Pats galvenais dzīvē
Mīlestība pret sevi ir pamatu pamats. Bībelē ir teikts: «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.» Ja tu sevi nemīli, tad kā, ar ko, kādā veidā gribi mīlēt otru?
Mīlestības trūkums pret sevi - tā ir visu attiecību problēma. Cilvēki uzskata, ka attiecības ar otru cilvēku dāvā mīlestību. Tā ir kļūda! Attiecības ir tikai kanāli, pa kuriem mīlestība no viena cilvēka aizplūst pie otra.
Ja tevī nav mīlestības pret sevi, tu neko nespēsi dot partnerim. Ja viņā ir tukšums, viņam arī nav nekā, ko dot. Jūs abi saskatāt viens otrā tikai līdzekli savu vēlmju piepildīšanai. Visa jūsu kontaktēšanās aprobežojas ar elementārām prasībām - pagatavo ēdienu, nomazgā traukus un uzliec mašīnai ziemas riepas, samaksā rēķinus.
Jūsu starpā pieaug abpusēja neapmierinātība, vilšanās. Rezultātā rodas slimības - kurā jomā cilvēks ir vīlies, tur viņam arī sāks sāpēt. Un jūs ejat pie ginekologa vai pie androloga. Un šķiraties. Vai arī vispirms šķiraties, bet pēc tam ejat pie ārsta.
Pašas lielākās bailes
Cilvēks visvairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Kāpēc? Tāpēc, ka nemīl sevi!
Vientulība ir mūsu laikmeta lielākā problēma. Kas tajā visbriesmīgākais? Nonākt pašam savā sabiedrībā un sajust: «Kādas šausmas! Man nepatīk šis cilvēks, viņa paradumi, viņa spoguļattēls. Negribu būt kopā ar viņu! Dodiet man kādu citu - nekavējoties! Lai novērstu uzmanību, kaut vai televizoru ieslēdziet!»
Ja tu kaldini baisus atriebības plānus savam ienaidniekam, domās sūti pār viņa galvu visādus sodus, labāk novēli viņam palikt vienam un mierā - vienkārši miera stāvoklī. Un viņš pats sevi iznīcinās. Izēdīs no iekšpuses, jo nezinās, ko pašam ar sevi iesākt!
Mēs nepārtraukti atrodamies meklējumos - ko darīt nedēļas nogalē, kurp aizbraukt, ar ko satikties, ko noskatīties? Vairumam no mums lielākais sods ir sestdienas vakarā nekur neaiziet un palikt vienatnē ar savām domām. Pienāk svētki, un cilvēki sāk sevi grauzt, uzbrukt citiem - viņi necieš klusumu. Klusumā domas domājas, bet tās ir briesmīgas vai garlaicīgas, tāpēc ka mūsos nav mīlestības pret sevi.
Pievērs uzmanību: lai kur tu ietu - ciemos, uz restorānu, uz kafejnīcu, taksometrā -, visur spēlē mūzika. Neļauj domāt. Cilvēkus aizved prom pašus no sevis.
Sevis nemīlēšana
Lielveikalā esmu speciāli vērojis, kā cilvēki pērk kaķu barību. Sieviete uzmanīgi izpēta etiķetes uz burciņām un paciņām - vajag taču zināt, ko apēdīs mīļotais kaķītis! Dažas barības bundžas viņa apdomājusies noliek atpakaļ plauktā, citas liek groziņā. Pēc tam aši paķer kaut ko sev un skrien pie kases. Visu labāko - kaķītim, bet sev - ko pagadās. Kaķīti viņa mīl. Sevi nē. Domā, ka vairums cilvēku daudz atšķiras no šīs sievietes? Nē!
Siera gabals divus mēnešus mētājas ledusskapī - nu nemetīšu taču ārā! Kaķim nedošu, saindēsies vēl, nabaga dzīvnieks! Bet izmest žēl. Pati apēdīšu. Zupa izvārīta, salāti pagatavoti, vairs neko negribas, bet ko lai dara - jāēd taču, nemetīšu jau miskastē. Labāk sevī.
