![]()
Andrejs - no koncertzāles vadīšanas pie arbūzu audzēšanas.
Vai iespējams sākt dzīvi no jauna? Atgriezties pie savām saknēm? Kādu dienu Andrejs Kondratjuks novilka uzvalku un atrada jaunu dzīves aicinājumu. No Dzintaru koncertzāles direktora un uzņēmēja viņš kļuva par lauksaimnieku un tagad dzīvo saskaņā ar dabu un pateicībā par dzīvi. Bez ķīmijas un steigas, ar pilnu elpu viņš Lielupes krastā audzē gardus arbūzus un melones.
“Agrāk visu savu enerģiju atdevu citiem, bet, apmetoties Gātciemā, mājā pie upes, pats sāku to saņemt,” stāsta Andrejs. “Pirmo reizi te atbraucu, kad vēl biju Dzintaru koncertzāles direktors. Izspiests kā citrons. Atbraucu un burtiski sajutu - kopā ar nogurumu no manis it kā nokrita tāda kā plēve. Esot uz savas zemes, es elpoju citādi.”
Tagad Andreja un viņa sievas Maijas arbūzu un meloņu lauki kļuvuši par Gātciema vizītkarti. Rudenī abu māju ir viegli pazīt - pie vārtiem galds ar sulīgiem augļiem un zīmīte, kur norādīti apmaksas veidi, tostarp arī iespēja veikt pārskaitījumu uz bankas kontu. Bet līdzās vienkāršs, sirdi aizkustinošs uzraksts: “Ja jums nav iespējas atbalstīt mūsu lauku darbu, ņemiet bez maksas.”
![]()
Dobēs, kas šķietami sniedzas līdz pat horizontam, gozējas dažādu formu arbūzi - apaļi kā bumbas, iegareni, svītraini un tradicionāli zaļi. Kopumā šeit tiek audzētas 14 arbūzu un četras meloņu šķirnes. Īpaši pārsteidz ‘Emir’ - poļu šķirnes melone, salda kā medus un oranža kā vakara saule -, kā arī dienvidnieciski sulīgs arbūzs ar dzeltenu mīkstumu.
Kādreiz tika uzskatīts, ka gardus arbūzus un melones iespējams izaudzēt tikai karstā klimatā zem svilinošas saules, bet Latvija sen pierādījusi pretējo. Tagad melones un arbūzi arī mūsu platuma grādos vairs nav nišas produkts - Latvijā tos audzē desmitiem saimniecību! Un sapņotājus, kuri cenšas izaudzēt šīs saldās ogas, vairs neuzskata par dīvaiņiem. “Mēs neesam konkurenti, bet gan domubiedri, kas dalās pieredzē,” saka Andrejs. “Arī man sasniegt rezultātu palīdzēja citu zemnieku zināšanas.”
![]()
Andreja saimniecībā aug 14 arbūzu un četras meloņu šķirnes.
Traktorista dēls
Aizgājis pensijā, Andrejs atgriezās pie tā, ar ko viņa dzīve sākās, - pie zemes, apmetot pārsteidzošu loku. Negaidītu pavērsienu ir bijis tik daudz, ka pietiktu piedzīvojumu seriālam!
“Visu dzīvi jūtu, it kā mani nestu neredzama straume. Taču tā nekad nav bijusi haotiska. Tas ir ceļš, kas, manuprāt, tiek parādīts no augšas. To, ka zeme dod spēku, sapratu jau bērnībā. Uzaugu Elejas kolhozā ukraiņa un baltkrievietes ar poļu saknēm ģimenē. Mājās mēs vienmēr runājām latviski. Tēvs bija traktorists, un es pirmo reizi pie traktora stūres sēdēju jau piecu gadu vecumā - tēvam klēpī. Kad viņš devās pensijā, man vēl nebija pat sešpadsmit. Tad pats sēdos pie traktora stūres - padomju laikos vadītāja apliecību nevienam neprasīja.
Tēvs gan man bija izsapņojis citu nākotni un pierunāja mācīties mūziku. Mūsu pusē nebija tādas iespējas, tāpēc 7. klasē pārcēlos dzīvot pie māsas uz Jūrmalu. Viņa bija apmetusies tieši blakus Dzintaru koncertzālei. Tad arī iestājos mūzikas skolā. Jūrmalā toreiz bija viss, kas man jaunībā patika, - mūzika, sabiedrība un brīvības izjūta. Tomēr katru vasaru devos pie vecākiem.
