Par tādiem kā viņš saka - īsts vecis. Vienmēr dzīvojis uz pilnu klapi. Apprecējās vienreiz un uz visiem laikiem. Izaudzināja bērnus. Iestādīja veselu birzi. Izveidoja savu skolu. Atvēra muzeju un dzelzceļu. Ticēja sev, darīja, ko gribēja, un nebaidījās iet savu ceļu. Tiem, kas vēlas viņu ielikt rāmjos, Igurdam ir viennozīmīga atbilde, kas uz visiem laikiem ietetovēta uz muguras: “Pūt dirā”. Viņa dzīves principi nederēs visiem. Bet, sasodīts, cik iedvesmojošs dzīvesstāsts!
“Es ņemu uz mūžu”
Nākamgad Baņķi svinēs zelta kāzas. Pirms pusgadsimta Igurds bija ātrs. Tikko atgriezies no armijas, nodomāja - bet man taču tagad nenāktu par ļaunu tikt pie meitenes… Un uzaicināja Gunu uz randiņu. Kāpēc tieši viņu? “Dzīvojām kaimiņos, nevienas citas tuvumā nebija,” saka Igurds, bet viņa sieva šķelmīgi pasmaida - zināms, ka Gunas labvēlību nemaz nebija tik vienkārši panākt.
“Sākumā viņa mani ignorēja, tad visu laiku pretojās un uzstāja uz savu. Gribēju pirmais ieiet zālē, sākt dejas, bet viņa vienmēr teica nē. Bija jāaicina vēl un vēl, cerot, ka tad varbūt piekritīs,” atceras Igurds. “Un tā tas ir visu mūžu! Kaut vai plūdi - nē, un viss! Mēs nemitīgi strīdējāmies! Nu, nācās sadzīvot ar viņas nē. Kur tu paliksi?”
Bet Guna, klausoties vīrā, tikai smaida. Viņa labi zina, ka Igurdam patīk šī nemitīgā spriedze. Tā attiecībām neļauj noplakt, padara tās dzīvas. Ar tādu sievu nav garlaicīgi.
Kāzu 40. gadadienā Igurds revanšējās par pagātni. Todien, kad abi ieradās sarakstīties, izrādījās, ka viņam nav līdzi naudas. Nebija padomājis. Tā nu Guna viņu nopirka par četriem rubļiem un divdesmit sešām kapeikām. Toreiz Valdemārpils dzimtsarakstu nodaļā abi ieradās divu zirgu droškā. Un Igurds jaunajai sievai apsolīja - uz 40 gadu jubileju aizvedīšu tevi ar drošku kāzu ceļojumā. Uz Liepāju! Un neaizmirsa. Jaunos atsperratus viņš uzmeistaroja pats savām rokām - ar milzu kobru priekšgalā, smalkiem dekoriem, ar zāles pļāvēja motoru. Bet Guna, kā jau pieklājas, iespītējās, jo - droškas tak tik tikko velkas pa ceļu! Tad nu Igurds uztaisīja nākamo variantu, jau uz kvadricikla bāzes. Ceļojums ilga četras dienas. Nobrauca 400 kilometru, apceļojot visu Kurzemi.
“Mīlestība? Nav tādas lietas. Tev vienkārši blakus vajag cilvēku, kuram uzticēties. Tādu, kurš atbalstīs, jo nekas šajā dzīvē nenotiek viegli,” prāto Igurds. “Un vispār, ja es ko ņemu, tad - uz mūžu! Nesaprotu šo sportu - visu laiku meklēt kādu labāku. Bet mīlestība? Nu nē…”
Guna, skatoties vīrā, smaida. Viņš taču reiz publiski radio ir paziņojis, ka par vienu no labākajām dziesmām uzskata My Heart Will Go On no filmas Titāniks, jo, to klausoties, tāpat kā pašā filmā “izjutis patieso garīgo vērtību - mīlestību”. Ak, Igurd, Igurd…
Lepnums un pazemība
Viņa rīts vienmēr sākas sešos ar vingrošanu un skrējienu. Kādreiz Igurds nopietni sportoja, skrēja garās distances, bija arī rekordi. Cēla dzelžus, divpudu atsvarus. Tagad, 72 gadu vecumā, aprobežojas ar īsiem skrējieniem ap muižu un 16 kilogramu svaru bumbām. Varens vīrietis lieliskā formā.
