Viņas vārds iedvesmo mūziķus, dzejniekus un gleznotājus. Viņa iejaucas zvaigžņu ceļos debesīs, satrauc astrologus, ortodoksālās ebrejietes sargā no viņas mazuļus, bet ortodoksālie ebreji baidās gulēt vieni - ja nu viņa sadomā naktī pie tiem uzrasties, lai mulsinātu un kārdinātu. Ko mēs par viņu zinām? Un kam viņa mums?
Mēs ar tevi no viena māla - tu un es!
Tie, kuri uzmanīgi lasījuši Veco Derību, noteikti pievērsa uzmanību pretrunai - sestajā radīšanas dienā Dievs radīja vīrieti un sievieti no māla, bet pēc tam, septītajā, nez kāpēc sāka pārdzīvot par Ādama vientulību, paņēma no viņa, guļoša, ribu un izveidoja no tās Ievu. Un kur tad palika tā pirmā sieva? Kas lika Tam Kungam radīt otru?
Saskaņā ar senajiem jūdu un kabalas tekstiem iezīmējas šāda aina. Izrādās, ka pirmā sieviete un Ādama draudzene bijusi zaļacainā skaistule Lilita. Viņi jautri dzīvoja paradīzes dārzos, bet pēc tam nevaldāmā Lilita nolēma dažādot laulāto seksu un piedāvāja Ādamam pozu vīrietis apakšā. Ādams sašuta: «Kurš te ir galvenais? Neparko negulšos apakšā sievietei!» Un Lilita sadusmojās: «Mēs esam no viena māla taisīti, tu man neesi noteicējs!» Pēc viņas domām, Ādams uzvedās kā gļēvulis - tā vietā, lai pakļautos sievietei gultā, bet pēc tam lepni ieņemtu vadošo vietu sadzīvē, viņš iespītējās un sāka pastāvēt uz savām tiesībām tur, kur runa bija par mīlestību un kaisli.
Viņa skaļi piesauca Dieva vārdu, pateicoties tā spēkam, pacēlās gaisā un pārcēlās uz Sarkano jūru. Ādams ārkārtīgi saskuma un lūdza Dievam atdot viņam sievu. Dievs sūtīja pēc Lilitas trīs eņģeļus: Senoju, Sansenoju un Semagelofu. Viņi Lilitu panāca pie jūras, kur viņa pilnā sparā draiskojās miesaskārīgo vietējo iedzīvotāju - visticamāk, pie Zemes dzīves pieradušu eņģeļu - sabiedrībā; tie vēl nebija saņēmuši pavēli no augšas aizmirst par miesīgiem priekiem (Radīšanas grāmata, 6. nodaļas 2. pants).
Dieva sūtņi piedraudēja - ja Lilita neatgriezīsies, puse viņas bērnu ies bojā. Lilita atbildēja, ka tādā gadījumā viņa žņaugs visus svešos mazuļus, kam tikai tiks klāt. Eņģeļi aizgāja tukšā - Dieva radītajiem cilvēkiem piemita brīva griba.
Lilitas liktenis pēc aiziešanas no paradīzes
Kad Lucifers, kurš bija sācis kļūt greizsirdīgs uz Dievu cilvēku dēļ, sacēla dumpi, Lilita pievienojās viņam - starojošam un lieliskam. Bet, kad viņš cieta sakāvi, pavadīja viņu uz elli. Un tur uzzināja par Ādama grēkā krišanu pēc tam, kad viņš, Ievas mudināts, bija apēdis ābolu no laba un ļauna atzīšanas koka un zaudējis paradīzi. Un viņai kļuva Ādama trakoti žēl - pirmā mīlestība nerūs.
Viņa atgriezās pie tā, un viņi kopā nodzīvoja 130 gadu, kas ar mūsu dzīves ilgumu līdzinātos pieciem līdz septiņiem gadiem. Pēc tam Lilita devās valdīt ellē. Ādams atkal pievērsās Ievai.
Lilita bieži apciemoja Zemi un gulēja ar tiem, kas viņai patika. Saskaņā ar dažādām leģendām no viņas klēpja pasaulē nāca dēmoni, vampīri, sukubi un inkubi. Viņa dzemdēja viegli, bez mokām - viņa taču nebija kritusi iedzimtajā grēkā. Par saviem bērniem, kuri bija nolādēti un bieži mira, viņa daudz neraizējās; Lilitai pirmajā vietā vienmēr bija viņa pati. Toties svešus viņa principa pēc vienaldzīgi nosmacēja šūpulī, un mazuli no viņas paglābt varēja tikai sarkans pavediens ap locītavu vai amulets ar to trīs eņģeļu vārdiem, kurus Dievs reiz bija sūtījis viņai pakaļ.
