Mazohisms man allaž bijusi mīkla
Kā gan tas ir: «Man ir slikti, tātad man ir labi?» No tā taču smadzenes var uzsprāgt! Kaut kāds robots vienkārši salūztu no ieprogrammētās pretrunas. Taču mēs, cilvēki, neesam nekādi roboti. Mēs esam spējīgi uz daudz ko. Un tomēr - kā var patikt sirdssāpes? Tas taču ir smagi. Neviens taču labprātīgi necietīs zobu sāpes un tīšām tās neizraisīs atkal un atkal! Tajā pašā laikā daudzi miljoni sieviešu un vīriešu gadiem ilgi mokās, ļaujot mīdīt sevi kājām, lai gan pietiktu ar vienu minūti, lai to visu izbeigtu! Un ja tas tomēr izbeidzas, viņi steidz ātrāk sameklēt jaunu sāpju avotu un kāri pieplakt pie tā. Kāpēc? Cilvēkiem patīk mocīties? Viņi mīl savus mocītājus?
Es nerunāju par sadomazohismu ar rokudzelžiem un pletni. Aizraušanās ar fiziskām sāpēm man nešķiet interesanta. Šis mehānisms man ir saprotams, lai arī šķiet dīvains. Cilvēka dzimumnobriešanas laikā, kad veidojas viņa seksualitāte, viņš ir piedzīvojis uzbudinājumu saistībā ar fiziskām sāpēm, baiļu vai vainas izjūtu, un tas ir izraisījis patiesu baudu un pat tīksmi. Ir izveidojusies nosacīti reflektorā saikne starp ciešanām un baudu. Tā noticis ar pašu Zaheru-Mazohu, kuru bērnībā nopēra grāfiene Zinovija, atradusi viņu paslēpušos skapī, kur viņš vēroja grāfienes mīlas priekus. Tieši tad Mazohs izjuta savu pirmo fizisko baudu, bet sieviete kažokādās un ar pletni kļuva par viņa ideālu. Fiziskiem mazohistiem bauda kļūst iespējama, pateicoties ciešanām. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā sāpes ir saldas, tās šķietami vairs nemaz nav sāpes. Bet, ja mums ir slikti emocionālā ziņā (piemēram, nelaimīgas mīlestības dēļ), nav ne spēku, ne vēlēšanās dzīvot un skumjas uzgulst kā svina plāksne - vai tajā visā ir kaut šķipsniņa prieka un baudas?
Tad kāpēc gan mēs neaizstāvam sevi, neatbrīvojamies no sāpju avota, kā būtu to izdarījuši ar sāpošu zobu, vienkārši to izraujot, bet gluži otrādi - vēl vairāk tam pieķeramies? Un dažkārt darām visu iespējamo, lai paildzinātu savas mokas.
Sievietes, kas dzīvo kopā ar vīriešiem, kuri pret viņām ir vienaldzīgi, un vīrieši, kas ir gatavi darīt visu tādu sieviešu labā, kuras viņus pazemo… Vai viņus var dēvēt par morāliem mazohistiem? Vai arī viņi ir tikai apstākļu upuri, gūstekņi, no kuriem nekas nav atkarīgs?
Pārrakstīsim bērnības traģēdiju?
Tiek uzskatīts, ka cilvēks mokošā situācijā iestrēgst zema pašvērtējuma dēļ. Viņš pat nepieļauj, ka var dzīvot labāku dzīvi, ka ir pelnījis ko vairāk. Viņš ir ar mieru dzīvot ellē. Viņa pašvērtējums ir tik zems, ka tad, ja viņš satiks kādu, kas viņu iemīlēs un labi izturēsies, visticamāk, viņš nespēs atbildēt ar patiesu pretmīlestību. Šis kāds neliksies viņam vērtīgs. «Tikai dumjš, par sevi nepārliecināts un nevienam nevajadzīgs cilvēks var pievērst uzmanību tādam kā es,» viņš nodomās.
Bet nereti gadās arī tā, ka cilvēks apzinās savu vērtību, gūst panākumus sabiedrībā, var izvēlēties sev jebkuru partneri, tomēr neapzināti izvēlas to, kurš labāk par citiem liks viņam ciest. Tas ir neirotisks mēģinājums pārnest pieauguša cilvēka dzīvē bērnības problēmu un to atrisināt.