Baņķiem ir liela saimniecība - māja, četrarpus hektāru zemes, skaists dārzs, greznas puķu dobes, dīķis ar ūdensrozēm, darbnīca, muzejs, Baltijā vienīgais privātais bānītis, labirints, Versaļas laukums, kāzu paviljons ar altāri… Tiek būvētas vējdzirnavas, plānos ir estrāde līgani planējoša ērgļa siluetā un akmens kosmiskā ola meditācijām. Un tas viss radīts pašu rokām, palīgu no malas nav!
Kauliņu sēta jau sen ir Talsu rajona godalgots apskates objekts. Iespējams, vērtīgākais apbalvojums saņemts skatē Lauku sēta ir gudra, jo tās žūrijā bija dzejnieks Imants Ziedonis un rakstnieks Ēriks Hānbergs.
![]()
Lokomotīvi Igurds salipināja no tā, kas bija pa rokai: piena cisternas, maizes krāsns aizbīdņi, kamanu detaļas, veca moskviča detaļas.
“Pie mums saka - ja neesat bijuši Kauliņos, neesat redzējuši Kurzemi,” Igurds nepārprotami lepojas ar šādu atsauksmi. Viņa muižā visam ir gan dziļa jēga, gan simboliska nozīme. Piemēram, uz iebrauktuves stāv barjera un lielgabals. “Mans onkulis bija latviešu partizāns. Viņu pēc kara noķēra un aizsūtīja uz Sibīriju. Bet, kad viņš atgriezās Latvijā, apprecējās ar krievieti. Tā mūsu ģimenē tika izbeigts tautu naids. Un arī es esmu noliedzis šeit ievest naidu un ļaunprātību. Man ir vienalga, no kādas cilts jūs nākat vai kādā valodā runājat, man ir svarīgi, kāds kurš ir cilvēks.”
Viesi Kauliņos tiek uzņemti jau vairākus gadu desmitus - tie sabrauc autobusiem. Igurdu interesē ne peļņa, bet gan iespēja pakomunicēt, dalīties ar citiem savā dzīves pieredzē un filozofijā. “Es te nenodarbojos ar biznesu,” viņš saka tūristiem. “Vispirms jūs manī paklausīsieties, bet balvā es jūs pavizināšu ar vilcienu.”
Par ko Igurds ar viņiem runā? “Cilvēkam, lai viņš sasniegtu visaugstākos mērķus, jāzina par piecām īpašībām. Pirmais ir lepnums, un es cenšos to iemiesot. Ko tas nozīmē? Nav ne kungu, ne kalpu, ne labo, ne slikto. Visi, kas šeit atbrauc, vienkārši ir atšķirīgi, citādi. Otra īpašība ir pazemība. Tiklīdz cilvēks to pazaudē, zūd garīgā dimensija. Un tas strauji sāk izpausties attiecībās ar cilvēkiem. Es jūtu milzu pazemību bērnu priekšā… Trešā īpašība ir skaudība. Neļauju tai sevī iekļūt, jo tas neizbēgami noved pie pašiznīcināšanās. Skaudību var un vajag aizstāt ar pateicību. Ja mēs savā dzīvē ignorējam šīs četras īpašības, tad nāk nosodījums, ar kuru cīnīsimies visu mūžu. Meli, bailes, žēlums, cietsirdība - kas tikai tāpēc negāžas pār mūsu galvu! Tāds ir tas stāsts, ar kuru es šeit dalos.”
Dvēsele atradīs tavu ceļu
Pašā sētas centrā atrodas labirints, kur Igurds sāk sarunas ar viesiem. Šeit labirints nav tikai skaista dekorācija, bet gan mūžības simbols, vertikāles un horizontāles, zemes un garīgā krustošanās. “To var salīdzināt ar iekšējo ceļu. No vienkāršākā labirinta, kas labi pārredzams, ātri vien atrodama izeja. Kad sienas kļūst augstākas, daudzi negrib tajā iet iekšā, jo te jāsāk uzticēties sev. Bet, kad sienas jau ir tik augstas, ka vairs nemaz neredzi ceļu, jāatlaiž gars, jo tieši tas tevi izvedīs pa taisnāko maršrutu. Tādi ir visi mūsu dzīves posmi.”
Igurds Baņķis ir arī Latvijā labi zināms meistars, mēbeļu galdnieks, kokgriezējs. Bijis Latvijas Amatnieku kameras prezidija loceklis, izveidojis Talsu amatnieku biedrību. Taču visvairāk viņš lepojas ar savu skolu Zeļļi, kuru 20 gadu laikā beiguši vairāk nekā 250 cilvēku. “Šie bērni ir manas dzīves lielākā mīlestība,” saka Igurds.