Pēc tam iestājos Rīgas Kultūras darbinieku tehnikuma eksperimentālajā kursā. Tur atklājās, ka man piemīt arī aktiera dotības, bet nolēmu turpināt mūzikas virzienu. Ar šodienas pieredzi esmu pārliecināts - lai gan izglītība nav obligāta, tā ir vēlama, jo dod plašu skatījumu. Kaut vai tādēļ, lai būtu iespēja mācīties ne tikai no savām, bet arī no citu kļūdām. Tehnikuma laikā piepelnījos, spēlējot trompeti - gan krogos, gan bērēs. Toreiz ar to varēja labi nopelnīt. Pēc tam - armija un trompete armijas orķestrī.
Atceros, reiz pārģērbos civilās drēbēs, lai bez atļaujas dotos brīvā vaļā, bet autobusā saskrējos ar praporščiku… Viņš draudēja ieslodzīt mani karcerī, bet es pamanījos aizlaisties. Nākamajā rītā, it kā nekas nebūtu noticis, atkal spēlēju orķestrī. Bet, kad draudēja sods - tualetes mazgāšana un bedru tīrīšana -, notēloju apendicīta lēkmi. Tik pārliecinoši, ka man to izgrieza! Vēlāk izrādījās, ka aklā zarna tiešām bija iekaisusi…
![]()
Latvijā melones un arbūzus audzē desmitiem saimniecību.
Sieva lika izvēlēties -
viņa vai restorāni
Pēc armijas spēlēju ģitāru, dziedāju, uzstājos kopā ar orķestri un deju kolektīvu, līdz kādu dienu sieva Maija man paziņoja: “Vai nu es, vai restorāni!” Bija jāizvēlas. Astoņdesmitajos gados sāku pildīt administratīvas funkcijas Jūrmalas estrādes orķestru birojā. To vadīja Leonīds Aleksejevs, slavenā šefpavāra Laura Aleksejeva tēvs. Tad sapratu - dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Visdrīzāk es nekļūtu par tik veiksmīgu mūziķi, cik biju labs administrators.
Dzīves laikā nomainīju daudzas darbavietas, pat strādāju stikla taras pieņemšanas punktā Kauguros; tolaik tā varēja labi nopelnīt. Kad modē nāca adītas beretes ar gumijas lenti, nodibināju rokdarbu kooperatīvu. Vēl nodarbojos ar celtniecību un pat braucu tirgoties uz Poliju. 1996. gadā kopā ar partneri atvēru ievārījumu un džemu fabriku, bet mums sanāca konflikts. Tā rezultātā kopā ar radinieku Jūrmalā izveidojām pirmo ūdens atrakciju parku Nemo. Pēc tam Leonīds Aleksejevs, tolaik jau Jūrmalas domes deputāts, uzaicināja mani kļūt par viņa palīgu Dzintaru koncertzālē. Tad zāle vairs nebija valsts īpašums, bija jāmeklē jauni attīstības ceļi. Tie bija ļoti interesanti laiki!
Skuvos divreiz dienā
Kad 1999. gadā sākām darbu, Dzintaru koncertzālē gadā notika tikai astoņi pasākumi. Gadu vēlāk sarīkojām jau 20 koncertu. 2001. gadā 54 gadu vecumā Leonīds Aleksejevs nomira. Lai gan sevī nejutu ambīcijas kļūt par koncertzāles vadītāju, atstāt līdz šim paveikto nevarēju. Maestro Raimonda Paula atbalstīti, bijām koncertzālei piesaistījuši jauno izpildītāju konkursu Jaunais vilnis. Kopējais pasākuma skaits gadā pāsniedza simtu - tas bija mūsu ar Leonīdu darba rezultāts. Tieši manā laikā sākās arī Mazās zāles renovācijas projekta izstrāde.
