Mēs saprotam, ka tradicionālā ģimene patlaban pārdzīvo grūtus laikus, tomēr tāpat kā agrāk gribam precēties, meklējam savu vienīgo un esam gatavas daudz ko upurēt mīlestības un ģimenes dzīves dēļ. Par šķiršanos un ilgstošu paciešanu laulībā spriež psihologs Mihails Labkovskis.
Latvijā tiek šķirta puse laulību. Kāpēc mūsdienās ir tik daudz šķiršanos?
Tāpēc, ka mūsdienās visi cenšas precēties mīlestības dēļ. Bet mīlestība kā laulības pamats ir ļoti nestabils materiāls. Tajos laikos, kurus dēvē par vecajiem labajiem, laulības slēdza vecāki. Viņi izvēlējās saviem bērniem pēc iespējas veselīgākus partnerus no maksimāli turīgām ģimenēm un ne ar kādu mīlestību nevienam galvu nejauca. Līgavainim un līgavai balsstiesību nebija, līdz kāzām viņi bieži vien viens otru pat nebija redzējuši. Romantisko mīlestību izdomāja viduslaiku Eiropā, bet modē tā nāca tikai 19. gadsimtā, un arī nodarbojās ar to galvenokārt ārpus laulības. Laulība stabili turējās uz naudas, bērnu radīšanas un kopīgas mantas pamatiem. Bet tagad finansiālais fundaments laulībai ir atņemts… un tā brūk. Nekā pārsteidzoša! Uz jūtām neko īpaši stabilu uzcelt nevar.
Jā, es saprotu, ka mēs, sievietes, tagad esam patstāvīgas, neatkarīgas, mums ir dzīvoklis un mašīna, bet mēs tik un tā gribam būt precētas. Vai tā ir kāda patoloģija?
Tā ir normāla vēlme. Laulībā sieviete jūtas aizsargāta - vīrs viņas vietā dara to, ko viņa var, taču negrib darīt: nodarbojas ar mājas remontu, vasarnīcu un dārzu, nogādā automašīnu servisā. Viņš to sargā no citu vīriešu agresijas un šķiršanās gadījumā atdod viņai pusi savas mantas, bet daudzās valstīs, piemēram, Francijā, turklāt vēl visu mūžu maksā pabalstu, ja viņa nav strādājusi vairāk nekā desmit gadu. Un arī bērnus nodrošina ar alimentiem. Bet mīļākajai viņam nekas nav jāmaksā. Tāpēc mīļākā cenšas tikt pie sievas statusa.
Sanāk, ka vīrietis nav īpaši ieinteresēts precēties, jo viņam uzreiz rodas daudz visādu saistību. Un es pat brīnos: kāpēc viņš vispār precas?
Jo mīl šo sievieti. Ja reiz viņa grib precēties, tad viņam nav žēl - lai tikai viņai būtu labi. Nu, un vēl arī ir mazliet bail- ja nu viņa satiks kādu citu, kamēr viņš vilcināsies? Turklāt vīrietis vienmēr ir privātīpašnieks, viņam ir svarīgi apzināties: «Viņa ir mana sieva! Un nevienam nav tiesību viņai tuvoties.» Ar sievas starpniecību viņš noskaidro savas attiecības ar citiem vīriešiem - viņi to grib, bet dabūt nevar, tātad viņa rangs ir augstāks nekā tiem pārējiem. Vīrietim vienmēr ir svarīgi iegūt savā īpašumā ko vērtīgu.
Man šķiet, ka cilvēkam nevajadzētu dzīvot vienam. Ne vīrietim, ne sievietei.
Cilvēkam ir dabiski dzīvot pārī un veidot ģimeni. Un te sanāk interesants fenomens - es runāju par partnera izvēli. Mūsu sabiedrībā šobrīd ir pieņemts stāties monogāmā laulībā aiz mīlestības. Māris satiek Sandru, ar viņu ir patīkami gulēt, toties truša frikasē labi gatavo Jana, bet parunāt ir interesanti ar Judīti. Un viņš domā, kuru no trim izvēlēties. Izvēlas to, kura šajā brīdī apmierina viņa visakūtāko problēmu, un ne vienmēr tas ir sekss. Apprec šo sievieti, bet pēc tam mokoši veido attiecības, jo viņa der tikai pēc viena parametra, samierinās vai arī krāpj viņu. Un reti kuram ienāk prātā nevis izvēlēties vienu no trim, bet gan meklēt tālāk, tāpēc ka starp daudziem miljardiem Zemes iedzīvotāju mīlestībai un kopdzīvei mums der neskaitāmi daudzas sievietes, turklāt pēc visiem trim parametriem uzreiz. Neņem nepilnu komplektu, meklē trīs vienā! Un noteikti atradīsi! Taču rakstnieki un dzejnieki, kuri paši nav īpaši laimīgi mīlestībā un ģimenes dzīvē, jauc mums prātus ar mītu par vienīgo un neatkārtojamo. Uz šīs makšķeres- par vienīgo - uzķeras romantiķi. Bet kāds cits, skeptiķis un pesimists, domā, ka pasaulē nemaz nav partneres, kas viņu pilnībā apmierinātu, smagi nopūšas un apprec to, kura ir pagadījusies tuvumā. Un arī iekrīt.