Viņa aizvien ir kaut kur tepat
Lilita ir nemirstīga un vēl aizvien atrodas mūsu vidū. Viņa nekrita grēkā- neapēda ābolu no laba un ļauna atzīšanas koka. Viņa nepazīst labo un ļauno, un dzīvē viņu vada tikai pašas vēlmes. Un, ja viņa kaut ko sagrib, tad noteikti to arī panāk.
Viņai patīk sekss paša seksa, nevis bērnu dzemdēšanas dēļ, no vīriešiem viņa izvēlas labākos, neļauj sevi komandēt un pati iegūst jebkuru. Viņa mierīgi nogalina, ne aci nepamirkšķinot. Ir spējīga nomīlēt līdz nāvei. Taču nenodos un neiegāzīs. Iegāzt - to mēs esam mantojušas no ciltsmātes Ievas, kura vienojās ar čūsku un iebaroja vīram aizliegto augli. Bet Lilita devās Luciferam līdzi uz elli un no paradīzes izdzīto Ādamu mierināja bēdās. Lilita savējos nenodod.
1997. gadā Boriss Grebenščikovs ierakstīja albumu «Lilit». Un teica: «Lilita ir nevaldāmā sievietes stihija ārpus laba un ļauna, nesavaldīga savās izpausmēs. Tā pati enerģija, no kuras ļoti baidās vīrieši. Un sievietes - tiklīdz kļūst par mātēm. Tāpēc Lilita, kā es to ar interesi izlasīju, tiek uzskatīta par bērnu nolaupītāju, kura izdzer viņiem asinis un apēd smadzenes. Taču skaidrs, ka tādējādi tiek izvietoti «biedēkļi», lai cilvēki nelīstu aizliegtajā zonā.»
Lilitas metamorfozes
Jo tuvāk mūsu laikmetam, jo populārāks kļūst seksīgās Lilitas tēls literatūrā un mākslā. Viduslaikos cilvēki centās izdzīvot un par kaislībām nedomāja, renesanses laikmetā tik tikko bija iemācījušies novērtēt dzīves priekus, 18. gadsimtā bija pārlieku racionāli. Bet 19. gadsimtā piepeši atklāja tumšo sievietes seksualitāti un bija par to sajūsmā. Un atcerējās par Lilitu.
Gēte Faustā pieminēja Lilitu - skaistuli un maigu jaunekļu pazudinātāju.
Džordžs Makdonalds (1824-1905), skotu rakstnieks un izbijis mācītājs, pēc sievas un divu bērnu nāves 1867. gadā uzrakstīja savādu sirreālistisku romānu Lilita. Romāna varone, tā pati Lilita, bija jaunu vīriešu pazudinātāja, ienīda mazuļus - gan savējos, gan svešus -, mācīja sievietēm grēcīgo kontracepciju, taču viņai piemita kaislīgs patiesums, un finālā viņa saņēma piedošanu un labojās.
Apsēstība
Dzejnieks un mākslinieks Dante Gabriels Roseti (1828-1882) četrus gadus gleznoja portretu Lēdija Lilita, kuras sejai bija piešķīris savas ekonomes un mīļākās Fanijas Kornfortes vaibstus. Audeklu viņš pārdeva, bet pēc tam nosprieda, ka liktenīgas dievietes vietā viņam ir sanākusi labi barota daiļava no tuvējā kroga. Mākslinieks aprunājās ar pasūtītāju, kurš uz laiku atdeva gleznu atpakaļ. Un Roseti to pārgleznoja.
Viņa otrā modele, Aleksa Vaildinga, bija tieva un anēmiska, kā vēlāk izrādījās - tāpēc, ka sirga ar liesas kaiti. Un viņai bija izsmalcinātāki vaibsti. No viņas sanāca labu labā Lilita.
Tomēr ar gleznu vien Roseti neaprobežojās. Viņš veltīja Lilitai divus sonetus un balādi Eden Bower. Tās daiļā un niķīgā varone dāvāja Ādamam «mirdzošus dēlus un zaigojošas meitas». Bet pēc tam Dievs atdeva Ādamam par sievu piekāpīgo un saimniecisko Ievu.