Piemēram, vīrietis, kuram bijusi vēsa un nemīļa māte, visticamāk, apprecēs tādu pašu sievieti, kura viņu atstums, un mokoši gaidīs, ka reiz viņas sirds atvilgs. Iedomājoties vien, ka varētu apprecēt mīlošu un maigu sievieti, viņš nicīgi saviebsies: «Nav interesanti.» Protams, jo maigajā sievietē viņš nespēs saskatīt māti, tātad nespēs atrisināt savu problēmu. Ja nu tomēr, juzdams paaugstinātu vajadzību pēc mīlestības, viņš apprecēs mīlošu un uzticamu sievieti, kas būs viņa mātes pretmets, nez vai tāds vīrietis kopā ar viņu būs laimīgs. Drīz vien viņš atsals, mocīsies vainas apziņā un nesapratīs, kas gan viņam nepatīk šajā šķietami ideālajā sievietē.
Bet varbūt izvilksim ieročus?
Man ir draugs, kuru bērnībā pameta māte. Skaists kā dievs, viņš baudīja ārkārtīgu popularitāti sieviešu vidū. Viņš izturējās pret tām labi, taču nekad neiemīlējās, līdz kādu reizi sastapa lielisku - pareizāk sakot, briesmīgu- brazīlieti. Šī sieviete pameta viņu katru dienu, deva priekšroku darbam, bet dažkārt, ballītē par daudz iedzērusi, sāka kauties. Viņš teica, ka viņa droši vien ir jukusi. Un rezultātā pazaudēja galvu viņas dēļ. Beigu beigās trakā brazīliete uz visiem laikiem aizbrauca uz Brazīliju, nežēlīgi pametot brīnišķīgu vīrieti - visu sieviešu sapni. Mans draugs palika ar salauztu sirdi. Viņš bija gatavs atteikties no visa, kas viņam piederēja, un sākt dzīvi no jauna tālu no mājām, lai tikai būtu līdzās viņai.
Kāds cits draugs, arī visai liels sieviešu mīlulis, bija ļoti taupīgs savās maiguma izpausmēs un laiku aplidošanai netērēja. Ar vienu izņēmumu… Viņš veselu gadu centās iekarot sievieti, kura viņu noraidīja, pēc tam kaut kā pamanījās pagādāt viņai bērnu, līdz beidzot viņa to pameta kopā ar visu bērnu. Tomēr viņš nespēja aizmirst šo sievieti (starp citu, nevarētu teikt, ka pārlieku pievilcīgu), no kuras bija saņēmis tikai pazemojumus, un iegrima gadiem ilgā depresijā. Citu sieviešu - pat ļoti pievilcīgu - uzmanība nespēja viņu izdziedēt.
Protams, man ir ļoti žēl mana drauga un viņa meitiņas, taču es aizdomājos: varbūt sāpes ir spēcīgs ierocis, kuru mēs, būdamas tik labsirdīgas un jaukas, nepietiekami izmantojam?
Bieži vien tieši mēģinājums no jauna izdzīvot bērnības izjūtas, tikai šoreiz ar laimīgām beigām, izraisa mūsu spītīgo nevēlēšanos atbrīvoties no situācijas, kurā jūtamies slikti. Mēs joprojām cenšamies pakļaut to savai gribai, pārrakstīt no jauna.
Sāpes ir Erota elements
Vīrieši bieži vien, kratot man sirdi, atzīstas, ka mīl sievietes, kuras sagādā viņiem sāpes. To pašu es varu teikt arī par daudzām savām draudzenēm. Vīrietim, kurš hormonāli ir citādi veidots, sāpju loma ir īpaši svarīga. Caur sāpēm viņš var saņemt tās adrenalīna uzlādes, kuru tā pietrūkst mūsdienu dzīvē, jo nav vairs jāskraida pakaļ mamutiem un jācīnās divkaujās.
Ciešanas ir interesantas, tajās slēpjas kaut kas no cīņas, bet cīņā ir baudas elements. Nelaimīga mīlestība izskatās romantiski, bet laimīga - garlaicīgi.
Iztēlojies filmu, kur divu stundu garumā pārītis staigā, sadevies rociņās, skūpstās parkā, kopīgi gatavo vakariņas un nespēj vien beigt lūkoties viens otrā. Vai tu to skatītos? Gluži kas cits - filma, kurā ir konflikts. Ir šķēršļi, problēmas, cīņa par varu. Te no ekrāna nevar ne atrauties. Tāpat ir arī dzīvē. Mēs alkstam pēc asām izjūtām. Iespējams, daļēji mēs ciešam tādēļ, lai izvairītos no garlaicības.
Tu teiksi: bet kur tad paliek abpusēja sapratne, uzticēšanās un maigums? Esmu pārliecināta, ka viens otru neizslēdz. Kodieni var mīties ar skūpstiem. Turklāt viss ir atkarīgs no tā, ko tu patiesībā gribi. Ja tavs mērķis ir vienkārši izveidot labas attiecības, tad, protams, esi jauka, laipna un korekta, bet ja vēlies, lai tevi kaislīgi iekārotu, nodari sāpes!
Periodiskas sāpju injekcijas ir kā vakcīna, kas nostiprina organisma tonusu ar nosaukumu mīlestība. Ja jūsu attiecībās nekad nekas nesāp, ir vērts aizdomāties, vai tās jau nav pārvērtušās par līķi. Viss iepriekš teiktais neattiecas uz draudzību vai vienkārši cilvēciskām attiecībām, kurās allaž jāvalda savstarpējai cieņai un saudzīgai attieksmei vienam pret otru. Sāpes ir erotikas elements. Ne velti mazohismu pieskaita pie seksuālām novirzēm pat tad, ja runa nav par gultu.
Citiem vārdiem sakot, kaislība bez sāpēm nav iedomājama. Un varbūt tieši tāpēc cilvēki kļūst atkarīgi no emocionālajām sāpēm? Jo tajās ir dzīvība, ir uguns, ir uzrāviens.
Lūk, te nu arī mēs nonākam pie skaidrojuma, kāpēc sliktais var izrādīties labs.
Nemīlēt var jebkuru!
Ievainojot otru cilvēku, tu kļūsti par to vienīgo sāpju remdēšanas avotu, par tām zālēm, kas spēj viņu izārstēt.
Starp citu, šo principu izmanto arī pikaperi jeb meiteņu copētāji. Bieži vien pietiek nosaukt meiteni par neglītu vai tikai dot tādu mājienu, lai viņu pilnībā destabilizētu. Viņa sāk laist darbā visu savu pievilcību, lai pierādītu pretējo, bieži vien šī procesa gaitā iemīloties savā pāridarītājā. Un pat tas, ka līdz šim meitenei ir bijusi liela piekrišana, viņai vairs nepalīdz, jo šis konkrētais vīrietis uzskata viņu par neglītu, tādējādi viņu ievainojot. Tas nozīmē, ka tieši šim vīrietim ir jāatzīst, ka viņš ir kļūdījies, lai šo ievainojumu izārstētu.
Kaut kas līdzīgs notiek, kad vīrieti, kurš ir pieradis pie uzvarām, piepeši atraida. Ja šī sieviete viņam ir vērtīga, noraidījums liek apšaubīt viņa es vērtību. Tādējādi tas viņu šķietami piesien, padarot atkarīgu no viņas atzinības - gadījumā, ja vīrietim ir trausls ego. Pieredzējušas valdzinātājas to prasmīgi izmanto. Atceries, piemēram, Henriju VIII un Annu Boleinu.
Pat šīs pasaules varenajiem gadās mocīties un šaubīties par savu izredzētību: «Kā viņa varēja apmainīt mani pret viņu!» Vai: «Nesaprotu, kas ar mani nav kārtībā. Vai tad mani var nemīlēt?» Var. Nemīlēt var jebkuru. Un šī fakta apzināšanās ir tuvākais ceļš uz brīvību.
«Ciešu - tātad eksistēju»
Sāpes bieži vien ir saistītas ar ego. «Laimīgas mīlestības priekos un nelaimīgas bēdās godkāre droši vien līdzdarbojas vairāk nekā jutekliskums, jo mūs spēcīgi satriekt var tikai kaut kas garīgs, doma, nevis vienkārša jutekliska vēlme. Arī dzīvnieki pazīst šo iekāri, taču viņi nespēj izbaudīt mīlestības sagādātos kaislīgos priekus un ciešanas,» rakstīja Šopenhauers.
