sajūta - tie ir mani zēni.
Kad dzīve pati tevi atrod
Šis stāsts pārsteidz gandrīz ar visu - izaicinošs darbs policijā, satikšanās ar ārzemnieku mazpilsētā, dzīve Ukrainā, tad Ķīnā, darbs ar bērniem, aizraujoši velobraucieni, garš ceļš līdz savas mājas sajūtai... Bet dzīve Litai piespēlēja arī smagu izaicinājumu, kad jaundzimušajam dēlam bija jāveic sarežģīta operācija.
Kad gaidījām vecāko dēlu, vairākas reizes sonogrāfijā rādīja, ka būs meitene. Es pat nopirku dzeltenas un rozā drēbītes. Piedzima puika. Bet divas nedēļas vēlāk mēs nokļuvām Bērnu slimnīcā, jo dēliņam nestrādāja nieres. Radās jautājums par operāciju un pat par vienas nieres izņemšanu. 90. gadu beigās atmosfēra un vide slimnīcā nebija iedvesmojoša. Ārsts teica, ka lēmumu
pieņems operācijas laikā. Mēs nobijāmies. Divu dienu laikā nokārtojām apdrošināšanu, sazvanījām Kopenhāgenas slimnīcu, izņēmām dēlu no slimnīcas, kas te izraisīja milzu pretestību. Bet mēs devāmies uz Dāniju. Viss izdevās, nieres saglāba.
Kad piedzīvo kaut ko tādu, tu neapzināti sargā bērnu vēl vairāk. Varbūt tāpēc ikreiz, kad dēls kaut kur dodas, joprojām tik emocionāli pārdzīvoju.
Ar laiku sapratu - dzīvi pat gribēdams nevar saplānot. Pēc skolas nezināju, kas īsti būšu. Dzīve mani pati atveda te, kur esmu tagad. Un nu, ap saviem 47 gadiem, jūtu - jā, tas, ko daru, ir mans. Muiža, šīs istabas, svētku rīkošana, sieviešu kluba pasākumi. Cilvēki, kuri pie mums ciemojas, viņu smaidi…
Tā siltā sajūta - tas mani piepilda.
Domāju, nav par visām varītēm jācenšas kļūt laimīgai. Tavi cilvēki, tie, ar kuriem ir pa ceļam, paši parādīsies īstajā mirklī. Draugi, partneris - viss atnāk, kad tam pienāk laiks. Iespējams, esmu fatāliste, bet patiesi ticu, ka ceļš pats atved tur, kur mums jābūt. Un viss notiek tā, kā jānotiek.
Mana dzīve - no Dobeles līdz Ķīnai un tālāk līdz pat Ādama muižai - ir labs šādas stratēģijas pierādījums. Dari šodien labāko iespējamo, un uzticies iespējām, kuras tev paveras.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita