Jā, es bieži sadaru muļķības un pārdzīvoju par niekiem - pie vainas ir nevaldāmā fantāzija. Tieši tā ģenerē tos brīnišķīgos scenārijus, kurus es cenšos īstenot un kuri pēc tam papildina garo manis sadarīto muļķību sarakstu. No otras puses, iztēle dažkārt var ieteikt nestandarta ceļu pretī mērķim, dāvāt nenovērtējamu pieredzi vai vienkārši padarīt dzīvi nedaudz spilgtāku un interesantāku. Tāpēc vienkārši atzīstu: jā, es esmu laimīga muļķe ar fantāziju. Un mūsu - tādu - ir daudz.
Svarīga atkāpe Muļķe ar fantāziju (MAF) nav gluži tas pats, kas muļķe parastā. No parastas muļķes viņu atšķir intelekts un vienlaikus - nulles līmeņa racionalitāte un absolūts nepraktiskums. Parasta muļķe ar prātu neizceļas, taču bieži mēdz būt viltīga un racionāla. Un, ticiet man, viņa nekad neuzvedīsies tā kā MAF. Viņai vienkārši pietrūks fantāzijas.
Mums ar draudzeni Edīti ir sena tradīcija. Katru reizi, kad Edīte ierodas Rīgā, mēs tiekamies vienā un tajā pašā kafejnīcā, apmaināmies ar jaunumiem un skaļi smejamies. Skaidrs, ka ne jau tīšām. Vienkārši tajā laikā, kamēr neesam tikušās, katra ir pamanījusies sastrādāt veselu kaudzi muļķību un ieķēpāties idiotiskās situācijās. Pats par sevi saprotams, kamēr tas viss ar mums notiek, tas nešķiet smieklīgi. Taču tā nu reiz mēs abas esam iekārtotas - paiet laiks, un pašu muļķība var sasmīdināt mūs līdz vēdergraizēm. Šajā Edītes ciemošanās reizē viss bija kā parasti - augu vakaru mēs pļāpājām par visu iespējamo un skaļi smējāmies, izpelnoties ziņkārīgus apmeklētāju skatienus.
«Nu kā es varēju tā ieķēpāties!» stāstīja Edīte, malkodama kakao. «Iepazinos ar puisi, mēs tērzējām, sazvanījāmies, pēc tam viņš uzaicināja uz ballīti. Starp citu, manā vārdadienā! Es no rīta sapošos, gaidu zvanu, bet viņš kā nezvana, tā nezvana. Iegriežas brutālais kaimiņš ar ziediem. Uzrodas sens draugs ar torti. Es cienāju viņus ar tēju, bet pati sēžu kā uz adatām - gaidu, kad beidzot uzradīsies mans varonis, satraucos, ko viņš teiks par šo kompāniju. Taču viņš nepiezvanīja un neatbrauca - ne tajā dienā, ne vēlāk. Kad nejauši satikāmies uz ielas, vispār izlikās, ka nepazīst. Viss būtu labi, taču es jau biju paguvusi domās viņam piedēvēt visādas labas īpašības… Gandrīz iemīlējos! Līdz pat šim laikam nevaru saprast - kā es varēju sajaukt parastu muldoņu ar solīdu cilvēku? Laikam jau modernie viedtālruņi pamatīgi maina balss tembru.»
O, sacerēt sev varoni - to mēs, meitenes ar fantāziju, protam. Es pati reiz gandrīz kritu par upuri izteiksmīgām acīm un trīs dienu bārdas rugājiem. Pietika ar vistīrāko nieku - ar pāris dejām ballītē. «Esmu kā bez prāta tevis dēļ!» izteiksmīgi nočukstēja varonis, ar kuru līdz tam mūs bija saistījušas tikai lietišķas attiecības. «Tu esi simpātisks,» es aiz pārsteiguma izgrūdu. Viņš bija tik izskatīgs, ka man likās - nez vai viņam vispār patīk meitenes. Vakara atlikusī daļa pagāja daudznozīmīgos skatienos un mājienos, kas manī raisīja vieglu reiboni, bet pārējās brīvdienas - veikalos, pērkot tērpus nākamajiem randiņiem. Kuri tā arī nenotika.
Nē, viņš nebija aizbraucis iekarot Everestu, viņu nebija nolaupījuši citplanētieši. Viņš vienkārši izlikās, ka nekādas sarunas starp mums nav bijis.
Skaidrs, ka vīrietim var būt savi apsvērumi attiecību neturpināšanai, pat ja tu viņam patīc. Taču es nejustos tik štruntīgi, ja vien to dažu dienu laikā, kamēr sapratu, ka turpinājuma nebūs, mana muļķīgā fantāzija jau nebūtu ģenerējusi vairākus desmitus scenāriju: mūsu tikšanās, romāna attīstība, romantisks atvaļinājums. Un pat pāris ātru un nesāpīgu attiecību saraušanas variantu… «Viņš noteikti ir gejs! Droši vien gribēja vienkārši pateikt, ka ir sajūsmā par tevi kā speciālisti!» pieļāva Edīte. Domāju, aiz žēlsirdības - kad uzzināja, cik lielu summu esmu iztērējusi par zeķēm un veļu.
Bet kādu plašumu ilūzijām piedāvā internets! Lūk, kur cilvēks ar fantāziju var atrast objektu, kura punktētām līnijām iezīmētais tēls ir tik lieliski piemērots tam, lai drosmīgi to izkrāsotu ar pašas gaidu krāsām!
Pirms dažiem gadiem iepazinos ar puisi no Tallinas. Tieši tajā laikā es pārdzīvoju šķebīgu šķiršanos, bet viņu bija pametusi meitene. Kopīgie pārdzīvojumi un alkas pēc atbalsta mūs ļoti satuvināja. Šķita, ka mēs saprotam viens otru labāk par visiem, un ar katru vēstuli attiecības kļuva aizvien sirsnīgākas. Reiz viņš uzrakstīja: «Laižam uz Barselonu dzert sangriju!» Es piekritu bez apdomāšanās - galu galā kas gan spēj labāk izārstēt no pārdzīvojumiem, ja ne ceļojumi un jaunas iepazīšanās!
Bija novembris, mēs rezervējām milzīgus apartamentus Katalonijas galvaspilsētas centrā. Un te nu es, atlidojusi pirmā, ar satraukumu sagaidu viņu uz sliekšņa. Un uzreiz saprotu, ka esmu kļūdījusies. Fotogrāfijā viņš izskatījās citādi - koptāks un, godīgi sakot, simpātiskāks. Pie vakariņu galda izrādījās, ka mums nav īsti nekā, par ko runāt. Un kronis visam bija ziņa, ka īsi pirms izlidošanas esot aktivizējusies viņa bijusī.
Nākamās pāris dienas mēs apskatījām pilsētas ievērības cienīgākās vietas un pieklājīgi kontaktējāmies - tajos brīžos, kad viņš nebija aizņemts, maigi sarakstoties ar to pašu «pretīgo maitu», par kuru bija sūdzējies visu pēdējo gadu. Trešajā dienā es jutos nogurusi un piedāvāju vienkārši izklaidēties atsevišķi. Barselona ir apburoša, pat ja tu pastaigājies pa pilsētu vienatnē, un, par laimi, lieliski palīdz tikt galā ar jebkuriem pārdzīvojumiem jebkurai MAF.
Bagāta fantāzija spēj izspēlēt ļaunu joku ne tikai sapņu vīrieša meklējumos. Nepraktiskai meitenei ar fantāziju pat tik prozaisks pasākums kā remonts var kļūt par pastaigu pa grābekļiem - turp un atpakaļ. Un pie reizes nedaudz mainīt priekšstatus par laimi.
Viss aizsākās nevainīgi - man sagribējās piešķirt dzīvoklim sava sapņu mājokļa vaibstus. Ideja ieguva konkrētas aprises un vienā mirklī pārvērtās par uzdevumu. (Starp citu, lai nu kas, bet mērķu izdomāšana un uzdevumu izvirzīšana mums, MAF, padodas. Tikai nevajag mums uzticēt procesa organizēšanu.)
Es sapņoju par jaunu sienas krāsu viesistabā, par elegantām lampām, Kleopatras cienīgu vannas istabu un ne par ko citu nespēju ne domāt. Bet, tā kā MAF naudas parasti ir mazāk nekā ideju, projekta īstenošanu es nolēmu uzticēt savam cilvēkam - paziņas vīram. Viņa apgalvoja, ka vīrs esot uzticams plaša profila speciālists. Mani nez kāpēc nesatrauca ne tas, ka speciālists pagaidām strādāja par taksistu, ne bērnišķīgais prieks, kuru viņam nenāca ne prātā slēpt, kad es nosaucu remontam atvēlēto summu. Bezrūpīgi izsniedzu avansu, un mēs ar visiem mājiniekiem pārcēlāmies uz īrētu dzīvesvietu. Dzīvoklis un viss process tika nodots uzticamajam speciālistam, uz kuru es paļāvos gluži kā uz radinieku. Atlika tikai nedaudz pagaidīt, un sapnis būs īstenojies. Ap Jaungadu mums vajadzēja atgriezties izremontētajā mājoklī.