Greizsirdīgā Lilita pārvērtās par čūsku un piedāvāja Ievai ābolu no laba un ļauna atzīšanas koka, lai pārīti izdzītu no paradīzes, un Ieva grēkā ieņēma netikumīgo Kainu, Ābela brāli un slepkavu. Jo, ja Ādams un Ieva būtu palikuši paradīzē, viņiem dzimtu tikpat spoži bērni kā Lilitai. Bet viņa to nevēlējās. Poēmu izlasīja mākslinieks Džons Kolērs (1850-1934). Tā viņu iedvesmoja, un viņš uzgleznoja vienu no savām labākajām gleznām Lilith with a Snake (Lilita ar čūsku, 1886).
Kosmiskā Lilita 20. gadsimtā
Viņa kļuva par feminisma simbolu. Ne tā feminisma, kas pārvērš sievieti par veci, bet gan cita, īsta feminisma, kas ļauj viņai radīt, mīlēt un veidot savu dzīvi nevis saskaņā ar bioloģiju, bet - sekojot pašas prātam un sirdij.
Pagājušā gadsimta 60. gados cilvēki atklāja kosmosu, un fantaste Lidija Obuhova uzrakstīja grāmatu par pārsteidzošo
Lilitu - dumpīgu mežoni no akmens laikmeta. Citplanētietis iemācīja viņai iegūt uguni, veidot dažādus darbarīkus, izrotāt ar rakstiem traukus. Viņa kopā ar to lidoja kosmosā, redzēja planētu no augšas. Viņa ieguva jaunas zināšanas un kopā ar Odamu, spēcīgu un strādīgu puisi, aizgāja no cilts, lai radītu kaut ko savu.
Taču Odams netika viņai līdzi - viņam gribējās nevis mainīt pasauli, bet gan dzīvot mierā un dibināt ģimeni.
Klasiskā Lilita apmainīja Ādamu pret Luciferu, bet Obuhovas varone pameta Odamu un aizgāja pie melnādaina milža no citas cilts - pie avantūrista un varoņa, kurš divreiz bija izglābis viņas dzīvību. Odams satika saimniecisko Hievu, viņiem piedzima bērni, viss notika, viņš kļuva par patriarhu, bet līdz pat mūža galam skuma pēc Lilitas.
Melnais Mēness
Astroloģijā Lilita jeb Melnais Mēness ir fiktīva planēta, punkts, kas atrodas no Zemes vistālākajā Mēness orbītas punktā. Lilitas stāvoklis horoskopā liecina par tām dvēseles īpašībām, kuras pakļaujas tumsas spēkiem un visvieglāk padodas kārdinājumam. Tā ir zemapziņa, par kuras saturu daudzi tikai nojauš, bet kuras impulsiem pakļaujas.
Pieņemsim, ka tavā horoskopā Lilita atrodas Lauvas zvaigznājā; tas liecina par sarežģījumiem mīlestībā un attiecībās ar bērniem. Patiesi mīlēt tev traucē koncentrēšanās uz sevi, pārmērīgs valdonīgums un tieksme izmantot citus cilvēkus savās interesēs, bet bērni šķiet nepateicīgi un savtīgi. Ja tu to zini, tad vari apzināti izkopt sevī altruismu, izrādīt dāsnumu pret saviem un svešiem bērniem, neburkšķēt uz viņiem. Uzzināt, kādā zīmē atrodas tava Lilita, iespējams pie astrologa vai pēc īpašām tabulām internetā.
Parasti Melnā Mēness pārbaudījumi cilvēku skar ik pēc deviņiem gadiem - 9, 18, 27, 36, 45, 54, 63 gadu vecumā un tā tālāk. Šajā gadā notikumi spītīgi virza cilvēku pretī tam, lai viņš izpaustu visas savas īpašības, kas slēpjas aiz Melnā Mēness. Taču viņa spēkos ir apzināties savus kompleksus, slēptās bailes un tikt ar tām galā.
Kā Lilitu iztēlojās dzejnieki un rakstnieki
Anatols Franss, garstāsts «Lilitas meita» - Lilitas nemirstīgā meita dāvā vīriešiem neizsakāmu baudu un neprot mīlēt.
Tatjana Tolstaja, stāsts «Lilita» - par sievietes evolūciju no pagājušā gadsimta sākuma «trauslā ziediņa» līdz neatkarīgai bakhantei ar motociklu 80. gadu sākumā.