Kaķīša saglabāšanas instinkts darbojas, pašsaglabāšanās instinkts ir atslēdzies. Vai tad to, kuru mīli, baro ar kaut ko bojātu, lieku, nevajadzīgu, ar beigušos derīguma termiņu? Nē. Tikai to, kuru ienīst!
Uzdod sev jautājumu: «Bet kā viņš izturēsies pret mani?» Jo cilvēka dzīve ir viņa apziņas atspoguļojums. Tāda cilvēka apziņā nav mīlestības pret sevi. Viņš izturas pret citiem tāpat kā pret sevi - ar naidu. Ar aizkaitinājumu, ar nicinājumu. Tu viņam arī esi miskaste, un viņš noteikti sāks izmest tevī visas savas negatīvās emocijas, visas nepatikšanas.
To, cik lielā mērā cilvēks sevi mīl, var redzēt pēc viņa apaviem. Esi iepazinusies ar vīrieti? Paskaties uz viņu rūpīgi! Uzvalku un kreklu viņš pērk citiem, bet apavus - sev. Cik naudas viņš ir gatavs iztērēt apaviem, tāda ir viņa mīlestības pakāpe pret sevi; kā viņš kopj apavus, tāpat arī sevi. Kvalitatīvi, dārgi un tīri apavi ir laba zīme. Ja viņā ir mīlestība pret sevi, tad viņš mīlēs arī tevi.
Kāpēc mīlestība pret sevi ir tik vērtīga
Tā sniedz mums piekļuvi prānai - dzīvības spēkam, kas šīs mīlestības ietekmē sāk cirkulēt organismā. Prāna mirdz kā saule un zemapziņas līmenī piesaista mums cilvēkus. Tās avots ir katrā, bet tikai tas, kurš sevi mīl, tam piekļūst. Šis avots ir Dievs. Viņa spēks.
Ticība ir relatīva. Šodien ticu, rīt neticu.
Aiz tās nekas neslēpjas. Zināšanas ir gluži kas cits. Tu zini, ka divreiz divi ir četri. Lūk, četras monētas! Ņem un lieto - ticēt nevajag, pietiek, ja zini. Es neticu Dievam, es zinu - Dievs ir.
Ja cilvēks nemīl sevi, viņš nepieņem sevi un ir neapmierināts ar savu dzīvi. Sūdzas, ka tā viņam ir smaga, ka viss slikti veidojas. Ar ko viņš patiesībā ir neapmierināts? Ar sevi. Kāpēc lamāt spoguli? Kas ir tavā apziņā, tā tava dzīve arī veidosies. Dzīvē visu var mainīt, ja zini, kā mainīt apziņu. Bet apziņas mainīšanai mums ir vajadzīgs Dieva spēks. Ja tu nepieņem savu dzīvi, tu nepieņem sevi kopā ar Dieva daļiņu sevī. Sanāk, ka tu atsakies no Dieva.
Ko tas nozīmē? Ja cilvēks nepieņem Dievu, viņš noliedz Visumu un tā likumus. Viņš visos procesos sāk griezties uz nepareizo pusi. Un pasaulē valdošie likumi samaļ viņu miltos. Bija, nomira, un visas atmiņas par viņu ir pagaisušas. Nekas nav palicis pāri. Šāds liktenis gaida tos, kas sevi nemīl. Tāpēc vislielākais grēks kristietībā ir grūtsirdība, depresija, sevis nemīlēšana, Dieva trūkums cilvēka apziņā.
Būsim precīzi - Dievs viņā, protams, eksistē, taču cilvēks nezina, kā līdz Viņam nokļūt. Seifs ar milzīgu naudas summu ir, bet atslēgas pazaudētas. Cilvēki dzīvo, cieš trūkumu, mirst un nezina, ka viņos iekšā slēpjas milzu bagātība.