Atskurbšana notika pamazām. Vienreiz es ieraudzīju savā dzīvoklī ieskurbušu meistaru ar draugiem, apgāztu podu un aurojošu apakšstāva kaimiņieni. Pēc tam kļuva skaidrs, ka, vienojoties par Jaungadu, mēs acīmredzot esam domājuši katrs par citu gadu. Nācās atgriezties savandītajā dzīvoklī un turpmāk eksistēt remonta epicentrā. Pēc tam sākās problēmas ar tāmi. Ik pa brīdim bija vajadzīgas jaunas piemaksas. Meistars, kurš pāris mēnešu laikā izvilka man no kabatas visu par darbu apsolīto summu, ieradās aizvien retāk un darīja aizvien mazāk. Viņš nekautrējoties paziņoja, ka nauda esot beigusies un viņam tagad neesot laika - jāuztur ģimene. Ne sirsnība, ne pierunāšana, ne paraugskandāli uz viņu neiedarbojās. Skaidri iezīmējās Jaungada sagaidīšanas perspektīva izpostīta dzīvokļa vidū. Ilūzijas sabruka. Es padevos, paņēmu kredītu un nolīgu citu meistaru. Pēc mēneša remonts bija pabeigts.
Todien, kad šis brīnišķīgais cilvēks savāca instrumentus un aizgāja, es izjutu pilnīgu un absolūtu laimi - tāpēc vien, ka viss beidzot bija galā. Ka mājā ir kārtība, ka nav svešu cilvēku, neviens netrokšņo un neceļ putekļus. Laime ir vienkāršs un konkrēts jēdziens, bet tās esamību vai neesamību vislabāk var izprast salīdzinājumā. Lai arī dzīvoklis pagaidām maz līdzinās iecerētajam sapņu mājoklim, atmiņa allaž ir gatava piedāvāt pāris remonta laiku ainiņu- kontrastam. Un viss uzreiz nostājas savās vietās.
Iztēle ir spēcīgs instruments, taču mums, MAF, ir jāmācās to pareizi likt lietā. Reiz Edīte padalījās ar slepenām zināšanām - lai sapņi piepildītos, vislabāk tos formulēt uz papīra. Aprakstīt vēlamo - darbu, partneri, visu, ko vien vēlies, - vajag pēc iespējas sīkāk un konkrētāk. Man tobrīd bija trakoti vajadzīgs jauns darbs, un es nolēmu pamēģināt. Sanāca saraksts ar 14 punktiem. Tur bija viss - no biroja atrašanās vietas līdz dienesta pienākumiem, izaugsmes iespējām un vēlamajai algai.
Pēc mēneša acīs iekrita sludinājums par vakanci, kas bija gluži kā norakstīta no mana vēlmju saraksta, nu gandrīz vai punkts punktā. Nolēmusi spēlēt uz visu banku, es uzrakstīju potenciālajam darba devējam īsu vēstuli, cenšoties iestāstīt to, kas man jau bija acīmredzams - ka viņiem esmu vajadzīga tieši es. Sava vēstījuma noslēgumā iedvesmas uzplūdā es apsolīju atzīmēt pārbaudes laika beigas, pacienājot visu kolektīvu ar mājās ceptu torti.
Nav zināms, kas īsti iedarbojās - Edītes tehnika, nestandarta pieeja, rekomendācijas vai pieklājīgais CV -, taču pēc trim mēnešiem mana torte atradās biroja virtuvē. Bet es, šķiet, sapratu, kā izmantot savu iztēli cēliem mērķiem.
Dažkārt draugi man iesaka uzrakstīt rokasgrāmatu par to, kā darīt muļķības un turpināt būt laimīgai. Taču nekādas īpašās receptes man nav. Patiešām, par spīti apstākļiem (vai varbūt - tieši pateicoties tiem), es esmu visnotaļ laimīga un nepiekristu mainīties vietām pat ar vissaprātīgāko un racionālāko no manām draudzenēm. Jā, esmu uzdauzījusi punus pret visu krāsu un fasonu grābekļiem, toties esmu iemācījusies būt elastīga un drosmīga. Grūtos brīžos es sev atgādinu, ka dzīve ir līkumots ceļš ar pārsteigumiem; nekāda iztēle nespēj pateikt priekšā, kas tevi gaida aiz nākamā pagrieziena. Tāpēc es labāk tā arī palikšu MAF, paturēšu savas tiesības uz kļūdām un prieciņu reiz gardi par tām pasmieties. Galu galā mums ir Edīti ir sena tradīcija…