Nikolajs Gumiļovs, poēma «Ieva un Lilita» - divu sieviešu tēlu pretnostatījums ar acīmredzamām simpātijām pret Lilitu.
Marina Cvetajeva, dzejolis «Greizsirdības mēģinājums» - konfrontē Lilitu ar Zemes sievietēm: «Kā gan dzīvojat ar pirktu, jūs, kam bija dārgums dots?..»
Vladimirs Nabokovs, balāde «Lilita» - puspornogrāfisks dzejolis, sava veida prologs romānam «Lolita», kura galvenā varone arī ir nepilngadīga meitene.
Avetiks Isakjans, poēma prozā «Lilita» («Ebreju leģenda») - skaists «klasiskās» leģendas atstāsts ar Ādamu, Ievu un nelabo - Lilitas iemīļoto.
Amerikāņu rakstnieks Vitlijs Strībers veltījis Lilitai savu romānu «Lilitas sapnis». Tajā Lilita, visu vampīru māte, atmostas mūsdienās ar milzīgu asinskāri.
Fjodors Sologubs, dzejolis no krājuma «Liesmojošais loks» - Lilita ir austa no mēness gaismas.
Sievietes, kurās iemiesojies Lilitas gars
Anna Ahmatova, krievu dzejniece Lilita ar dominējošo tendenci- radīt. Viņa nodzīvoja apbrīnojami garu mūžu. Viss krievu dzejas un kultūras zieds gāja bojā revolūcijā, terora laikā, represijās un karos, bet viņa pārvarēja visas grūtības un palika neskarta. Prasme izdzīvot ir viena no tipiskākajām Lilitas pazīmēm.
Ahmatovu neprātīgi mīlēja, viņa nepārkāpa robežu. Ja gribēja - atbildēja uz jūtām, ja ne - ignorēja svešu mīlestību un dzīvoja tālāk. Dzejnieks Nikolajs Gumiļovs aplidoja Ahmatovu septiņus gadus, līdz viņa piekrita kļūt par tā sievu. Laulība viņai netraucēja mīlēt citus vīriešus. 1911. gadā Parīzē viņa, būdama kopā ar Gumiļovu, iepazinās ar mākslinieku Amedeo Modiljāni un iemīlējās viņā.
Pēc tam ieradās pie viņa vēlreiz, abu romāns ilga divus mēnešus. Par piemiņu no tā viņa atveda uz Krieviju viņa zīmējumus.
Gumiļovu nošāva sarkanarmieši revolūcijas laikā, 1921. gadā. Vēsturnieks Nikolajs Puņins, viņas dzīvesbiedrs, gāja bojā Staļina lēģeros. Dēls Ļevs Gumiļovs pārcieta ilgstošu ieslodzījumu. Turpretī viņa pati gāja caur dzīvi kā priesteriene - augstprātīga, nevaldāma. Staļins viņu dēvēja par «to mūķeni» - nevis reliģiozitātes, bet gan atsvešinātības un dižuma dēļ.
Andželīna Džolija, aktrise Tikpat neatkarīga, spēcīga un radoša kā Ahmatova. Taču viņā ļoti izteikta ir iznīcināšanas kaislība - īstena apokalipses mīļotāja un «Lucifera draudzene». Jaunībā Andželīnai patika skarbs sekss «uz robežas» - ar asinīm un sāpēm. Brieduma gados viņa veica ģenētisko skenēšanu un izlēma par labu divām nopietnām operācijām - mastektomijai un olnīcu izņemšanai, lai samazinātu augsto onkoloģiskās saslimšanas risku.
Tas izskaidro daudzos adoptētos un ar reproduktīvās medicīnas palīdzību dzemdētos bērnus, kurus viņa, šķiet, mīl ar prātu, nevis ar instinktu. Bet viņas laulība ar Bredu Pitu ir klasiskais Lilitas stāsts, kura atņēma Ādamu Ievai - Dženiferai Anistonei, labsirdīgai un jaukai viņa toreizējai sievai. Tikai, redz, lilitas ar ādamiem nedzīvo ilgi un laimīgi…
Viņa tveras pie dzīves ar Lilitai raksturīgu izturību. Un «dēmonenes» arhetips viņā visu laiku cīnās ar vēlmi izrādīt pretimnākšanu sabiedrībai un pārvērsties par Ievu.