Dzīves labirints pie bērniem aizveda Igurdu pa sarežģītiem ceļiem...
![]()
Pirmie divi mēģinājumi turpināt mācības pēc armijas izgāzās - abas reizes Igurds vienkārši nokavēja. Arī trešajā reizē būtu nokavējis, ja vien nebūtu nejauši gaitenī saskrējies ar Liepājas Lietišķās mākslas skolas direktoru. Abi sāka sarunu, puisis direktoram iepatikās, un tā viņš tika līdz iestājeksāmeniem. “Cilvēks vienmēr ir spējīgs uz ko vairāk, nekā viņam pašam šķiet. Es pat zīmēt īsti nemācēju, kad stājos lietišķajos,” atceras Igurds. “Bet skolu pabeidzu ar izcilību. Un vēlāk pat pasniedzu zīmēšanu, bet pieci no maniem audzēkņiem iestājās Mākslas akadēmijā.”
Pēc lietišķajiem viņš pievērsās kokam - darināja mēbeles, dekorus baznīcām, dažādus suvenīrus -, tad bija brigadieris celtniecībā (viņa pakļautībā bija 50 sūru vīru, pat kriminālnoziedzniekirecidīvisti) un mežniecībā (kur Igurds pazaudēja pusi rādītājpirksta). Pie bērniem dzīve viņu aizveda nejauši. Guna strādāja skolā Valdemārpilī, mācīja meitenēm mājturību, un, kad tur atbrīvojās darbmācības skolotāja vieta, piedāvāja pamēģināt vīram. Igurds piekrita.
![]()
Nav saprotams, kā, bet viņš pamanījās astoņus gadus nostrādāt valsts skolā, sekojot tikai paša noteikumiem. Skolotāju sapulces neapmeklēja. “Teicu - man viss ir labi. Ja jums man kaut kas svarīgs jāpaziņo, piekariet to uz ziņojumu dēļa. Bet jūsu tenkas mani neinteresē!” Nekad neesot pildījis nekādus papīrus, vispār nav sekojis formālām prasībām. Pat skolu atveda pie sevis - par mācību klasi kļuva darbnīca viņa mājās. Un priekšniekiem tas bija jāpieņem. Bērnus Igurds mācīja pēc iekšējās sajūtas, izturoties pret viņiem kā pret līdzvērtīgiem un augstāk par visu vērtējot personīgo priekšzīmi. Tad, 1997. gadā, Baņķis nodibināja pats savu amatu skolu, iegūstot tiesības izsniegt valsts atzītus diplomus.
Daudzi bērni, kuriem Zeļļi šo gadu laikā devuši ceļazīmi, nāk no šķirtām ģimenēm. Nevienam nevajadzīgi, padzīti no skolas, bez skaidras dzīves perspektīvas. “Es viņu vecākus pa visu šo laiku neredzēju ne reizi. Visbiežāk atveda vecmāmiņas. Daži pat dzīvoja manā mājā,” atceras Igurds. “Bērnus nav iespējams piespiest mācīties. Ja viņiem būs garlaicīgi, viņi neko nesapratīs un neiemācīsies. Bet, ja skolotāji nespēj ar šo uzdevumu tikt galā, izdarīt tā, lai ir interesanti, tad vieglāk ir to bērnu pazemot un pēc tam mēģināt atbrīvoties no šāda sloga. Tā arī rodas šie liekie bērni.”
Igurds nevienam savu taisnību neuzspiež, pat ne darbā ar koku. “Saku - katrā lietā vienmēr ir vairāki varianti. Izpēti visu un izvēlies to, kas ir labāks tieši tev. Cilvēks kaut ko iemācās tikai tad, ja pats pieņem lēmumu. Tikai tā mēs varam iet tālāk.” Galvenais ir radīt bērnam vidi, kurā viņam pašam gribētos mācīties. Vēl var palīdzēt ar dzīves orientieriem. Tāpēc šeit katrs rīts sākās ar sarunām par galveno.
“Kā savu meistaru vērtēju Edvardu Liedskalniņu*, lai gan, protams, nekad mūžā neesmu viņu saticis. Viņaprāt, mēs piedzimstam kā dzīvnieki un tādi arī paliekam, ja mūsos nav tieksmes mācīties. Cilvēks būs zemiska personība, ja izvēlēsies darīt to, kas nav labi. Un jebkurš muļķis viņu varēs vadīt, ja viņš ticēs tam, ko nav iespējams pārbaudīt. Tā ir galvenā dzīves zinātne, kuru cenšos viņiem iedot.”
