Mājsaimniece vai sieviete, kura strādā no mājām, dienas garumā iztukšo trīs pudeles vīna vai pudeli konjaka. Tāpat vien. Sāk astoņos no rīta pie kafijas. Sešos vakarā pudele tukša. Kas tas ir - piecdesmit gramu stundā? Vakarā nevienā acī, var kopā ar vīru iedzert vēl. Pudeles dzīvoklī ir paslēptas trīs stratēģiskajos punktos - virtuvē, guļamistabā un vannasistabā, lai neatkarīgi no mājinieku dislokācijas jebkurā brīdī varētu slepus ieņemt malciņu. Tikai tonusam.
Direktore, redaktore, administratore kabinetā tur pudeli, no kuras ik pa brītiņam pielej kafijai vai ieņem pa šļukai. Jo sāp galva, jo sasprindzis sprands, jo stress, jo apņem patīkams siltums, jo uzreiz domas raisās raitāk. Ārpus obligātās dzeršanas darba dēļ, protams.

Dzērāja parastā Klasiskie iegansti

Visu veidu ārstēšanās. Sāp zobs, ārstējos ar uzlējumu. Nestrādā kuņģis, jāiedarbina gremošana. Dulla galva, vajag simts gramu. Cīnos ar vīrusu, augu dienu pa malciņam dzeru rumu.
Mierinātājs un stresa noņēmējs. Bija briesmīga diena, jānoņem stress. Pabeidzu projektu, esmu pelnījusi sevi atalgot. Stulbā māte/māsa/priekšniece nokaitināja, esmu pelnījusi mierinājumu. Esmu pelnījusi arī kokteilīti pēc darba un vēl pāris vakarā pie filmas. Darbā taču es bez iemesla nedzeru, ja nu vienīgi reizēm drusku no blašķītes, kas atvilktnē. Bet tas neskaitās.
Tāds darbs. Vakar bija tikšanās ar partneriem, aizvakar - prezentācija, pirms trim dienām - kolēģes vārdadiena, rīt jāatzīmē projekta apstiprināšana. Dāmas labprāt tic mantrai - man ir tāds darbs. (Narkologi saka - nu nav tāda darba!)
Tā šķietami nemanot pienāk brīdis, ka no rītiem prasās pāris glāzīšu, lai iekustētos, vakaros - lai aizmigtu. (Šajā vietā visas, kuras iepriekš kļuvušas tramīgas, atviegloti uzelpo - fū, ar mani gan tik traki nav! Atbilde skan - pagaidi drusciņ...)

Jūtu menedžeris jeb Kā tas notiek

Ja tu mēnešiem, pat gadiem esi pieradusi, ka tev uz galda stāv pudele un tu pa drusciņai, nepiedzeroties no tās iedzer, alkohols organismam kļūst par pašsaprotamu vielu un sāk darboties kā personīgais jūtu menedžeris. Labās sajūtas paceļam, sliktās - nospiežam. Galvenais, ka labums ir uzreiz. Pieslēdzas bioķīmija, un tu jau esi atkarīga no alkohola. Tas ir veids, kā šeit un tagad
atvieglo dzīvi. Sievietes, kuras vēl ir pusceļā, nenojauš, ka viņām tā bioķīmija jau darbojas.
Ļoti bieži tā notiek ar sievietēm, kuras nespēj novilkt robežas - ne savai mātei, ne bērniem, kuri atļaujas par daudz. Viņa pati ar to nevar sadzīvot, bet, kad iedzer, kādu brītiņu šķiet, ka viss ir kārtībā. Ja viņa beigs dzert, viņai nāksies kaut ko mainīt. Dzerošs cilvēks pasauli redz citādāk, sak, šodien man ir drausmīga problēma, tāpēc jāiedzer. Bet viņš neredz, ka rīt būs jau divas problēmas.

Kā pazīt alkoholismu?

