- Nekad nevienam nesūdzies, neraudi un nelūdz, - pamācoši sacīja Marija, mana senā draudzene, ar kuru retumis iedzērām kafiju pilsētā un tad pļāpājām par visu uz pasaules. - Saproti, nevienam nav jāzina, ka tev ir grūti vai smagi. Smaidi, izliecies, ka dzīvo kā rotaļādamās. Kāpēc citiem jāzina, ka tu naktīs raudi spilvenā? Tikai nebrīnies, ja tev drīz vien uzmauks sakas un uzdāvinās arklu, bet tai raudulīgajai muļķei, kura nespēj pat gurķu burku atvērt, - braucienu uz kūrortu, lai viņa beidzot atpūstos, un automašīnu, lai viņai būtu ērtāk.

Viņa pasmaidīja un iesmēla karotītē biezās latte kafijas putas. Ja sarunas sākumā es māju ar galvu pie katra viņas vārda, tāpēc ka ļoti gribējās būt stiprai un izturīgai, neraugoties ne uz ko, tad pēdējā frāze mani gluži vai aplēja kā ar aukstu ūdeni. Tālāk es tikpat kā pārstāju klausīties, bet centos aptvert šo patiesību, kas ļoti spēcīgi aizskāra patmīlu un spieda uz nervu galiem. Gribējās saprast, kāds tam sakars ar patmīlu un kāpēc ar tādu dārdoņu galvā atbalsojas šie viņas vārdi, kāpēc tik ļoti aizskar, kāpēc ir tik nepatīkami, kāpēc gribas strīdēties un pat lamāties.
- Būt stiprai - tas nav slikti, - es sāku izgudrēm, lai arī viņa jau stāstīja par savu kārtējo randiņu. - Tas taču nozīmē, ka es pati tieku galā…
- Nu tad tā visu mūžu arī tiksi galā pati, kamēr tiksi, bet, kad vairs netiksi, tik un tā tiksi, jo nebūs neviena, kas palīdz. Ja nu vienīgi piezvanīsi dienestam Vīrs uz stundu un nolīgsi kādu par naudu.

Un viņa skaļi iesmējās, bet man gribējās apraudāties turpat kafejnīcā. Tomēr es savaldījos, tāpēc ka biju stipra un man vajadzēja tikt galā pašai. Citādi - ja nu mani sāks žēlot vai, vēl ļaunāk, glābt.
Lai gan man briesmīgi gribējās, lai mani tiešām izglābtu, paņemot aiz rokas un piespiežot pie spēcīgām krūtīm ar visbanālākajiem vārdiem: «Viss būs labi. Viss noteikti būs labi.» Taču neviens palīgā neskrēja, un arī gaidīt glābiņu nebija īsti, no kurienes. Manu paziņu lokā tā glābēja biju es pati, un visi apkārtējie bija pārliecināti, ka manā dzīvē viss vienmēr ir labi un ka viss, ko esmu panākusi, man ir nācis viegli.
Tuvojās Jaunais gads, un es nez kāpēc iztēlojos, kā zem eglītes mani gaida liels koka arkls, iesaiņots sarkani spīdīgā papīrā, bet virspusē noteikti būs čaukstošas folijas pušķis.

Skatījos uz Mariju, kas jau bija sākusi runāt par jaunajiem zābakiem, kurus viņai bija izdevies dabūt ar lielu atlaidi.
Taču es skatījos uz viņu savādāk, ar citām acīm. Ne kā uz draudzeni, ar kuru varēja papļāpāt, bet kā uz apbrīnojamu būtni, kas pamanās apvienot sevī neiedomājamu spēku, gudrību un tajā pašā laikā bezpalīdzību, kad pēc grūtas dienas krīt ģībonī sava drauga apskāvienos, kurš atbraucis viņai pakaļ. Interesanti, vai viņa gatavo vakariņas, kad ir ļoti nogurusi? Vai sakopo pēdējos spēkus un nostājas pie plīts, griežot kartupeļus salmiņos? Un, ja viņai vienkārši ir slikts garastāvoklis, vai viņa niķojas un pieprasa lielāku uzmanību? Vai varbūt otrādi - uzdrošinās paģērēt, lai visa pasaule liktu viņu mierā?
- Paklausies, kam tu visu laiku kaut ko pierādi? - viņa atlika malā telefonu, ko nekad neizlaiž no rokām.
- Nesapratu, - es apjuku.
- Lūk, es arī nevaru saprast, - viņa ironiski noteica un palūkojās ārā pa logu. - Dažkārt man liekas, ka tu baidies likties vāja, domājot, ka tad tevi mazāk mīlēs un cienīs. Tā teikt, ja reiz esi vāja, tātad slikta. Bet Ļenai taču vienmēr jābūt uz urā, o-ho-ho un pirmajās rindās. Vai ne?
- Nu, uz to pusi…
- Un ko domā Ļena pati?
Es arī sāku blenzt ārā pa logu.