Zini un cieni savas saknes
“Te ir mani vecvecāki. Vectēvam patiesībā nemaz nebija uzvalka, tas ir piezīmēts fotogrāfijā. Vārdu man iedeva vecmāmiņa, tāda otra vairs Latvijā nav nevienam. Izpētīju savu dzimtu un atradu, ka mums ir lībiešu saknes. Šajās vietās esam mituši jau 350 gadu! Uzšuvu sev lībiešu tērpu, uzvelku to reizi gadā vasaras saulgriežu dienā, un senči priecājas. Visiem, kas pie manis atbrauc, saku - mīļie, izpētiet savas dzimtas ceļu! Tiklīdz sāksiet cienīt savu ciltskoku, iemācīsieties cienīt sevi un tad arī citus. Bet ne agrāk.”
![]()
Uzšuvu sev lībiešu tērpu, uzvelku to reizi gadā vasaras saulgriežu dienā, un senči priecājas.
Mūsu saruna notiek bijušajā darbnīcā, kuru Igurds nu pārvērtis par kompaktu novadpētniecības muzeju. Te ir daudzas lietas no viņa galdniecības pagātnes, ģimenes relikvijas un arī kaimiņu atnestas vērtības.
![]()
Bānītis arī ir stāsts par saknēm - dzelzceļš blakus sētai bijis jau Pirmā pasaules kara laikā. Lokomotīvi Igurds salipināja no tā, kas bija pa rokai: piena cisternas, maizes krāsns aizbīdņi, kamanu detaļas, veca moskviča detaļas. Koka vagonus darināja viņa zeļļi. Stacijā dzīvo priekšnieces ģimene - tur atrodas gan vecs radio telpas stūrī, gan formas tērps pie sienas un pat mēbeles, kas rotātas ar plāksnīti Dzelzceļa īpašums. Igurds sapņo par autentiskiem stacijas soliņiem…
No Baņķu mājām redzama Ārlavas baznīca, kurā kristīts Krišjānis Valdemārs. Pret viņu Igurds izjūt visdziļāko cieņu, pat uzstādījis muižā piemiņas zīmi, kuru plāno papildināt ar kuģu mastiem; tas noteikti patiktu Latvijas kuģniecības tēvam. Igurdam prātā ir vēl kāds vērienīgāks projekts. Reiz Valdemārs, uzkāpjot Dupurkalnā, uzrakstīja dzejoli, kurā ir rinda “Šeit, draugi, ir Elizeja”. Tā Baņķim radusies ideja izveidot skulpturālu paradīzes dārza kompleksu Valdemārpils pakalnos.
Jā, mūsu stāsta varonis ir liels Ārlavas pagasta patriots, viņš uzskata, ka šeit koncentrētas gaišās enerģijas. Tas viņu noveda pie idejas par meditācijas telpu Visuma ola. Tas būs milzīgs, kādus desmit metrus augsts olas veidols no akmeņiem un laukakmeņiem. Nevis piemineklis vai svētnīca, bet vieta pārdomām - par savu dzīvi un sūtību. Tā veidošanā var piedalīties ikviens interesents. Cilvēki jau ved uz šejieni akmeņus un raksta uz tiem savus vārdus.
Katram savs ceļš
![]()
Igurds saskaitījis, ka pie viņa muižā esot paviesojušies jau vairāk nekā 65 000 cilvēku. Gadās, ka viņš ar cilvēkiem kontaktējas pat septiņas dienas nedēļā. Tas iztukšo, bet arī paradoksālā veidā piepilda. “It kā izveidojas brīva telpa, kurā parādās jaunas domas un idejas. Cilvēki ir mans veids, kā izzināt pasauli. Es iesūcu visu informāciju - kā viņi izskatās, uzvedas, kā smaržo, ko runā… Šīs vibrācijas man sniedz zināšanas. Daudz ko man iemācīja tieši zeļļi - domāt, runāt, atrasties sabiedrībā. Nekad neesmu pratis mācīties citādi - atšķirībā no dēla. Lūk, viņš gan bezgalīgi kaut ko lasa un konspektē.”