Viena no pazīmēm - ja alkohola lietošana cilvēka dzīvē rada kaut vienu nopietnu problēmu, bet viņš turpina dzert un dzeršana progresē.
Otra - nespēja apstāties pēc pirmās (otrās, trešās) glāzes.
Viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc alkoholiķis tomēr sāk pieļaut domu, ka ir alkoholiķis, un meklēt palīdzību, ir nonākšana bedrē. Vecais stāsts par bedri ir tāds - kamēr nav ļoti, ļoti slikti, kāpēc kaut ko mainīt? Dzert taču ir tik forši! Kāda dāma jautāja: «Vai noteikti jānonāk bedrē? Varbūt es, visu saprotot, varu atmešanu sākt ātrāk...» Pēc trim dienām viņa jau prātoja: «Jā, bet ar mani vēl nav tik traki. Re, ar Ingu ir daudz sliktāk.» Vēl pēc trim: «Bet varbūt man tieši vajag to bedri…» - ar vāji slēptu pārliecību, ka viņai jau nu gan bedre nedraud.
Jā, reizēm nonākt bedrē nav obligāti. Cilvēks nonāk tik tālu, ka saka - man apnika, es piekusu. No slēpšanās, no melošanas, no puspudeles efekta. Proti, kad esmu aizdzērusi pudeli līdz pusei, man ar vieglām skumjām jādomā, ka vajadzēs nākamo. Var jau sevi mānīt - es tikai vēl šito, un tad jau vairs ne. Bet rīt, protams, jāgādā jauna. Kādreiz apnīk vienādā, pelēkā dzīve - jo patiesībā tā ir pelēka. Tomēr visbiežāk tiešām jānotiek kaut kam ļoti sliktam - tas kalpo kā grūdiens meklēt izeju. Pārstāt dzert aiz apzinīguma... Tie ir ārkārtīgi reti gadījumi, jo alkoholisms kā slimība slēpj sevī lielo pazīmi - noliegumu. Es to noliegšu līdz pēdējam! Slēpšos, melošu un manipulēšu, izdomāšu sazin ko, lai tiktu pie kārotā malka. Tā nav anekdote, bet realitāte. Ir dāmas, kuras, lai nebūtu jūtama smaka, ar klizmu ievada alkoholu taisnajā zarnā. Tam ir arī citi plusi - alkohols uzreiz uzsūcas asinīs, vajadzīga ievērojami mazāka deva. Otrs veids, kā apreibinās ar mazām devām, - iemērcot alkoholā cigaretes filtru.
Nākamais, kas kopīgs visiem un visās situācijās: «Ar mani jau nav tik traki.»

Ko darīt?

Mūsdienās ir ārkārtīgi daudz sieviešu, kas savu atkarību slēpj pašas no sevis. Statistiski visvairāk vecumā starp 35 un 50 gadiem, un ļoti daudzām no ārpuses to nepamanīsi. Vidēji 5% sieviešu (Eiropas dati) dzer sistemātiski. 44% no viņām - atklātāk vai slēptāk - mēdz būt tuvu plostam. Protams, ne visām iestājas alkoholisms. Ir večiņas, kuras pašas dzen kandžu, mierīgi ņem iekšā līdz 90 gadu vecumam, un - nekas. To, protams, pieminēt ir slideni, jo katra alkoholiķe tūlīt steigs sevi pieskaitīt pie šīm večiņām.
Diemžēl, neraugoties uz izsmeļošiem rakstiem, citu alkoholiķu stāstiem un emocionāli trāpīgām filmām, no mērķauditorijas katra individuāli pārlēks piemēriem man arī tā ir un atradīs mazumiņu, par ko varēs teikt - urā, man tā nav! Tas ir dabiski, tas pieder pie slimības nolieguma.
Draudzene, mamma vai vīrs palīdzēt nevar. Jāļauj viņai dzīvot, kā viņa vēlas, un pašai nonākt pie domas - viss, es vairs tā negribu! Ja sieviete ir uzdrošinājusies to traktēt kā problēmu, nedrīkstētu uz viņu izdarīt ne mazāko spiedienu, bet gan slavēt un iedrošināt. Ja, piemēram, viņa izšķiras par narkologa vai anonīmo alkoholiķu sapulces apmeklējumu (kaut vai tikai tādēļ, lai paskatītos, kas tas ir), tad ir spērusi milzīgu soli. Protams, sākumā no sapulcē runātā viņa cenšas sadzirdēt - man tā nav. Gadās arī tā - pēc nedzeršanas perioda un tā sauktās noraušanās tu ej uz sapulcēm un esi par sevi varen lepna, jo agrāk es tikai dzēru, bet tagad, lai arī dzeru, eju uz sapulcēm, tātad kaut ko daru lietas labā! Jo radošāka personība, jo radošāki ir mīti par sevi; alkoholiķis spēj radīt jebkuru daiļliteratūru, kas viņu attaisno.