«Ko domā Ļena?» viņa man prasa. Bet Ļena vairs neko nedomā. Ļena skaidri zina, kas viņai ir jādara un kā jābūt, un kāda ir cena. Ko viņai maksā bezmiega naktis un raudāšana spilvenā. Ko maksā izmisums pēc tam, kad tiek nolikta telefona klausule, kurā tu atturīgi un pieklājīgi esi atbildējusi uz visiem jautājumiem un izdzirdējusi atteikumu. Ko maksā neizturamie klienti, no kuriem tu nevari atteikties tāpēc, ka ir vajadzīga nauda, bet nauda ir vajadzīga tāpēc, ka tu neproti to palūgt savam vīrietim. Tu taču vispār neproti viņam pateikt, ka tev ir kaut kādas grūtības un sarežģījumi. Ko maksā atteikšanās no savas iemīļotās nodarbošanās, tāpēc ka atkal vajag kādu glābt, kaut ko atrisināt, kaut kur skriet… Cik ļoti dažreiz gribas apsēsties uz dīvāna, nekustēties, un lai tev kāds pasniegtu pialu ar saldējumu un dotu atļauju šodien neko nedarīt un nekur neskriet.
Stop! Lūk, kopš šī brīža gribētos aprunāties ar sevi detalizētāk. Kurš īsti man ir atņēmis tiesības pašai izlemt, kad kaut ko darīt un kad nē? Kam man jāprasa atļauja, lai es varētu vienkārši atpūsties? Kāpēc ar savu viedokli un savām vajadzībām man nepietiek, lai pieņemtu tik šķietami vienkāršu lēmumu?

- Maša. - Pagriezties un skatīties uz viņu negribējās, lai viņa piepeši neieraudzītu manas miklās acis. - Un ko tu dari, kad nogursti?
- Meklēju spēkus, lai apstātos un atpūstos. Ha! Tu nevari ne iedomāties, cik grūti dažkārt ir aizliegt sev rosīties pa māju vai aptekalēt savu vīrieti. Taču man mamma jau bērnībā iemācīja - ja gribi aptekalēt vīrieti, tas nozīmē, ka ar steigu jādzemdē; tas ir tikai mātes instinkts. Attiecības starp vīrieti un sievieti nozīmē rūpes un cieņu, nevis mātes un meitas spēlīti. Iedomājies, Jūlija savējo katru rītu poš uz darbu un liek aizpogāt visas pogas jakai! Un vēl pārbauda, vai viņam ir labi notīrītas kurpes. Šausmas, vai ne?
- Jā, - es piekritu, nepagriezdama galvu. - Šausmas...
- Redz, tās, kuras gan zirgu aulēkšos apturēs, gan degošā mājā ieies… viņas to dara aiz bezizejas, un pat ne tāpēc, ka normāla vīrieša nav, bet tāpēc, ka viņas visu laiku visiem cenšas kaut ko pierādīt, pašapliecināties, atstrādāt uzslavu un nodemonstrēt savu noderīgumu. Viņas vispār neprot vienkārši būt, viņām visu laiku ar kādu jācīnās, kāds jāglābj, jārīko izglītojošie krusta kari, it īpaši nepareizi iedzītas naglas gadījumā. Labāk būtu atrāvusi pēcpusi no dīvāna un aizgājusi uz sporta zāli. Domā, tas ir viegli - katru dienu saņemties, lai parūpētos par sevi? Lūk, kur vajadzīgs spēks! Protams, vieglāk ir piesieties cita nepareizi iedzītajai naglai.
- Vieglāk ir vispār iedzīt pašai, - es skaļi noteicu, saprazdama, ka nu jau ņirgājos pati par sevi.
- Nu jā, tad tu skaidri zināsi, ka esi braša un spēcīga sieviete. Patstāvīga. Tādas gan sadzīvē noder, gan, piemēram, būvlaukumā. Spēcīga ir nevis tā, kura var naglu iedzīt, bet tā, kura var nospļauties un neiedzīt. - Marija pieskandināja kafejnīcu ar skanīgiem smiekliem, priecādamās pati par savu kalambūru. - Vai tu sevi mīli?
- Nu, skaidrs, ka mīlu. Protams, bez fanātisma, bet it kā jau jā, - es atkal apjuku.
- It kā jau jā neskaitās. Vajag, lai ir noteikti un bez kompromisiem. Es arī agrāk par sevi šaubījos, pareizāk, par attieksmi pašai pret sevi, bet pēc tam sapratu - ja tu sevi nemīli un nesaudzē, neviens to tavā vietā nedarīs. Vai atceries filmu Brālis? Tur bija jautājums - kur slēpjas spēks?
- Atceros. Spēks bija patiesībā.
- Lūk! Lai pateiktu sev visu patiesību - tam vajadzīgs superspēks. Mēģinājumi paslēpt savu dzīvi aiz svešu problēmu risināšanas - tas drīzāk ir vājums. Bet atzīt to, ka tas ir vājums, - tas jau ir spēks. Darīt to, ko gribas, nevis to, ko vajag, - tas ir spēks. Lai tu būtu tu pati. Te vajag piepūlēties, bet, ja tas kādam nepatīk, nāksies pielikt vēl vairāk pūliņu, lai nepadotos. Vai, laikam būšu tev pavisam sajaukusi galvu!
Labāk pastāstīšu tev par mūsu braucienu.