Igurda dēls Kristaps Baņķis ir pazīstams astrologs, viens no populārākajiem Latvijā. “Bet man ar zvaigznēm nav nekādu attiecību. Ja nu vienīgi tas, ka esmu Mēness cilvēks - vienmēr jūtu pilnmēnesi. Gan pats piedzimu pilnmēnesī, gan abi mani bērni, dēls un meita, piedzima pilnmēnesī.” Bet, izrādās, tēvs un dēls nemitīgi strīdas. Abi ir kā paralēlas taisnes, kas nekrustojas. “Man nepatīk doma, ka viss ir iepriekš nolemts, bet viņam nepatīk mani principi. Viņš man saka - nu, un ko tu esi panācis? Joprojām taču dzīvo nabadzībā,” nopūšas Igurds. Taču viņam šķiet, ka, sasniedzot 50 gadu vecumu, dēls sapratīs viņu labāk.
“Ar saviem paša bērniem man sanāca interesanti. Dēls pievērsās zvaigznēm, meita zemei,” smaida Igurds. Viņš jūtas laimīgs, ka Krista ar ģimeni atgriezusies tēva mājās, jo nu ir, kam nodot paša izlolotās lietas. Pēc profesijas masiere, bet Igurds meitu dēvē par “mazo raganiņu”. “Viņa labi jūt cilvēkus, pie Kristas nāk informācija. Tas mums ir ģimeniski. Vecmāmiņas bija dziednieces, manas tantes zināja tos vārdus. Es arī šo to varu, bet negribu. Esmu vīlies tajā, ka visi meklē burvju tableti tā vietā, lai sāktu ar sevi strādāt.”
Bērnu nevajag saprast
Bērnu vajag mīlēt
Bērns nav jāredz pirms laika
Bērns jāklausa
Bērns cilvēkam būs noslēpums
Bērns cilvēkam vienmēr būs....
Mūsu griba ir bērns
Bērns vistuvāk Dievam
Mācies no bērna
Bērna dvēseli nevar nopelnīt
Bērna dvēseli nevar izveidot
Bērna dvēseli var lūgt
Lūdz to
Bērni mūs padara labākus, mīļākus, žēlsirdīgākus
Ticiet tam!
Lielāka bagātība par bērniem šai pasaulē nav
Bet mēs, lielie, nesaprotam, ko ar šo bagātību darīt
Bērns cilvēcei ir slēpts noslēpums
Mīļie vecāki, neaudziniet savus bērnus, jo viņi būs tādi paši kā jūs
Audziniet paši sevi, un viņi būs daudz gudrāki, labāki un mīļāki.
Es cienu bērnus!
Motocikli
![]()
Muižā ir plakāts “Šeit mīl močus un ziedus”. “Līdz pat 24 gadu vecumam, pirms apprecējos, visu naudu atdevu mammai. Vienmēr daudz strādāju, bet iztiku ar mazumiņu. Apģērbts, paēdis - ko vēl vajag? Un, ja ko vajadzēja, mamma nopirka. Arī pirmo motociklu, kad atgriezos no armijas, man nopirka mamma. Ar Gunu braucām pa visu apkārtni, bet tad kaut kā pārtraucām,” stāsta Igurds.
Pagāja gadi, un viņš atkal iekāpa seglos. Šoreiz motociklu izvēlējās Guna. Viņam gribējās spēcīgāku zirgu, bet sieva izvēlējās mazulīti, jo “viņš ir tik simpātisks”. Vai tad ar Gunu strīdēsies! Vasarā viņi ar mocīti aizlaida uz Gotlandi. Ceļošana ar vējiņu iepatikās, Guna piekrita iegādāties īstu motociklu - lielu, ar ceļasomām. Un tad Igurds atrada savējos. Rokeru klubs tā arī saucas - Savējie.
“Lai mani tur pieņemtu, vajadzēja nopietni sagatavoties. Iziet iesvētības, parādīt, ka esi kaut kam derīgs. Pat puslitra viskija kausu nācās izdzert,” smejas Igurds. “Tad ar savējiem izbraukājām Norvēģiju, Austriju, Zviedriju. Lieliski puiši! Visi meistari ar zelta rokām. Atbalstīs, palīdzēs - īsta brālība. Man patīk ar viņiem satikties sabraukumos. Vienmēr ir, par ko parunāt. Bet pēc tam, kad sākas dzeršana, gan vairs nav, par ko runāt, un es dodos prom.”