Protams, šis darbs nozīmēja arī pastāvīgu stresu. Vienmēr bija jābūt formā - reizēm nācās skūties pat divreiz dienā. Arī saskarsme ar populāriem māksliniekiem prasīja īpašu pieeju. Bet, piemēram, Alla Pugačova, neraugoties uz savu publiski majestātisko tēlu, saskarsmē izrādījās ļoti vienkārša un sirsnīga. Reiz iegāju viņas grimētavā, lai pateiktos par uzstāšanos, un viņa atbildēja ar komplimentu. Bet par daudziem citiem izpildītājiem to gan nevaru teikt…
Dzintaru koncertzālē nostrādāju desmit gadus, līdz 2009. gadam. Tad Jūrmalas mērs mani atbrīvoja no amata - izlidināja kā korķi. Atlaišana man sagādāja gan sāpes, gan vilšanos, tomēr es nepadevos un iesniedzu prasību tiesā. Parasti šādām lietām nav jēgas - vispārīgā frāze uzticības zaudēšana der jebkuram atlaišanas gadījumam. Bet man tas bija principa jautājums. Tiesas izdevumi aprobežojās tikai ar valsts nodevu, jo mani pārstāvēja advokāts ar pašcieņu, kurš strādāja bez maksas. Un iedomājieties - apgabaltiesa piesprieda, lai man tiktu kompensēti tie astoņi mēneši, kurus man kā valdes loceklim neļāva nostrādāt līdz līguma beigām!
Pēc tam iesaistījos politikā, kur biju jau kopš 2004. gada. Paspēju pastrādāt Rīgas mežu un Rīgas namu valdēs.
![]()
Laiks, kad Andrejs bija Dintaru koncertzāles vadītājs un staigāja tikai uzvalkā.
Dzīves principi
• Esi pateicīgs.
• Palīdzi visiem, kam vari, un uzreiz par to aizmirsti. Labestība atgriezīsies. Visdrīzāk no citas puses.
• Katros mīnusos meklē plusus.
• Par veselību domā laikus, izmanto dabas dotās iespējas.
• Neļaujies korupcijai, citādi tas kā bumerangs atgriezīsies pie tevis.
Viss sākās ar eglītēm
Saimniecību Dzelmes nopirkām 90. gados, kad man ar finansēm vēl viss bija stabili. Ar Maiju meklējām sev māju un atradām to Gātciemā. Toreiz ciematā bija tikai desmit vecas mājas. Mūsējai pienācās četri hektāri zemes. Man, toreiz ļoti aizņemtam darbos, tik daudz nemaz nevajadzēja, bet citādi māju nopirkt nevarēja, tādēļ bija jāņem arī zeme. Kurš gan varēja zināt, ka tieši zeme vēlāk kļūs man tik nozīmīga, ar laiku izplešoties pat līdz deviņiem hektāriem? Līdz 2009. gadam visu, ko nopelnīju, ieguldīju mājā, bet zemi neizmantoju - tā aizauga ar krūmiem un nezālēm. Bet, kad mani atlaida no koncertzāles, saaicināju radus uz talku. Kopīgiem spēkiem visu sakopām, un tad es sāku eksperimentēt.
Vispirms radās doma audzēt Ziemassvētku eglītes - iestādījām apmēram 20 tūkstošus stādu. Drīz vien noskaidrojās, ka līdz pārdošanai eglītei jāaug piecus vai sešus gadus. Pa šo laiku šī ideja manī jau bija izdzisusi. Tad Maija ar draudzenēm nolēma tukšajās vietās starp eglītēm iestādīt ķiplokus. Bet izrādījās - eglītes vairo nezāles, un ļoti daudz! Nolēmām no eglītēm atteikties.
Tad mums parādījās mazbērni, tādēļ nolēmām audzēt ekoloģiski tīras zemenes. Maija nāk no ģimenes, kas nodarbojās ar zemeņu audzēšanu, un viņas zināšanas lieti noderēja. Piestādījām vienu hektāru. Pirmo ražu 2015. gadā aizvedām nogaršot šefpavāram Laurim Aleksejevam uz restorānu 36. līnija. Kāds paziņa toreiz sacīja: “Šīs zemenes rada atkarību!”
Bet reiz pie manis ciemos atbrauca puisis ar ideju audzēt arbūzus un melones. Sākumā es tam nenoticēju - sievasmāte bija mēģinājusi audzēt šīs ogas, bet nebija izdevušās garšīgas. Tomēr puisim izdevās mani pārliecināt. Viņam bija ideja un zināšanas, man - zeme un tehnika. Vienojāmies pamēģināt. Tā tika iestādītas hibrīdās šķirnes - melones un arbūzi, kas krustoti ar ķirbjiem, tādēļ ir piemēroti pat ziemeļu klimatam. To garša mani patiesi pārsteidza. Joprojām esmu pateicīgs par šo ideju, kuru pēc tam attīstīju. Ik sezonu arī šim puisim, kurš toreiz mani izaicināja pamēģināt, piegādāju mūsu audzētos arbūzus un melones.