Ar sievietēm ir tas pats. Pārguļ ar puisi, pierod. Izskatās, ka viņš ir iemīlējies, sola rūpēties. Pašvērtējums viņai ir zems, pārliecības par sevi nekādas, galvā maļas uzmācīga doma: «Ja šim atteikšu, varbūt cita nemaz nebūs?» Un viņa māj ar galvu: «Paldies, ka pievērsi man uzmanību!» Un vienā mirklī sacer sev dižo mīlu, lai uz tās rēķina aši apprecētos.
Tātad grābj ciet pirmo pagadījušos pēc principa, ka vismaz nav dzērājs - paldies par to pašu?
Tieši tā. Viņš tiešām nedzer, labi pelna, bet kopdzīvē ir drūms un nomākts tips, kurš sievai uzmanību pievērš tikai tad, kad grib seksu. Un sievai rodas nepieciešamība paciest, pielāgoties, meklēt kompromisus un pieskaņoties viņa raksturam. Ja būtu apprecējusies mīlestības dēļ, nevajadzētu ne pielāgoties, ne piekāpties, tāpēc ka mīļotajā viss apmierina un viss ir piedodams.
Meitenes, jūs neesat dzimušas viduslaikos, jūsu laulība nav domāta izdzīvošanai, bet gan priekam. Ja jums ir grūti vai pretīgi kopā ar šo vīrieti - neprecieties ar viņu! Neiestāstiet sev, ka šīs mokošās izjūtas arī ir mīlestība. Dzīvojiet vienas! Seksa prieki jums ir pieejami, tāpat arī darbs, draudzība un izklaides. Bet vienalga - jums nav ticības sev, toties ir ticība klasiskajiem romāniem, kuros teikts, ka mīlestības dēļ vajag samierināties un paciest. Tie jums tikai jauc prātu. Un no turienes arī nāk visas tās modernās tēzes: «strādāt ar attiecībām», «meklēt kompromisus», «radīt mājas atmosfēru»…
Un ko lai iesāk ar sieviešu tradicionālo piekāpību? Mēdz teikt, ka uz tās taču arī turoties ģimene.
Neticiet visam, ko saka. Ģimenes pamats ir abu partneru psiholoģiskā noturība - viņi neapvainojas viens uz otru nieku dēļ. Man acu priekšā ir brālēna ģimene. Viņš apprecējās otrajā kursā. Viņi ar sievu ir nevis vienkārši nodzīvojuši kopā četrdesmit gadu - viņiem ir mīlestība! Brālēns, sarunājoties ar draugiem, ieskatās pulkstenī un piepeši pielec kājās: «Jāskrien - sieva gaida!» Un acis tā mirdz, ka viss uzreiz ir skaidrs. Viņi nekad neatpūšas atsevišķi. Dažkārt skaļi paklaigā viens uz otru un atkal apskaujas.
Tomēr daudzas ir spiestas paciest vīra smago raksturu, krāpšanu - mīlestības, bērnu un ģimenes saglabāšanas dēļ.
Paciest nevajag neko un nekā dēļ. Vajag vai nu samierināties ar vīra krāpšanu kā ar doto lielumu, atslābināties un dzīvot jautri un mierīgi, vai arī izvirzīt viņam ultimātu: «Ja vēlreiz piekrāpsi, es aiziešu.» Un, tiklīdz piekrāpj, patiešām aiziet.
Filozofija, ka mans vīrs ir tāds brunču mednieks, es tā ciešu, bet visu panesu meitas dēļ, ir mazohistes un upura filozofija, nevis liela mīlestība. Viņam patīk krāpt, viņai - ciest un tīksmināties par savām ciešanām. Turklāt šī sieviete vispār nemana, cik slikti ir bērniem, kuri to visu jūt. Cik reižu esmu novērojis, ka bērni pēc tādu sadomazohistu pāru šķiršanās pārstāj raustīt valodu un izārstējas no astmas lēkmēm, - tāpēc, ka zūd nervu spriedze. Esmu redzējis laulības, kurās tēvs psihopāts gadiem ilgi ir iekaustījis dēlu, bet sieva ir cietusi, jo «bērnam vajadzīga ģimene». Nevajag sev melot - jūs nedzīvojat briesmīgā laulībā bērna dēļ, bet gan tādēļ, ka pašas esat atkarīgas no kārtējās ciešanu devas!
Bet no kurienes rodas tādas cietējas?