Robeža, kuru nejūt

Uz katra soļa redzam cilvēkus, kuri var brīvi iedzert un apstāties. Nelaime tāda, ka tā robeža ir ļoti trausla. Kamēr tu vēl esi tajā pusē, praktiski nav iespējams iedomāties, kā ir tam, kurš jau ir otrā pusē. Normāli dzerošs visu vērtē pēc savas pieredzes - kas tad tur, neņem nākamo glāzi, un miers! Un viņam ir taisnība - no viņa viedokļa. Kāpēc ar Gitu tā notiek, bet ar Annu nē? No svara ir personības struktūra, ģenētiskais mantojums, vēl un vēl. Godīgi sakot, mēs par to zinām ļoti maz. Daudzi otrā pusē nenonāk nekad, bet tie, kas nonāk, robežas šķērsošanas brīdi nepamana. Nonākot tajā pusē, sākas jau minētais noliegums - nē, nē, es visu kontrolēju, gribēšu - dzeršu, negribēšu - nedzeršu! Tikai vēl šodien… Un tā tālāk. Nu, kā tu labprātīgi atteiksies no tā, kas tev palīdz būt, palīdz eksistēt?!

Ja cilvēks turpina un turpina dzert, bioloģiskas ķēdītes rezultātā viņa maņas vairs nespēj uztankoties ārpusē. Tu sajūtas lej iekšā, un alkohols uz mirkli tiešām saasina un paspilgtina domas un izjūtas, bet pēc tam tu atkal jūties slikti, bezspēcīgs realizēties. Vispilnīgāko labsajūtu mēs saņemam no pirmās glāzes, un šī sajūta ir ļoti spēcīga. Kad pazūd arī pirmās glāzes labsajūta (tā ir ļoti nopietna pazīme), tad jau aiziet no kalna lejā. Turklāt alkohols ir viltīgs, valdonīgs un spēcīgs pretinieks - apčakarēs tevi kā mazo ezīti. Nolemsi nedzert, pēc laiciņa organisms prasīs - kur ir? Ja nedosi, tev atsūtīs nepatikšanas darbā, konfliktu ģimenē. Ak, tu vēl nedzersi? Tad še tev viena kaite ar sāpēšanu - tagad tu beidzot iedzersi?