Nekas nenokārtos tavu dzīvi - ne treniņi sporta klubā, ne zāles, ne vīrs. Tikai mīlestība pret sevi.
Fiziskā aktivitāte padziļina elpošanu, kas ir tiešā veidā saistīta ar apziņu, spēju skaidri domāt un kontrolēt savas emocijas. Starp citu, regulāras sporta nodarbības pasargā no Alcheimera slimības drošāk nekā krustvārdu mīklu minēšana.
Kad tu iemīlēsi sevi
Tu atklāsi sevī prānas avotu - un cilvēki skries tev pakaļ. Viņi to sajūt un tiecas pēc tās. Nav prānas - neviens tevi neiemīlēs, neraugoties pat uz tavu ārējo skaistumu un bagātību. Prānas esamība iedarbojas uz apkārtējiem zemapziņas līmenī un piesaista viņus.
Ja apziņā ir prāna, to var novirzīt darbam, vaļaspriekam, bērnu radīšanai un audzināšanai, jaunradei, žēlsirdībai un labiem darbiem, dziedināšanai. Kam vien vēlies.
Un tu pati dzīvosi pastāvīgā laimes stāvoklī, kura avots - tava prāna. Proti, mīlestība pret sevi.
Trīs visbiežāk pieļautās kļūdas ceļā uz mīlestību pret sev
1 Mēs izdabājam savām vēlmēm un aizraujamies ar izpriecu meklēšanu Ja sagribas ko gaišu - apēd šokolādi. Gribas jautrību - noskaties komēdiju. Ja kļūst skumji - izdzer glāzi sarkanvīna. Pietrūkst seksa - zvani bijušajam; lai arī viņš ir nekauņa, toties pierasts. Trūkst piedzīvojumu - sameklē internetā seriālu. Ja neveicas - paslavē sevi skaļi, kā iesaka grāmatās.
It kā tu visu dari, kā vajag, bet laimes nav. Nevar visu dzīvi pārvērst izpriecu meklēšanā - tās ir noderīgas tikai nelielā daudzumā, kā deserts pēc pusdienām.
Izpriecu pārpilnība pārsātina - no dažām kļūst nelabi, no citām rodas atkarība. Komēdijas pēc otrā desmita šķiet jau mazāk smieklīgas. Ja regulāri ēd saldumus, iedzīvojies liekajā svarā. Paradums vakaros iedzert vīnu kļuvis par atkarību, un bez vīna glāzes nevari iemigt. Sevis slavēšana izrādās vien bezjēdzīga mantra, kas kaitina apkārtējos.
2 Ja mums neizdodas iemīlēt sevi, mēs meklējam cilvēku, kas to darīs mūsu vietā Tu sameklē labsirdīgu vīrieti un apprecies ar viņu.
Tev šķiet, ka sekss, kopīga saimniecība un bērni, kopīga došanās uz tirdzniecības centru ir mīlestības avots. Tā nav. Pat ja tavs vīrs prot sevi mīlēt, tikai uz viņa prānas bāzes vien laulību nevar uzbūvēt.
Tā beigsies, un vīrs tik un tā aizies, tikai bez skandāla.
Viņš norobežosies no tevis aiz mīlestības pret sevi. Bet tu arī turpmāk liksi citiem mīlēt sevi un kļūsi par cilvēku, kuru sadzīvē lamā par egoistu.
3 Mēs cenšamies domāt par sevi un pieņemt sevi, spriežot pēc informācijas, ko saņemam no citiem; pēc svešu viedokļu kopuma Un rezultātā spēlējam svešas lomas, dzīvojam svešu dzīvi. Patiesībā vajag pieņemt sevi un domāt par sevi, spriežot pēc patiesās informācijas. Tas, ko tu par sevi uzzināsi meditācijas laikā, ir patiesība. Pašanalīze arī ir viens no ceļiem, kā iepazīt patieso sevi.