Varbūt meitenei ir bijusi agresīva māte, kura viņai iedvesusi, ka viņa ir nulle, un bikls tēvs, kurš turējies ēnā, bet pēc tam aizbēdzis pavisam. Meitene ir izaugusi un satikusi cilvēku, kurš uzskata viņu par nulli. Un viņai ir vieglāk domāt, ka mammai bijusi taisnība, un ciest kopdzīvē ar ļauno partneri nekā samierināties ar faktu, ka viņai nav paveicies ar mammu. Šai meitenei derētu paārstēties pie psihoterapeita un sameklēt labu vīru, kurš viņu cienīs. Bet var gadīties, ka tēvam ir bijusi psihopātiska daba vai arī viņš krāpis māti, tapēc citāds vīrietis, kurš nav ne psihopāts, ne brunču mednieks, sievieti neuzbudina. Ar šādu īpatnību galā tikt ir daudz grūtāk pat ar psihoterapijas palīdzību, bet tas ir iespējams.
Vai ciest nav kaitīgi?
Ir. Kad mēs ciešam, tad pārvaram sāpes. Ilgstoša ciešana atņem spēkus, cilvēks kļūst gurds, pasīvs, dažkārt viņam rodas visīstākā depresija, kuru bez zālēm nevar izārstēt. Paciešana vienmēr nozīmē spazmas, kad ir saspringti visi muskuļi, sāp mugura, parādās dūrēji. Spazmas izraisa migrēnu, paaugstinātu arteriālo spiedienu, sirdslēkmes, bet perspektīvā- stenokardiju un infarktu.
Gadās, ka mīļotais cilvēks piepeši sāk briesmīgi kaitināt. Ēd dīvaini, kaut kā neglīti izstiepj lūpas, vienu un to pašu stulbo anekdoti atkārto katru otro dienu un pats par to muļķīgi ķiķina. Ko darīt ar šo aizkaitinājumu? Arī neciest?
Reizi trijos mēnešos cilvēks sajūt akūtu vēlēšanos pabūt vienatnē. Taču viņš šo vēlmi no sevis slēpj, jo ir taču nepieklājīgi nogurt no vistuvāko cilvēku sabiedrības. Un jūt aizkaitinājumu, skatoties uz to, kurš visu laiku plivinās līdzās un neliek viņu mierā. Tā ir vistīrākā fizioloģija. Ja cilvēks izprastu savu vajadzību, viņš vienkārši vakaros vienatnē pastaigātos pa parku, noorganizētu sev komandējumu. Bet tā vietā viņš turpina skatīties uz partneri un klusītēm vārās no aizkaitinājuma.
Sieva īgņojas uz vīru: «Izbeidz čāpstināt!» vai «Beidz dzert alu no skārdenes!» Un domā: «Man ir slikti, jo mans vīrs ir neaudzināts lubraks.» Bet patiesībā viņai ir slikti tāpēc, ka pienācis laiks atpūsties un uzlādēties vienatnē. Ja viņa kaut reizi mēnesī profilakses nolūkos pavadītu brīvo laiku ārpus ģimenes (darbs neskaitās), tad šādu aizkaitinājumu neizjustu.
Tomēr gadās arī citādi - mīlestība ir beigusies, attiecības jūk, un tas, kas agrāk vīrā sajūsmināja, tagad sāk kaitināt.
Kā saprast, vai tas ir pārejošs aizkaitinājums, vai arī mīlestība ir beigusies?
Klasiskā metodika - trīs mēnešus ar vīru padzīvojiet šķirti. Jūs drīkstat satikties, taču nedrīkstat apspriest viens otru, izskaidroties, gulēt vienā gultā un mīlēties. Un jūs sajutīsiet, vai ilgojaties pēc vīra, vai arī vienatnē jūtaties labāk. Aina noskaidrosies, un jūs pieņemsiet lēmumu - saiet kopā vai šķirties.
Draudzene 33 gadu vecumā apprecējās, dzemdēja mazuli. Tagad bērnam ir jau divi gadi, viņa gribētu atgriezties darbā, bet vīrs pierunā palikt mājās, apgalvo, ka viņai jādomā par sevi, par bērnu un vispār visa viņas alga aiziešot auklei. Viņa šaubās, saka: «Viņš par mani tā rūpējas!» Ko jūs viņai ieteiktu?
Kad vīrietis cenšas pierunāt sievieti nestrādāt, viņš rūpējas nevis par viņu, bet gan par sevi. Varbūt viņš baidās no sievas iespējamajiem panākumiem un negrib ar viņu konkurēt, varbūt ir greizsirdīgs uz viņas kolēģiem, varbūt viņam patīk izjust savu varu pār sievieti. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt - strādāt jums vajag nevis ģimenes labklājības dēļ, bet gan tādēļ, lai nezaudētu savas profesionālās iemaņas, jo vīri, vai zināt, dažkārt aiziet pat pēc divdesmit laulības gadiem. Un pēdējais - ja sieva nestrādā, viņa kļūst vīram neinteresanta. Un viņš krāpj, ironizē, šķiras, lamājas... Tā ir viņa izvēle. Ne jūsējā. Tāpēc - uz darbu!
Sievietei ir jābūt pašcieņai. Necietiet neko un nekā dēļ, runājiet par savām vēlmēm un neatsakieties no karjeras, pat ja vīram tā nepatīk. Savu personīgo pašapziņu vajag augstu vērtēt, tad arī citi, ieskaitot pašas vīru, jūs cienīs un novērtēs.