Ar Maiju daudz ceļojam. Visur kur braucām degustējam dažādus augļus un atklājām, ka mūsu pašu arbūzi garšo labāk nekā tie, kurus, piemēram, ēdām Jordānijā! Turklāt izcili rezultāti iespējami arī bez kaitīgu ķīmisku vielu izmantošanas. Saimniecībā principiāli neizmantojam pesticīdus vai ķīmiskus aizsardzības līdzekļus. Zinātnieki piedāvā daudz dažādu bioloģisku preparātu, kas ražoti no augu un dzīvnieku izcelsmes izejvielām. Arī mēs sadarbībā ar Latvijas Universitāti un uzņēmumu Bioefekts piedalāmies viena šāda līdzekļa izstrādē. Mūsu princips ir atrast līdzsvaru ar dabu nevis cīnīties ar to.
Dzīve bez ķīmijas
![]()
Pēc dabas optimists, Andrejs ar smaidu tiek galā ar visām likstām.
Kopumā lauksaimniecība ne pārāk rūpējas par cilvēka veselību. Mani jau sen uztrauc herbicīda Raundaps jautājums. Tā lietošana ES atļauta līdz 2033. gadam, lai gan Pasaules Veselības organizācija atzinusi, ka Raundapa sastāvā esošā aktīvā viela glifosāts ir kancerogēna cilvēkiem. Tomēr tikai daļa Eiropas valstu ir ierobežojušas tā izmantošanu. Man grūti saprast zemniekus, kuri pirms sējas ar šo indi izdedzina nezāles, nevis tās vienkārši izravē. Šī herbicīda pēdas taču paliek it visā, kas vēlāk aug uz šīs zemes: graudos, ogās un augļos. Un, pat ēdot maizi, mēs uzņemam kārtējo devu šīs ķīmijas, līdz ar to nav iespējams runāt par tīru, ekoloģisku uzturu.
Vienmēr esmu bijis ķīmijas pretinieks, vienīgie medikamenti manā aptieciņā ir B vitamīns un dzelzs preparāts. Mēs ģimenē ticam tautas medicīnai un naturopātijai. Kursa veidā tiek lietoti čagas un zemestauku uzlējumi; vislabāk no rīta tukšā dūšā. Domāju, tas ir lielisks veids, kā attīrīt organismu, jo ķīmija mūsos ienāk no visurienes - ar pārtiku, kosmētiku, apģērbu. Tomēr uzskatu, ka uzlējumus lietot ir jēga profilaktiski, bet ne tad, kad slimība jau sākusies.
Mēs visi uzskatām, ka nekas īpaši slikts ar mums nenotiks. Vēža diagnoze 2020. gadā man nāca kā pērkons no skaidrām debesīm. Bija nepieciešama sarežģīta operācija, tika izgriezts kuņģis.”
Atrodoties slimnīcā, Andrejs ierakstīja Facebook: “Pēc dabas esmu optimists. Arī savu diagnozi uztveru kā iespēju kaut ko dzīvē mainīt uz labu. Slimība man tika sūtīta, lai es apstātos. Laikus dotos pensijā un pārvērstu mūsu saimniecību par bioloģisku.” Viņa atklātība guva lielu sabiedrības atsaucību.
Pēc operācijas Andrejs pilnībā mainīja režīmu un dzīves stilu - izvēlējās veselīgu uzturu, ēd mazas porcijas, tā zaudējot pat ceturto daļu sava sākotnējā svara. “Kad pēc kuņģa izņemšanas tik spēji novājēju, pajokoju, ka nu varētu sevi piedāvāt LNOB galvenajam baletmeistaram Aivaram Leimanim, jo mani auguma parametri bija ideāli baletdejotājam.” Papildus viņš pievienoja arī fizisko aktivitāti. “Reiz pirms ražas novākšanas man izveidojās starpdisku trūce, ārsti teica, ka palīdzēs tikai operācija. Bet, pateicoties fizioterapijas nodarbībām, es pilnībā atguvos! Ja 59 gadu vecumā knapi staigāju, tad savā 60. dzimšanas dienas ballītē dejoju pilnā sparā!” Tagad Andrejs ir pārliecināts, ka ar fiziskām nodarbībām iespējams novērst daudzas problēmas, tāpēc katru rītu vingro. “Vairs neieturu nekādas īpašas diētas. Pēc operācijas apmeklēju labāko Latvijas dietologu, bet viņa padomus ievēroju tikai mēnesi, jo man tika aizliegta gan gaļa, gan cepts ēdiens, gan alkohols un vēl daudz kas cits. Bet onkologs gan man atļāva glāzīti konjaka!”