Kā sevi iemīlēt
Atzīsti, ka mīlestība pret sevi ir lieliska Mums kopš bērnības iedvesa domu, ka egoisms ir briesmīgs ļaunums. Tētis un mamma pieprasīja, lai bērns smilšu kastē dalītos ar citiem bērniem, ļautu viņiem spēlēties ar savām rotaļlietām, un ļoti baidījās, ka viņš izaugs par egoistu. Un daži no mums izauga ar pārliecību, ka sevi mīl tikai egoisti. Bet man, lūk, jāmīl kāds vai kaut kas cits! Patiesībā egoists ir cilvēks, kuram piemīt apziņa (ego - latīņu valodā). Pasaulē nav cilvēka bez apziņas. Un pateikt kādam, ka viņš ir egoists, ir tas pats, kas secināt: «Viņam ir divas rokas un divas kājas.» Bet, kad mēs dusmās kādu nosaucam par egoistu, patiesībā mēs runājam par cilvēku, kurš nemaz, ne drusciņas nemīl sevi un liek to darīt citiem.
Pieņem sevi tādu, kāda esi Tieva vai resna, spēcīga vai vāja. Neuzskati savu ķermeni un savu personību par objektu pūliņu pielikšanai: te noņemt, te pielikt, te savilkt, te aizšpaktelēt, te apgarot un attīstīt! Pieņem kā esošu: «Es tāda esmu tāpēc, ka man ir tāda karma. Tas ir fakts.»
Ja tu pieņem sevi, tātad pieņem arī Dievu. Un izproti, kur ir cēlonis un kur sekas. Sieviete saprot, ka viņas bērnībā klusētājs tētis prata izpaust savu mīlestību pret viņu tikai ar konfektēm un šokolādes sieriņiem, no turienes viņai arī radies liekais svars, tāpēc to zaudēt viņai būtu tas pats, kas aizmirst par tēti un viņa labo sirdi. Un tālāk viņa jau pati domā, ko darīt - zaudēt vai nezaudēt svaru.
Līdz ar cēloņsakarību izpratni tev mainās apziņa un parādās iespēja kaut ko savā dzīvē mainīt. Tu atbrīvojies no nezināšanas - visu nelaimju avota.
Attīsti savu apziņu Modē ir apgalvot, ka mūsdienu cilvēkam ir uzpūsts ego un no tā ceļas visas mūsu nelaimes. Tā nav. Ego - apziņa - vairumam no mums ir neattīstīta, kā saplacis balons. Ja tā ir attīstīta, cilvēks nevienam neko nepierāda, no konfliktiem izvairās, viņš ir mundrs un žēlsirdīgs. Stiprais zina, ka viņš ir stiprs, un ne ar vienu nekaujas.
Tikai par sevi nepārliecinātam, kompleksu māktam vārgulim vajag iesaistīties kautiņos, visiem traucēt, lai pierādītu sev un citiem, cik viņš ir varens puisis.
Rūpes par apziņu ietver meditāciju. Sākumā ir labi meditēt divreiz dienā pa divdesmit minūtēm. Kaut vai reizi dienā - tas arī darbojas. Vērtīga ir arī gremdēšanās skaistā mūzikā (bez uzmācīgas prātošanas par finanšu pārskatiem vai sapņošanas par atvaļinājumu). Vai pastaiga gar jūru, kad tevi piepeši aizrauj pasaules skaistums un tu izkūsti tajā… Tas ir arī teātra apmeklējums un sajūsma pēc pirmizrādes. Vai grāmatas lasīšana, kad tu saproti: «Es vienmēr esmu tā jutusi, taču nepratu ietērpt vārdos, bet tagad tas ir nostājies manā priekšā.» Un saruna - nevis par sadzīvi vai kopīgiem paziņām, bet gan par idejām.
