Valstī, kuras prezidente ir bijusi sieviete, šķiet, par dzimumu diskrimināciju nevarētu būt ne runas. Protams, es zinu, ka daudzās valstīs un atsevišķās reliģijās sievietes aizvien tiek uzskatītas par otrās šķiras cilvēkiem, kas nedrīkst vispār neko bez vīra vai brāļa atļaujas, un kur katrs bērns, kas nav piedzimis kā puika, ir nevēlams. Tomēr - vai tiešām Rietumu pasaulē starp Eiropas pastāvīgajiem iedzīvotājiem iespējams kas līdzīgs? Diemžēl pēdējā laikā bieži esmu jutusies tā, it kā manas sievietes tiesības būtu stipri gājušas mazumā.
Reiz pēc kādas konferences Spānijā mēs ar itāliešu un šveiciešu kolēģiem gājām pa ielu. Visi solīdi, kostīmos. Pēkšņi pieskrēja kaut kāda vasarīgās drēbēs ģērbusies sieviete un lauzītā angļu valodā, vēršoties pie mūsu vīriešiem un norādot uz dalībnieku kartēm, jautāja, kur atrodas konferenču zāle. Vīrieši pamāja ar roku pretējā virzienā un sāka smieties. Un vēl labu brīdi pēc tam, nespējot rimties, turpināja ņirgt un bārstīt dzēlības: kas gan viņai meklējams tādā pasākumā; neko teikt - delegāte, ha-ha-ha; nu, protams, visi zinātņu doktori, izskatās tieši tā, ha-ha-ha!
Man žēl, ka es noklusēju. Šajā pasākumā biju pirmo reizi, un arī mans amats bija zemāks nekā džentlmeņiem. Es vienkārši baidījos par savu ādu. Un neizrādīju nekādu solidaritāti. Visdrīzāk, tā sieviete tiešām nebija konferences dalībniece. Nu un? Varbūt viņa arī nav eksperte šajā jomā, bet ir vadošā speciāliste kādā citā sfērā. Un ja arī ne vadošā? Varbūt konferenci apmeklēja vīrs, bet viņa izmantoja iespēju atbraukt līdzi. Vai jūs tā nemēdzat darīt? Es mēdzu. Un arī mans vīrs mēdz atbraukt līdzi uz maniem pasākumiem, un, kamēr es apmeklēju lekcijas vai uzstājos, tikmēr viņš izbauda pilsētu. Kas tur slikts? Un vēl - vai priecīga, vasarīga kleita uzreiz padara sievieti stulbu? Un vai ierobežotās angļu valodas zināšanas nozīmē, ka viņa nezina nevienu citu valodu?
Kāpēc tādi uzskati par šo sievieti un minējumi par to, kas viņa ir?
Piemēram, korejiešu delegāts pajautāja, kur atrodas tualete, un neviens viņam aiz muguras nesmīkņāja, sak - ko šis gudrītis te dara, ja neprot pat lasīt, vai varbūt viņš ir apmaldījies bez mammītes? Vai mani kolēģi būtu ņirgājušies, ja ceļu sliktā angļu valodā viņiem būtu pavaicājis vīrietis džinsos?
Kad divas dienas vēlāk, īsi pirms konferences noslēguma, maksāju par viesnīcu, pie blakus lodziņa maksāja arī viens no šiem kolēģiem. Viņš lūdza pagaidīt, aicinot iet kopā. Tā kā es pēc konferences uzreiz devos uz lidostu, līdzi man bija četras somas - dators, mazā somiņa, koferis un vēl rokassoma. Džentlmenim - vien neliela datorsoma. Jāiet netālu, minūtes desmit, toties pa bruģi. Viņš teju riksītī skrien man pa priekšu, kaut ko stāsta un žestikulē, kamēr es lēni, lēni velkos viņam aiz muguras, uz augstiem papēžiem pārvarot krustojumus, šķērsojot mazākas ielas ar cita veida bruģi, apmalēm un šķēršļiem. Un klāt pie visa vēl karstums, augusta vidus, +35 grādi. Vai kolēģis pamanīja, ka es viņam aiz muguras, visa nosvīdusi, tā mokos? It nemaz!
Kāds varētu teikt - pareizi! Tā jau arī ir tā vienlīdzība. Sievietes var visu! Protams, var. Es taču varēju, jo četras somas ar kopējo svaru 30 kg un augstpapēžu kurpes jau nu nav tas, kas atturēs mani no pasaules iekarošanas.