Kāpēc tas notiek ar mani jeb atkarības anatomija

Diemžēl bioloģiski sievietes vieglāk pakļaujas alkoholismam, jo viņu organismā ir par desmit procentiem mazāk šķidruma nekā vīriešiem (kas sekmē lielāku koncentrāciju asinīs), kā arī samazināts alkoholu šķeļošo fermentu daudzums. Savukārt abstinences sindroms viņām norit maigāk, ļaujot mānīgi domāt, ka viss ir kārtībā. Ja vīrietis un sieviete vienlaikus sāks dzerties nost, sieviete pie finiša nokļūs vismaz divreiz ātrāk. Vīrietis var nodzerties vidēji 7-10, sieviete - 2-5 gados.
Pasaulē nav neviena netraumēta cilvēka, arī Jēzus Kristus bija traumēts. Visbiežāk cilvēki nāk pie psihoterapeita ar atliktās vai nenodzīvotās dzīves sindromu. Abos gadījumos viņi nespēj dzīvot tagadnē, klātesoši. Tā ir nenormāla trauksme, tāpēc cilvēks vai nu tiecas uz impulsīvām darbībām, vai aiziet fantāzijās. Kad tikšu vaļā no tā draņķa vīrišķa, kad man būs labs darbs, kad nomirs māte... tad gan es dzīvošu! Atkarība ir psihes aizsardzības mehānisms pret šo trauksmi. Smalkāk sakot - frustrācija.
Etapi, kā atkarība veidojas. Pirmais - lieto reti, atslodzei, izklaidei. Nākamais - lieto sistemātiski, piemēram, kā piektdienas vakars, tā - uz priekšu (pie labvēlīgiem nosacījumiem tā var turpināt gadiem)! Trešais etaps - pieaug alkohola tolerance, var dzert daudz un lielākās devās. Parādās smagākas paģiras, arvien biežāki atmiņas pārrāvumi, nespēja atturēties, kad citi dzer.
Kā arī nespēja šo problēmu apspriest - besī ārā, ko jūs man te piesējāties! Kauns un vainas apziņa darbina iztēli, lai dzeršanu dažnedažādi attaisnotu, bet vislabāk ir piedzerties, lai tas nebūtu jājūt. Agresīva uzvedība, taisnošanās, nespēja sevi kontrolēt, solījumu neturēšana (arī skaidrā), vēsums attiecībās (arī ar tuvākajiem cilvēkiem). Arvien jaunu kairinātāju meklēšana, nereti - nepamatotas greizsirdības parādīšanās.
Jā, ar prātu var apzināties, ka no atkarības jātiek vaļā, bet tas pilnīgi neko nenozīmē, tā ir tāda kognitīva spēlīte. Ja nav izveidojušās attiecīgas neironu saites (tas ir atsevišķs temats), ar kuru palīdzību to pārtraukt, mēs varam saprast nezin ko, bet nevaram apturēt procesu. Nekā! Un runa nav par gribu. Vecais teiciens «Pamēģini ar gribasspēku apturēt caureju» alkoholisma gadījumā ir absolūti patiess. Vienīgā izeja - nepaņemt pirmo glāzi.

Es tikai gribu būt normāla!

Ir vēl kāds aspekts, kas veicina dzeršanu. Tā ir vēlme būt normālam vidējā sabiedrības priekšstata izpratnē. Cilvēks neuzdrošinās realizēties savā hipotētiskajā trakumā un, lai apvaldītu savas citādības, labāk iedzer. Piemēram, sieviete ir lieliska mājasmāte un mamma, bet varbūt viņa ir klejotāja pēc būtības vai amazoņu pēctece, taču sabiedrība to neakceptēs. Tāpēc viņa slāpē savas neīstenojamās tieksmes - to daļu, kas iet pāri normālumam.
Iedzeršu konjaku, lai nerosītos domas, ka jākāpj kalnos vai jābrauc uz Aļasku, un varēs ģimenes lokā mierīgi skatīties televizoru.
Interesanti, ka mūsdienās ļoti populārs variants, kas kombinējas ar alkoholismu, ir bēgšana garīgumā. Manī ir tukšums, un es kaut kur nesos. Proti, liela daļa sieviešu, kas pastiprināti nodarbojas ar tā saukto garīgumu, slepeni dzer - protams, tā kļūstot vēl garīgākas.
Runājot tieši par mājsaimniecēm, dzeršanai ir vēl cita puse. Iedomājies, ka tev kāja pusgadu bijusi ģipsī. Uzreiz pēc ģipša noņemšanas to normāli darbināt nespēs pat profesionāls dancotājs. Bet te sieviete gadus divdesmit bijusi laimīgā mājasmāte, audzinājusi bērnus, bet pēkšņi viņai rūpju kļūst mazāk, parādās brīvs laiks, viņa pat varbūt zina, ko gribētu, bet paraduma vairs nav - ģipsis. Arī tas, ko patiktu darīt, radīs tā saukto svešinieka trauksmi. Tad viņa iedzer - un vairs nemaz tik ļoti negribas kaut ko mainīt. Pat tad, ja pārējie viņu mudina beidzot sākt iet franču valodas kursos un viņa pati sit pie krūtīm: «Jā, man jāiet!» - tik un tā, lai iesāktu, būs jāpārvar milzīga pretestība. Atradīsies miljons iemeslu, kāpēc vēl šodien to nedarīt; var sākties funkcionāli traucējumi vai veģetatīvas reakcijas. Starp citu, tādos brīžos parādās liela daļa veģetatīvās distonijas izpausmju.