Piedod sev Lai citus cilvēkus tiesā Dievs, lai viņi lūdz piedošanu tam, nevis tev. Un nevajag tēlot vispārpieņemtās komēdijas ar piedošanu visiem un ikvienam. Tavs piedod viņiem ir tukša gaisa tricināšana. Toties sev cilvēks pats ir soģis. Savā personā mēs piedodam aktierim, kurš ir nolīgts, lai tēlotu noteiktu lomu saskaņā ar karmas likumiem. Ja ir slikti tēlojis, piedosim viņam. Tā ir reālā piedošana. Nevis komēdija.
Piedot sev nozīmē izrādīt mīlestību pret sevi. Ja tu sev nepiedod, tātad neieredzi, un tev nav nākotnes. Tu zāģē zaru, uz kura sēdi, un neskaidrs ir tikai viens jautājums - kad tas notiks? Bet tas, ka notiks, ir skaidrs. Tu nokritīsi uz zemes, un nekādu citu perspektīvu nav.
Atbrīvojies no cilvēkiem, ar kuriem tev ir smagi Kontaktēšanās ar nepatīkamiem cilvēkiem nozīmē sevis iztukšošanu un pašiznīcināšanos. Tavu upuri neviens nenovērtēs, balvu par to tu nesaņemsi. Izdari to iespējami agrāk - vēlāk tik un tā ar viņiem sastrīdēsies.
Nepatīkamais cilvēks ir tavs radinieks, un tev ir kauns no viņa norobežoties? Padomā, lūk, par ko. Parasti tādi radinieki labi saož tavu naudu, tavu enerģiju. Tu vēl neko pat neesi nopelnījusi, tikai izdevība parādījusies, bet viņi jau virzās uz tavu pusi, lai tu kļūtu par viņu donoru. Atsakies no tuvām attiecībām ar viņiem.
Dari to, kas tev patīk Tā ir ļoti vienkārša un iedarbīga metode, kā iemīlēt sevi. Darot iemīļoto darbu, tu pildi savu misiju - savu dharmu - un nodibini tiešu saikni ar dievišķuma avotu sevī.
Iekšķīgi lieto tikai labo Ēd ar apdomu, izvēlies veselīgo. Tas, kurš sevi mīl, pret ēdienu ir nežēlīgs. Viņš neļauj sev lietot saldumus. Viņš par sevi rūpējas labāk nekā par kaķīti.
Sievietei, kura dzīvo viena pati, nepatīk gatavot sev. Kāpēc? Kādam citam viņa labprāt cep un vāra. Bet kāpēc jāgatavo sev? Lūk, kāpēc! Ja sieviete mājās negatavo, viņai nav labākas dzīves perspektīvas, jo viņa rīkojas pretēji savai barotājas dabai.
Pāriesi uz kafejnīcas smalkmaizītēm un ar to pašu ieslēgsi pašiznīcināšanās mehānismu, paziņojot: «Es nevienam neesmu vajadzīga, sev arī neesmu vajadzīga, ejiet jūs visi trīs mājas tālāk!
Es dzeršu kafiju ar kūkām, būšu mūžam viena un skumjās iegrimusi.»
Vienalga, vai tu esi viena vai nē, vajag gatavot, un cilvēki sāks pie tevis iegriezties, meklēs tavu sabiedrību, tavās mājās sāks garšīgi smaržot, tajās parādīsies omulība un siltums. Un iet projām negribēsies.
Ideālajā gadījumā tu, visticamāk, rezultātā pievērsīsies veģetārismam un atteiksies no dzīvnieku izcelsmes barības, kas nebūt nav raksturīga cilvēka dabai. Bet, kamēr neesi atteikusies, izvēlies sev visu ar mīlestību - veselīgo. Un neaizstāj ar ēdienu garīgās vajadzības! Mēs pārēdamies, kad mums pietrūkst jaunu iespaidu. Atver tiem durvis, un ēstgriba mazināsies.
Tev nav vajadzīgi saldumi - tie remdē alkas pēc mīlestības, un labāk to apzināties, nevis nomākt ar ēdienu.
Nav vajadzīga arī kafija un tēja - mundrumu mums dod duša un vingrošana.
Vīns liek piemirst par problēmām - labāk tās risināt.