Vai es uzskatītu sevi par vājo dzimumu, ja vīrietis paņemtu vismaz vienu no manām somām? Nē, jo runa ir par elementāru cilvēcību; ar vienlīdzību tai nav nekāda sakara. Jo, kad es palīdzēju kolēģim-vīrietim aiznest līdz mašīnai vienu no viņa trim kastēm, viņš taču nepadomāja, ka uzskatu viņu par vājo dzimumu, un it nemaz neapvainojās.
Protams, gadās sastapt vīriešus, kas bez īpaša lūguma paši skrien pēc krēsla, ja kompānijai pievienojas sieviete, kurai pietrūkst vietas. Vai darba virtuvē, gatavojoties ēst kūku, apjautājas, vai es arī nevēlos gabaliņu. Taču tas ir tāds retums, ka es viņus uztveru kā ūnikumu, izmirstošu sugu.
Šajā spēlē visnotaļ aktīvi piedalās arī pašas sievietes. Nesen dzirdēju no dāmām darbā: «Vajadzētu palūgt, lai jaunajam amatam piešķir vairāk naudas, citādi piesakās tikai sievietes.»
Es jau iepriekš zināju, ka sievietes ar identisku kvalifikāciju - hm... kā lai to pareizi pasaka: lūdz?, pieprasa?, sagaida? - gandrīz vai par trešdaļu mazāku algu nekā vīrieši. Turklāt kandidāti-vīrieši bieži vien atbilst prasībām tikai par 80%, savukārt sievietes piesakās tikai tad, ja viņām ir visi 100%! (Lūk, arī vienkārša aritmētika: 80-procentīgs vīrietis izmaksās par 30% dārgāk, un atšķirība starp viņu un to pašu 100-procentīgo sievieti, kura piekrita strādāt par mazāku naudu, gadu no gada pieaugs, jo nesimtprocentīgais vīrietis katru gadu saņems daudz lielāku algas pielikumu.)
Taču to nu es nebiju gaidījusi - izrādās, mums ir bijis mērķis principā atrast kolektīvam vīrieti! Tātad galvenais nosacījums, lai ir daikts starp kājām? Personāla atlases kompānijas pat jautā: «Vai jums ir kādas vēlmes attiecībā uz kandidāta dzimumu?» Un vistas korī atbild: «Mums vajag gaili.» Un piebilst: «Cik labi, ka jūs pajautājāt, mēs taču nezinājām, ka arī to var atrunāt.»
Mans darbs nav saistīts ar smagu kravu pārvadāšanu vai citu specifisku nozari, kurai piemēroti būtu tikai vīrieši. Tad kāpēc jāpieņem vīrietis?
«Nu kā - būs, kas mums birojā ieskrūvē jaunas spuldzītes un palīdz atnest kastes no bagāžnieka!» Ak tad tāpēc mēs viņam maksāsim par 30% vairāk nekā sievietei! Par tādu naudu arī es varu ieskrūvēt spuldzītes un pie reizes arī puķes apliet.
Starp citu, kad darbā izveidojas konfliktsituācijas, retais vīrietis no tiem, kas lepni dzīvo šajā vistu kūtī, nesauc sievietes par «kazām, kurām jau sen vajag veci». Vai tiešām līdz pat šim laikam sieviete ir uzskatāma par pilnvērtīgu tikai tad, ja viņa ir pie sāniem kādam tēviņam? Un tikai šai gadījumā arī viņa ir pelnījusi cieņu?
Nesen saskāros ar vēl kādu interesantu fenomenu. Dreskods. Vīriešiem vienkārši - uzvalks mugurā, un aiziet, vai ne? Bet sievietēm...
Pirms svarīgas starptautiskas konferences vienā no Eiropas galvaspilsētām visiem dalībniekiem tika izsūtīts dreskods. Vīriešiem bija tikai minēts, ka vajadzīgs uzvalks un kaklasaite, bez nekādām prasībām un sīkākiem komentāriem. Bet, lūk, kā izskatījās saraksts sievietēm:
• tumši zils vai melns, izgludināts (jo parasti sievietes staigā saburzītos) viena toņa kostīms, šūts pēc auguma;
• svārku garums - ne īsāki kā 3 cm virs ceļa, izņēmuma gadījumos pieļaujams bikškostīms (interesanti, kas ir tie gadījumi - līkas kājas?);
• tīras (!) lakādas (ar šo, lūdzu, pie psihologa) kurpes neitrālā krāsā uz papēža (!);
• melnas zeķbikses;
• blūze (tikai balta vai gaiši zila) pieļaujama tikai ar garām piedurknēm (kāda starpība, ja tāpat jāvelk pēc krāsas pieskaņotā žakete?);
• brīdinājums nelietot rotaslietas un lietot minimālu, bet obligātu dienas grimu;
• aizrādījums smaržas lietot uzmanīgi.