Vizuālās un psihes izmaiņas Stadijas

Sieviete dzeršanu var noslēpt līdz brīdim, kamēr spēj notušēt izmaiņas ar skaistumkopšanas metodēm. Nereti tādai sievietei ir raksturīgi uzposties ļoti krāšņi, ar pārmērīgiem akcentiem.
Pēc mediķu novērojumiem, pirmās bioloģiskās izmaiņas manāmas sejas ādā - tā kļūst raupjāka, sārtāka, parādās citas nokrāsas, pelēcīgums. Mainās acu spīdums, pietūkst daļa sejas vai visa seja. Mati kļūst blāvāki, dažām izkrīt, straujāk bojājas zobi.
Tomēr vispamanāmākās un būtiskākās ir rakstura problēmas. Īpašības, kas personībai jau piemīt, alkohols vēl izceļ, kariķē. Personība kļūst raupjāka, pazeminās jūtīguma slieksnis, sākas impulsīvas rupjības izpausmes, turklāt cilvēks, kurš agrāk bijis smalkjūtīgs, pats to nejūt.
Tā sauktās organiskās izmaiņas smadzenēs dara savu - griba kļūst vāja, un, lai gan ar prātu saproti, ka būtu jāizdara tas un tas, alkohols ir stiprāks par vēlmi pildīt solīto. Cilvēks nespēj kontrolēt savas tieksmes, var kļūt augstprātīgs, savā ziņā iedomīgs, turklāt tas saglabājas arī tad, kad viņš ir skaidrā. Pasliktinās atmiņa, rodas koncentrēšanās grūtības, zūd paškritika. Cilvēks deklarē: «Es gribu, es spēju!» - bet nesaprot, ka nespēj gan. Iedzēris ir gatavs gāzt kalnus, rodas dižas domas, kuras taču vajag visiem izstāstīt (pazīstat pusnakts zvanītāju, kura grib paust ģeniālu atklāsmi?
Nu, kaut vai pateikt visu taisnību bijušajam vīram...), bet skaidrā nespēj neko. Pazūd arī radošā dzirksts.
Narkologi alkoholismu mēdz dalīt trīs stadijās. Pirmā - sākotnējā, kad parādās slikta pašsajūta, funkcionāli traucējumi (funkcionāli - tātad nav bioloģisku iemeslu). Sirds sitas sirsnīgāk, svārstās spiediens. Ļoti populāra parādība - sieviete, kura dzer daudz un gadiem, iet pie ārsta ar paaugstinātu asinsspiedienu - es jau baigi ārstējos, man jau tas spiediens! Bet patiesībā pie vainas ir alkohols.
Otrajā stadijā sākas sāpes - locītavās, orgānos. Un atkal - ārsts ņemas ar sāpēm, jo lielākoties nezina, ka sieviete dzer; cilvēks taču pārliecinoši stāsta par sāpošām locītavām vai iekšām. Miega traucējumi var būt pie jebkuras stadijas, jo cilvēks vairs neatslābinās. Tie, kas regulāri dzer, zaudē spēju mierīgi, dziļi izgulēties. Tā nav pilnvērtīga gulēšana - tu esi apdullis un atslēdzies. Miegā notiek visi atjaunošanās procesi, un, ja nav dziļā miega, tie nevar notikt, tāpēc tevi skar izmaiņas ķermenī. Trešajā stadijā jau ir gan psihiskas, gan redzamas somatiskas izmaiņas.