Hobijs, nevis bizness
![]()
Tēvs bija traktorists, līdz ar to pie traktora stūres pirmo reizi bija iespēja tikt jau piecu gadu vecumā - tēvam klēpī.
“Mana mamma nekad nedomāja, ka kļūšu par cilvēku, kurš mīl zemi,” stāsta Andrejs. “Bet tagad viņa droši vien noraugās uz mani no debesīm un priecājas. Lai gan es sevi joprojām par īstu zemnieku neuzskatu - man tas ir hobijs, nevis bizness.”
Bez zemenēm, ķiplokiem un arbūziem saimniecība tirgo arī cidonijas, bet tomātus un baklažānus audzē pašu vajadzībām. Kad augustā nogatavojas arbūzi un melones, Andrejs dažus vakarus pavada nakts tirgos - Vidzemes un Centrālajā. “Man ļoti patīk atmosfēra un cilvēki Vidzemes tirgū. Līdz četriem strādāju uz lauka, bet no pieciem esmu jau tur.” Tirgojot viņam noder arī aktiera prasmes: “Smaids, vārds, degustācija - un pircējs ir tavs!” Produkcija gan nav lēta, 1,5-2,5 eiro par kilogramu, bet tās kvalitāte ir augsta.
Pagājušajā gadā no lauka novāca apmēram pusotru tonnu augļu, šogad - vēl vairāk. Simts kilogrami tika nogādāti pansionātos un bērnunamos. “Reiz mums pat zvanīja no Valsts prezidenta kancelejas - viņi regulāri pērk mūsu zemenes…”
Klausos sievā
“Kopā ar Maiju esam jau 44 gadus,” Andrejs smaida. “Mums ir noslēgts laulības līgums. Māja un ferma pieder viņai, man - mašīna un tehnika.” Arī darbu dalīšana ģimenē ir skaidra - Andrejs atbild par zemes apstrādi, uz Maijas pleciem ir finanses, kase, ravēšana, šķirošana…
“Esmu pārliecināts - zemnieks var nopelnīt tikai tad, ja pats strādā savā zemē, nevis izīrē to citiem. Maija ir piesardzīga, es pats - emocionāls un straujš. Agrāk, ja man nepatika tas, ko viņa pagatavoja vakariņās, varēju arī sasist trauku un aizbraukt uz restorānu. Tagad mācos valdīties un ieklausos sievā. Bet viņa nekad nav gribējusi ar mani strīdēties.
Arī par saimnieciskiem jautājumiem apspriežamies. Viņa, piemēram, bija pret lielas tuneļsiltumnīcas būvi arbūziem un melonēm.
Es tomēr tādu uzcēlu - 100 metru garu! Bet drīz vien vētra šo brīnumu sagrāva. Beigās to, kas kas palika pāri, pārdevu iesācējam zemniekam daudz lētāk, nekā biju ieguldījis. Tas bija skaidrs pierādījums - savā otrajā pusē ir jāieklausās!”
Visa gada ritms
“Esam parasti pensionāri,” smejas Andrejs. “Viss gads mums ir saplānots pa mēnešiem. Kad oktobrī beidzas sezona, lidojam atpūsties uz Krētu. Tur rudenī ir lieliski - maz cilvēku, zemas cenas gan dzīvošanai, gan auto īrei. Pēc tam atgriežamies, stādām ķiplokus un atkal dodamies ceļā. Decembrī braucu slēpot - kalni ir mana bauda un enerģija. Martā Maija sāk sēt papriku, baklažānus un tomātus, aprīlī jāgatavo siltumnīcas, un tad jau sākas jaunā sezona. Garlaicīgi nav ne brīdi! Pagaidām neplānojam saimniecību paplašināt - jāaudzē tik, cik pats vari apstrādāt. Kā saka, par savu pēcpusi augstāk neuzlēksi. Zeme nav domāta, lai ar to pelnītu, bet lai cilvēks, tai pateicoties, pārvarētu savu slinkumu. Citādi, esot pensijā, var ļauties kārdinājumam iesēsties dīvānā, un tad tā dzīve arī beidzas. Mana devīze ir - neapstāties!”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