Gluži vai pārsteidzoši, ka sievietēm nebija prasības nomazgāties! Vai pievērsi uzmanību, ka saskaņā ar aprakstu vīrieši principā varēja ierasties saburzītā uzvalkā un netīros (jebkādos!) apavos, ar vienalga kādas krāsas kaklasaiti? Bet man nācās pirkt jaunu kostīmu, blūzi un kurpes.
Interesanti, kāpēc Latvijas prezidente varēja doties uz visaugstākā līmeņa starptautisku tikšanos koši sarkanā kostīmā, bet man jāiztiek ar zilu vai melnu (pat ne brūnu vai pelēku)? Labi vēl, ka nenorādīja, ka pieļaujama tikai viena matu krāsa vai arī visām sievietēm obligāti jānēsā brilles.
Liels bija mans šoks, kad ieraudzīju cilvēku, kas šo sarakstu sastādījis. Izrādās, tā bija sieviete. Tā, lūk, mēs cienām cita citu!
Tomēr visskumīgāk man kļūst, kad es redzu, ka spilgti izteiktā sieviešu kolektīvā priekšnieks vienalga ir vīrietis. Kurš vēl pirms stāšanās amatā aizrāda kolēģēm: «Kāpēc virtuvē stāv nemazgātas krūzes? Jūs taču esat sievietes- nomazgājiet!»
Un vēl man dažreiz liekas, ka sievietes nemaz negrib, lai citas sievietes sasniegtu augstus panākumus. Kas
tas ir - vai kaut kāds personīgs apvainojums?
Vēl kāda detaļa. «Mums ir lielisks seminārs - kā kontrolēt savu dzīvi!» Un tad kā argumentu organizatori sāk stāstīt, ka vispirms uz kursiem atnāk vīri, bet pēc tam atved savas sievas. Izklausās, ka viņas piesietas tādā kā saitītē. Bet jau seminārā, runājot par sportu, lektors pēkšņi paziņo, ka sievietēm nevajag iet uz sporta zāli. Tas lai paliekot tēviņiem un lesbietēm. «Īstas sievietes iet uz jogu attīstīt savas čakras un rūpēties par to, lai viņu vīrieši labi justos,» viņš pilnā nopietnībā saka un piemiedz ar aci. Domāju, semināru tā arī vajadzēja nosaukt - kā vīriešiem kontrolēt savas sievas.
Ko tad īsti es vēlos? Nē, es nedomāju, ka visi vīrieši ir cūkas vai lupatas. Es vienkārši vēlos izjust cilvēcību un gatavību palīdzēt - neatkarīgi no tā, kuram dzimumam šī palīdzība domāta. Vēlos, lai, audzinot dēlus, mammas un tēti pievērš uzmanību tam, ka sievietes arī ir cilvēki. Lai pieauguši vīrieši nedomātu, ka sievietes dievina strādāt divos darbos: birojā pa dienu un mājsaimniecībā vakaros - hobija pēc. Vai kāds patiešām uzskata, ka sievietei pēc garas darba dienas patīk vēl pāris stundu vākt pa visu māju bērnu drēbes un stāvēt pie plīts? «Rūpes par ģimeni ir ne tikai pienākums, bet arī sievietes augstākā sūtība un piepildījums!» - tā man reiz atbildēja kuplas ģimenes tēvs uz jautājumu, cik aktīvi viņš iesaistās savu piecu bērnu audzināšanā.
Un vēl man ir daži jautājumi. Cik bieži mēs izlemjam pastāvēt malā, kad mūsu klātbūtnē kāds pārskaita kauliņus citai sievietei? Kāpēc nezvērojam taisnās dusmās, kad vīrieši pazemo citu sievieti? Un ko mēs katra izšķirīgā mirklī izvēlēsimies - solidaritāti vai tomēr savu vienīgās sievietes pozīciju valdē nedalīt ne ar vienu citu?