Marija stāstīja par izstādi, kuras dēļ viņi braukuši uz Stokholmu, bet es viņā tikpat kā neklausījos.
Vai tiešām es esmu vāja? Pateikt sev patiesību, izdarīt tā, kā liek sirds, apraudāties un aiziet, kad gribas, apgulties un neko nedarīt, kad ir skumji… Vai man tam pietiek spēka?
Drīzāk manis pietiek tikai tam, lai es būtu laba un ērta meitene. Nu, un kas tad ir? Es nevienam neko nelūdzu, neīdu, neko nepieprasu, ja kāds palūdz, izdaru. Ļoti ērti. Un visus šos gadus es uzskatīju par spēku iespēju kaut ko darīt citu labā, nedomājot par sevi.
Un te radās diskomforta sajūta. Tā vienmēr uzrodas brīdī, kad es palieku viena pret vienu ar savām domām. Un līdz šim es vienmēr atradu spēkus, lai to aizdzītu, risinot sarežģītus uzdevumus un citu problēmas.
Bet tagad banālā patiesība sprūda kaklā. Marija pavaicāja, vai es sevi mīlu. Sanāk, ka nē. Tas taču ir tāpat kā attiecībās - ja šaubies, tas nozīmē, ka nemīli, jo tad, kad mīli, šaubu nav.
Atceros tanti Annu un viņas vīru Jāni, kurš mūždien dzēra un sēdēja mājās, nepakustināja ne pirkstu, bet viņa strādāja trijos darbos no rīta līdz vakaram. Un visi viņai teica, cik viņa ir stipra. Gan remontu pati taisīja, gan dēlus viena audzināja, gan savu veci pacieta. Nevis sieviete, bet sadzīves darba varone!
Tikai Jānis pēc tam aizgāja pie citas, kura kā tāda bālā grēfene tīkliņu ar pienu un maizi no veikala nevarēja atnest. Tad nu viņš tai nesa somas, bet viņa visu laiku jūsmoja, cik viņš ir lielisks un stiprs, cik ļoti viņai palīdzējis tikt galā ar grūtībām. Pēc tam viņš tai no poļu tirgus atveda dūnu jaku, un viņa no laimes teju ģībonī krita. Viņš gan dzeršanu atmeta, gan darbu atrada, tagad beidz celt vasarnīcu. Bet viņa vēl aizvien nespēj pārnest mājās no veikala piena paciņu. Tante Anna katrreiz tikai noplāta rokas, sak, es viņam gan to, gan šito, mājās omulība, pati trijos darbos… Bet viņš…
Un es tik spilgti iztēlojos, ka pēc gadiem desmit jau būšu kļuvusi par tanti Annu, kura no rīta līdz vakaram trijos darbos, bet mājās… Un tik baisi kļuva, ka Marija pat aprāvās pusvārdā, ieraudzījusi šausmas manās acīs.

- Kas tev notika? Mēs pēc tam taksometru noķērām, viss kārtībā.
Acīmredzot man bija sameties baisi piemērotā viņas stāsta brīdī. Atgriezos no savām domām kafejnīcā, bet viņa, juzdamās pārliecināta, ka nomierinājusi mani, turpināja stāstu.
- Nu, un tie abi - viens, starp citu, bija tīri tā neko - uzaicināja mūs uz kaut kādu mākslinieku tusiņu…
- Maša, - es viņu pārtraucu, - pasaki godīgi: vai viss būs labi?
Viņa skatījās manī uzmanīgi un tik ilgi, ka man jau likās - ir pagājusi vesela mūžība, un viņa vairs nekad man neatbildēs apstiprinoši.
- Tu manī neklausījies, ja? - viņa sirsnīgā balsī pajautāja.
- Es vienkārši domāju par taviem vārdiem. Nevis par tusiņu, bet par stiprajām sievietēm.
Viņa piecēlās, pienāca pie manis, stipri apskāva un noteica:
- Viss būs labi. Viss noteikti būs labi. Tu esi stipra, mēs tiksim galā.

Mēs tiksim galā… Šie burvju vārdi iznīcināja pēdējo pretestību, un man sāka līt asaras. Būs, viss noteikti būs labi. Es mācīšos būt stipra, bet Marija man palīdzēs… Lai gan sanāk, ka, būdama tāda kā Marija, tu tik un tā rūpējies par tuvāko, tiesa, netēlojot mātes un meitas. Un ne jau tāpēc, ka tā vajag, palīdzi tuvam cilvēkam iegūt spēku un ticību sev.
Un cik liela taisnība bija Šekspīram, kurš teicis: «Mūsu spēks slēpjas mūsu vājumā, un mūsu vājums ir bezgalīgs.»