Vakcīnas nav, recepte ir

Mainās ārstniecības metodes, mainās viedokļi, saglabājas tikai viens aspekts, ko dažādās variācijās atkārto visi speciālisti, proti, kamēr pats cilvēks nevēlas, nedarbojas itin nekas!
To, kuri no alkoholisma izķepurojas, ir būtiski mazāk nekā to, kuri neizķepurojas. No cilvēkiem, kuri ir riktīgi iebraukuši ar seju dubļos, aptuveni 60% rodas motivācija kaut ko darīt. No tiem 60% aptuveni 40% tiek ar to galā (runa ir par abiem dzimumiem, visiem sociālajiem slāņiem, visiem vecumiem utt.). Pārējie nomirst. Organisms nolietojas ievērojami ātrāk, alkohols sit pa katra vājo vietu - vienam plīsīs kuņģis, citam būs insults, vēl kādam sabruks aknas. Vārdu sakot, ja grib sevi garantēti un būtiski ātrāk piebeigt, vajag tik dzert. Turklāt gals būs gana mokošs. Tā ir statistika.
Potes pret atkarību nav, vienīgā pretpote - ja cilvēks pats nobīstas no tā, ko ir sastrādājis un kas ar viņu notiek. Sieviete, reāla alkoholiķe, kura nedzer piecus gadus, teica: «Kāda man bija jēga nedzert?» Līdz brīdim, kad zaudēja visu - palika viena, slima, bez mājām, bez darba, bez tuviniekiem. Taču arī ar to bija par maz. Vienīgais, no kā viņa nobijās, - ka var nomirt.
Daļai tas nostrādā, daļai nelīdz ne insults, ne infarkts. Kolīdz kļūs drusku labāk, viss aizmirstas un viņš atkal to aizlej. Tie, kuri saka: es gandrīz nomiru, nesaprot, ka nākamreiz būs bez gandrīz.
Speciālistu un pašu alkoholiķu pieredze zina tikai vienu glābšanās ceļu - jāpārtrauc dzert pavisam. Pirmais solis ir problēmas atzīšana - ja tam ir vārds, ar to jau var sākt kaut ko darīt.

Sievietes, kuras sevi māna

Simptomātiski piemēri no dzīves
«Reiz pēc grūtas dienas atslābinājos tiktāl, ka neatceros, kā izdzēru visu 0,7 litru pudeli viskija. Tad gan drusku sabijos - vai nav par traku? Bet tūdaļ nomierinājos - tas bija izņēmums, parasti vakaros izdzeru tikai vienu vai divas pudeles vīna. Šodien arī biju prātīga un izvēlējos vīnu. Rīt gan nedzeršu, bet šodien ir īpaši apstākļi.
Kādu vakaru kļuva slikti… Tik slikti, ka saucu ātros. Izrādījās, ļoti augsts asinsspiediens. Vairāk nekā trīs nedēļas biju dzērusi ik dienu, turklāt samērā daudz. Tajā brīdī nobijos, bet - galu galā padomā, kāds man režīms! Varbūt aiz pārguruma...
Kad pusgada laikā tas atkārtojās vēl trīs reizes, nācās sev atzīt, ka dzeru krietni par daudz, bet pārtraukt nekādi neizdevās. Neko neslēpjot, izrunājos ar ģimenes ārstu, kurš uzzīmēja neapskaužamas nākotnes perspektīvas veselības jomā. Atnākusi mājās, no dzirdētajām šausmām izdzēru divreiz vairāk vīna nekā parasti. Sapratu, ka nekādas biedējošas nākotnes perspektīvas nespēj atturēt no glāzes šeit un tagad, ja man to vajag. Turklāt, visticamāk, nekādu šausmu nemaz nebūs!» (Seko stāsti par vecmāmiņu, kura 92 gadu vecumā ik dienas dzer konjaku asinsritei u. tml.)
Psihoterapeite, kurai Ilze pasūdzējās, ka viņu pastiprināti velk pie pudeles, atbildēja, ka Ilze gribot nodzirdīt savu iekšējo vīrieti, sak, izkop sievišķību, un dzeršana pāries pati! Arī astroloģe viņas kartē atkarības bīstamību neredzēja.Ilzei kā akmens no sirds novēlās - ufff, ar viņu viss kārtībā, tas jānosvin! Nākamajā dienā izrādījās, ka salaisti grīstē trīs līgumi (bet viņa taču vakar, pudeli blakus nolikusi, tos tik gudri noformulēja, vārdi un domas šķirtin šķīrās!), un priekšnieka tonis nepavisam nebija patīkams.
36 gadus vecs dēls 57 gadus vecai dzerošai mātei, kura pēc insulta (traucēta runa un spieķītis), neraugoties uz ārstu brīdinājumiem, turpina dzert: «Ar nākamo insultu, cerams, tu nomirsi. Ja paliksi uz gultas, atstāšu tevi slimnīcā un nomainīšu telefona numuru. Kaut vai emigrēšu, bet mana ģimene nepakārtos dzīvi tavas dzeršanas sekām.»