Ego ir pieņemts uzskatīt par visa ļaunuma sakni. Bet vai ir tik slikti, ja tev piemīt ego? Kādā kristīgā tekstā es izlasīju, ka ego esot «dzīvniecisku instinktu un pārmērīgu baiļu apvainojums». Citēju: «Ego ir balss, kas nāk no cilvēka zemākās dabas.» Vai tiešām? Vai gan tieši ego nav tas, kas mūs atšķir no dzīvniekiem?
Ego ir sevis apzināšanās, tas, kas nepiemīt dzīvniekam. Cilvēks ir vienīgā būtne, kas var pati izvēlēties, vai grib dzīvot vai nē, un tas nozīmē, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi zināt, vai viņš ir vajadzīgs un nozīmīgs.
Tāpēc ego ir mūsu vājā vieta, šaubu un ciešanu avots. Bet…
«Ciešanas var jums dot daudz ko tādu, ko nespēj laime. Gluži pretēji - laime jums daudz ko atņem.» Tas jau ir cita domātāja - skandalozi slavenā Ošo - viedoklis. «Faktiski laime atņem visu, kas jums jebkad ir piederējis, visu, kas jūs kādreiz esat bijuši; laime jūs iznīcina. Ciešanas baro jūsu ego, bet laime - tas patiesībā ir ego neesamības stāvoklis. Tajā slēpjas problēmas būtība. Tieši tāpēc cilvēkiem ir ļoti grūti būt laimīgiem. Tieši tāpēc miljoniem cilvēku pasaulē jādzīvo ciešanās; viņi ir nolēmuši dzīvot ciešanās. Tas jums dod ļoti, ļoti kristalizētu ego. Būdams nelaimīgs, jūs esat. Būdams laimīgs, jūs pazūdat. Ciešanās notiek kristalizācija; laimē jūs kļūstat izkliedēts. Ja tas ir skaidrs, tad viss kļūst labi saprotams. Ciešanas padara jūs īpašu. Laime ir universāla parādība, tajā nav nekā īpaša.»
Tātad cilvēki mīl un cieš tāpēc, ka tā viņi sajūtas dzīvi. «Ciešu - tātad eksistēju.»
Būt nelaimīgam ir droši
Tomēr daži cilvēki ne vien izvēlas ciešanas, bet rada tās paši, bieži vien uz līdzenas vietas. Gadās, ka cilvēks neatgriezeniski iznīcina savu laimi paša rokām. Un tajā slēpjas kaut kas pašnāvniecisks.
Es pazīstu vīriešus un sievietes, kuri ir mīlējuši viens otru un bijuši laimīgi kopā, līdz viens no viņiem piepeši sācis uzvesties nejauki vai radījis problēmu, kas izraisījusi šķiršanos, kā rezultātā abi ir cietuši un mīlējuši vēl vairāk, bet diemžēl piedot un atkal saiet kopā vairs nav spējuši. Kur slēpjas tādas pašiznīcības cēlonis?
Reiz, sarunājoties ar Robertu Grīnu, attiecībām veltītu pasaules bestselleru autoru, es pajautāju, kā viņš izskaidro tādu uzvedību un kāpēc cilvēki visu sabojā.
Viņa atbilde bija šāda: «Tāpēc, ka vairums cilvēku ir neirotiķi.»
Neirotiķim nav ierasts dzīvot pastāvīgas laimes stāvoklī, tas viņā izraisa trauksmi. Viņš jautā sev, cik ilga būs viņa laime, un iztēlojas, cik viņam būs slikti, ja tā reiz beigsies. Visbeidzot, nomocījies ar savām bailēm, viņš izvēlas to visu izbeigt un atgriezties ierastajā nelaimīguma stāvoklī, kurā jūtas droši. Jo galu galā var taču pārtikt arī no sapņiem.
Un pēdējais. Laimīgs cilvēks baidās no nāves, jo viņam ir ko zaudēt. Nelaimīgam cilvēkam nāve vairs nešķiet tik briesmīga, dažkārt ir vienaldzīga, bet citreiz - pat vēlama, jo tā atbrīvos viņu no ciešanām. Tāpēc dažkārt, izpostot savu dzīvi, cilvēks atbrīvojas no nāves bailēm - tāpat kā, atsakoties no laimīgas mīlestības, viņš atbrīvojas no zaudējuma bailēm.