Guna vienmēr ir blakus, vīram aiz muguras - abi kā līgani, skaisti rokeri melnos ādas kostīmos šķeļ Eiropas ceļus... Vai viņai nekad nav bijis bail? Tik liela ir tā uzticība vīram? “Reiz braucot jutu, ka kaut kas sit pa muguru. Un sapratu, ka tā ir Gunas ķivere - viņa ir aizmigusi! Lūk, kā viņa man uzticas!” Igurds pasmaida. “Mums viss ir tā iekārtots, ka nokrist nav iespējams. Abi esam ar nabassaiti saistīti savā starpā.”
Kad paliekam divatā, Guna klusi atzīst: “Igurds ir ļoti uzticams un strādīgs. Izpalīdzīgs un devīgs. Ļoti devīgs. Un uz viņu it visā var paļauties. Es patiešām viņam vienmēr esmu uzticējusies. Jau no paša sākuma.”
Esi tu pats un ne par ko neattaisnojies!
Kad Igurds pirmo reizi rokeru klubā nodemonstrēja savus tetovējumus, atskanēja: “Jā, nu, nemanāms tu vairs nekad nebūsi.” Viņam izzīmētas gan rokas, gan kājas, gan torss abās pusēs. Savas ādas mākslinieciskajai rotāšanai Igurds pieķērās salīdzinoši nesen, kad jau bija pāri piektajam gadu desmitam.
“Te viss ir stāsts par manu dzīvi. Zirgi uz gurniem ir par godu manai aizrautībai ar skriešanu. Kobra - tas esmu es pats, jo piedzimu Čūskas gadā. Ola ir dzīvības simbols. Lūk, te es turu pie rokas sievieti - tā ir mana attieksme pret pretējo dzimumu. Tā ir mana trešā acs... Uz krūtīm redzams Džokera smaids, jo uz muguras lieliem, skaistiem burtiem rakstīt: “Pūt dirā”.
Ja es eju uz pludmali, visi runā - kas tas par briesmoni? Bet kāds pasaka: “Ak, tas taču ir tas slavenais skolotājs!” Un pienāk aprunāties. Tādus es pieņemu, bet pārējie mani neinteresē. Reiz paziņa mani centās pamācīt - Igurd, nu kas tās par stulbām idejām?! Kā tādam puikam.! Neko viņam neatbildēju, tikai novilku kreklu un pagriezu muguru. Ko es tev stāstīšu? Kas te man ir jāstāsta?”
![]()
Starp pašu stādītiem kokiem.
Brīdi klusējis, Igurds atzīst, ka bez filozofijas un vēlmes provocēt tetovējumi nes arī slēptu jēgu. “Tie man palīdzēja pārvarēt sāpes. Divdesmit gadu nodarbojos ar bērniem - tā, kā to nedara neviens. Reizēm bija ļoti smagi. Ļoti. Un tā es no garīgām ciešanām izgāju caur fiziskām. Tāds savdabīgs šamanisms. Citādi to visu nevar izturēt.
Līdzīgs stāsts ir par basām kājām. Trīs gadus no agra pavasara līdz vēlam rudenim visur gāju bez apaviem - gan uz skolu, gan uz sapulcēm, kāzām un bērēm, ekskursijās pat ārpus Latvijas. Un arī iestāties Zemessardzē aizgāju basām kājām, tikai baskājus tur nepieņēm.”
... Kauliņos aug tik varena kļava, ka to sākumā var noturēt par ozolu. Igurds šo vietu uzskata par savu altāri. “Kļava ir mans koks pēc ķīniešu horoskopa. Ja to savainos, kļava vienmēr pati izdziedēsies. Un ar mani arī tā ir. Daudz kas un daudzi mani var pamatīgi ievainot, bt es vienmēr izveseļošos. Pats. Tikai es pats varu sev palīdzēt. “
Dzīves galvenā mācība
Kas tad ir Igurda galvenā dzīves mācība? “Vienmēr jāatceras, ka ir kaut kas vairāk par tevi. Vairāk par mums visiem. Un jādzīvo ar šo apziņu,” pēc ilgākas pauzes formulē meistars.
Tā kļūst skaidrs, kā viņam radusies ideja par bērniem, kuri izrādījušies citiem nevajadzīgi. Un arī šī nebeidzamā cilvēku plūsma, kas iet cauri viņa namam, ar kuru Igurds dāsni dalās savā dzīves enerģijā. Viņa ambiciozie plāni. Un idejas - kaut vai par to pašu olu, kurā cilvēks varēs palikt vienatnē ar sevi, lai aizdomātos par savu vietu pasaules un Visuma mērogos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