Gita

Gita, 64 gadi, nedzer 25 gadus: «Kad dzeršanas un tās seku dēļ biju zaudējusi vīru, izdzīta no mājas un no manis bija atteicies dēls, nokļuvu tolaik vēl topošajā Minesotas programmā (barakās Gaiļezerā). Tur bija tikai sieviešu nodaļa, četrdesmit piecas sievietes, lielākā daļa - bomzītes no ielas, galīgi nolaidušās. Biju tur ilgi, divus mēnešus, un, neraugoties uz visu, tas bija manas dzīves laimīgākais un harmoniskākais periods. Kāpēc? Tur es biju pilnīgi un absolūti es pati, bez sabiedrībā nepieciešamajiem uzslāņojumiem, un tādas bija arī visas pārējās. Mēs bijām vidē, kur mūs nekritizēja, nenosodīja un ļāva būt mums pašām. Tad sapratu, ka patiesībā starp mums nav lielas atšķirības. Mēs kārtu kārtām uzliekam sev inteliģences, smalkā toņa un izglītotības kārtiņas un tā dzīvojam, bet, kad tās visas norauj, tu paliec tikai cilvēks, tikai sieviete. No citām sievietēm ar viņu sāpīgo pieredzi es iemācījos tik daudz dzīves gudrību! Arī atļaušanos būt tādai, kādu Dievs tevi radījis, pilnīgi atklātai un godīgai, neko neslēpjot, jo neviens tevi nenosoda. Tā bija brīnišķīga pieredze. Kad esi atpakaļ ārā, tās kārtiņas pamazām atkal savelkas virsū.
Domāju, jo tālāk aizeju no tā, kas esmu es pati, jo man grūtāk ar to sadzīvot. Un tad tu atrodi dzeršanas pasauli, kurā alkohols piedalās kā daļa no tavas dzīves… jo alkohols ļoti palīdz. Ko darīt? Manuprāt, pasaulē pagaidām nav izdomāts nekas labāks par Minesotas jeb rehabilitācijas programmu, jo tur ar tevi strādā visos virzienos, sniedzot palīdzību no visām pusēm. Pirmkārt, tu 28 dienas esi fiziski nost no alkohola un saņem gan psiholoģisko, gan psihoterapeitisko, gan drusku arī medicīnisko palīdzību. Arī sociālo atbalstu. Tu esi vietā, kur palīdz nevis kādai tavai šķautnei, bet tev visam. Katrai sievietei noteikti jāzina, ka glābiņš ir iespējams un, kad to vajadzēs, tas būs. Vienlaikus to var izmantot par attaisnojumu - vēl jau var, to glābiņu meklēs vēlāk...»